Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Mattiass]

— Sveiks, kaptein, — Džespers pamāja. — Šai reizē, kā tas gadās, ir gan labās, gan sliktās ziņas. Zītko visai ērti iekārtojies un atradis sev kādu meiteni, kas viņu aprūpē un pieskata. Pēc viņa paša vārdiem — gluži pamests likteņa varā jau viņš arī te nemaz nebūšot. Doktors Brauns ar savu mācekli šobrīd atrodas Providensā un nav īsti zināms, kad atgriezīsies — pēc mēneša vai diviem. Nevienu savā vietā nav atstājis. Otrs pilsētas ārsts — doktors Veiss — šobrīd pārstrādājas, tas ir uzreiz noprotams arī no viņa izskata. Aiziet pie Zītko viņš nevarēs, taču iedeva pierakstus ar lietām, kuras būtu jāievēro, kurus jau atdevu pacientam.

— Ak jā, kaptein, vai mums uz kuģa ir citroni pietiekamā daudzumā?

[Aiva]

Bocmanis Džess pārlaida sktienu Zeeehond apkalpei, kas tepat dievnama prekšā vēl stāvēja.

"Kapteini dzirdējāt?" viņš uzsauca. "Tātad man vajag pāris matrožus pie kuģa, un vēl pāris Raienam. Kurš pats piesakās?"

Dievkalpojums laikam bija mazliet atmaidzinājis viņa domas, parasti matrožus norīkotu nešķirojot, un lai kāds tik pamēģina pīkstēt.

Tikmēr Džess ar vienu aci vēroja arī kapteini - vai nebūs vēl citu rīkojumu.

[Andromeda]

„Tiks darīts, kaptein’!” Saņēmis atļauju no kapteiņa Pelēcis, sarakstu noglabāja atkal kabatā un devās gar ostu uz tirgus pusi. Kaut kas viņa stājā joprojām liecināja par dumpinieka garu. Vai nu tas bija augstu paceltais zods vai izrieztās krūtis, vai akurāti iztaisnotā mugura. Skuķis vēl aizvien maisījās pa prātu, līdz nonākot jūras tuvumā domas pamazām sāka gaist.

Debesīs savilkušies tumši pelēki mākoņi, kas lika nomanīt par negaisa tuvošanos un viļņi jūrā bangoja uz nebēdu, tiesa tas Pelēci nemaz nebaidīja, drīzāk pat nedaudz iepriecināja, jo jau no mazotnes viņš vienmēr bija, kā sīkaliņa, lavījies uz jūru, skatīties tās patieso spēku.

Pie tirgus plača bija laiks arī uzmeklēt rūpīgi noglabāto sarakstu ar nepieciešamajām lietām. Pelēcis vēlreiz pārlasīja sarakstu – vistas, cūciņa, citrusaugļi, medus, kukurūzas milti, zirņi, pupas, sausiņi, dārzeņi, sāls, pipari, ķiploki, alus, rums, vīns un skābēti kāposti.

Tirgus placī, lai arī jau bija dienas vidus, rosība vēl nebija mitējusies. Ļaudis cītīgi kaulējās par dažnedažādiem labumiem, kā arī cits citu centās pārkliegt aicinot uzmest aci lietām, kuras viņi vēlējās pārdot vai kā savādāk iemainīt. Lopiņi nemierīgi mīņājās juzdami gaidāmo negaisu.

Iepirkdamas lietas Raiens piegrieza lielu vērību kvalitātei, kā arī tam, lai neviens necenstos apkrāpt jūrnieku, iesmērējot, piemēram, ķeseli zirņu, kur puse no maisa satura ir mistiskas pelavas. Viņš arī braši centās nokaulēt visam cenu, kā vien varēdams, pielietojot gan savu harizmu, gan prasmes ar tirgošanos. Pelēcis neslēpa savu neapmierinātību, kad viens nošmulējies zeņķis centās viņam iesmērēt vistas, kas teju bija gatavas izlaist garu. „Tu te man nebāzies sejā plukata ar savām pus sprāgušajām lupatām, ka nenoraujies pa muguru! Šitās jau zemē rokamas un vēl te māžojās stāstīdams, ka šīs no ceļa nogurušas! ” Raiens izskatījās draudīgāks, kā jebkad, ar acīm mezdams zibeņus. Zeņķis pazemīgi atvainojās un teica, ka aizvākšot tās no laukuma un norakšot kā nākas.

