"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Aiva]

- Par sazināšanos nespēšu palīdzēt, - Sardiels sacīja. - man vienīgais kas ienāk prātā, ir norunāt vietu, kur un pēc cik ilga laika tikties. Bet ja vajag steigšus tikt kopā, tad nekā...

- Nu, ja es būtu tāds izlaists, rotaļīgs kaķis, es vispār nekur prom pats no savas gribas neietu. Kāpēc iet prom no labas dzīves? - viņš pagriezās pret Ereijasu, - Tā ka tavs pieņēmums ir pat ļoti ticams. Tagad tik atrast kādas pēdas.

Sariša par varītēm gribēja kaut kur steigties. Nu jā, reiz jau gribēja...

- Esi piesardzīga, - Sardiels novēlēja, vērojot Sarišas attālināšanos, bet pats nesekojot.

[Roviela]

- Esi piesardzīga! - Joels piebalsoja Sardielam. Viņam bija nelāga nojausma. Varbūt tā nebija patiesa, jā, visticamāk, ka tā, jo šeit kaut ko pa īstam skaidri sajust viņš nespēja. Sāpes un skumjas pārņēma visu un padarīja aizdomīgu.

- Iesim vien pamazām, - orākuls ierosināja, un uzsāka iet pa taciņu, kura izskatījās biežāk lietota.
Serafs apstājās vietā, kur taciņa sadalījās.
- Iesim pa pļavu, labi? - kaut kā pārlieku negribējās ātri atteikties no saules gaismas, un ienirt tumšā mežā pat ja tā taka izskatījās lietota biežāk.

[echo3]

Ereijasam nebija skaidrs, kāpēc Sarišai tik ļoti gribas skriet uz mežu. Takas viņi bija atraduši, pat zināja, ka pa tām staigā cilvēki, jo redzēja pēdas. Kāpēc nevar vienkārši iet, kamēr nonāk līdz ļaužu apdzīvotai vietai?
Galu galā tomēr visi kopā nosoļoja līdz takas sazarojumam, kur bariņš apstājās, bet Sariša viena pati aizsoļoja meža virzienā. Varbūt vajadzēja viņu aizkavēt? Tomēr Ereijass noturējās - Pirmais Solis tā kā nozīmēja, ka visi te skaitās pieauguši. Un spējīgi izlemt par sevi.

Ejam pa pļavu. - Serafs atbalstīja Joela domu. Šobrīd visi virzieni bija labi, tikai bija beidzot jāsāk kaut kur arī virzīties.

[Aiva]

Sardiels pievienojās orākulam, sekojot pa taciņu. Ja kāds cits izvēlējās virzienu, nemaz nebija tik slikti.

- Ja nu nekur nenovedīs, nāksim atpakaļ, - viņš piekrita. - Vismaz nebūs iespējams nomaldīties.

[Sindra]

Sadalīšanās. Un tuvumā nebija neviena paša, kas spētu jaunajiem serafiem paskaidrot, ka tā nav gluži prātīga doma, it īpaši gadījumos, kad viņi par savām spējām vēl nav pārliecināti. Bet, kas izdarīts, tas izdarīts.
Sariša un Meja devās biezokņa virzienā, kamēr pārējie serafi devās pāri laukam, pretējā virzienā.
Nekas īpašs jau neatgadījās. Debesis nesatumsa, tādējādi norādot uz eņģeļu neapdomību, nebūt nē. Un var jau būt, ka viņi arī nemaz nekļūdījās.

Vismaz nekļūdījās sadaloties.
Taču kļūdījās, izvēloties mērķus, uz kuru pusi doties.
Tas tā savādi, ka meitenes vēlējās mežā uzlidot augšā, lai kaut ko redzētu. Ko gan varēja redzēt mežā? Kamēr virs viņu galvām bija koku lapu vainagi, viņas redzēja tikai meža biezokni un lapu vainagus. Ja Sariša un Meja pacēlās virs koku galotnēm, viņas redzēja koku zaru vainagus... tikai no augšas. Nekādu dižo informāciju tas nesniedza.
Vai viņiem nevajadzēja darīt otrādi? Tiem, kas devās pār lauku, iet uz mežu un lidotājiem mēģināt kaut ko saskatīt klajā laukā? Tas, protams, būtu bijis riskantāk. Taču tad vismaz būtu kāda jēga. Jo šobrīd Sariša un Meja redzēja tikai to, kā pār lauku attālinās viņu grupas biedri. Pārējā pasaule likās, ka eņģeļiem gluži vai nepievērsa uzmanību.

