Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Skat skat vel kāds uzradās no zila gaisa šeit. Vai nav skaisti. Šī sala viņai jau sāka piegriezties.
Nemaz arī ne tik garšs stāsts. Bijām stounhedžā no zila gaisa attapos šeit. Tas arī viss Tika atbildēts meitenei kura tikko bija pienākusi klāt. Gvena savu pozu nemainīja un turpināja stutēt koku. Mazliet iešķībs skats tika veltīts Hjū kuram laikam nebija nekā cita ar ko nodarboties šobrīd un tad atkal pievērsās Lorandai.
Labāks variants. Meklējam iespēju tikt no šīs sasodītās vietas prom. Izskatījās, ka šī vieta Gvenu bija vai nu salauzusi vai arī iekšēji viņa vnk nocietinājās. Varbūt tādēļ Sems un pūķis bija pazuduši?

[Malduguns]

Leanna pašapmierināti pasmaidīja par savu precīzi nomērķēto bakstījienu Raiena ribās. Ar Anrī viņa neko tādu nebija atļāvusies, tādēļ gandarījuma sajūta par to, ka spēja nav pazudusi viņu siltīja siltāk par vasaras sauli.Joks ar aitām cirvju vietā izdevās. Miega aitas, meitene pie sevis mazliet pasmīnēja.Nātans jau atkal taisīja traci un likās diezgan nikns, tomēr meitene redzēja, ka cirvis viņa mugurā viņam traucēja, tādēļ viņa izlīda no gultas apakšas un lavierējot starp aitām devās viņam palīgā, lai atpestītu viņu no cirvja skavām.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 07.03.2012 15:27

[Lianjuks]

(neesmu par jums aizmirsusi, bet tāka rakstu steidzīgi, atvainojos par kaut kādiem čišmiš tekstā. )

Washulis + Džea (arī Lorijs)

- Secinājām, ka nākam no vienas un tās pašas vietas. - Lorijs iemeta jojo tuvējos krūmos un tad norādīja pretējā virzienā. - Iesim uz nometni pēc Aladina lampas. - un tad arī devās tur, kur pats bija rādījis.


Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

- Krītošas aitas, ko neteiksi? - Toms nodomāja un sekoja Leannai. Nokļuvis līdz meitenei, viņš klusu piebilda. - Pat mirstot viņš domā, ka varētu mūs piežmiegt pie tuvākās izdevības. - abi bija nokļuvuši līdz savainotajam, cirvis bija iedūries netālu no mugurkaula, zem lāpstiņām un diezgan padziļi. Dēmoncilvēks domīgi paglūnēja uz Leannu, gaidot viņas turpmāko rīcību. Viņā pašā bija dalītas jūtas - piežmiegt Nātanu līdz galam vai arī palīdzēt. Pirmais variants būtu pārāk zemisks - viņš tā nevarētu, nedarītu, un vispār kāda jēga bija kaut ko tādu iedomāties? Otro vienkārši noraidīja smadzenes, dzirdot Nātana domas. Ne velti Toms gaidīja uz rudmates rīcību.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.03.2012 23:09

[Overlord]

