"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Aiva]

Sardiels bija gatavs doties uz bibliotēku, taču tik un tā Joela sauciens viņu pārsteidza negaidot.

Ar jūsu atļauju, - viņš viegli palocīja galvu pret Aivenu, pirms izplest pelēkos spārnus un sekot Joelam.

Bibliotēka Sardielam uzdzina slinkuma lēkmes - vislabāk būtu vienkārši ielīst kādā stūrī un palasīt kaut ko interesantu, par ceļojumiem citās pasaulēs, piedzīvojumiem, varoņdarbiem. Tagad nāksies pašam būt tam, par ko, iespējams, kaut kad kāds uzrakstīs. Jācer ka būs vismaz ko ko uzrakstīt.

Kad Joels pabeidza uzrunāt bibliotekāru, Sardielam īsti nebija ko piebilst, tāpēc viņš palika vaicājoši gaidot bibliotekāra atbildi uz šādu iebrukumu.

[Sindra]

Bibliotēkā.

Likās, ka Joela uzruna sirmo bibliotekāru bez maz vai pārsteidza. Viņš atrāva skatienu no pergamenta un palūkojās uz augstajiem logiem. It kā viņam vajadzētu pārbaudīt.
- Jā, patiešām jau rīts. - to gan viņš vairāk noteica sev, nekā atnācējiem. Tāds viegli krekšķošs smiekls atskanēja no vīra lūpām. - Nemaz nebiju pamanījis. - kā atvainodamies bibliotēkas pārzinis noteica un nolicis malā rakstāmspalvu, piecēlās, lai paietos pretī atnācēju bariņam.

- Visu? - viņš pasmaidīja labsirdīgi iesmējies. - Nu, visu jūs nekad neuzzināsiet, pat ja pārcelsieties tur dzīvot. - tomēr jauno serafu vēlme viņam bija saprotama.
- Pirmais ceļojums, ja? Tādēļ tādi prātīgi esam? - Semjuels apjautājās, ar roku pamādams, lai jaunieši viņam seko. - Sākumā jau visi tādi prātīgi, vēlas visu izpētīt, noskaidrot. Vēlāk jau skrien cauri arkām un paļaujas tikai uz savu spēku un veiksmi. Jums noteikti vajag saglabāt savu apdomīgu. - Viņš aizveda jaunos serafus līdz kādam grāmatu plauktam un no tā izņēma divas, visai biezas un smagas grāmatas. Tomēr, serafs tās nesa tik viegli, it kā tās neko daudz nesvērtu. Redz, viņš laikam bija pieradis. Galu galā, diendienā nēsāt tādas smagas grāmatas.

Pat ja Semjuels zināja par jauno serafu pārkāpumu un sodu, lai gan tas bija maz ticams, jo viņi taču bija bibliotekāru pieķēruši kaut ko rakstām, un viņam secinot, ka ir jau rīts, pa kuru laiku, lai gan viņš savāktu informāciju un baumas. Nē, nē... Sarišai nebija jāuztraucas. Neviens uz viņiem neskatījās greizi.
- Te būs. Grāmatas un pergaments, kur pierakstīt nepieciešamo informāciju. - viņš pasniedza pergamentu un pamājis gaisā, gluži kā no kāda neredzama plaukta paņēma rakstāmspalvu un to pasniedza Joelam.

Morvera.
Ko gan viņi šeit varēja uzzināt? Tā bija ne pārāk liela pasaule. Kuras iedzīvotāji vēl joprojām bija aizkavējušies tādā kā sākotnējā attīstībā. Tie dzīvoja mazos ciematiņos, dienas aizvadīja zvejojot, vai medībās. Viņiem nebija pilsētu, nekādas tehniskas attīstības.
Dzidri zili ezeri un upes. Meži aizauguši un grūti izbrienami. Bet bija arī klaji lauki un plašumi. Likās, ka Morvera ir tāda visai vienkārša un dabai draudzīga pasaule. Ar visu floru un faunu, kā pienākas. Jā, kāds plēsīgāks zvērs varētu uzglūnēt, bet vismaz nebija jāuztraucas, ka viņus varētu sabrauk kaut kadi tehnikas brīnumi.
Ak, jā. Vēl viena svarīga lieta. Vietējies iedzīvotāji neko nezināja par serafu eksistenci. Viņiem neeksistēja citas pasaules, kā tikai viņu pašu. Savējā.


Dziednīca.

- Ak, jā. - meitene atsaucās. Taisnība. Viņa bija dzirdējusi, ka Annekes kaķis ir pazudis. Tā neizprotami. Šķiet, ka vēlāk Gabriels arī bija Annekei pateicis, kur kaķis palicis. Lai gan viņi nekā nevarēja saprast, kā tas iespējams.
Lai nu kā, dziedniece pamāja ar galvu un palūgusi serafus uzgaidīt pie dziednīcas ieejas, devās uzmeklēt Anneki.