Vai varbūt tā bija tikai ilūzija?
Lūk! Ja ieskatījās vērīgāk, meitenes manīja, ka virzienā, kurā devās pārējo biedru bariņš, priekšā atradās laikam jau kaut kas ciematam līdzīgs. Taču kārtīgi to aplūkot tā īsti nesanāca laiks, jo abām pētniecēm gluži vai gar degungalu nosvilpa kaut kas, kas ar dobju troksni iedūrās netālu esošajā koka stumbrā.
Tas bija kaut kas šķēpam līdzīgs. Visai pamatīgs, bet laikam jau nemaz tik precīzs. Kā gan savādāk varēja izskaidrot, ka uzbrucējs serafēm nebija trāpījis. Paveicās. Jo, ja šis kāts būtu iedūries kādā augumā, tas noteikti nebūtu patīkami.

Pārējam bariņam dodoties uz priekšu, apkārtnē nekas daudz nemainījās. Ja nu vienīgi, pēc kāda laika varēja sadzirdēt tādas, kā suņu rejas, vai kas nu tie bija par dzīvniekiem. Katrā ziņā, laikam jau varēja secināt, ka viņi tuvojas kādam ciematiņam, vai kam tādam. Tur, priekšā, kaut kas bija.

[Roviela]

Joels mierīgi gāja pa pļavā iemīdīto taciņu, līdz tālumā izdzirda kaut kādas skaņas, ko varētu izdot, laikam jau! dzīvnieki. Nez vai šis "vau, vau" būtu cilvēku balss radīts.

Viņam nebija ne mazāko domu par to, ka tā vienkārši iet turp varētu būt ļoti bīstami, vismaz, ka dzīvnieki varētu traucēt. Līdz šim pat te neviens nebija orākulam uzbrucis vai citādi nejauši mēģinājis nodarīt kādu kaitējumu.
Viņi taču nolēma iet uz ciemu, ne tā? Lūk, tur, priekšā tāds varēja būt.
Ejam.

Par to, kas notika mežā, serafam nebija ne mazākās nojausmas.

[washulis]

Dodoties uz mežu, sarunu ar Meju Sariša neuzsāka, tam vēl laiks atliks vēlāk, tagad svarīgākais bija ātri pierādīt, ka viņai bija taisnība un viņas ideja bija laba, lūk tā. Nonākot jau koku aizsegā, viņa palūkojās augšup, izlaižot spārnus un veltot īsu skatienu Mejai, tā teikt, lai jau biedre neatpaliek, kad Sariša atspērās no zemes, traucoties augšup, izvairoties no kādiem ceļā esošiem zariem, lai drīz nonāktu pie koka galotnes. Jā, ainava nebija tā pateicīgākā, bet vismaz kaut kāda.

Mirkli sekojusi saviem biedriem ar skatienu, viņa palūkojās uz ceļu viņiem priekšā. Vai tas...? Viņa iesāka, norādot samanītā ciema virzienā, vaicājot Mejas viedokli, bet nepaspēja teikumu pabeigt, kad kaut kas šāvās šajā virzienā. Sasodīts! Viņa vēl tik paspēja izsaukties, steidzīgi nolaižoties zemāk, lai paslēptos lapotnē, cieši pieķērusies koka stumbram, cenšoties saskatīt, no kurienes uzbrukums nācis. Kas ellē ratā tas bija? Viņa klusi nošņāca, cerot, ka drīzumā sirdij nebūs vēl iemeslu šādi salēkties.

[echo3]

Ereijass gāja pa taciņu pļavā, vērodams jauko dabu visapkārt. Nemaz tik ļoti tālu no meža nebija jāaiziet, kad priekšā jau varēja sadzirdēt troksni. Šķiet, apdzīvotas vietas troksni. Varētu būt kāds ciematiņš.

