Vesterna vilinājums, [BP] [KS] [R] KK etīdes Mežonīgo rietumu garā Opcijas

[Andromeda]

Land of the dead.

Brr. Vēsi te. Un pakulas arī veļas pa tukšajām KK ieliņām. Gluži kā vesternā.

[Pūķēns Sāra]

*Stāvs melnā apmetnī lavījās prom uz šķērsielas pusi, galvā tam bija liela, melna platmale. Vairs neviens neskrabinās*

[Mattiass]

Sajutis ko nelāgu, Metjū pavēra logu un pacēla karabīni.
— Ei, tu!

[Pūķēns Sāra]

*Stāvs metās skriešus ap mājas stūri, vienlaikus notika sprādziens, kura rezultātā durvis skaistā piruetē ielidoja telpā.*

[Andromeda]

*Nolaiž revolveri. Tā vietā ķērās pie zobeniem un stāvēja uz vakts* Kas te pēkšņi kaut kāda sanāksmes vieta?! *Iztrūkstās no sprādziena* Tā viss! Pietiek! An bija manāmi aizkaitināta par šādiem izgājieniem, bija gatava sadalīt reizinātājos katru, kas kaut soli spers viņas virzienā.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 28.08.2012 22:26

[Mattiass]

Redzot stāvu bēgam, Metjū pa to izšāva, taču jau pēc acumirkļa viņam bija papilnam citu problēmu. Piemēram, saplīsušais loga stikls, kura lauskas iekrita telpā (un labi, ka Metjū bija šajā, nevis otrā loga pusē!); viss uz mirkli apklusa un tad ausīs sāka zvanīt; kādu brīdi Metjū tik klusas skaņas kā cilvēku sarunas vairs nespēja atšķirt, un viņam nebija ne jausmas, kādā stāvoklī ir viņa bungādiņas; galva gāja uz riņķi. Viņš lamājās vienā laidā un pats nedzirdēja, ko runā. Tad grīļīgi pacentās pārrāpties pāri palodzei, lai dzītos pakaļ tam kverplim, kurš bija vainojams pie sāpju pasaules, kurā Metjū šobrīd atradās, taču visi viņa sasniegumi bija nožēlojama pārvelšanās pāri palodzei un nokrišana uz lieveņa. Uz īsu acumirkli viņš atslēdzās. Diemžēl, tas bija pārāk īss, un, atjēdzoties, viss turpināja sāpēt.

Nav labi būt tuvumā, kad iet vaļā durvju atspridzināmais lādiņš.

[Pūķēns Sāra]

*Apmetņotais stāvs iezviedzās un no tā nokrita lupata un cepure, atklājot spilgti rozā poniju, kas bija ļoti, ļoti nikns un savainots. Pie šīm sāpēm bija vainojama divkājainā gaļa, kas pati bija izvēlusies no nepieejamās vietas. Ponijs apsviedās, ar asinīm salijušām acīm lūrot uz Metjū.*

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 28.08.2012 22:38

[Andromeda]

An nespēja noticēt savām acīm! Nē, tikai ne PONIJS, Tikai ne ROZĀ!!! An uzmeta gaisā salto un neviens pat acis nepamirkšķināja, kad viņa jau bija pie drausmīgā radījuma un bija tam zobenus ribās ielaidusi līdz pat spalam. Tad izrāva revolveri un trīs reizes uz TO izšāva.

[Mattiass]

Metjū atvēra acis. Viss joprojām sāpēja. Skatiens stūrgalvīgi atteicās fokusēties. Visa pasaule, šķiet, kustējās, kā kuģis vētrā. Vai, kā intensīvi midzināta zīdaiņa šūpulis — ej nu sazini, kas ir ļaunāk. Maņu sniegtā kakofonija viņu padarīja vai traku.

Visbeidzot skatiens nofokusējās uz divām asiņainām acīm rozā mākonī. Tas bija ļaunāk, kā tai reizē, kad… Nē, to nepavisam negribējās atcerēties. Pie visa, visdrīzāk, bija vainīgs tas sasodītais indiānis ar savu velnišķīgo kūpināmo smēķi. Tā manta gan bija stipra. Vai arī durvis, kurām piepeši apnika nīkt ailē, un kuras sadomājās beigt savu dzīvi, beidzot uzzinot, kā tas ir — lidot.