Tikai kaut kur klunkurēt,kaut vai līdz tai gultai tikt. Nu pat vairs par kaut kādu atriebi vairs negribējās domāt, tikai atkrist un gaidīt,kad sāksies pāreja uz elli.
Viņš bija pieradis pie daudziem savainojumiem, par ko liecināja rētas,bet no cirtieniem mugurā viņš allaž bija veiksmīgi izvairījies. Tā jau bija labi zināms,ka tie ir vieni no nelāgākajiem un padara tevi pilnībā nespējīgu. Jau tagad viena viņa kāja vairs nepildīja savas funkcijas,arī otra bija švaka,bet ne tik ļauni. Pakleberēt varētu,bet aitu šķēršļu josla procesu padarīja grūtāku.
Labi ka vēl kaut cik varēja rokas pakustināt,jo tās viņš liktu lietā aizstāvoties. Nātanjela prāt, rudmate un tas otrs virzījās uz viņa pusi tāpēc,lai sodītu pirātu par viņa balamutību un un nekaunību. Turklāt Ostins jau bija redzējis savu biedru izklaides ar ievainotajiem pirms viņus piebeidza. Lieki teikt,ka labāk ir mirt jebkādā nāvē, izvairoties no ņirgāšanās. Sākot ar mazo un lielo vajadzību kārtošanu uz upura, acu duršanu ar nokaitētiem asmeņiem,cepināšanu uz uguns un vēl lielākām šausmām. Droši vien arī pats Nātanjels tā darītu,ja būtu spējīgs un šādā situācijā atrastos kāds no tiem tur
Ilgi atkauties viņš nespētu, laikam ka no ievainojuma sāk tecēt tā pavairāk sarkanās sulas,ar kuru iztecēja arī vīra spēks.
Pa to laiku viņam bija pietuvojusies , nenoliedzami lai piebeigtu puisi līdz galam!
Ja reiz jāsprāgst,tad dari to pēc iespējas labāk viņš metās uz priekš un ar abām rokām satvēra meiteni aiz pleciem un pietuvojās viņas sejai
Kā tad būs rudā? Varbūt kādu bučiņu pirms sūti mani uz elli? Ņirdzīgi smīnēdams,Nātanjels gaidīja dūrienu ribās vai sitienu no tā otra. Vēlme viņai pārkost rīkli mazinājās. Jo vairāk zuda spēki,jo mazāk slepkavīgāks Nātans kļuva

[Malduguns]

ooc: zem lāpstiņām ietriecoties cirvim, kājas nebūs tās, kas sāks neklausīt.

-Neko darīt, ar viņu esam te iekūlušies, ar viņu arī jāmēģina sadzīvot,-Leanna noņurdēja Toma virzienā.
Leanna piegāja pie Nātana. Sejā rotājās aizdomīgs smīniņš, tomēr rūpīgs vērotājs acīs būtu pamanījis arī nelielu atblāzmu no raizēm un vēl nelielāku no bailēm.
Nātnans bija saņēmis viņas plecus un šis pieskāriens aizslaucīja visas Leannas bailes. Meitene apķērās pirātam apkārt kā siltā apskāvienā, kuru mēdz viens otram dāvāt labi draugi.
-Varbūt šis būs kas labāks par bučiņu,-viņa noteica un, nemainījusi pozu, izrāva no Nātana muguras cirvi.

[Overlord]

Meitene smaidīja. Gluži kā lolodama kādu slepenu ieceri un Nātans izgudroja visādus scenārijus,cik nu bija spējīgs, ka visi beigsies ar viņa nokaušanu. Bet,lai kā kārtīgs bukanieris mēģinātu viņai atņemt kaut kur noslēpto duramo un pašu nogalēt, to viņš sazin kāpēc vairs nevarēja.
Tad kā nu tur.. Nebija jau pirmā reize,kad Nātanjels aprāvās pusvārdā,jo pie bučas netika,tā vietā tiekot apskauts un viņaprāt nonākot gana izdevīgā pozīcijā,lai varētu padarīt puiša vēderu pietiekami caurumainu,lai pa to iztecētu vairāk nekā viena asiņu strūkla. Kā tāds caurs vīna maiss!
Nekādi dūrieni nesekoja. Vēl vairāk, nelāgās sāpes ko radīja cirvis piepeši mazinājās,jo žiglais meitietis bija atbrīvojis Nātana muguru no šīs negaidītās nastas.
Droši vien ka ne jau labdarības nolūkos,varbūt tagad viņa ar to cirtīs pa galvu tā,ka asinis un smadzenes šķīdīs uz visām pusēm.
Tad cērt. Izmanto izdevību viņš noelsa un es izmantošu savu par manierēm,kādas būtu jāizrāda jebkurai sievietei, jūrnieks, sava amata specifikas dēļ bija maz dzirdējis. Un pat ja bija šo to iegaumējis,līdz šim laikam vēl jo mazāk tās licis lietā. Zobens,šaujamais un paša spēks bija efektīvāki par stulbu klanīšanos un pieglaimīgu vāvuļošanu.
Tāpēc,ja reiz gals bija klāt,tad lai arī slepkavniecei tiek kaut kas. Daudz nedomādams,viņš piespieda savas lūpas viņējām un pēc pāris sekundēm atkal atrāvās.
Jā, no rudmates varētu gaidīt ko vairāk viņš nozvaigājās un tad uzdeva jautājumu,kas piepeši iešāvās prātā, tie cirvji un aitas ir tavs darbs,vai ne? Šajā jokainajā vietā no visiem varēja sagaidīt jebkādus brīnumus. Varbūt ka vēl pašu Nātanu nevis nokautu,bet pārvērstu par kādu krupi.
Atrāvies no Leannas, viņš paklupa pār kādu no aitām un teju nogāzās uz zemes,kaut uz kuģa klājiem izkoptā līdzsvara izjūta darīja savu,pat šajā trūvīgajā situācijā,kurā daudz kas bija viņa paša iedomāts.
Pie visaugstākā un tās brīnumainās dāmas,kas apbērnojās no svētā gara,man nav ko sūdzēt,tā kā kaujat vien nost mani Parastā pirāta bravūrība,kad viņaprāt nāve jau ir nenovēršama un nav vairs ko saudēt. Ko tu tur stāvi? Ļausi lai sievete tavā vietā mani piebeidz? Izaicinošs izsauciens Leannas biedra virzienā, cerot ka viņš zaudētu savaldību ātrāk nekā rudmate un Nātans to vēl kaut kā varētu izmantot