Tā vandīdamies pa tirgu, Raiens bija pat atradis visu, kas bija nepieciešams un pat cienīgā kvalitātē par saprātīgām cenām, tad šķiet nebija arī vajadzības šeit atgriezties nākamajā rītā. Kopā ar vīriem viņš palīdzēja nogādāt iepirkumus uz ostu. Tā viņi soļoja cits pasitis sivēnu azotē, cits stiepdams kastes, maišeļus vai mucas, līdz nonāca ostā. Pelēcis pārliecinājās, ka arī ar pārējām kravas lietām viss iet raiti.

Kad nu tas bija padarīts, viņš atcerējās, ka kapteinis visus laidis brīvsolī līdz vakaram, tāpēc viņš nolēma paviesoties tavernā un uzlikt ko ēdamu uz kārā zoba, kā arī kāds kārtīgs kauss alus nenāktu par sliktu. Viņš braši iesoļoja pa tavernas durvīm un uzsauca krodziniekam: „Krodziniek, man tādas kārtīgas pusdienas ar labu gabalu cūciņs un kausu alus! ” Viņš pasvieda dažas zelta monētas uz letes un piemetās pie viena no galdiņiem gaidīdams. Skatiens sāka klīst apkārt krogam vai nav kādi meitieši, ar kurām „patērzēt”. Par meitiešiem domādams, jaunā gubernatora meita atkal sāka maisīties jūrniekam pa prātu.

Ok, un pirms Jūs sākat mani lamāt par laikapstākļiem un tirgus atmosfēru, esmu konsultējusies ar GM un viņa man norādīja, ka taisās uz negaisu, kā arī deva rīcības brīvību tirgus atmosfēras radīšanā. Cheers! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 28.07.2012 15:51

[echo3]

Kapteinis noklausījās, kas Džesperam stāstāms un brītiņu padomāja. - Skaidrs. Tātad Buanels paliek krastā, savukārt Tu tiec uz kuģa, ja vien neesi pa šīm dažām stundām pārdomājis. - Van Burens atkal pagriezās pret Džonu. - Džon, man nāksies Tevi vēl nostrādināt. Dosimies tagad uz Holandes bankas filiāli, nokārtosim visādas naudas lietas, un līgumu ar Džesperu Dansu uzrakstīsim. Būs mums jauns namdaris.
Van Burens atkal pievērsās Džesperam, - Piecus procentus no līguma naudas dabūsi uzreiz, 35 liksim Holandes bankā uz procentiem, pārējo saņemsi dienasnaudās. Pie ienesīgiem darījumiem arī procenti būs. - Par četru Lordu karti kapteinis nestāstīja. Kas jau zina, tie zina, bet jaunie labāk lai uzzina, kad jūrā izbrauks. - Citronu pietiek, bet man krājumos ir mežrožu augļi, nevienam vīram nav jāslimo.

[Piligrims]

Ar prieku pakalpošu - Džons atsaucās kapteiņa aicinājumam. Viņam bija labs noskaņojums un nevienas idejas ko varētu pasākt, tā kā Van Burena piedāvājums paglāba viņu no domām par to ar ko aizpildīt šo pēcpusdienu.

[Hobits]

Darels pa to laiku ir krogā un spēlē kauliņus lai nopelnītu iztiku. Bija atbraucis kāds angļu tirzniecības kuģis. Daži no jūrniekiem ienāca krogā un piedāvāja krodziniekam pārdot alu. Tad viens no viņiem piedāvāja uzspēlēt kauliņus. Kurš grib spēlēt ar mani kauliņus !
Darels teica Es esmu ar mieru spēlēt.
Labāk nespēlē ar viņu, ātri naudu pazaudēsi. Esmu spēlējis ar viņu ne vinu reizi vien un pazaudēju lielāko daļu naudas Viens no vietējiem brīdināja jūrnieku.
Labi jau labi es pielaušu risku. Teica jūrnieks
Ai labi bet tad nevaino mani ka nebrīdināju. Vietējais pēdējo reizi brīdināja.
Pirmais metiens Jūrnieks uzvar, otrais metiens atkal viņš uzvar, trešo reizi jau neuzvar.
ceturto reizi atkal Darels uzvar piekto arī sesto arī septīto arī baigas nonāk līdz trīspatsmitajam atkla zaudē Jūrnieks iebļaujas Vai tu vari beidzot zaudēt vai nevari!četrapsatsmitaja metiena Darels zaudē lizd pat divdesmitpirmajam metienam un tad atkal vinēja Jūrnieku. Līdz pat septiņdesmittrešajam metienam tad viņu pasauca pārējie jūrnieki Ir jādodas ceļā tuliņ kuģis izbrauks. Tad viņš piecēlās no galda ļoti ērmīgs un lēnām gāja ārā no kroga. Un tad vietējais klusiņam pie sevis noteica nekad neklausās ko es saku.
Un pārējo atlikušo laiku Darels pavadija krogā spēlēdams kauliņus un runājot savā starpā ar krociniekiem.