Dzirdat tur priekšā trokšņus? Izklausās kā suņu rejas. - Serafs paskatījās uz Joelu, tad Sardielu. Izskatījās, ka jā, dzird. - Vai pagaidīsim meitenes? Mēs gan neko nenorunājām, tā ka varam arī iet uz priekšu.

[Aiva]

Sardielu priecēja, ka vismaz kaut kas priekšā skanēja iedzesmojoši, pat ja tie bija tikai suņi. Kur suņi, tur arī saimnieki, un tie varēja zināt vairāk par šo vietu. Ieskaitot vienu pazudušu minci.

- Nu, ja mežā neko neatradīs, tad pašas mūs panāks, - Sardiels atbildēja Ereijasam, apmetis skatienu atpakaļ pār plecu. Uz mežu aizgājušās nemanīja. - Ejam tik uz priekšu.

[Whitefox]

Apkārtne bija neierasta Ramielam un noteikti arī pārējiem. Tas reizē gan satrauca, gan arī radīja ziņkāri. Viņš tomēr nezaudēja modrību un centās saklausīt katru troksni. Lai arī cik te izskatījās mierīgi, tomēr nevarēja tā būt, ka te viss būs pilnīgi mierīgi. Sariša ierunājās par došanos iekšā mežā un aplūkot apkārtni no turienes. Ramiels nebilda ne vārda, jo tā īsti pat nezināja vai būtu jāpiekrīt vai varbūt jāpiesakās līdzi. Meja devās līdzi Sarišai, bet viņi pārējie devās laukam pāri. Vai šeit būtu nācis kaķis? Kaut kā viņam nešķita, ka kaķēns tā vienkārši klaiņotu pa klaju lauku. Tiem taču bija instinkti.
Ramiels turpināja ceļu kopā ar pārējiem serafiem, diez ko daudz nerunājot, bet vairāk cenšoties saprast, kur šajā vietā varēja pazust mazs, nevainīgs kaķēns. Domu plūdumu pārtrauca trokšņi, kas izklausījās pēc dzīvnieka rejām. Arī pārējie serafi to pamanīja. Es piekrītu Sardielam. Ejam uz priekšu, bet cenšamies pārāk netuvoties tam, ko nezinām. Varbūt tas bija pārāk piesardzīgi no viņa puses, tomēr labāk turēt acis un ausis vaļā, nekā pēc tam to nožēlot. Meitenes ātri mūs panāks, ja dosimies vienā virzienā. Nebija jau taču tā, ka viņas būs tālu aizgājušas. Pašas teica, ka ātri panāks vien viņus.

[Aiva]

- Kas gan tur priekšā varētu mūs apdraudēt? - Sardiels paraustīja plecus. - Ja paši klāt neiesim, mums taču neuzbruks?

Tā taču vajadzēja būt? Ja tas ir suns, tad sargā kaut ko, un ja serafi nesāks lekties, tad suņi neuzbruks. Vai ne? Sardiels turpināja soļot pa taciņu trokšņa virzienā.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 13.01.2013 23:49

[Roviela]

- Ejam vien pamazām, - Joels pievienojās iet gribētājiem. Ko nu viņi te minstināsies un mīdīsies klaja lauka vidū, vēl neredz ne mājas, ne sētas, neko tādu, kur bez īpašnieka atļaujas nebūtu pieklājīgi iet iekšā.
Šai pasaulē esošais smagums pamazām arvien vairāk gūlās uz orākula sirds, diena bija saulaina, tomēr pamazām šķita, ka paliek tāda kā nespodrāka. Kā es izturēšu, ja mums būs ilgi te jāpaliek? Tāda atziņa skumdināja, un diena palika vēl mazu drusciņu pelēkāka.