Anneke bija dziedniece.
Viņai bija gaiši, zeltaini mati, kas allaž bija savīti rūpīgā bizē. Viņa tērpās baltos apģērbos. Visbiežāk tās bija garas, baltas kleitas.
Sieviete izskatījās samērā jauna, lai arī ar krietni pieredzējušāku skatienu, nekā tai serafu meitenei, kas bija jaunos piedzīvojumu meklētājus uzrunājusi pirmā.

- Vai jūs Gabriels sūtīja? - viņa iznākusi no dziednīcas apjautājās serafiem, kuri grasījās doties meklēt viņas pazudušo minci. Viņa katrā ziņā nevarēja iedomāties, kādēļ šie jaunie serafi tagad bija izdomājuši doties meklēt Nuī. Arī līdz Annekei nebija nonākusi informācija par jaunajiem pārgalvjiem, kas vēlējās noskaidrot, kas atrodas otrpus Vārtiem.

[echo3]

Domāju, ka mūs sūta Padome, bet par uzdevumu atrast Nuī mums paziņoja Aivens. - Ereijass neredzēja nekādu vajadzību mānīties, kaut ko īpaši slēpt vai piedomāt klāt. - Pie Tevis mēs nācām, lai uzzinātu visu par Nuī. Visu, kas mums varētu palīdzēt Morverā kaķi atrast un atgādāt viņu atpakaļ Astindelā. Cik sen Nuī pazuda, kas viņam garšo, no kā viņš baidās, kas viņam patīk, kur viņš mīl atrasties. - Tie bija jautājumi, kurus Ereijass šobrīd spēja iedomāties.

Tad serafs atcerējās par pieklājību un nosauca savu vārdu. - Ereijass.

[Roviela]

- Paldies, Semiel, - Joels pateicīgi noteica, vērojot, kā viņiem tiek izsniegtas grāmatas un pergaments ar rakstāmpiederumiem.
Viņš paņēma vienu grāmatu, kuras nosaukums šķita atbilstošāks tam, ka tajā varētu būt ziņas par Morveras iedzīvotājiem - kādi paradumi, kā izskatās, kādā valodā runā un tādas lietas. Viņiem taču būs jāizliekas par parastiem vietējiem. Jā, varbūt no cita ciema, bet tam ir jābūt ticami, ja viņi kādu sastaps.
Nav nekādas vajadzības stāstīt par Astindelu. Nē, viņiem vajag Nuī, kas, iespējams, izskatās pavisam savādāk nekā vietējie dzīvnieki.

[washulis]

Kad izpalīdzīgais Sems atģidās par rīta iestāšanos un visu pārējo, sagādājot viņiem visai daudz lasāmvielas, Sariša varēja justies pacilāta par šobrīd vēl veiksmīgo notikumu attīstību, jo sākums taču bija labs, ne tā? Turklāt viņus no tumšākiem bibliotēkas stūriem neviens nenokaunināja.

Kamēr Joels pieķērās pie vienas no grāmatām, Sariša pasteidzās atšķirt otru, cerot, ka kaut kur atradīs kādu īpaši izcilu un lielisku konspektu, kurā visas atbildes jau būtu skaidri redzamas un uztveramas, bet nē, burti no lapām tik bira un bira un bira, tāpēc sākumā varbūt pacietīgi, viņa tomēr sāka skriet rindiņām ar skatienu cauri diagonāli, tā tomēr uzzinot tos pamatus, kas būtu nepieciešami. Nu tātad... Ja neko nezina par serafiem, tad vajadzētu piesargāties ar izskatu un maģijām. Tur zobeni vai kas tāds nebūs nekas neparasts. Viņa iesāka skaļi spriest. Tā arī varēja noprast, ka ja arī ar zemu tehnoloģiju vietējie spēja sagādāt sev ēdienu, vajadzības gadījumā to spēs arī viņi, ar to pašu zvejošanu vai sēņu lasīšanu, tik pa priekšu būs jāpapēta, kuras sēnes vietējie ēd, kuras nē, savādāk vēl būs jārēķinās ar saindēšanos.

Palūrējusi Joela turētajā sējumā, prātodama, vai nepamanīs ko aizraujošāku tur, viņa ieminējās vēl: Bet par ēdamo, pagaidām šķiet, ka nedz ar lielu sausumu vai nepanesamu aukstumu saskarties nevajadzēs. Vieglas un sātīgas lietas. Un ja naktīs nelīs, varēsim arī gulēt zem atklātām debesīm, tas ceļotājiem nebūtu nekas neparasts. Vai pārējiem bija kas labs, ko piebilst? Kas, ko Sariša palaidusi garām?

[Sindra]

Dziednīca

- Nu, labi... - sieviete novilka. Domīgums atspoguļojās viņas sejā un dziedniece nemaz to necentās slēpt. Laikam jau tas bija nācis, kā pārsteigums. Lai nu kā, Anneke neiebilda, ka kāds vēlas doties pakaļ Nuī. Redz, viņa pati tā īsti nevarēja. Nevarēja pamest te visu un viņa arī īsti nebija piedzīvojumu meklētāju - ceļotāju tips.

