Espy Entropy 2.0 Opcijas

[Andromeda]

Valdīja absolūts klusums. Vienīgais gaismas avots, kas izgaismoja paliela izmēra, taisnstūrveida telpu, nāca no konsoles tās priekšplānā. Uz konsoles metāliski sudrabotās pamatnes, kas luminiscēja gandrīz balta, bija vērojami dīvaini simboli, kas pilnībā saplūda ar pamatnes gludo virsmu.

Bez konsoles, šeit atradās rindas ar kristāliskām, caurspīdīgām kapsulām, kas vertikāli, telpas centrā slējās cita aiz citas, sniedzoties līdz telpas dziļākajam nostūrim. Konsoles gaismā tajās varēja nomanīt tumšas ēnas, kuras ieskāva balta, pienaina migla.

Te, konsole šķiet „atdzīvojās”. Tika uzprojicēta strīpa ar simboliem, kas šķiet varēja būt paziņojums, par kādu tehnisku problēmu vai kļūmi. Bez simboliem parādījās arī shēma, kas norādīja par „miglas” līmeņa kritisku samazināšanos. Tam sekoja, neliels trauksmes signāls un visa telpa pēkšņi tika izgaismota spoži balta. Kapsulas kristāliskās, caurspīdīgās sienas iebīdījās pamatnēs, kas tās stiprināja pie grīdas un griestiem. Baltā migla diezgan ātri izplatījās pa visu telpu. Ēnas sabruka uz grīdas un, kā izrādījās, nebija vis tikai ēnas, bet gan dzīvas, elpojošas radības. Tās, miglai izklīstot, sāka atgūt samaņu, atceroties vien savas pēdējās gaitas, bet ne to, kā šeit nonākušas. Viena kapsula nebija atslēgusies vaļā. Tajā, miglas ieskauts vēl aizvien „gulēja” kāds stāvs.

(Kapsulā vēl joprojām atrodas Radoslavs Konters)

[Ungaarijas ragas...]

Dīvainās, pusbeigta paskata ķirzakas aste noraustījās, kā pirmais vēstnesis, kas appliecināja, ka radījums sāk atjēgties.
Ssshā... kaurs klusām nošņācās un tad grīļīgi pieslējās kājās. Labi, ka bija aste, kas palīdzēja noturēt līdzsvaru, kamēr viņš centās saprast, kur atrodas un kas par būtnēm ir viņam apkārt. Mute tika pavērta un kaurs ievilka gaisu, izgaršodams to.

Nepavisam nelikās pēc vietas, kur viņš pēdējo reizi atradās. Skarakss atcerējās, ka pēdējo reizi viņš atradās mežā, taču tagad... Ķirzakveidīgā būtne saspringa, atkāpās atpakaļ, tā, lai redzētu visus un sasvērās maķenīt uz priekšu, atbrīvodams asti sitieniem. Te bija pārāk daudz neredzētu dzīvības formu, lai vienkārši atslābtu.

[Pūķēns Sāra]

Ak, šausmas! Tā ķirzaka nav beigta! Aukstas tirpas pārslīdēja pār mugurkaulu un, ja viņa būtu kaķis, tad uz skausta saslietos mati. Neviļus Viviāna pakāpās aiz lielā, spalvainā radījumā, kurš pirms neilga brīža bakstīja uz gaišā kristāla pusi, lai tas būtu starp viņu un ķirzaku.

[Piligrims]

Skaidrs. Tad es jūs brīdināšu, ja apstākļi būs, vai kļūs atšķirīgi no patreiz esošajiem. Dimensio atbildēja uz 2843 būtnes sniegto paskaidrojumu un piefiksēja savā datu bāzē apstākļus kādi nepieciešami šeit esošo H5 būtņu izdzīvošanai.

[Hobits]

Krentesija pēkšņi iedomājās tādu domu, kas viņai neienāca prātā ilgu laiku, viņa klusībā domāja pie sevis, lai neviens nedzird - Šausmas es esmu iesprūdusi kaut kādā istabā ar visādiem radījumiem, kas kuru katru brīdi var kļūt izsalkuši un ja nu gaiss izbeidzas ,vai vajag dzert? Viņa šausmīgi sabijās no šādām domām, bet nevienam neizrādot savas bailes.
Viņa lēnām sāka skatīties uz citiem radījumiem, kas varbūt būtu garšīgāki, ja nu gadījumā nepietiek ēdamā un visiem sāk gribēties ēst. Kaut gan pašai viņai šī doma nepatika, bet kaut kā jau ir jāizdzīvo.
Ķirzaka izskatījās visbriesmīgākā. To man liekas būs jāēd pēdējo, ja vispār būs jāēd citi. Un kāpēc es vispār domāju par tik šausmīgām domām? Viņa kļuva vel nemierīgāka. Labi, vajag tikai nomierināties, gan jau visi tiksim sveikā cauri un nebūs nevienu jāapēd. Šausmas, no šitādas domāšanas gribas patiešām kaut ko apēst, ai, labi, centīšos nomierināties, ja izdosies.
Viņa sāka skatīties apkārt telpai vai kaut ko labu vismaz var izdarīt, kādam palīdzēt.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 23.09.2012 14:17