[Rouzijs]

Mejas skatiens pavadīja pārējos, kuri devās projām, tikai kaut kā viņas sirdsbalss teica priekšā, ka iespējams, viņas kļūdījās un, ka bija jādodas līdzi pārējiem, nevis jānošķiras no bara, bet kā gan savādāk to kaķi atrast? Un jo ātrāk viņi to izdarīs, jo labāk. Serafe vēlējās atgriezties mājās, ļoti... kaut gan daļa no ziņkārības lika vēlēties pacelties spārnos un lidot pār svešo koku galotnēm ar pirkstu galiem tos aizskarot, savā ziņā pasakaini, bet tomēr tajā pašā laikā biedējoši.
Lidot svešā vietā? Vai tas bija prāta darbs? Noteikti nē, bet kas gan cits viņām atlika?

Tumšmate nopūtās, un sekoja Sarišai, izpletusi spārnus viņa veikli uzlaidās gaisā. Vien sajūtas, joprojām bija tādas nedaudz tramīgas.
- Ciemats... - Viņa secināja, bet neko tālāk nepateica. Kāds viņas bija ieraudzījis, kāds vēlējās nodarīt pāri.

- Mums jābēg, bet ne pie pārējiem. Mēs nedrīkstam nodot viņus. - Nolaidusies tajā pašā augstumā, kur atradās Sariša jaunā serafe nočukstēja.

[washulis]

Bet kur tad? Mēs taču nepaliksim šeit. Sariša satraukti vaicāja, palūkojoties uz Meju. Jā, viņa runāja sakarīgi, bet... nē, tas it nemaz nebija labi. Es pa priekšu gribu noskaidrot, kas tas bija. Varbūt tas nemaz nav tik liels drauds. Serafe vēl paziņoja, izstaipot kaklu, cenšoties kaut ko caur zariem saskatīt, bet cik gan liela tāda iespēja bija? Visticamāk vajadzētu atkal pacelties virs galotnēm. Ko tu saki? Mēģināsim? Sariša centās uzmundrinoši pasmaidīt, tomēr satraukums sejā bija pārāk labi saskatāms.

[Rouzijs]

- Nē, nē, man neinteresē, kas tas bija, mums jātiek projām, es nevēlos, lai kaut kādi šķēpi caurdur manus spārnus. - Vai patiešām Sariša vēlējās tik ļoti riskēt? Acīmredzot tie, kas meta viņu virzienā asus priekšmetus uzskatīja abas serafes par draudu. Un savainoties labāk nevajadzēja. Serafe nevēlējās šeit nomirt.

- Mēs pacelsimies gaisā un aizlidosim kādu gabaliņu uz to pusi. - Viņa pamāja ar galvu uz to virzienu, kur nebija aizdevušies pārējie serafi. - Tad nolaidīsimies zemē un ar kājām mēģināsim tikt līdz tam ciematam, kur devās pārējie. - Tāds bija viņas plāns.

[washulis]

Meh. Meja izvēlējās klaji neinteresantāko ceļu, bet drošāko, to noliegt nevarēja. Sarišas sejā sākumā parādījās protests un šķobīšanās, bet viņa pēdīgi nopūtās, ar skatienu izsekojot virzieniem, kuros otra serafe norādīja, lai savu plānu darītu skaidrāku. Nu labi. Bet ja mums kaut kas uzbruks vēlreiz, tad gan es gribēšu zināt, kas tas ir un kā to nolikt pie zemes. To sakot, viņa pārlaida plaukstu pāri metamo dunču makam.

Kad nu tas bija vairāk vai mazāk skaidrs, Sariša atlaidās no zara, lai uzsāktu lidojumu Mejas iepriekš norādītajā virzienā, joprojām uzmanot apkārtni, vai kas neparādīsies tuvumā.

[Sindra]

Suņu rejas kļuva tikai skaļākas, serafiem tuvojoties ciematiņam. Bet tas jau tikai normāli. Dzīvnieki bija sajutuši tuvumā svešiniekus un steidza brīdināt savus saimniekus. Pavisam normāli. Ja pazina suņa dabu. Bet vai Astindelas iemītnieki pazina? Suņi viņu pasaulē varbūt uzvedās līdzīgi, taču diez vai dzīvnieki, kurus pazina jaunie serafi bija līdzīgi Morvenas dzīvniekiem.

