Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Mattiass]

— Sveicināts! Jaunumi tādi, ka nav neviena ārsta, kas varētu jūs pieskatīt vai vismaz apraudzīt, — Džespers nebija pārāk priecīgs, — tas nozīmē, ka, ļoti iespējams, jums nāksies pašam ievērot visus norādījumus, lai izveseļoties — un es ieteiktu to darīt pēc labākās sirdsapziņas.

Tālāk Džespers pārraksta un atstāj Zītko daktera Veisa norādījumus par kājas ārstēšanu, oriģinālu savācot līdzi saviem pierakstiem. Ja Zītko prot lasīt, viņam būs atgādinājums, ja ne — cerams, kāds izlasīs priekšā.

[josephine]

Vecās baznīcas zvanu tornis noskandināja pusdivus un lielās koka durvis, čīkstot un krakšķot tika plaši atvērtas pirmajiem nācējiem. Krēslas pielietajā un vēsajā baznīcā gan vēl tika veikti pēdējie sagatavošanās darbi, pa brīžam atskanēja īsi, aprauti ērģeļu akordi, ērģelnieks ievingrināja pirkstus. Tāpat savas balsis iesildīja arī koris, bet pirmās kundzītes gados jau bija pamanījušās atklunkurēt un šķietami nepacietīgi mīņāties gar baznīcas durvīm, vēl īsti iekšā neiedamas gan, jo dievnamā gan savas mēles no klačošanās būs jāapvalda, bet, klačas, tās gan bija galvenais iemesls, kādēļ tik laicīgi ierasties.

[Roviela]

Reiks soļoja kopā ar komandu pa pilsētas ielām, ik pa laikam izslienoties vēl cienīgāk, kad tuvumā pamanīja kādas skaistas acis, tomēr pati gaita palika nopietna, jo mērķis - baznīciņa un aizlūgums bija gana nopietns, lai no tā novērstos.

Žēl, bet pie baznīcas, kad komanda uz brīdi apstājās, nemanīja nevienu vietējo skaistuli, toties tas ļāva noskaņoties. Skats, kas pavērās baznīcā no ārpuses, Reikaprāt, bija gluži patīkams. Tagad tikai jāpagaida, līdz kapteinis dosies iekšā, un tad viņi visi bariņā pakaļ.

[mr Bl@ck]

Džeks palīdzēja matrožiem kravāt preci līdz pat noliktajam laikam, pēc kura Džeks atparasījās pie bocmaņa sacīdams, ka tagad būtu jādodas uzšvītēties. Jo galu galā dieva tā kunga nams bija svēta vieta un tur cilvēks nevarēja rādīties tikko no smaga darba nācis. Tālab Džeks nepažēlojis mazliet naudas jau laikus bija pamanījies ieskriet kroga pirtiņā lai būtu tīrs.
Tagad stūrmanis soļoja kopā ar sava kuģa komandu dažus soļus aiz kanoniera tērpies tīrā drēbju kārtā, kas lai gan pieticīga liecināja, ka Džeks nav gluži plukata, bet cienījams vīrs ar nopietnu arodu, nu cik nu cienījams var būt stūrmanis uz tirdzniecības kuģa.
Pienācis pie dievnama Džeks noņēma savu trijstūreni un ielika to padusē, tādējādi izrādot cieņu vietai.
Un viņš nebūtu jūrnieks ja tai pat laikā nemeklētu cilvēkos, kas te sāka pamazām sarasties, kādas spodrākas actiņas, kuras varbūt būs ieinteresējušās par stūrmani. Bet to visu jūrnieks darīja neuzkrītoši.

[echo3]

Pulkstenis bija jau bez ceturkšņa divi (kā cienīgi nodimdināja baznīcas pulksteņa zvans), kad laukumā Vecās baznīcas priekšā iznāca Van Burens kopā ar Džonu. Drīz arī zvaniķis tornī sāka skandināt mazākos zvanus, aicinādams ļaudis uz aizlūguma dievkalpojumu. Pa stundas ceturksni ļaudis var pagūt ierasties no visām Portrojālas nomalēm.
Kapteinis mierīgā solī pienāca pie baznīcas divviru durvīm. Uz brīdi apstājies, lai noskatītu laicīgi sanākušo Zeehond komandu, Van Burens pamāja ar galvu, godbijīgi noņēma platmali un iegāja krēslainajā baznīcā.
Kapteinis devās uz goda vietām pavisam tuvu altārim - jo bija aizlūguma pasūtītājs. Arī kuģa apkalpei vietas bija pirmajās rindās.