- Labi, Ereijass. - dziedniece noklausījās jaunā serafa jautājumus un piekrītoši pamāja. Viņa pastāstīs.
- Nuī ir prom, nu jau kādas piecpadsmit dienas. Sākumā es to nemaz nepamanīju, jo kaķēns bija visai bezbailīgs un viņam bieži patika staigāt apkārt. Savukārt es atrados dziednīcā un aizdomīga kļuvu tikai tad, kad Nuī neiztukšoja savus ēdiena trauciņus. Patiesībā, es nemaz nespēju noticēt, ka kaķis patiešām ir aizklīdis uz citu pasauli. Tas liekas tik savādi. - viņa paraustīja plecus. - Tomēr, Gabriels saka, ka kaķis esot Morverā. Jādomā, ka viņš zin.
Nuī ir visai ēdelīgs kaķis. Es pat baidos sameloties, cenšoties nosaukt kaut kādu nebūt viņa mīļāko ēdienu. Viņam drīzāk patika vienkārši ēst. Daudz un bieži. Es domāju, ka arī no mājas viņš aizklīda, lai atrastu vēl kaut ko ēdamu tuvējā mežā.
Viņam patika gulēt savā groziņā. Liekas, ka mīkstas un siltas virsmas viņam patika labāk, nekā kaut kādi plaukti, vai kas tāds.
Viņam patīk, kad pakasa zodiņu. Vai vēderiņu.
Baidās... - te dziedniece uz mirkli aizdomājās. - Es pat nezinu. Man liekas, ka viņš tā īsti ne no kā nebaidās. Nekādas briesmas nebija pieredzējis. Tāpēc īpašu baiļu nemaz nav. - vismaz tā Annekei likās.

Vai šī informācija var kaut kā palīdzēt kaķi atrast svešā pasaulē? Dziedniece pat īsti nezināja. Tāpat viņa nezināja, kā rīkotos, ja viņa izietu cauri arkai un nokļūtu svešā pasaulē. Uz kuru pusi doties, kāpēc? Ko darīt? Tas viss bija sarežģīti. Bet, iespējams, ka piedzīvojumu meklētājiem tā nelikās. Un viņi atradīs kaķi viens un divi.

- Vai es varu vēl kaut kā jums palīdzēt? - skatiens jautājoši uzlūkoja Ereijasu un pēc tam arī pārējos serafus, kuri bija atnākuši līdz dziednīcai.


Bibliotēka

Morveras iedzīvotāji izskatījās pēc cilvēkiem. Lielāko ties slaidi, labi attīstītiem ķermeņiem, it īpaši tiem, kuri bija mednieki un karotāji. Viņi tērpās vienkāršos apģērbos. Raupja auduma, nekā īpaši neapstrādātos. Taču rotājās ar dažādiem kauliem, spalvām un vēsākā laikā izmantoja arī nomedīto zvēru kažokādas.
Varētu šķist savā ziņā aprobežoti, jo tā īsti neko ārpus savas kopienas lāga ne redz, ne zin. Ak, nu... pamana tikai tad, kad kāds cits ciematiņš nāk izrēķināties, jo kādam pazudis treknākais sivēns, vai nolādēta pienīgākā govs.
Starp citu, interesanti varētu sķist arī tas, ka Morveras iedzīvotāji ir ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi. Gatavi pielūgt dažādas dievības. Kuru kurā brīdī izdevīgāk.
Šajā pasaulē iedzīvotāji visi runā vienā valodā. Serafiem nevajadzētu būt problēmām, šajā valodā komunicēt.

Izskatījās, ka Sarišai vajadzētu būt taisnībai.
Pēc tā, ko viņi izlasīja grāmatās, likās, nudien, ka nekādi ekstrēmi apstākļi serafiem nedraud. Ne pārspīlēts karstums, ne aukstums, pat ilgstošām un apnicīgām lietusgāzēm nevajadzētu būt.

[Aiva]

Ir kaut kas interesants? - Sardiels painteresējās, pār plecu skatoties Joela šķirstītajā grāmatā. - Bīstami zvēri, slimības, kādi naidīgi noskaņoti iedzimtie laikam nav paredzēti? Vairāk ka mums pašiem jāprotas uzvesties pieklājīgi un nelekties?

Ja varētu ticēt tam, ko viņš starp rindiņām izlasīja, vairāk būs jāuzmanās ka nenodarītu pāri iedzimtajiem, kā ka kāds varētu apdraudēt serafus.