Vēl kādu gabaliņu tālāk jau varēja saredzēt ciematiņa aprises. Pāris mājiņas, kas pavērās skatam uzreiz, taču iespējams pirmais iespaids bija mānīgs. Ciematiņš bija visai liels un aiz tām pirmajām mājiņām tālāk aizvijās celiņi, kas aizveda uz tālāk esošām mājiņām.
Tādi, nedaudz šķībi žodziņi atdalīja mājiņu no mājiņas. Un pie katras mājiņas atradās iekopts dārzs. Kas nu kuram auga. Citam košumkrūmi, citam dārzeņi. Tači visi bija kopti un uzturēti kārtībā. Kādā no sētām ganījās arī pa kādam lopam. Kādam kāds lops caur žoga dēļiem izbāzis purnu zelēja nost kaimiņa dārzeņus. Parasta ikdiena.

Bez suņiem, kas arvien sparīgāk rēja pie sētas, atnācējus pamanīja kāds vīrs.
Pusmūža. Izskatījās tērpies visai vienkārša auduma tērpā, kas laikam jau bija piemērots zemes darbu apdarīšanai. Iztaisnojies savā dārzeņu vagā, viņš palūkojās, ko tad suņi tā sākuši nervozēt. Bija jau arī par ko. Viņš pats jutās visai nervozs lūkojoties uz atnācējiem. Bet uzrunāt nesteidza. Tik vien kā nolūkojās, skatienu neatrāvis.


- - - -- - - - -

Vairāk šķēpu nesekoja. Lai arī, kas bija šis, kas uzbruka abām serafēm, viņš savu uzbrukumu neatkārtoja. Pat vairāk! Meitenes pat gribēdamas nespēja manīt, no kuras puses un kas viņām uzbruka. Neviena lieka trokšņa, nekas neliecināja, ka te, bez viņām būtu vēl kāda būtne, kas spētu raidīt šķēpu. Varētu pat likties, ka tas bija nejauks sapnis.
Ja vien paraugoties uz koka stumbru, kur šķēps bija iedūries, nenāktos secināt, ka tas nebija sapnis. Un šis savādais klusums lika tikai domāt par to, ka te mežā, kāds jutās tik labi, ka burtiski spēja saplūst ar apkārtni un palikt nepamanīts. Bet viņas bija atnācējas no citas pasaules. Šis mežs nekādi nebija Sarišas un Mejas pasaule.

[Roviela]

Joels, neko daudz nenojaušot par iespējamām nepatikšanām, mierīgi turpināja soļot pa taciņu uz priekšu. Pamazām taciņa kļuva platāka, acīmredzami viņi tuvojās ciematam, ko apstiprināja mājiņu un žodziņu parādīšanās.

Te arī bija šīs pasaules pirmais cilvēks, un orākuls, cenšoties atcerēties, kā bija jāsveicinās, atklāja, ka neko daudz tieši par šo tēmu viņš nezina un nemaz nav lasījis, tāpēc serafs pagaidām izlīdzējās ar galvas palocīšanu sveicienam un vārdiem: - Veiksmi darbā!
Te atkal nācās cerēt, ka vietējais sapratīs viņa teikto. Tā kā vajadzētu, vai ne?

[echo3]

Ereijass ziņkārīgi aplūkoja ciematu - nekad tādu nebija redzējis. Viņš gan ļoti centās neizrādīt savu, iespējams, nepieklājīgo blenšanu, bet gan jau no malas to varēja manīt. Gandrīz pieaudzis puisis bolās kā auns uz jauniem vārtiem.

Kad Joels apstājās un sāka sarunu, apstājās arī Ereijass. Ko gan zemnieks atbildēs?

[Aiva]

Sardiels pacēla roku sveicienam, pamanījis pirmo šīs pasaules iedzimto, bet ja jau Joels bija sācis runāt, tad nebij vērts iejaukties sarunā. Sakrustojis rokas uz krūtīm, serafs vēroja apkārtni, rejošos dzīvniekus un iedzimto, gaidot atbildi. Kaut kādai atbildei taču bija jāseko?