[Miervaldis Gotiņ...]

Radoslavs sakustējās, atvēra acis un pietrūkās sēdus. Kaut kāda nepazīstama telpa, pilna ar visādiem radījumiem un... neradījumiem.

- Labrīt, - viņš nomurmulēja zem deguna, vairāk kā fakta konstatāciju nekā reālu sveicienu, un turpināja jau skaļāk. - Kur es esmu? Un ko jums no manis vajag?

[echo3]

Mums vajag, lai Tu izdomā, kā no šīs telpas tikt prom, ja aiz vienīgajām mums zināmajām durvīm ir vakuums. - Brinas balss lēnītēm kļuva skaļāka, bet nevis tāpēc, ka viņa sāktu kliegt, bet gan tāpēc, ka neva nāca tuvāk Radoslavam. Drīz viņa jau bija dažu soļu attālumā. Paskatījās uz vīrieti un izdomāja nejautāt, kā tas jūtas. Pat, ja tādam sāpēs galva, viņš drīzāk sadusmosies, nekā to atzīs. Dzīvs ir, un labi. Cerams, ogļskābo gāzi pārlieku nav saelpojies.

Mēs esam kaut kādu humanoīdu laboratorijā. Precīzāk vēl nezinām. Ārpusē - lai ko par to nosaucam - ir notikusi avārija. Jātiek prom, pirms te beidzas gaiss. - Brina nopietni ieskatījās vīrietim acīs, pamāja ar galvu un devās jel kā noderīga tālākos meklējumos.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Kāpēc tieši es? - Radoslavs peleca kājās, un, drošs paliek drošs, atkāpās pāris soļus atpakaļ. - Žēlojiet, ļaudis, es taču tik tikko atjēdzos!

Viņš vēlreiz, šoreiz jau uzmanīgāk, aplūkoja telpu un tajā esošos. Tad steidzās pakaļ Brinai. - Vai mēs droši zinām, ka vides uzturēšanas sistēma nedarbojas? Un kur paši humanoīdi, laboratorijas īpašnieki?

[echo3]

Brina apstājās un pagaidīja Radoslavu. Neva pastiepa roku un pieskārās blakus esošajai tukšajai kapsulai. - Mūs visus turēja tajās. Narkozē. Tā kā neatceros, ka būtu te savām kājām ienākusi, tad secinu, ka esam nolaupīti. - Viņa runāja mierīgā, koncentrētā balsī, arī seja nepauda satraukumu. Protams, nevai situācija nepatika tāpat kā citiem, bet panikotāja viņa nekad nebija bijusi. - Var gadīties, ka laboratorijas saimnieki atceras par mums un drīzumā ierodas. Bet nedomāju, ka no viņiem varam gaidīt palīdzību.

Tad Brina gluži saviesīgā manierē pastiepa roku sveicienam (jo viņa zināja, ka cilvēki tā sasveicinās), - Mans vārds ir Brina Ehoom. Esmu ārste. Tas cilvēks - viņa pamāja ar roku, - ir Dans Rods, mehāniķis. Enerģijas sakopojums ir Dimensio. Viņam vienīgajam nav problēmu no šejienes izkļūt un tas bija viņš, kas noskaidroja, ka aiz durvīm ir vakuums. Citi vēl nav savus vārdus nosaukuši.

[Miervaldis Gotiņ...]

- Radoslavs. Bez noteiktas nodarbošanās. - Viņš stādījās priekšā, mazliet samulsis paspiesdams Brinas pastiepto roku. Šādas oficialitātes gan likās mazliet nevietā, tomēr labāk tā, nekā nejauši apvainot kādas citas civilizācijas pārstāvi. - Tātad, ko mēs meklējam? Citas durvis. aiz kurām nebūtu vakuums, un noderīgu inventāru, piemēram, skafandrus? - Radoslavs vēlējās precizēt, un, ja vien viņu kāds īpāši neapsauc, piebiedrojas meklētājiem.