Ir tur kkas par agrākām serafu ekspedīcijām? Kad tur pēdējo riezi ir viesojušies citi? - viņš painteresējās

Šo rakstu rediģēja Aiva: 27.11.2012 23:59

[Roviela]

- Paskat, te, - Joels iesāņus pagriezās pret Sardielu, ar slaiko pirkstu norādot uz rindkopu grāmatā. - Māņticīgi un gatavi pielūgt dažādas neparastas lietas, ja tas šķiet izdevīgi.
Serafs ar abām plaukstām aizglauda zīdainos, sudrabainos matus sev uz pakauša, itin kā grasītos tos saņemt zirgastē un, elkoņus atbalstījis uz galda malas, pētīja tālāk.
- Skatieties vien, ka kaķēnu neatrodam tuvējā ciema lielākajā būdā, kur viņam sagādāti karaliski apstākļi. Kā mēs pierunāsim mums atdot vietējo dievu?

Protams, tas viss varēja tā nebūt. Tomēr grāmatā redzamie zvēri tikai attāli līdzinājās Astindelā sastopamajām spārnainajām radībām. Nuī ir ar spārniņiem, savādāks. Nē, nē, Morveras ļaudis noteikti nebūs darījuši pāri mazajam zvēriņam. Viņš taču bija tik mīlīgs. Vismaz Joels ko tādu nespēja iedomāties. Tāpat serafs cerēja, ka nebūs vis atgadījies tā, kā iztēle teica. Tiešām, ko tad darīt? Paņemt slepus? Cilvēki būs bēdīgi, nē, tā nevar, bet kā?
Beigu beigās Joels nolēma, ka to kas atgadījies viņi nemaz nezina, tāpēc par visu priekšlaicīgi izdomāt nekādi nevar, un aizdzina iztēles ainu ar kaķēnu elka vietā kaut kur tālāk.

[washulis]

Hmm... Sariša domīgi novilka, kad Joels pacēla faktu par vietējo attiecībām ar dieviem. Ja tur spārnoti kaķi nebija ierasti un vņi patiesi būs Nuī atraduši, tad patiesi varētu būt tā, ka tas nu tiktu pielūgts, jo taču bija kas svaigs un neredzēts. Viņa paliecās vairāk uz priekšu, lai izlasītu vietu, kur otrs serafs bija rāvis šos secinājumus. "Ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi," viņa pie sevis izlasīja, tad atkal iztaisnojās.

Ja viņi uzskatīs Nuī par kādu dievību, tad varbūt arī mēs varētu pa tādu izlikties. Paskaidrot, ka Nuī vieta ir citur, varbūt tad viņi to arī uztvers - kā zīmi. Vēstījumu, ka katram ir sava iederīgā vieta. Protams, vai šis plāns nenāktu ar savu daļu riska? Visticamāk, ka jā, bet vai tas nebūtu daudzkārt interesantāk. Bet par ēdamo man viss ir skaidrs. Galvenais būs visu kompakti sapakot. Viņa vēl piebilda, ja nu biedrus tas šobrīd interesēja.

Kas attiecās uz Sardiela jautājumu par ekspedīcijām, Sariša ielūkojās savā sējuma, bet pirms ko tamlīdzīgu atrada, izteica pati savu viedokli: Cik var saprast, pat ja tur ir bijušas serafu ekspedīcijas pēdējā laikā, nešķistu, ka Morveras iedzīvotāji būtu no tiem, kas pārlieki par to celtu ausis, ja vien serafi viņiem nebāzās tieši sejā. Jāšaubas, ka kas tāds tomēr būtu darīts.

[echo3]

Kaķus Ereijass bija redzējis, tikai īpaši nodarbojies ar tiem viņš nebija, tāpēc vairāk jautājumu viņam vismaz uzreiz prātā nenāca... pag! Bija gan vēl viens. - Vai kaķēnam nebija kāda īpaši jauka mantiņa, ar ko viņš spēlējās? Pati mīļākā? - Lūk, kā kaķēni spēlējas, to gan Ereijass bija pamanījis, jo tas vienmēr izskatījās jautri.

Jautāt, kādā krāsā ir Nuī, nevajadzēja, jo to Aivens bija jau pastāstījis.

[Aiva]

- Pasauksim un pats atlēkšos, lai tad kāds pamēģina dieva gribu ne tā iztulkot, - Sardiels pavīpsnāja. - Protams, ja vietējie neizdomā ka mums jāpaliek kā dieva rotaļlietām tur. Tad varētu būt nepatīkamāk.

Sarišas komentārs lika viņam pāriet pie otras grāmatas turētājas. - Mani vairāk uztrauktu, ja viņiem galvenais mošķis būtu ar spārniem un violetām acīm. Par tādām lietām tur nekas nav sarakstīts?

[Sindra]

Dziednīcā.

Mīļākā mantiņa?
Anneke uz mirkli aizdomājās, līdz apstiprinoši pamāja. - Bija gan. Taču bumbiņa atrodas mājās un es tagad īsti tai nevaru iet pakaļ. Taču es varu paņemt to līdzi rītā un jūs varat tai atnākt pakaļ. Vai tā derēs? - sieviete apjautājās.
Ja jau vairāk nekas nebija runājams, viņa labprāt atgrieztos pie darbiem. Gan jau arī jaunajiem serafiem vēl bija gana darāmā un nebija nekādas vajadzības te lieki stāvēt un kavēt laiku.