[Malduguns]

-Varbūt tu nemaz neesi pelnījis vairāk, bet es to uzskatīšu par paldies,-viņa sacīja, skatoties uz Nātanu kā psihiski nelīdzsvarotu bērnu, kas nespēj kontrulēt savu uzmanību. Likās, ka viņš varētu būt labs tēls kādai filmai. Ķerts, impulsīvs un bezbailīgs. Tiesa, bezbailība likās robežojamies ar idiotismu, bet nu to vienmēr var notušēt. Ja vien tu kādreiz to visu uzliksi uz papīra, Leann, viņa pati pie sevis nodomāja.
-Nātan, dārgais, kādēļ gan tu visu laiku domā, ka kāds tevi par visām varītēm vēlas nožmiegt? Mēs te visi esam savējie,-viņa vaicāja balsī, kādā varētu vērsties pie piecgadīgiem sīkaļām, kurus ir piemeklējušas slimīgas iedomas.

[Overlord]

Varbūt tikai pagaidām viņš noteica un skatījās kā uz Leannu,tā uz cirvi viņas rokā. Nekas neliecināja, ka šis cirvis varētu ietriekties Nātanjela pierē. Meitene runāja vienkārši,bet viņas valodā jaudās īpaša izteiksme. Tādās parasti mēdz runāt augstākstāvošas personas. Tā arī pats Nātans tika runājis,kad iznāca saskarties ar iedzimtajiem Spāņu Jaunajā Pasaulē. Un tā tika runājusi kāda'dižciltīga,bet neparasta angļu jaunkundze no bagātas ģimenes,kas bija saklausījusies romantizētus stāstus par jūrasbraucējiem,aizbēgusi no mājām un pēc daudziem piedzīvojumiem nonākusi uz Morgana kuģa,kļūstot par šī briesmoņa mīļāko.
Laikam arī meitene,kas atbrīvoja Nātanu no cirvja mugurā, bija no tādām piedzīvojumu meklētājām un bēglēm no sev pretīgas laulības ar kādu vecu kraķi,kurš ir gana bagāts un dižciltīgs,lai ar viņu alktu saradoties jebkurš.
Tomēr pateicos 'tā kā agresivitāte sāka zust,tad arī maķenīt kādas manieru paliekas uzpeldēja virspusē un varēja tikt lietā.
Kāda dīvaina nojauta jau viņam teica,ka no šīs freilenes rokas viņš nekritīs.Tas nu bija krasā pretstatā ar tām domām,ko viņš pirms teju pāris minūtēm bija lolojis. Varbūt ka šis cirvis nāca tieši laikā,mazliet atvēsināja galvu, un nolaida uzkarsētās asinis.
Savējie? Jā..interesants apzīmējums šai cilvēku kopai. Gandrīz vai varētu padomāt,ka šis ir kāds tusiņš,kur visi pazīst cits citu un tik Nātans ielauzies nezin no kurienes, sacēlis traci un tagad viņam liek noprast,ka neko nedarīs.
Tāpēc ka kāds visu laiku cenšas mani nožmiegt! Saproti,man tāds specifisks amats. "Specifisks" un "amats". Viņš sāka runāt pārāk gudri vidusmēra bukanierim.Bet taisnība jau vien bija-laupītājs,plītnieks un slepkava.Tādi nemēdz mirt dabiskā nāvē.
Kādu dienu man būs jākarājas virs Temzas vai kaut kur citur,bet vēl jau tā kā derētu padzīvot slaidi nospļāvies,kā viņš allaž darīja,kad runāja par kāršanām,sabāza rokas kabatās un ieņēma "sarunu stāju", un iepazīties ar interesantiem ļaudīm, no citiem laikiem,kuri iespējams ir ar zināmām maģiskām spējām un var kaut ko izdomāt,kā tikt tālāk.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

