Vesterna vilinājums, [BP] [KS] [R] KK etīdes Mežonīgo rietumu garā Opcijas

[Andromeda]

Land of the dead.

Brr. Vēsi te. Un pakulas arī veļas pa tukšajām KK ieliņām. Gluži kā vesternā.

[Mattiass]

Pārliecinājies, ka negantais sievišķis ir aizmidzis, Metjū izgāja ārā, un, sameklējis tuvākajā apkārtnē kārtējo snaipera ligzdu, tajā iekārtojās. Kas zina, kādi psihi vēl pa apkārtni negrozās. Šīrīta pēcgarša vēl ilgi paliks atmiņā.

Vienlaicīgi pozīcija tika izvēlēta arī, lai varētu ievērot kustību mājā, kurā bija An (logs) un ap to.

[Hobits]

Tad vienā brīdī viņš nolika zelta podu un sāka lēnām iet ap to un tad viņš sāka dejot apkārt zelta podam. Tad piepeši uzradās dubultā varavīksne. Zelts palika daudz mirdzošāks un tīrāks. No varavīksnes noslīdēja vēl trīs tādi paši podi. Leprikons bija pārlaimīgs un savilka tos visus ciešāk kopā.

[Andromeda]

An bija mierīgi nogulējusi vairākas stundas. Tomēr pat sapņos vai murgos pārinodarījums pielavījās nemanot. Viņa uztrūkās ķerdama pie kakla. Bija pēcpusdiena. Visi dienas notikumi atausa prātā. Sāpes bija rimušas un āda bija atguvusi veselīgu toni. Zilumi uz kakla bija kļuvuši iedzelteni un daudz gaišāki.

Metjū nekur nemanīdama, viņa lūkoja pēc sava apģērba.

[Mattiass]

Apgērbs bija pakārts tālākajā istabas galā, tumšākā stūrī (kur bija pakaramie), netālu no ieejas.

Ievērojis kustību mājā, Metjū nolēca zemē un devās uz turieni.

Durvis pavērās.
— Labrīt!

[Andromeda]

An atrada savu apģērbu pakārtu istabas stūrī netālu no ieeja durvīm un bija jau paspējusi uzvilkt gandrīz caurspīdīgos apakšsvārkus un ķimerējās ap korsetes aukliņām (tas gan nevedās visai vienkārši), kad pavērās durvis un tajās parādījās Metjū.

— Labrīt. — An nedaudz iztrūkusies atbildēja, ar vienu roku pieturēdama korseti.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 16.09.2012 21:22

[Mattiass]

Ienākušais ar vieglu smaidu bez kādas minstināšanās vērtējoši nopētīja sievieti no galvas līdz kājām. Galu galā, viņš bija tas, kurš An nolicis gulēt.

— Glīti. Kāda pašsajūta?

[Andromeda]

An pasmaidīja vieglu smaidiņu. Protams, Metjū bija paspējis redzēt visu, kas viņam tīk. Nemaz nelikās pārsteigta par komentāru. Aizgriezās un, matus pārcēlusi uz viena pleca, turpināja ņemties ap aukliņām.

— Ir labāk. —

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 17.09.2012 12:33

[Mattiass]

— Jau projām? Tev vajadzētu pabūt mierā līdz rītdienai. Galvu šodien grozīt vēl nebūtu pārāk ērti. Un iesaku turpmāk uzmanīties no tik draudzīgiem subjektiem, kā Bērtijs, jo ar viņa aizvēsturiskajām metodēm… ka nākamreiz uz mieta neuzdur.

Īsi pavērojis An mocības, Metjū apprasījās:
— Palīdzēt?

[Andromeda]

— Nabaga muļķim vienkārši paveicās. — An nolaida rokas. — Ja būtu tik laipns.— Palūkojās pār plecu uz Matt pusi

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 17.09.2012 13:23

[Mattiass]

— Jā, protams.