[Mattiass]

Džespers pamāja.
— Izklausās ļoti labi, kaptein. Neesmu pārdomājis.
Atlika tikai gaidīt, kad Seehond kapteinis nokārtos darīšanas ar pārējiem, un tad tā kā varētu doties uz minēto banku.

[Roviela]

Reiks gaidot savu rindu, mīņājās netālu no kapteiņa un Džespera. Sarunai beidzoties, kanonieris ierunājās:
- Kaptein, ser! Es iešu pameklēt Tomu. Kā nu tā viņu te atstāsim, labs junga bija!
Kanonierim jestrais puika bija tā kā pie sirds pieaudzis. Ka nav atgadījies kas nelāgs?

Vairāk atļauju nevajadzēja, kapteinis pārējo jau bija noteicis, kā tam būs būt, un Reiks braši aizsoļoja ostas virzienā. Tā tā pirmā vieta, kur puikas meklēt. Tie mazie zeļļi mūždien uz kādām mucām dirnēja, ostas krāvēju darbus vērodami un kuģus aprunādami.

---

Pēc pāris stundām aiz Reika atvērās un aizvērās tuvējā kroga durvis. Kanonierim nebija veicies, Toms uz mucām nesēdēja, un nevienā nebija arī ielīdis, tāpat citi puikas teicās, ka tādu rudu ērkuli (vai divus, ja Toms būtu kopā ar Bērtiju), viņi nav redzējuši.
Pamanījis Pelēko, Reiks pamāja viņam sveicienu, un stūrēja uz kroga letes pusi, lai pasūtītu krodziniekam pusdienas.
Gluži pa paradumam pārlaidis acis kroga publikai, Reiks pēkšņi pamanīja puiku. Vai tas nav Toms! Nudien!
Ar pāris veikliem soļiem kanonieris bija pie kauliņspēles dalībniekiem un nogrāba iedomāto "Tomu" aiz pleca.
- Tom, tu sasodītais jūrasgurķi! Kapteinis tevi meklē jau no rīta, bet tu te kauliņus spēlē!
Skaļi un dusmīgi teiktajam sekoja jūtama dunka sānos, jo Reiks vēl nebija atpazinis, ka šoreiz nogrābis pavisam svešu puiku, nevis savējo jungu.

[Hobits]

Darels skaļi iebļāvās Ev! ev! ev! Kas tev pa vainu? Vai esi galīgi piedzēries, ka tu dunkā svešus cilvēkus? Vai tev cita nekā prātīgāka nav ko darīt?

[Roviela]

Reiks samirkšķināja acis. Samirkšķināja vēlreiz un palaida puiku vaļā, kad nu bija izrādījies, ka tas nav Toms.

- Atvainošanu, master, atvainošanu! - kanonieris mulsi, bet tāpēc ne daudz klusāk, noteica.
- Mūsu jungu meklēju, pazudis palaidnis! Visu dienu šo meklēju, Tu viņam mazliet līdzīgs, tā nu sajaucu.

Reiks, uzskatot, ka pateikts ir pietiekoši, uzsmaidīja puikam un draudzīgi uzsita uz pleca. Tiesa, kanoniera draudzīgie uzsitieni nebūt nebija vieglākas par dusmīgām dunkām, bet viņu tas nebūt neuztrauca.
- Par to pārskatīšanos saki, ko vēlies, es izmaksāšu. Reiks Gatijs mani sauc, esmu kanonieris.
Viņš pamāja vienai no pazīstamajām meičām, lai nāk šurp un nes to, kas būs pasūtīts. Un pēc tam lai paliek tepat, jo puisim pret iepriekšējo nakti šeit nebija ne mazāko pretenziju. Šodien gan nesanāks, vakarā uz kuģa jābūt, bet ja nu? Vēl nemaz nav tik vēls.

[Andromeda]

Pelēcis kādu laiku bija pētījis krogā notiekošo, arī kā sīkais puika apspēlēja angļu jūrniekus, un jau bija paspējis nogremdēties domu dziļumos, kad viņa prātošanu vai vairāk sapņošanu iztraucēja Reiks, kas braši iesoļoja tavernā un pamāja viņam. Raiens atņēma sveicienu. Viņš jau kaut ko gribēja bilst, kad Reiks uzrunāja svešo puiku, ka neesot vis Toms, bet nepaspēja. „Puika šeit jau ir labu laiku. Apspēlēja jūrniekus kauliņu spēlē. Veicas kā suņam.” Raiens izklāstīja novērojumus Reikam.