Leannas ņūrdiens bija nedaudz pārsteidzošs un kaitinošs. Psihopāti vienmēr bijuši tādi ar kuriem "bijusi jēga" sadzīvot, un tie "bijuši noderīgi". - viņš nīgri nodomāja un tad nedaudz pasmaidīja, jo saskatīja savā sarkasma pilnajā domā pārsteidzoši milzīgu patiesības graudu. Sala bija pilna ar nenormāliķiem un jebkurš varēja izrādīties noderīgs - pat Nātans. Bez tam - vai tad savulaik Tomam nebija piedotas viņa nenormālisma lēkmes nometnē? Atmiņā atausa aina, kurā viņš tika iekrāvis Raienam pa degunu - vienkārši tāpēc, ka pašam jumtiņš aizbrauca. Labāk nebūtu atcerējies. Tagad Nātanam būtu krietni jānopūlas, lai izvestu Tomu no pacietības tādā līmenī, lai tas izpaustos klajā agresijā. Samiernieciski dēmoncilvēks nopūtās. - Ja jau tu tā saki.
Pēc tam, kad Leanna izrāva cirvi no bukaniera muguras, viņš piebilda:
- Varbūt man viņu vēl salāpīt? - Toms labprāt nobolītu acis, bet savaldījās. Ilgstošs caurums mugurā nevarētu būt diez ko patīkams. - Un, kad tas būtu darīts, mēs varētu beidzot pamosties. - Kāda aita sāka žļembāt pa muti Leannas krekla malu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.03.2012 00:47

[Malduguns]

-Varbūt salāpi un tad izdomā kādā veidā mēs varētu pamosties,-Leanna veltīja Tomam pussmaidiņu un tad atkal pievērsās Nātanam.
-Redzi, šeit Temzas nav un domājams, ka tā vēl kādu laiku tevi pagaidīs. Ņemot vērā to, ka manā gadsimtā tā vēl aizvien ir apmēram turpat, kur bija visu laiku arī tad, kad tu varonīgi klejoji apkārt pa jūrām. Tādēļ, lūdzu, pieņem to, ka šobrīd tu atrodies citā pasaulē un te ir jāspēlē pēc nedaudz savādākiem noteikumiem nekā esi radis,-meitene sacīja, lūkodamās pirātā.-Es zinu, ka šajā spēlē uzvarēt nav iespējams, tomēr mest plinti krūmos un padoties tāpat nav manā garā. Un domāju, ka tavējā arī nē. Tādēļ: vai sadarbosies ar mums?-viņa vaicāja un pastiepa roku pret pirātu, lai sarokotos, ja viņš pieņemtu šādu piedāvājumu.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

- Ceru, ka neiebilsti. - tika pavaicāts Nātanam, viņa viedoklis gan netiktu ņemts vērā tik un tā. Toms pielika savu roku pie vīrieša muguras, cerot, ka pirātam atkal neaizbrauks šīberis. Pa Nātanjela muguru aizskrēja nelielas sudraba dzirkstelītes, aizlāpot tajā izcirsto robu. Tad atkāpies no Nātana, kurš nenoliedzami varēja justies labāk, Toms uzlūkoja Leannu un sacīja. - Kā jau teicu, varam mēģināt aizmigt, ja jau cirvji vairs nekrīt. Tā, iespējams, varētu arī pamosties.