Anneke pateicās par jauno serafu vēlmi sameklēt kaķēnu, pat ja tas bija augstākstāvošo uzdots uzdevums un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Kā jau viņa bija solījusi, bumbiņu otrā dienā varēja dabūt pie dziednīcā dežurējošās serafu meitenes.
Tā bija neliela izmēra bumbiņa, no mīksta materiāla, violetā krāsā.


Bibliotēkā.

Jā, iespējams, ka aplūkot, kas tad bija Morveras iedzīvotāju lielākais drauds, nemaz nebija slikta doma. Taču pāršķirstot visas vecā Sema dotās grāmatas, šādu informāciju atrast neizdevās.
Varbūt Morveriešiem nemaz nebija tāda lielā un briesmīgā ienaidnieka?
Kas to, lai zin.
Iespējams, ka to viņi uzzinās nonākot uz vietas. Pasaulē, uz kuru viņiem bija jādodas, gribas to vai nē.



Nākamā diena.

Kā jau Aivens bija solījis, viņš nākamajā dienā, rītausmā, gaidīja jaunos serafus Arku dārzā.
Apstājies pie konkrētas arkas, kura veda uz Morveru, Aivens domīgi lūkojās cauri arkai, it kā spētu ieskatīties tajā, citā pasaulē. It kā, šāda skatīšanās viņam atklātu, kas īsti sagaidīs jaunos serafus svešajā zemē.
Bet nekas jau nebija redzams. Cauri arkai bija redzams tas pats Astindelas dārzs. Jauno serafu liktenis Morverā bija tiki un vienīgi viņu pašu rokās.
Nē, Aivens nedomāja, ka viņi netiks galā.
Viņi tiks.

[Roviela]

Joels klusi iesmējās par Sardiela ierosinājumu. Jā, tā tas varētu būt.
Vēl brīdi papētījis grāmatas, lai saprastu, ko viņiem labāk vilkt mugurā un kā izskatīties, serafs atdeva sējumus vecajam Semam.
- Paldies!

Šodienai vēl bija darbi - jāpalīdz sadabūt ēdamo, tas piemērotā iesaiņojumā jāsadala visiem, jāatrod drēbes un karotājiem - ieroči. Joels līdz galam neticēja, ka viņiem izdosies izlikties par īstiem vietējiem, tomēr nebūt uzreiz atšķirīgam viņam šķita laba doma.

Nakti jaunais orākuls pavadīja mājās, atvadoties no savējiem un uzklausot padomus.

Nākošās dienas rītausmā Joels sagatavojies ceļam ieradās Arku dārzā, kā tas bija noteikts. Nē, nevarēja būt divu domu par to, vai ierasties vai nē.
Viņš sveicinot palocījās Aivenam.

Joelam mugurā bija apģērbs, kas piedienētos cilvēkam, kurš nav karotājs vai mednieks - vienkāršs tunikveida krekls, bikses un apautas kājas, vienkārša josta, pie kuras piekārts neliels nazītis makstī ar krellīšu rotājumu un auduma kulīte, auduma tarba kā ganam. Mati, kas ierasto sudrabaino toni bija mainījuši uz pabalējušu gaišbrūnu, pakausī bija saņemti astē ar saitīti, un izrotāti ar spalvu, kaklā kareklis no dabiski savijušamies koka, kuram piestiprinātas pāris kaula krelles un maziņas pūkainas baltas spalviņas. Acis bija gaiši zilas, un āda tumšaka nekā parasti, tā, kā tas piederas tiem, kas daudz laika pavada saulē.

[washulis]

Un tā lielā diena bija klāt. Iepriekšējā dienā pēc bibliotēkas apciemojuma, Sariša bija devusies, lai parūpētos par ēdienu, saņemot arī jauku pretīmnākšanu, tāpēc beigās katram ceļojuma dalībniekam tika sagādāta soma ar pašu nepieciešamāko, pietiekami daudz ūdens krājumiem, maizi, vēl citas labas piedevas, kas dotu daudz enerģijas, jo kas zina, karotājiem to varbūt vajadzēs.

Atvadas no vecākiem bija smagas, viņa varēja redzēt to vilšanos un sēras, kas bija viņu sejā, bet centās viņus mierināt, sakot, ka ar šiem ceļojumiem tālumā atgūs zaudēto godu un pat vairāk, uzzinot tik daudz jaunu par pasauli ārpus Astindelas. Un zināšanas bija spēks. Arku dārzā Sariša ieradās īsi pēc Joela, apvilkusi garu roku kreklu, pāri pārstiepusi vesti, mugurā pusgari svārki, zem kuriem bija plānas bikses. Izskatījās kā gana kopta sieviete, bet nebūs problēmu skraidīt pa biežņām. Pie sāniem bija piekabināts metamo nažu maks, pa daļai paslēpts zem vestes uz pašas rokas. Pašas izskatā mainījušās tikai acis, ieguvušas zemes brūnu toni. Uh... satraukums. Viņa skaļi izdvesa, kad bija pasveicinājusi klātesošos. Jā, viņa bija satraukusies, jo lai arī informācija grāmatās par viņu galamērķi izklausījās gana nevainīga, nevarēja zināt, kas viņus patiesi sagaidīs.