[Piligrims]

Džons, ar noņemtu cepuri nedaudz atpaliekot, sekoja kapteinim Van Burenam baznīcā. Pienākot pie viņiem nozīmētajām sēdvietām, viņš pagriezies pret altāri un nolieca galvu īsā klusā lūgšanā - Mūsu Tēvs debesīs...
Pabeidzis to, viņš apsēdās pie pārējiem komandas biedriem un sāka gaidīt ceremonijas sākumu.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 23.07.2012 21:45

[Andromeda]

Raiens pēc Reika ieteikuma apciemoja Ērniju, lai noskaidrotu, kādas lietas šim vajadzīgas un visu pierakstīja uz pieklājīgas papīra strēmeles, kuru noglabāja kabatā, lai kad dotos krastā un aprunājies ar kapteini varētu tās iegādāt.
Pēc tam jau bija laiks doties ceļā uz aizlūgumu, tāpēc viņš vēlreiz sakārtoja rudo matu ērkuli kārtīgā astē un pārskatīja apģērbu. Izskatījās diezgan pieklājīgi un cienīgi. Kopā ar Reiku un pārējo komandu tad devās krastā uz baznīcu, kur nonākuši visi piestāja, lai pulcētos. Kad zvani aicināja doties iekšā, Raiens tā arī darīja un apsēdās vietā komandai atvēlētajās rindās.

[Overlord]

Nejauši ceļā "uztrāpījušais" Portrojalas kroģelis bija laimīga loze Lūcijam. Atskaitot divus mūļus, neviens vairs ceļā nestājās,jo saprata,ka nevēlas bezsamaņā tikt izlidināti no ērtā mitekļa. Relatīvi ērtā,jo tādās jūrnieku dzertuvēs ērtības ir iespējams just tikai tad,kad pats esi mēreni "ērtā stāvoklī".

Nupat jau tika tukšots otrais ruma mēriņš,par spīti ierobežotajiem līdzekļiem,jo šis jūras dzēriens Lūcijam dikti gāja pie sirds. Tekila,ko ražoja atsevišķos Jaunās Spānijas novados, nebija pārāk izplatīta un Lūcijam nebija iegaršojusies,savukārt vīnu dzēra tikai sievietes,mūki un sodomisti,pēdējie parasti būdami vienā un tajā pašā kategorijā. Tamdēļ rums bija labākā izvēle. Un tas stimulēja domāt par tālākajiem rīcības plāniem. Pievienoties kādam karakuģim? Jo cīņas prasmes jauneklis bija norūdijis gana augstā līmenī. Varbūt pie pirātiem? Šiem vīriem par jautrību nenācās sūdzēties, vienīgi, grūti bija pasmaidīt kad karājies cilpā.Tad tikai tāda gārgšana un raustīšanās sanāca.

Nē,tas nekam nederēja. Labākais variants būtu nonākt "Vecajā Pasaulē',vēlams Madridē un tur jau darbi vienmēr izgadīsies. Bet priekš tam samērā drošāks variants būtu Tirdzniecības kuģi. Zinot ka tie pievelk pirātus gluži kā pusaudžu puikas puskaili skuķi, par kautiņu trūkumu varētu nesūdzēties. Domāts, darīts! Iekams viņš grasījās uzsākt sarunu, noskanēja zvanu dārdoņa un daļa no ļaudīm sarosījās uz iešanu. Tas bija neparasti. Tik tiešām neparasti. Lūcijs daudz bija dzirdējis par to,ka angļi esot ķeceri un bezdievji,bet laikam jau tas viss bija pupu mizas. Ļaudis gāja lūgties. kaut kam. Lūcijs tikai nosprauslājās un izdzēra rumu līdz galam,pasūtot jaunu. Miermīlīgais noskaņojums darīja savu. Ja tā nebūtu, jaunietis būtu sācis lādēties,meklējis konfliktu ar kādu ticīgo un sakāvies.