[Hobits]

Darels lēnām un mierīgi noteica Tā jau netīšām var nosist cilvēku, es esmu Darels Salazars. tad jūs meklējat jungu ja? Es varu pieteikties par jungu, ja nu gadījumā jūs neatrodat Tomu. Es esmu bijis jau uz vienu franča kuģa. Un biju strādājis par pavāra palīgu pēc tam nonācu te un tagad meklēju jaunu kuģi uz kura varētu strādāt.

[Roviela]

Reiks, palaidos gar ausīm piezīmi par savu spēku, nogruntējās pie galda pretī Pelēkajam un Darelam.
- Ak tad veiksminieks esi? Lieti noder, - viņš atzinīgi noskatīja puiku.
- Jā, ja Tomu neatradīsim, jungu vajadzēs. Kuģis mums ir holandiešu, savādāks kā franču būs, bet ne uz slikto pusi. Nudien!- viņš sazvērnieciski paliecās uz Raiena un Darela pusi, un ierunājās šoreiz pavisam klusi, lai nedzirdētu angļu kuģu komandas, - angļu karakuģi nestāv blakus, un es zinu, ko saku!

Tikmēr uzradās meiča ar kanoniera pusdienām un trīs kausiem, Darelam priekšā tika nolikts šķīvis ar kaut ko, kas laikam jau puikam garšoja vislabāk, un viens kauss. Pati meiča palika uz sola Reikam pie kreisā sāna, un viņš, daiļavas korsetē ieslidinājis skaisti spīdošu naudiņu, sāka ēst, ar roku apķēris meičas slaido vidukli.

- Tev ar kapteini būs par to jārunā, - Reiks paskaidroja Darelam, - es gandrīz domāju, ka herr kapteinis negribēs gaidīt Tomu ilgāk par šo vakaru, viņš mums ir stingrs, izlaidību necieš, un tad tu varētu jau šovakar tikt pie darba.

[Hobits]

Darels, ieskatījās Reika acīs un iepriecināti noteica Es būtu priecīgs atkal strādāt uz kuģa, citādāk jānīkst visu dienu bārā un jāpelna iztika ne tajā patīkamākajā veidā un vietā. Es ar prieku pievienošos jūsu komandai.
Darels apsēdās uz sola blakus ReikamPaldies par visu, bet tad es būšu tavs parādnieks. Darels, uzsmaidīja Reikam un sāka ēst un dzert visus labumus ko viņam atnesa. Es ļoti ceru, ka kapteinis mani pieņems. Es nevaru vien sagaidīt kad varēšu sākt strādāt. Ir pagājis ļoti ilgs laiks kopš pēdējo reizi biju uz kuģa.

[Aiva]

Kad scitu rīkojumu no kapteiān nesekoja, Džess devās uz kuģi, pa ceļam tik vien paķerot kā groziņu ar augļiem, ko uz ielas stūra piedāvāja kāds mulatu meitēns, pametot par to bērnam pāris sīkas monētas. Tam pievienojās ruma pudele, kas gan iegūla jūrnieka lādē īpašiem gadījumiem, bet augļus Džess notiesāja kā nieku.

Kaut kā mākoņi pamalē neviesa Džesā īstu pārliecību ka vakars būtu mierīgs un rāms, tāpēc pāris nelaimīgākie matroži tika izrīkoti pārbaudīt, lai nepaliktu nenostiprināts neviens takelāžas virves gals, un katru kas pārradās no pilsētas Džess arī norīkoja pie darbiem.

Bocmanis pats drūms kā negaiss inspicēja klāju.

[josephine]

Arī Raienam beidzot tika pienestas viņa pasūtītās pusdienas - labs gabals kārtīgi sacepta sivēna ar sutinātiem dārzeņiem un liels kauss s````zinoši vēsa alus.

Pa to laiku jau bija dzirdams, kā virs kroga jumta dārdina smagas lietus lāses un pēc kāda brītiņa, atsevišķās vietās, kur jumta segums acīm redzot bija jau visai izdilis, no griestiem pilēja pa retām lielām ūdens lāsēm. Krodziniekam gan tas, šķiet, nebija nekāds brīnums un drīz vien tika sameklētas lielākas un mazākas koka baļļas, kas tika paliktas zem pilienu tērcēm.

Uz klāja un ārā esošajiem nācās meklēt kādu patvērumu, jo spēcīgo lietu papildināja arī krusas graudi, kas jautri lēkāja, atsitušies pret pilsētas bruģi vai klāja dēļiem.