[josephine]

Iepriekšējā vakarā Hava bija palikusi bibliotēkā tik ilgi, cik jau nu Semjuels nemeta viņu ārā. Viņa lasīja ne tikai par jauno pasauli uz kuru nāksies doties, bet palūdza bibliotekāram arī kādas grāmatas par dziedināšanu, ar vārgu cerību, ka kaut kas no izlasītā paliktu prātā, kur nu vēl izdotos, pirmo reizi eksperimentējot, bet ar zināšanām vienmēr tā ir, nekad jau nevar zināt, kas kurā brīdī noderēs.
Hava daudz neceremonējās, atvadoties no savējiem, tikai visus cieši apskāva un solījās pēc labākās sirdsapziņas darīt visu iespējamo, lai vismaz uz vienu dienu vēlreiz viņus visus satiktu.
Apslēpusi spārnus, acu krāsu nomainījusi uz zilzaļi-pelēku, matus sapinusi bizē, apvilkusi vienkāršu raupja lina kleitu, vieglus brūnas ādas zābakus, aplikusi brūnas ādas jostu, pie kuras piestiprināts mazs, ass zāļu griežamais nazītis un maza ādas turziņa - lai vai ne pēc Serafa, bet pēc dziednieka Hava izskatījās tāpat.
Ieradusies Arku dārzā, Hava pasveicināja tur jau esošos - Joelu un Sarišu:
- Labs rīts..!? - ar tikko jaušamu jautājuma, nevis sveicinājuma intonāciju.
Ievilkusi dziļu elpu, Hava pacentās noglabāt šo skaisto Arku dārza skatu pie īpašajām atmiņām. Hava var pierakstīt notikumus, pārdomas, sajūtas, bet šādu skaistumu vārdos aprakstīt neizdodas, turklāt līdzpaņemtais ādas vāku blociņš, spalva un pudelīte tintes, bija paredzēts jaunās pasaules aprakstīšanai.

[Rouzijs]

Pārāk grūti bija pagriezties un doties projām no mājām, pārāk grūti uzlūkot savus vecākus, kuru skatienā bija jūtamas gan rūpes, gan vilšanās, kas to būtu domājis, ka viņa dosies projām. Tik daudz reižu bija domāts par to, kā ir citur, bet tagad Meja nespēja likt saviem spārniem pacelt viņas nožēlojamo būtību gaisā un aizlidināt līdz Arku dārzam. Serafe kavējās pie mājas durvīm un klusi nopūtās. viņa lika savām acīm mainīt toni, tās kļuva tik pat tumšas kā viņas matu krāsa. Neko vairāk sevī Meja nevēlējās mainīt, pat ja varētu tad paturētu gan violetās acis, gan spārnus, kuri protams, viņai būs, tikai neredzami.

Jau no mazām dienām viņa zināja, ka būs karotāja, tāpat kā viņas tēvs, māte gan bija iebildusi, bet katram sava sūtība, vai ne? Loks un bultas bija vieni no ieročiem ar kuriem viņa spēja aizmigt kopā, ar tiem diendienā trenēties un viņai bija labs skolotājs, Mejas tēvs. Kuru jaunā serafe tagad bija pievīlusi. Roka noslīga gar durvju stenderi, tik bezspēcīgi un reizē vēloties ar nagiem vienkārši ieķerties kokā un nedoties uz priekšu.
Jā, viņu interesēja, kas ir aiz arkas, kāda izskatās cita pasaule, bet ne šādi, ne tā... kaķis, kuru jāatrod un šoreiz Meja nebija diez ko pozitīvi noskaņota, tumšmate bija pārliecināta, ka tas dzīvnieks sen jau ir sagremots.

- Sargi sevi, labi? - Tēva balss atskanēja aiz muguras un viņa pagriezās, lai palūkotos uz viņu.
- Es sargāšu, es atgūšu pazaudēto godu un nepievilšu tevi, vairs ne. - Meja deva solījumu un pārsteigta palūkojās uz tēva rokām, kuras turēja loku, viņa loku, to kuru jauniete nemūžam nebūtu atļāvusies turēt rokās.
- Ņem manu loku, tev tas noderēs vairāk nekā man. - Viņš pasmaidīja skumju smaidu un apskāva savu vienīgo bērnu. Tēva spārni gādīgi sakļāvās ap viņu liekot justies pasargātai un ne tik... skumjai, lielākā drošībā. Nedrošība atkāpās, vismaz nedaudz.
- Paldies, tēvs. - Meja klusi nočukstēja un satvērusi tēva loku, pārlika to pār plecu.