[josephine]

Drīz vien Dievnamā bija sapulcējusies visa kuģa komanda izņemot dažus matrožus, kas bija norīkoti palikt uz klāja vaktē. Kā solījis, ieradās arī pats Gubernators, līdzi viņam, purpura krāsas kuplajai kleitai švīkstot uz katru soli, nāca arī viņa vecākā meita, kas nupat tika ņemta līdzi uz visiem publiskajiem pasākumiem, jo visai drīz bija izprecināma un neviens cienījams precinieks vēl nebija izrādījis interesi, acīmredzot jaunās lēdijas visai manāmās augstprātības dēļ.
Ja ne gluži baltā, tad bēšos pasteļtoņos ģērbusies, matus akurāti atkal atspraudusi, lēnā gaitā un uz ziloņkaula spieķa roktura uzliktajai rokai acīmredzami trīcot, aizlūdzēju pulkam pievienojās arī Deja kundze.
Vecajā baznīcā nu jau bija sapulcējies labs pulks ļaužu - kādas nu kura motivācijas vadīti, tas būtu pavisam cits jautājums. Dažs bija visnotaļ Dievbijīgs un tādēļ neizlaida nevienu no aizlūgumiem vai sprediķiem, cits citu līdzi pavilkts un iedrošināts, cits vienkārši aiz gara laika, daži atskrēja, padzirdējuši, ka Gubernators ieradīsies, jo vienmēr gribēja tikt redzēti tajos pašos saviesīgos pasākumos, kur vien viņš ieradās, ja vien bija tāda iespēja.
Aizlūgums, kas tika veltīts kā "Fortūnas" pazudušajām dvēselēm, tā arī "Seehond" aizgājušajiem biedriem uzsākās ar ērģeļu akordiem un baznīcas kora gluži vai enģelisko dziedājumu, pēc kā arī tūlīt sekoja mācītāja vadīta lūgsna pār aizgājējiem. Vēl pēc pāris kora dziesmām, kuras pastarpināja mācītāja īpaši šim gadījumam piemeklētie citāti no svēto rakstu vietām, visbeidzot visi tika aicināti vienoties kopīgā Dieva, Tā Kunga slavinājuma dziesmā, aizlūgumam noslēdzoties.

[Mattiass]

Laiku līdz pulksten diviem Džesperam aizņēma konspekti.

Džespers ieradies pie baznīcas bija galvenokārt tāpēc, ka tā bija sarunāts, un šis bija aizlūgums par kādām nabaga dvēselēm. Kā parasti, kad akurāt nenodarbojās ar kādiem remontdarbiem, Džespers izskatījās visai labi — kopts, tīrām drēbēm, gludi noskuvies, jo ieradumi, izkopti, studējot medicīnu, nemira viegli. Gana, lai piesaistītu vērīgāku sieviešu uzmanību, neskatoties uz to, ka viņš parasti turējās neuzkrītoši. Tā arī šoreiz (kaut arī tas nebūt šoreiz nebija viņa mērķis).

Džespers bija ieradies tieši laikā uz sākumu, un baznīcā novietojies tuvāk durvīm, ar nolūku pēc dievkalpojuma noķert „Seehond” kapteini un pastāstīt par paveikto un uzzināto.

[Piligrims]

Dievkalpojums ienesa mieru Džona dvēselē un to vēl pastiprināja pateicības jūtas par brīnumaino izglābšanos, kas ņemot vērā apstākļus, tiešām tāda arī bija. Viņš pilnīgi piedalījās visā, kas notika un maz pievērsa uzmanību publikai. Atrodoties pirmajās rindās, viņš pamanīja tikai Gubernatora ierašanos, bet nekādu īpašu interesi tā viņam neradīja. Arī "princeses" uznāciens nekādā veidā neaizskāra viņa domas, jo tās pilnībā bija aizņemtas ar notiekošo.

[Roviela]

Reiks, baznīcā ienācis ar noņemtu trijstūreni, visu dievkalpojuma laiku izturējās gauži nopietni, kā pieklājas dievbijīgam kanonierim, un lūdzās un dziedāja no visas sirds. Pat visai glītā un košā gubernatora meita nepievērsa citkārt tik vērīgā kanoniera skatienu, bet viņu un gubernatoru no komandas sēdvietām varēja redzēt labi, jo pilsētas galvenajiem bija savi soli altārdaļā.
Jau ejot ārā no baznīcas, puisis, pamanot Deja kundzi, to sveicināja ar reveransu. Ar gubernatoru un viņa meitu sastapties aci pret aci nesanāca.
Ticis laukā no baznīcas, Reiks uzlika cepuri galvā un sāka gaidīt rīkojumus, kas noteikti būs, kad kapteinis iznāks laukā.