[Margo]

Telpas tālākajā stūrī kāds klusi iesmējās un sakustējās. Telpā esošo redzeslokā, lēniem un smagiem soļiem iznākot no ēnām, parādījās jauna sieviete, kas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, cieši uzlūkoja visus klātesošos, ieturot pāris metru lielu distanci.

Visprātīgāk būtu palūgt... Dimensio? Saraukusi uzacis uz vēloties pārliecināties, vai viņa atceras vārdu pareizi, sieviete palūkojās uz daudzdimensiālo būtni, kas viņas acīm izskatījās kā neskaidra, bezformīga un pulsējoša gaismas kopa. Palūgt vēlreiz, mazliet detalizētāk izpētīt vidi durvju otrā pusē. Var gadīties, ka, nonākot vidē, kas atrodas aiz durvīm, skafandri nespētu nodrošināt jūsu dzīvības funkcijas pietiekami ilgi, lai visi varētu... izbēgt? Izglābties? Sairo minēja, vērīgi uzlūkojot katru telpā esošo. Cilvēki, neva, kaurs, neotors, skvāns... visai raiba kompānija. Pietiekami raiba, lai turētos drošā attālumā.

[Andromeda]

Telpā skafandrus viņi neuzgāja. Telpas sienas bija pavisam kailas un gludas. Šķiet radītājiem ļoti visu paticis novienkāršot vai varbūt sarežģīt. Virzoties dziļāk uz telpas galu bija ieraugāmi vēl kapsulu riņķi.

Te atduroties telpas galā atradās vēl viena konsole, kas salīdzinot ar pirmo, bija diezgan tumša un izskatījās „iesnaudusies”. Īpašā, aiz sargājoša stikla, kupolā, atradās shēma, bet varbūt arī karte. Tajā bija daudz vienāda izmēra punkti, bet tikai viens no tiem dega spoži baltā tonī.

[Roviela]

Ticis līdz nākošajai konsolei, Dans mazliet pabrīnījās par sev vēl nesaprotamajiem simboliem, jo viņš nebija datoriķis, un pievērsās sev zināmakājai lietai - kā dabūt kastes apakšu vaļā un tad izpētīt, kurš vads uz kurieni ved. Lūk, tad mehāniķis sapratīs, kas par uguntiņām un kāpēc.

Tur, aizmugurē, uzradās vēl kāds, puisis pameta skatienu atpakaļ. Vēl viena sieviete! Visā savā astronauta karjerā tik daudz dažādu sieviešu vienā komandā viņš nebija redzējis. Tas ir, ne jau vispār komandā, bet action team. Lai nu būtu.

[echo3]

Pēc laiciņa kļuva skaidrs, ka nekādi skafandri laboratorijā neatradīsies. Iespējams, šī telpa bija tikai noliktava nolaupīto dzīvo būtņu turēšanai un nekā lieka te nebija. Varbūt tieši tāpēc, lai atjēgušās dzīvās būtnes netiktu prom?

Pārāk ilgi neva par to neprātoja, jo kaut kas iepriekš nezināms tomēr atradās - vēl viena vadības konsole un vēl viena būtne, kas izskatījās kā cilvēku sieviete. Rūpīgāk nopētīt Brina šobrīd nedevās, jo, lai arī ne pārāk laipnā tonī izteikts, būtnes priekšlikums bija vērā ņemams, un prom tikšana vismaz nevas prātā bija prioritāte.

Dimensio, papēti, lūdzams, mazliet vairāk to, kas ir aiz durvīm! - Brina uzrunāja enerģētisko būtni. Viņa pati devās pie konsoles, kuru Dans jau centās izjaukt. Ko gan rāda "karte"? Telpu plānu? Tad kādēļ tur viens lodziņš ir izgaismots, jo tam, ka katrā telpā te ir tādas kartes un vienmēr deg konkrētajai telpai atbilstošs lodziņš, Brina neticēja. Tas būtu absurdi un neracionāli. Nu ko, varbūt šoreiz būs mazliet vairāk laika pavērot, un radīsies kāda saprātīga doma?

