Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Kalevale]

"Dari ar mani, ko gribi.
Bet dari.
Tūkstoš sejas
man saplūst par vienu-
par vienu laimīgo
tavu,
par tādu, kādu es gribu
un varu
to padarīt.

Nē, nevis gribu.
Vai tad debesīs iesniedzies tornis
ko grib ?
Viņš ir,
un viņš citādi nevar.

Dari ar mani, ko gribi.
Nē, esi.
Esi tāds,
kāds tu citādi nevari."
/O.Vācietis/

[winterfree]

Edvīns Raups

. . .

esmu radis pie mūzikas
ko neviens nav sacerējis
kas nerada manī svešas domas
tālus attēlus par kuriem
ir nojautis kāds cits
tā ir parasta nepiekāpšanās
jo laiks pil man aiz sienas
laiks pil kaimiņam vannītē
un es nakts vidū dzirdu
kā miegs sit spārnus šis
debesu miegs ko zvaigznes
nekad nespēj izlūgties
un kas pin pīnekļus no tavas
sarkanās elpas no mutes cauruma
atbalss un kas tāpat kā
visas labas notis atskan
tālu uz priekšu un atpakaļ un
bez nolūka it kā viss
notiekošais pilsētas tirgus
placī būtu skaidra nojauta
par visu un visiem nevis
sagudrotas lietas bez instinktiem


Esvīns Raups

. . .

viss te ir radīts tādā veidā
ka neko apturēt nevar un katrs
nākamais solis jau ietver sevī
kustības elementu vai pašsaprotamu
spēku jebkādam notikumam
un stāvot upes krastā visbiežāk
tu nemaz nenojaut ka esi kļuvis
darbs ko paveicis garām plūstošais
ūdens klausoties kā tu elpo vai
mēģini savirknēt pirmās artikulētās skaņas
pirmo dzejoļa sākumu nevīžīgi
bārstīdams gaisa apslēptas
zīmes kas turpina tavas alkas
apturēt šo mirkli kur viss jau ir
radīts naivi solot - ja neizdosies -
atnākt citreiz

[Mūdzis]

Es ceru, ka neviens šo dzejoli nav iepostojies, bet tas ir viens no maniem mīļākājiem

Fricis Bārda
Rasas princestīte

Mazā rasas princesīte,
bālā pusnakts varavīksnīte,
cit tev niecīgs viss un mazs-
tīri kā viens it nekas.

Nelīkst asniņš, kur tu eji,
netrūkst tīmeklītis, kur deji,
ak-tik brīnišķīgi mazs
ir tavs mazais itnekas!

Teic, kur tik daduz pērļu ņēmi-
bērtin apbērt visu zemi?
-Viss mans mazais itnekas ir tikai zvaigžņu asaras.

[evija]

Toms Treibergs
Žanna

tavi papēži atstāj robus gaitenī
klusītēm aizveras durvis
pie skolas vecāku padome salst

žanna tava zirgaste spēlē
dīvainas spēles ar mani

[evija]

imants ziedonis

Es nezināju, ka manī ir tik daudz vietas -
Tev.
Līdz šim es savu dvēseli mēbelēju
Sev, sev, sev
Pats, pats, pats.
Tā aiz gada gads.
Pats priecājos, pats ciešu.
Tagad es pie velna visas šīs grabažas sviežu.
Tagad
Tu te esi.
No sienas līdz sienai.
No rīta sākot,
Cauri dienai.
No īsiem mirkļiem
Līdz vakariem gariem.
Starp grāmatu kaudzēm,
Starp mēness stariem.
Tu esi ap mani un manī,
Viena matērija,
Viens lauks.
Es jūtu, kā no maniem pleciem
Tavas rokas plaukst.
Izmisuma naktīs aklās
Tu esi manu sienu naglās,
Bet pēc naktīm baismām
Tu atkal esi pie griestiem rīta gaismā.
Tu esi zilajā, skumjajā vakara krēslā,
Es sadedzinu pa krēslam.
Tu redzi - es sadedzinu galdu,
Tu redzi - es skaldu.
Lai starp četrām dvēseles sienām
Nepietrūkst vietas mūsu dienām.
Nevienai lietai te vairs nav vietas.
Tās ir lietas, nevajadzīgas lietas.
Bet labāk iesim.
Tūliņ.
Un mēs vēl tālu tiksim.
Te ir par šauru.
Te mēs nepaliksim.

[Simple Girl]

Cik man gadu?

Tikpat,
cik maniem jāņtārpiņiem.

Tik,
cik es spīdu.

/ O. Vācietis /


Jauna gaisma
Manā istabā.
Viena diena
Manā dzīvībā.

Tik vēlama,
Tik vēlama!

Mana pagātne
Manā atmiņā,
Mana nākotne –
Vēl sapnī tā.

Vēl sapnī tā,
Vēl sapnī tā!
Tik vēlama,
Tik vēlama.

/ Ieva Akuratere /

[evija]

bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem

/Toms Treibergs

[Kitijs]

Ceļi
Tikko mazs vējiņš uzvējos,
es pateikšu jums: kā es mīlēju tos.
Tikko mazs vējiņš noglaudīs,
es muļķītis būšu, mans prāts būs īss.
Es ieraudāšos, bet kad raudāt beigšu,
es iešu pa mājām un visiem teikšu,
ka nav nekas dārgāks par ceļiem šiem,
kas aiziet uz rītiem un vakariem.
Jūs naktsmājas dosit.
Es teikšu: paldies,
ja palikšu, kas manu ceļu ies?
Es nezinu, cilvēki, kur manas mājas.
Tik - balti putekļi putinājas.
/Imants Ziedonis/

Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
/Ojārs Vācietis/

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici –
Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.
/Ojārs Vācietis/

Tracis
Mazs kaķīt’s,
Mazs zaķīt’s
Uz ceļa satikās
un brīnījās.
- Kurp lēksi, zaķīti?
- Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
- Uz pelītēm! -

Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja;
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisītis – kaķīšam,
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
/Jānis Poruks/

[Grendžera]

Ance Kazāka

...
Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Nepārraksti stereotipus,
tie tev dzīvot nepalīdzēs.

Ļauj SEV būt par etalonu,
esi tas, pēc kā tu tiecies!
Tu netici mīlestībai,
bet neļauj iet tai garām.

Tu neredzi dzīves jēgu,
turklāt netici, ka es arī.
Man nav nepatikas pret tevi,
vienkārši vairs nav cieņas.

Mani vārdi tev ir kā fermāta,
kuru garumu un nozīmi
tu formulē kā vēlies.
Un tu vēl brīnies, kāpēc nerunāju.

Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Man vienkārši nav cieņas vairs pret tevi.
Tas bija viss, kas man sakāms.