Pārbaudījusi bultu maku un pārvilkusi pirkstu pār daudzajām bultām viņa vēl pārliecinājās, ka dunči atrodas savā vietā, pie smalkas ādas jostas, kas bija izturīgāka nekā varēja likties. Brūnie mati sapīti ciešā bizē un acīs mirdzēja kareivīgs noskaņojums. Meja bija gatava ceļam, gatava piedzīvojumiem. Viņa neatskatījās, jo nespēja, mājas un vecāki, kuri palika stāvam uz durvju sliekšņa šķita sāpīgākais, ko viņa savā dzīvē bija redzējusi.

Beidzot arī Meja ieradās Arku dārzā tērpusies ādas un auduma krustojuma kleitā. Gluži kā īsta medniece. - Labrīt. - Serafe sasveicinājās gan ar Aivenu, viegli pieliecot viņam galvu, gan ar jau sanākušajiem bēdu brāļiem.
Viņa bija gatava ceļam.

[echo3]

Ereijass pateicās Annekei, un, tā kā neviens no biedriem neko jautāt tā arī nebija iedomājies, pieklājīgi atvadījās no dziednieces, apsolot rītrītā ieskriet pēc bumbiņas.
Tālākais ceļš viņu veda uz bibliotēku, un, jā, tur vēl visi nebija izklīduši. Jaunais karotājs, ļoti filozofiskās detaļās neiegrimstot, pacentās noskaidrot visas praktiskās ziņas, ko biedri paguvuši izlasīt - vide, ļaudis, apģērbs, ieroči, ēdiens. Kad Sariša devās gādāt ceļasomas, Ereijass pieteicās palīgā somas aizgādāt tuvāk Arku dārzam, kur no rīta visi varētu tās paņemt.

Dzirdējuši jaunās ziņas, gan Ereijasa tēvs, gan māte reizē bija lepni un apmulsuši. Lepni par to, ka dēla Pirmais Solis ir sperts, bet apmulsuši par Ereijasa neapdomīgo izlūkgājienu uz Vārtiem. Jauneklis gribēja lūgt piedošanu, bet nepaspēja - pacēlis acis uz vecākiem, viņš piedošanu izlasīja viņu skatienos bez vārdiem. Vakars pagāja, gatavojoties ceļojumam, nakti Ereijass saldi nogulēja - dvēseliskā saskaņa mājās ļāva visiem būt mierīgiem. No rīta, pirms dienas saules lēkta, Ereijass saģērbās, paņēma zobenu, dunci un divus šķēpu galus, un atvadījās no mājiniekiem. Ceļā viņš devās, laba vēlējumu pavadīts un nožēlas nenospiests.

Pirmais rīta gājiens bija uz dziednīcu, kur Ereijass paņēma Nuī bumbiņu, tad tika paņemta ceļasoma, un tad jau baltie spārni serafu aiznesa līdz Arku dārzam. Nolaidies līdzās Aivenam, Joelam, Sarišai, Havai un Mejai, Ereijass ļāva spārniem nozust, paliekot gluži Morveras pasaulei atbilstošā izskatā - bikses, zābaki, krekls, tunika, kapuce, josta, soma. Viss zaļos un brūnos toņos. Varētu pieņemt, ka mednieks, ja ne zobens pie sāniem. Acis debeszilas, mati tikpat gaiši, cik bijuši, vien savākti atbilstoši attēliem, kuros redzami Morveras ļaudis. - Labrīt! - Balss skanēja mundri.

[Aiva]

Sardiels vēl kādu laiku pakavējās bibliotēkā, pāršķirstot bibliotekāra iedotās grāmatas, meklēdams kādas piezīmes, kas noderētu ekspedīcijā, līdz, vakaram tuvojoties, pateicās un atvadījās.

Mājās nācās izturēt mātes runāšanu par bezatbildību un neprātu. Tēvs tikai klusēja, kamēr Sardiels gatavojās ceļojumam.

Tika sapakota mugursoma, pāŗbaudītas un saliktas rītam ērtas, vienkāršas drēbes ceļojumam. Vadoties pēc lasītā par Morveras pasauli, Sardiels izvēlējās vienkāršu virstuniku ar gariem iešķēlumiem, bez košioem greznojumiem, bet ar spalvu nošuvēm pie pleciem. Protams, vietējiem diez vai būs kaut kas tāds, drīzāk kažokādas, bet vismaz izskatīsies pa gabalu līdzīgi. Tāpat tika pārbaudīts zobens, tam sagatavota un ieelļota maksts gabāšanai ceļojuma laikā, tomēr Sardiels cerēja, ka īsti likt to lietā nebūs vajadzības. Vēl tika atlasīts ērts duncis ēšanai un sīkiem darbiem, kārbiņa ar adatu un diegiem un vēl citi sīkumi. Neko daudz vairāk līdzi ņemt negribējās - īsti jau pat nebija skaidrs, kas un kā un ko un kāpēc un vai tad nu uz vietas kaut ko nevarēs sameklēt, tā vietā lai pārstieptos ar paunām.