Tomēr asiņinās acis rozā mākoņa vidū tur joprojām bija un acīmredzot nekur negrasījās pazust, tāpēc Metjū saprata, ka, lai tikt vaļā no šī murga, jāpazūd ir viņam. To nolēmis, viņš sāka rāpties atpakaļ ēkā iekšā, tam nezin kādēļ joprojām izmantojot loga, nevis blakus esošo durvju aili.

Klinkš, krankš, zem zābaku zolēm plīsa stikla lauskas. Visa pasaule šķita mazliet palēnināmies un nosveramies… līdz Metjū nepieturējās pie palodzes. Tā. Viņš vairs nesaprata pilnīgi neko.

Visbeidzot, atkal apgriezās, un nedrošu roku turēdams ieroci, pameklēja sarkanās acis. Ja tā padomāja, mērķī šaušanai tās nebūt nebija sliktākas kā visi citi sūdi, ko šai lomā gadījies redzēt.

Tikai šķiet, kāds visu prieku bija iztraucējis… ?

[Pūķēns Sāra]

*Rozā ponijs niknā nesapratnē iezviedzās: kā tas gaļas gabals ar diviem tauku izaugumiem pamanījās tik ātri pārvietoties? Viņš sajuta jaunas sāpes: manas skaistās ribas! Lops gāzās virsū Ann, sašutis elsojot. Asinis gāzās uz visām pusēm no ievainojumiem kā no strūklakas Esplanādes parkā.*
"Būs vēl citi!" un viņš nomira.

[Andromeda]

An sejā pavīdēja šoks un pat varētu tiekt izmisums. Lai tik nāk! Visbeidzot nosaka. Visus gabalos sagriezīšu! *Uzliek kāju uz lopa un izvelk zobenus no ribām.* Cerams, ka nebūs atkal epidēmija...

[Overlord]

Omārs bin Kalmārs atvēra acis! Viņš zināja kas bija jādara. Likās,ka Allahs ir ar viņu runājis. Un lika doties uz tuvējo varas iestādi,lai tur sarīkotu sliktas būšanas.
Rozā ponija vārdā! Satvēris divus revolverus, viņš pārliecināti devās uz šerifa iecirkni! Atklājot uguni uz visiem kas kustās. Tad viņš ieraudzīja šokējošu ainu.
Andromeda,kas kropļoja viņa rozīgo ticības brāli!
Ak tu...akbar!
viņš atklāja uguni, vāvuļojot tekstus no korāna,kuru nekad nebija lasījis,bet tablete darīja brīnumus

[Andromeda]

An paglābdamās no lodēm, ieskrēja atpakaļ šerifa kantorī un nokempojās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Manu mīļo zirdziņ! - Attapies pēc varasdarbiem, Lielā Galvā metās pie ponija līķa. - Manu nabaga mīļo zirdziņ! - *Nokrīt tupus pie radījuma līķa un cenšas to sasegt ar savu pončo.* - Tikai nemirsti lūdzu, mums vēl tik daudz vasaru priekšā! - *Pamanījis Omāru bin Kalmāru, paskatās uz viņu un paceļ balsi.* - Klusāk, lūdzu, vai ta neredzi, ka šis bezgala jaukais un mīļais dzīvnieciņš ir smagi slims? Viņam tagad vajadzīgs miers un klusums! Un drusku spēcinoša dūma! - *Mēģina ielikt ponijam mutē savu pīpi.

[Mattiass]

Metjū gar ausi aizšāvās random lode. Tas atskurbināja viņa garu, bet ne ķermeni, un viņš sabruka slēpnī.

— Murgs kaut kāds, — viņš nočukstēja, pats to nedzirdēdams, un nobijās, ka nu būs pavisam kurls kā celms. Par mierinājumu kalpoja fakts, ka līdz šim vienmēr ir atgājis, bet cik tad var ņirgāties par savām ausīm?

Tikko pasaule pārstāja dubultoties pietiekami, lai varētu noturēt fokusā vairāk par vienu punktu (kā ar tām acīm), viņš paķēra karabīni un iekārtojās guļus pie mājas sliekšņa, daļēji slēpdamies aiz stenderes un margām, kas bija lieveņa priekšā, un pamēģināja nokniebt to dvieļagalvas idiotu, kurš mēģināja aizraidīt An uz labākiem medību laukiem.