[Dženeta]

Klīsdams pa pilsētu Rodžers mēģināja sameklēt kādu krodziņu kur piesēst un iedzert kādu mēriņu. Viņam nekādi neveicās līdz viņš ieraudzīja kādu krogu... Laimīgi novaidējies pirāts iegāja iekšā.
Paprasījis mēriņu ruma viņš pārlaida krogam pāri skatienu. Skatiens atdūrās pret kādu jūrnieku(jūsu zināšanai-Lūciju)Hmm,Rodžers pie sevis klusām novilka. 11gadus diendienu uz kuģa pavadījis,viņš prata noteikt vai cilvēks ir vai nav jūrnieks. Pēkšņi sapratis ka nav jēga stāvēt un domāt kā tādam idi*tam,viņš piegāja klāt jūrniekam un teica:,, Ahoi,vai Tu beidzot esi kāds kam sajēga par kuģošanu? Esmu noilgojies pēc kāda kam par jūru nojēga vairāk kā prastam lauķim!"

Šo rakstu rediģēja Roviela: 25.07.2012 20:03

[mr Bl@ck]

Džeks klausījās svēto rakstu vārdos un dziedāja līdzi korim kad tas bija vajadzīgs, no tiesas izbaudot to atvieglojumu, kas nāca pār cilvēku, kad viņš dara tīkamu darbu. Un aizlūgšana par mūžībā aizgājušajiem jūrniekiem, no kuriem gan viņš pazina tikai divus tomēr sniedza jauneklim vajadzīgo mierinājumu. Laii gan lai Dievs viņam piedod šop grēku viņš tomēr uz mirkli pievērsa skatienu gubernatora meitai, kas kā pāvs izgāja no baznīcas pēc svētās mises, bet novērsa to jau nākamajā mirklī, viņš nešaubījās, ka ja viņa skatiens tiktu pārprasts meitenes tēvs viņu aizraidītu pie Deivija Džonsa tā ka divi deviņi un gailis pakaļ nedziedātu.
Sekojot Reika piemēram arī viņš pēc dievkalpojumu palocīja galvu un parādīja cieņu Deja kundzei, pirms nostāties baznīcas mestajā pavēnī un gaidīt kad no baznīcas iznāks pats kapteinis un sacīs, ko tagad darīt. Lai cik gribētos tagad doties uz ostmalas krogu un iemalkot kādu kausu vispirms bija jāsagaida kapteiņa rīkojumi.

[echo3]

Aizlūgums noritēja tik svinīgi, cik vien dievbijīgs cilvēks var vēlēties. Jūrnieku dzīve nav viegla, tie tālie vilinošie krasti reizēm izrādās nesasniedzami, un tad doma par dvēseles nemirstību var izrādīties vienīgā mierinātāja. Arī Van Burenam dievkalpojums bija svarīga lieta, kurai kapteinis pievērsās visā nopietnībā. Tomēr viņš nepiemirsa arī saviesīgos pienākumus, atbilstoši cienīgi sasveicinādamies gan ar gubernatoru un viņa meitu, gan ar Portrojālas doku īpašnieku Rīneju.

Kad aizlūgums beidzās, Van Burens piegāja pateikties mācītājam, un tādējādi no Vecās baznīcas iznāca viens no pēdējiem. Komanda jau ārpusē bija sastājusies bariņā, gaidot savu kapteini. Van Burens uzlika galvā cepuri. - Nu ko, vīri, līdz vakaram esat brīvi, izņemot tos, kam kārta kuģa darbos. Paši jau zināt, un ja nē, tad bocmanis atgādinās. Es atgriežos uz Zeehond. Kas te pa pilsētu vēl staigās - pameklējiet Tomu. - Uzreiz gan kapteinis nekur negāja, - ja nu kāds grib aprunāties vai jautājumu uzdot.

[Andromeda]

Aizlūguma laikā jaunais jūras vilks izstaroja dievbijību visā savā tēlā, daudz nepievērsdams uzmanību ļaudīm apkārt. Tomēr viņš nevarēja nepamanīt gubernatora meitu, bet tūliņ paspēja arī nolasīt, kas viņa par putnu. Nešpetnas dabas. Raienam, lai kāda daile viņa nebūtu, tādi skuķi nekad nešķita vilinoši, drīzāk šķita uzpūtīgi un ar degunu mākoņos. Pat varētu teikt kaitinoša. Ejot laukā no baznīcas Raiens izrieza krūtis un pacēla galvu gaidīdams kapteini. Šeit nedaudz parādījās viņa spītība pret visādiem augstmaņiem un viņu „pārākumu” pret citiem. Sagaidījis kapteini viņš pasniedza viņam sarakstu, ar lietām, ko Ērnijs viņam bija lūdzis iegādāt. „Ar Jūsu atļauju, Ērnijs vēlējās, lai tiktu iegādātas šādas lietas. Varu doties tās sameklēt un norīkot vīrus nogādāt tās vēlāk kopā ar kravu uz Seehond.”