Nakts pagāja sākuma'pūloties iemigt, un pēc tam teju vai noguļot celšanos.

Sardiels atvadoties apskāva māti, paspieda roku tēvam, kas novēlēja viņa turēties godam, un tad devās uz tikšanās vietu pie arkām.

- Labsrīts, - viņš sveicināja, pārlaidis skatienu klātesošajiem, tad pagreizās pret arku. Gribējās ieraudzīt, kas ir tur - otrajā pusē...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 04.12.2012 22:12

[Andromeda]

Eoins pie dziednieces esot ļāva Ereijasam runāt. Pats uzmanīgi klausījās un iegaumēja, kas Annekei bija sakāms par Nuī. Vēlāk viņš bija devies līdzi Ereijasam uz bibliotēku izzināt vairāk par svešo pasauli.

Atlikušo dienas daļu Eoins pavadīja mājās.

Saticis vecākus, viņš tiem paskaidroja, kas bija gadījies un kādēļ viņš nebija atgriezies mājās jau iepriekšējā vakarā. Viņi mierīgi uzklausīja dēla stāstījumu un atvainošanos. Neizrādīja nedz satraukumu, nedz dusmas, jo labi apzinājās, ka Eoins ir pietiekoši stiprs un gudrs, lai tiktu galā arī ar šādu neapdomības izraisītu sodu un uzdevumu reizē.

Daudz mantas viņš līdzi neņēma. Silts vamzis, kuru tikpat labi varēja izmantot arī kā segu vēsā naktī un vēl viena drēbju kārta, kas, līdzīgi kā jaunapgērbtās drānas, bija vairāk pieskaņotas Morvenas iedzīvotāju tērpiem. Tika sagatavots arī zobens un mazāks duncis, kas tika ielikti makstī pie jostas. Godīgi sakot, neko īsti citu Eoins negrasījās ņemt un tomēr māte viņam iedeva arī sainīti ar ēdienu, lai arī viņš bija skaidrojis, ka par to parūpēsies citi. Ceļa soma šķita pavisam viegla.

Te nākamajā rītā vecāku skatienu pavadīts viņš bija devies uz Arku dārzu.

- Labs rīts visiem - Eoins gatavs ceļojumam diezgan līksmi sasveicinājās, lai gan tas bija sods, tomēr viņu aizrāva doma par jaunas pasaules iepazīšanu un iespēju redzēt, kā ir tur, citur.

[Whitefox]

Ramiels ļāva runāt citiem un vairāk klausījās un iegaumēja, kas tika stāstīts un jautāts. Pašam personīgi viņam nebija nekādu jautājumu. Pēc tam visi devās pa mājām. Viņš arī devās pie vecākiem, lai varētu pēdējo nakti pavadīt mājās ar vecākiem. Jā, viņi protams bija dusmīgi un vīlušies Ramielā. Jaunais serafs juta, ka vecāki raizējās par viņu un tieši tāpēc puisis bija tikpat mierīgs kā vienmēr. Nekāds satraukums. Tikai labi pavadīts vakars un izgulēta nakts. Vismaz vecākiem tā šķita. Īstenībā Ramiels sajuta satraukumu. Satraukumu no gaidām pēc piedzīvojumiem. Viņam patika miers, bet arī piedzīvojumi nebija sveša kāre tik jaunam serafam.

Rīts bija skumju pilns, lai arī kā Ramiels centās apslēpt savas skumjas un atvadīties ar smaidu uz lūpām, tas nodzisa līdz ar vecāku iedrošinošajiem vārdiem, novēlējumiem un iedotajām mantām. Rūpes, ko viņš bija pazinis šo laiku, tagad bija jāglabā sirdī, jo kad gan viņš spēs atkal būt mājās? Noteikti ne tik drīz. Viņi bija pārkāpuši noteikumus, lai gan daļēji Ramiels tos nenožēloja. Kāpēc gan nožēlot dabisku ziņkāri un kāri pēc kaut kā satraucoša? Nē, viņš nebija nekāds karotājs, bet pat viņš nespēja sev melot un teikt, ka viņu neinteresē, kas notiek tur ārā. Ārpus Astindelas. Mājas palika mājas, bet kaut kas jauns bija pārāk vilinošs, lai laistu garām.

Atvadījies no ģimenes, Ramiels devās uz Arku dārzu. Tur jau bija pirmie no serafiem. Labrīt! Viņš sveicināja pārējos serafus un arī Aivenu, kuram tika veltīts mazs smaids. Tomēr viņš neizturējās nepacietīgi. Skatiens gan neviļus aizslīdēja līdz arkai. Interesanti kas gan aiz tās atradās? Vai tiešām tas ir sods? Viņš nomurmināja. Noteikti otrā pusē viņš atradīs atbildi uz šo un citiem jautājumiem. Pirmais uzdevums šķita vienkāršs - atrast kaķi. Kas būs ar šo uzdevumu? Citiem?