[Overlord]

Tas bija skaisti Nātans atbildēja uz Leannas teikto runu, atgādināja mūsu Stūrmaņa-Gangrēnas Vila mēģinājumus nodarboties ar tejāteri,viņš līdzīgā garā runāja pašam par brīnumu, Nātanjels pasmaidīja un uz īsu brīdi iegrima uzjautrinošās atmiņās,viņam bija savainotas abas kājas,kuras jamējais kategoriski atteicās ārstēt. Sāka smirdēt kā nelabais,bet viņš vēl centās lūgt,lai izturamies ar sapratni jauneklis iesmējās, Beigu beigās mums tas apnika, Žurku Žils viņam runas laikā iemeta ar pudeli pa galvu un mēs ar Bruno pārmetām muldoņu pār bortu.Kapteinis smējās kā nelabais un papildus mums iedalīja ruma porciju
Jā, tobrīd viss bija noritējis normāli. Priekš bukanieriem,saprotams. Es saprotu ka esi smalkāku ļaužu kā vecais smerdelis,tomēr piesargies viņš uzjautrināti piebilda, kādu brīdi no Leannas sejas novēršoties uz viņas plaukstu. Tā izskatījās smalkāka un un trauslāka nekā viņa paša, varētu pat teikt,ka diezzin vai ar tādu varētu turēt ieročus.Tomēr kā jau šādās lietās pieredzējis, bukanieris saprata,ka pirmie secinājumi ir tie maldīgākie. Un ja uz tiem pārāk paļaujas,tad tie var būt arī pēdējie.
Spēle kā uz kauliņiem viņš murmināja, tikai te nevar vinnēt ne zeltu,ne dzeramo,nedz skuķus? Varbūt vajag pacensties?Labi. Tas nav prāta darbs savu ķepu dot tāda nezvēra ķetnā,tomēr labi
Vairs nevilcinoties un neklausoties "balsī",kas šo sadarbības piedāvājumu sauca par spāņu lamatām,Nātans paspieda roku!
Kamēr viņš to darīja, blakus esošais puisis jau bija Nātanam aiz muguras,kurā dīvainā kārtā pazuda visas nelāgās sāpes.
Mil diabolos Nātans apcirtās,bet subjekts jau atkal bija pie Leannas un neizskatījās pēc tāda,kurš tikko būtu iedūris dunci mugurā. Un pareizi vien bija, nekāds duncis šī grēkpagales mugurā netika atrasts,tāpat kā brūce,ko cirvis cirtis. Viss atkal bija normāli.
Šķiet,ka tik apjucis Nātans nebija vēl nekad juties,pat pirmīt aitu pulkā.Maģija,tā jūs to saucat viņš bubināja un ar roku berzēja muguru. Varēja to darīt cik uziet,nekā tur īsti nebija.
Nolāpīts.Bet varbūt ne? Ar šiem ļautiņiem varētu labi sadot pa purslām Žakam un citiem,kas bija Nātanu kaut kā pazudinājuši.
Pievērsies viņiem abiem, ar zināmu aprēķinu skatienā,Nātanjels iesāka runāt.
Varam sadarboties,tikai, ja reiz esat tik lietprātīgi burvestībās,kā būtu ja es atgūtu dažu labu no saviem ieročiem? Kādu kārtīgu karībiešu bukanu vēlams, tomēr arī par berberu korsāru asmeņiem nesūdzētos. Tie ir lieliski redzēs, vai šie spētu sadabūt kaut ko tik nenovērtējamu? Viņš jau bija redzējis,ko austrumnieku līkie zobeni var nodarīt cilvēkam. Ātri,viegli un izcili asi.
Un otrkārt-par kādu gulēšanu jūs runājat?