GM? Kas tur bija, ko Ērnijam vajadzēja?

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 26.07.2012 09:21

[Overlord]

Kārtējā ruma porcija grasījās pazust vīrieša rīklē,kas rumu uzņēma tikpat negausīgi kā Haribda jūras ūdeni un nelaimīgos kuģotājus. Nu protams, kādam bija jāpārtrauc idille un miermīlīgi apcerīgās domas par cilvēku lētticību baznīcas priekšā.
Līdz galam neiztukšojis mēriņu, Lūcijs pievērsa skatu vīram,kas viņu bija uzrunājis. No skata tas neatšķīrās no citiem šī kroga apmeklētājiem, drēbes un citi specifiski aksesuāri liecināja,ka runātāja pamatnodarbošanās ir saistīta ar "Neptūna mākslām",jebšu jūrniecību.

Ja Lūcijs būtu neomā, viņš labākajā gadījumā kaut ko nobubinātu un pagrieztu muguru, reālistiskākā variantā pateiktu kādu aizskarošu frāzi un varbūt ievilktu pa seju,jo kaut kas visā uzrunā viņam nepatika.
Veltot runātājam jautājošu "Vai tu par mani ņirgājies?" skatienu viņš saņēmās un pieklājības pēc ierunājās,pat bez neviena lamuvārda.
Vai šinī krogā ir kāds,kurš neko nesaprot par kuģošanu? Taujātājs varēja nepatikt,bet ja nu tamējais nav provokators vai kāds no Lūcija nokauto kuģabiedriem,bet var radīt iespēju tikt projām no šīs sasodītās salas? Vienalga kur,bet ne šeit.

Vai tev ir savs kuģis ka tu tā ilgojies? to pateicis ruma cienītājs iztukšoja visu līdz galam un nu taustījās ķešā pēc jaunām monētām,jo kaut kas taču bija palicis pāri.Vismaz jaunēklis tā cerēja

[Mattiass]

Pēc dievkalpojuma Džespers pietuvojās Seehond kapteinim, saskatīdams izdevību beidzot aprunāties, taču kāds cits paguva pirmais. Neko darīt, komandai priekšroka. Jaukties pa vidu bez sevišķas vajadzības Džespers necieta un tas bija arī nepieklājīgi, tā kā viņš neuzbāzīgi nostājās turpat netālu un nolēma mazliet pagaidīt izdevīgāku brīdi.

[Dženeta]

Rodžers novaikstījies par sarunbiedra ģīmi,atteica Lab,lab! Es to pajautāj tikai tāpat vien...Nav man pašam sava kuģa bet meklēju kādu uz kura "apmesties"! Tup šaj apkaimē un jau lab laik gaidu kad atradīs kādu jēdzīg kuģ,bet kā nav tā nav! Es gan redzēj ka te viens kuģs kādu laiciņu ir...domāju apvaicāt vai Tu par to kuģ kko nezin? Darbu takš gribs! Bet nu lab,neizskats ka Tev gribētos man atbildēt... Rodžers iztukšojis ruma glāzi domīgi noskatījis Lūciju gāja prom. Pasviedis monētas Rodžers paņēma jaunu ruma glāzi un iegrima savās domās.

[echo3]

Van Burens ātri caurskatīja pirkumu sarakstu, ko viņam rādīja Raiens. - Labi. - Parādījis sarakstu arī Džonam, atdeva to atpakaļ kravas pārzinim. - Ko šodien nenopirksi, to var uz rītdienu sarunāt. Pēcpusdiena, tirgū vairs lielas izvēles nebūs, toties varbūt ko var nodiņģēt - bet, protams, ne jau ilgi glabājamas lietas.

Tad kapteinis palūkojās uz Džesperu, kas, kā pieklājas, bija atnācis uz aizlūgumu. - Kā Buanelam klājas? Vai dakteris atradās?