Metjū pienāca un sāka An korseti savilkt… un savilka mazliet par stipru (mazliet — lai ir panesami, un par stipru — lai ilgāk atceras). To darīdams, viņš ieminējās:
— Varbūt arī paveicās. Taču, ja paveiksies vēlreiz, tu būsi pavisam, pavisam beigta. Vai tad pirmā nāve piesardzību neiemācīja?

[Tiger]

Pār ciematiņu jeb kas nu tas bija, pārlaidās mākonis. Izskatījās kā gluži parasts bet ļoti liels mākonis. Bet tas nebija mākonis.
No mākoņa, planējot uz zemes izslīdēja kāds radījums. Kas līdzīgs caurspīdīgam cilvēkam.
Pamājis mākonim viņš smaidot caurspīdīgu smaidu devās pastaigā. Mākonis nesteidzīgi aizslidinajās projām pa debess jumu.


Piegājis pie mājas kur bija An un Matt un ieraudzījis viņus, mākoņcilvēks pasmaidījis pagriezās un uz pirkstiem aizlavījās prom- neies jau nu cilvēkus traucēt.


Laiciņu gājis viņš ieraudzīja Leprikonu. Smaidot viņš piegāja klāt un noteica -Tu gan esi bagāts. Un man pat šķiet ka es zinu kas Tev devis šos bagātības podus.

Šo rakstu rediģēja Tiger: 17.09.2012 16:10

[Andromeda]

Kad Metjū bija pabeidzis, An pagriezās ar seju pret viņu. Ciešo savilkšanu viņa pat neievēroja.
– Kāda velna pēc TEV tas rūp? Es varēju palikt tajā kokā karājamies, bet nē.. – Viens solis tuvāk Metjū. – Neļāvi arī aiziet, kad grasījos. – Vēl viens solis tuvāk, nu jau abi bija ar seju pret seju. Pirksti izslīdēja caur Metjū matiem, pētoši vērās viņā.

[Mattiass]

— Piedod, ka iztraucēju! Vai tiešām tu gribēji karāties tai kokā, An? — Metjū skatījās viņai acīs. — Kāda gan tev daļa, kāda velna pēc man tas rūp? Ka tik dzīva, vai tad ne? — viņa balsī bija izteikti saklausāma rūgta ironija.
— Vienreiz tevi nošāvu, bet tu mani tik un tā centies izvilkt. Tagad būsim norēķinājušies.

[Andromeda]

– Tas viss? – An nenolaida skatienu. – Tu esi izcils melis, bet ar to nepietiek, sasodīts! –

[Mattiass]

— Ar ko tad tev pietiktu? Visu pasauli un aizsauli piedevām? Ko tieši tu gribi no manis dzirdēt? — Arī Metjū nenolaida skatienu.

[Andromeda]

– Pasaule un aizsaule, ir akmeņi un putekļi. To uz rokām nepaņemsi un līdzi neaiznesīsi. – Klusums. – Tas viss paies, viss izkūpēs. Arī mēs. – Pēdējos vārdus knapi varēja saklausīt, Metjū varēja sajust viņas elpas siltumu uz savām lūpām.

[Mattiass]

— Cilvēkiem tā gadās, — Metjū lūpu kaktiņš viegli parāvās uz augšu. To, ka viņš pats, iespējams, aizies krietni vēlāk par šobrīd dzīvojošajiem, viņš, saprotams, nepieminēja.
— Visa dzīve ir viena vienīga izklaide. Un tie, kuri domā citādāk, neko nejēdz.

[Andromeda]

– Tad tu mani saproti daudz labāk nekā tev šķiet, dārgais – čuksts pie auss, kam sekoja viegls kodiens ausu ļipiņā.

[Mattiass]

Metjū smīn, un An ir par tuvu, lai to redzēt. Šķiet, viņa ir veiksmīgi aizvadīta tālāk no bīstamiem tematiem.
— Dārgais? Aši gan. Vai es veltīgi būtu tev ar to korseti palīdzējis? — Metjū pajokojās.

[Andromeda]

– Ā. – Atrāvās nostāk, paķēra svārkus un uzvilka. Centās tikt Metjū garām, lai tiktu uz durvīm.