[Roviela]

- Jā, - Reiks īsi piekrita puikas teiktajam. - Nebūsi, nebūsi parādnieks! Kas nu tur, ij nepiemini.
Puika, ja kapteinis pieņems par jungu, pats naudiņas dabūs, un ne mazās, bet uz kuģa jau naudu nevajag, tur viss ir gatavs.
- Vēlāk, kad iešu uz kuģi, tad tik' nenokavē līdzi nākt.

Viņš paskatījās pa kroga durvīm laukā, kur varēja redzēt lielo torņa pulksteni. Lietus lija visai pamatīgi, negaiss, ka tik' turies, bet apmēram to, cik pulkstenis rāda, noskatīt varēja.
- Pēc pāris stundām būs jātaisās, kā domā, Raien? - kanonieris uzjautāja komandas biedram, bet acis nupat jau bija pievērstas meičai, kas turpat blakus koķeti smējās.
Reiks pabīdīja tālāk izēsto šķīvi un izdzerto kausu, un pievilka meiču tuvāk, lai iedotu viņai buču, reizē korsetē ieslidinot vēl dažus spožus naudas gabalus. Mājiens bija skaidrs, un tā kā daiļavai, acīmredzami pret Reiku nebija nekas iebilstams, un krodzinieks aiz rokas neķēra, liekot strādāt (vakara cēliens vēl nebija iesācies, un krogs bija patukšs), tad kanonieris atlikušās pāris stundas pavadīja kroga augšstāvā, un negaiss, pērkons un zibens viņiem itin nemaz netraucēja.

Pēc divām stundām, Reiks ir atkal lejā un meklē, kur ir Darels un Raiens, lai ietu uz kuģi.
- Ejam?

[echo3]

Vairāk nevienam nekādu jautājumu nebija, tāpēc Van Burens, paaicinājis līdzi Džonu un Džesperu, devās uz Holandes bankas filiāli. Ļoti tālu jāiet nebija, tā ka visi tika zem jumta tieši brīdī, kad sāka līt. Bankas klerks kapteini jau pazina, jo nupat vakar te tika parakstīti tirdzniecības līgumi, tāpēc paklanīdamies, aicināja visus sasēsties pie garā galda.
Savu laiciņu jau tas aizņēma - uzrakstīt dokumentus un maksājumu kvītis Zītko, noslēgt līgumu ar Džesperu, kā arī vēl citas naudas lietas, par kurām dokumentus Van Burens ar Džonu bija rakstījuši šorīt pirms došanās pie gubernatora un uz aizlūgumu.
Džon, pateicos par dienestu, līdz vakaram vari darīt, ko vien vēlies. Varam arī tagad doties pusdienās un tad kopā uz Zeehond. - Kapteinis pagriezās pret Džesperu, - Džesper, vai vari ierasties uz kuģa jau šovakar? Vai arī kādas lietas palikušas kārtojamas pirms došanās ceļā? Stāvēsim gan mēs ostā vēl dienas trīs vismaz.
Ārā lietus bija pieņēmies spēkā, bet līdz krogam nebija tālu.

[Aiva]

Kad lietus piespieda vairumu patverties zem klāja, Džess turpināja apstaigāt tilpnes, vērojot vai kaut kur no augšas nespiežas ūdenslāses.

"Pie bugsprita, kad lietus piestās, jūs man kārtīgi ņemsiet un nodrīvēsiet! Kas tā pat pilēšanu!" viņš noņurdēja, vērojot pāris udens lašītes pie dēļu klāja veidotajiem griestiem.

[Piligrims]

Tā kā visas personīgās lietas Portrojālā Džons bija nokārtojis un īpaši apkārt mētāties nevēlējās, tad kapteiņa priekšlikums nāca īsti laikā.
Ļoti labi. Iestiprināties nenāktu par ļaunu un pilsētā man nav ko darīt, tāpēc labprāt došos kopā ar jums, ser uz kuģi.
Van Burena sabiedrībā Džons jutās ļoti komfortabli, lai arī viņš nebija augstprātīgi izlutināts snobs, tomēr kārtu atšķirības radīja disonansi starp tām izklaidēm kas patika parastiem jūrniekiem, bet īsti negāja pie sirds viņam. Taču arī starp savas kārtas ļaudīm viņš jutās kā svešinieks, jo arī viņu izpriecas un intereses Džonu garlaikoja un samākslotība radīja nepatiku. Tāpēc Džons sajuta dabiskas simpātijas pret vienkāršo, bet inteliģento kapteini.