Atskanēja šāviens (kurš Metjū ausīm skanēja kā mazā bundziņa).

[Dženeta]

Dodoties uz priekšu meitene sadzird troksni. Tracis laikam! Garām jau nelaidīšu!
Domīgi lūkojas apkārt.
Te atceras par vienu zirdziņu kuru redzēja pilsēteles malā. "Aizrikšo" uz turieni uzlec zirga mugurā.
Rikšo atpakaļ uz kantori pa ceļam meklēdama ieroci,ieteicams zobenu. Ceļa malā tādu arī ierauga.
Paķer un pa mājas aizmuguri klusām tuvojas.
Nolec no zirga un tālāk lavās pati.
Ierauga Metjū. Ko Tu nejauceni te dari?Redzot kā viņš izšauj kļūst vēl niknāka. Nedzirdamiem soļiem pieiet klāt un pēkšņi saķer Metjū ieroci un piegrūž zobenu pie kakla.
Nu? Sagribējās vēl citus piebeigt? Mani neizdevās... Tagad atdod ieroci jeb Tavu kaklu caururbs mans zobens. Bēgt nav kur... Kā apliecinājumu piespiež zobenu vēl ciešāk,ka gandrīz jau pašķīst asinis.

Šo rakstu rediģēja Vingrotāja: 29.08.2012 10:01

[Andromeda]

An nokempojusies redz, kā pie durvju ailes parādās idiāniete un bakstās ar savu zobenu pie Metjū kakla. *Notēmē tieši meitenes plecā, punktā, kas paralizētu visu roku. Izšauj.* Bakstīsies te...Vācies nost no viņa! An nokliedzās uz šamās pusi un iznāk no aizsega.

[Dženeta]

*Sāpēs novaidas* Pagriežas uz An pusi. Tev nepaveicās-Tu netrāpīji tur kur plānoji. Labi zinu ka gribēji paralizēt manu roku. Nesanāca,redzi-*pakustina roku* Tev nekas nesanāks... Esmu izgājusi caur uguni un nāvi! Un starpcitu tie abi jo gribēju Tevi izglābt. *Nosmīn*
Tikai meitene ne brīdi nav noņēmusi roku no Metjū ieroča. Pēkšņi pieliekot visu spēku izrauj no Metjū rokām ieroci,pagriežas un iešauj tieši galvā Metjū. Sapratusi ka laika nav daudz apmet ko līdzīgu salto un pazūd aiz mājas stūra pie zirdziņa-jāglābj nabaga zvēriņs. Lai arī... Vispirms mana roka-paralizēta nav bet sāp pēc velna. Apskrien apkārt mājai pie zirdziņa. Nu? Kur tā blašķe palikusi? Es tač tikai pusi izdzēru!
Atrod iedzer malku un jūt ka atkal vieglums pārņem roku.

Šo rakstu rediģēja Vingrotāja: 29.08.2012 10:29

[Andromeda]

An sastingst uz vienu sekundi šausmās! Metjū...nē, lūdzu nē! Metas pakaļ galinātājai, norauj zemē un izsit blašķi no rokām laukā. Uzšķērž šo tāpat kā poniju pirms brīža. Mirsti ````! Pieceļas no asiņainā ķermeņa, savāc blašķi un skrien pie Metjū, lejot dziru tieši mutē. Lūdzu, lūdzu, dzīvo!An visa nosmērējusies ar asinīm raudāja turēdama Metjū galvu klēpī. Sasodīts, es tevi lūdzu! Esi dzīvs! Asaras lija pār vaigiem.

[Ungaarijas ragas...]

Ragaste noskatās visā no sienas, līdz kurai viņu atsvieda sprādziena vilnis. Tad pieiet un paklapē ar mironīgi aukstu roku pa An plecu pajautājot: Vai jums vienmēr tāda drāma?

[Miervaldis Gotiņ...]

*Mazliet atjēdzies pēc pārdzīvojuma sakarā ar Ponija nāvi, Lielā Galva skumji nolūkojās neprātā visapkārt. - Tas jau paliek par traku! - *Izvelk no kabatas 500 kg aviobumbu un, izskrūvējis detonatoru parasto, ieskrūvē vietā detonatoru ar degauklu.* - Laiks izbeigt slepkavošanu! - *Aizdedzina ar pīpi degauklu.*