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.09.2012 12:07

[Piligrims]

Labi - Dimensio atsaucās nepazīstamās 16231 būtnes un pazīstamās Brinas uzaicinājumam un atkal pazuda aiz durvīm. Noskenējis tuvāko apkārtni, viņš atgriezās. Nekādus papildus kaitīgos apstākļus bezgaisam un aukstumam viņš neatklāja. Telpas izskats bija šāds, ja tur būtu bijusi gaisma. To Dimensio pievienoja pēc savas iniciatīvas, lai H5 būtnes spētu kaut ko saskatīt.
Starp durvīm, kas veda uz citām slēgtām telpām bija tādas, kas veda uz garām šaurām telpām, kas veda uz augšu un apakšu.
Visu to viņš projicēja H5 būtņu apskatam, tāpat kā to bija darījis ar konsoli.
Tur nav pietiekoši daudz gaismas, to es pieliku klāt pats, lai jūs varētu saskatīt to, kas tur ir. Jēdzienu "gaisma" Dimensio demonstrēja ar to, ka uz brīdi attēlam to pakāpeniski samazināja līdz minimumam, tad atjaunoja.

(OOC Vairāk man nav informācijas no GM par to, kas ir aiz durvīm. Jau tā esmu pievienojis iniciatīvu apgalvojot, ka bez aukstuma, bezgaisa un bezgaismas, citu kaitējumu nav. Tāpat par liftiem. Atļāvos improvizēt, jo ja tur būtu tikai relokatora tipa lifti, tad šādas globākas enerģijas trūkuma apstākļos, iespēja pārvietoties uz citu klaju būtu neiespējama, līdz ar to atstāju "catwalk" iespēju, jo kaķis mums viens ir. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 26.09.2012 13:01

[Miervaldis Gotiņ...]

Meklējumos apstaigājis telpu, Radoslavs pienāca pie Dana. Novērtējis atškirības starp abām konsolēm, viņš pamāja ar roku uz to, kuru viņi bija atraduši pēdējo. - To otru konsoli jūs apstrādājāt, vai paši saimnieki bija pacentušies?

[Pūķēns Sāra]

Ķirzaka... reptilis. Milzīgs reptilis. Kas pa mutantu? Jauna "Bruņurupuču nindzja" versija? Viviāna vairāk aizbīdījās aiz Kragāla.
Dzirde pa to laiku lika noprast, ka puslīķis ir attapies un sāk mundri darboties. Neslikti, un vēl pēc cilvēka izklausās. Vismaz vārds, Radoslavs, tādu atgādina.

Pēc tam parādījās vēl kaut kāda būtne, kura gudri runāja, bet visus darbus uzgāza uz Dimensio, kuru Viviāna redzēja kā solīdu un izglītoti vīrieti, kurš sasniedzis labākos vīriešu gadus. Nezinātu, ka tas radījums nav normāls, būtu mans tips. Šī atziņa bija pat nedaudz skumja. Visi te tādi nenormāli, nekas īpaši vērtīgs... viņa skumji turpināja prātuļot, skatīdamās uz glītā un noderīgā, tas ir, Dimensio radīto attēlu.

[Andromeda]

Tumšā konsole šķiet bija daudz labāk pasargāta un nebija novērojams „parastais” plūdlīnijas pārāvums, kas liecinātu par „atvilkni”, kur būtu iespējams tikt pie vadiem.

[Roviela]

Dans lika mieru konsolei, no kuras neko nesaprata un ņēmās pārbaudīt, vai kaut kur telpā nav kādu durvju.

[Ungaarijas ragas...]

Neviens akurāt brukt virsū negrasījās, taču arī saprast, par ko īsti vairāki no viņiem sprieda, nebija skaidrs, lai gan bija vārdi, kas līdzinājās valodai, kurā runāja cilvēki Skaraksa dzimtajā vietā. Atlika vien mēģināt paļauties uz domām, tās parasti bija saprotamas.

Piemēram, tas kaķveidīgais radījums uz divām kājām glūnēja uz kauru tā, it kā domātu par viņa apēšanu. Skarakss brīdinoši uzšņāca Kretensijai, pie reizes aizsūtīdams viņai telepātiski visai daiļrunīgu ainu, kurā parādīja, ka mēģinājums viņu pagaršot beigsies ar dažu labu spalvu kušķu zaudēšanu (labākajā gadījumā).

[Pūķēns Sāra]

Ķirzaka atsāka šņākšanu un tā nebija laba zīme. Vieglītiņām, pavisam uzmanīgi Viviāna pieskārās Kragāla spalvai tajā muguras augstumā, kuru viņa vēl varēja aizsniegt (cilvēkam viņa būtu aizskārusi plecu). Sieviete gan bija gatava pieliekties vai pabīdīties prom, gadījumā, ja radījums reaģē agresīvi, bet vai tas izdotos? Jautājums, kurš pārbaudāms praksē un kuru negribējās pārbaudīt.