[washulis]

Aha. Nu, es paliku tajā pļavā. Un kasījos. Viņa īsi nopurpināja, nopētot Gvenu. Jā, varēja redzēt, ka arī šai nākotnes būvei trūkst pacietības pārdzīvot Lorija un visu pārējo izdarības, sākot ar lēkāšanu laikā un telpā, beidzot ar lavas pūķiem un citiem monstriem. Tad Gvena arī izteica ideju, ka derētu noskaidrot, kā tikt no šīs vietas prom, tas lika Lorandai skaļi nopūsties, pašķielējot uz Loriju. Ja es zinātu kā, tad sen būtu to jau izdarījusi, bet laikam jau mēs esam "vajadzīgi" šeit. Vārds "vajadzīgi" tika izteikts visai indīgi un pikti.

Jojo tika aizmests un tad Lorijs atkal ieminējās par to lampu. Nu kas tad viņā ir tik nozīmīgs? Ko tieši mēs grasamies ar to iesākt? Viņa novēcināja rokas, sperot jau pirmos soļus norādītajā virzienā, jo kālab kavēties, ko labāku viņa varētu darīt tepat uz vietas? Gven, tu zini, kas ir Aladins? Man piemēram man ne mazākās jausmas.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

Toms mirkli pablenza uz Nātanu un nomurmināja. - Esot aizmigušam, tev nebūs dižas jēgas no ieroča. Mums ir jāaizmieg, lai pamostos. - dēmoncilvēks cerēja, ka Nātans nesāks uzdot kaudzi ar jautājumiem, piemēram, kā, esot miegā, var gadīties tā, ka jāaizmieg. - Un tad sāksies realitāte, kur arī tiksi pie kāda ieroča, tagad no tāda nebūtu jēgas. - Toms aizgāja līdz milzīgajai gultai, sasveicinājās ar otro Tomu, tad nolika spilvenu zālē un mēģināja aizmigt.

(OCC: Pieļauju, ka nav jēgas daudz čakarēties, tāpēc, skatamies, kas notiktu, kad tēli aizmigtu, agri vai vēlu viņi tāpat atlūztu. Nātana laikam nometne būtu neatbilstoša. )

Tiklīdz visi aitu pārpilnā sapņa dalībnieki bija aizmiguši, viņi visi vienlaicīgi pamodās nometnē. Tai pašā, kurā savulaik bija bijusi Leanna, Raiens un Toms. Visapkārt pletās aizaudzis mežs, tuvumā nebija nevienas ēkas, tikai sausā ateja un teltis, kuras kāds bija pametis manāmā steigā, jo bija atstātas gan drēbes, gan guļammaisi un pārtika. Netālu aiz krūmiem drūmi vīdēja ezers, kurā peldēja gulbis. Nebija redzams neviens ceļš, kurš vestu uz nometni kaut gan, nenoliedzami, tāds agrāk bija eksistējis, vismaz tāds varēja atrasties jau nometnē bijušo cilvēku atmiņās.
Aizgājis līdz izdzisušā ugunskura vietai, Toms pacēla no zemes iesmu un domīgi pabakstīja vēl karstās ogles. Tomēr nelikās, ka tuvumā būtu vēl kāds.
( Var gadīties, ka kaut kad no meža izlien Lorijs, Gvena un Loranda. )

Washulis - Džea (arī Lorijs)

OCC: Ja jūs čāpojat pakaļ Lorijam, tad nokļūsiet tur (nometnē), kur tikko nokļuva pārējie spēlētāji. Skatīt augstāk šai pašā postā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 25.03.2012 00:40

[washulis]

Eh, ko tur. Protams, ka neviens tā pēkšņi atbildes teikt priekšā nesāks, kā arī bija vien jāpaļaujas uz to, ka sekošana Lorijam ir gudra lieta. Arī izredžu tikt prom bija... nekādas? Aizblandīties vienai mežā bija pēdējais, ko Loranda vēlējās, tālab sekojot Lorijam, drīz nonāca nometnē, kur jau pulcējās bariņš pārējo bēdubrāļu un māsu, kas arī nebija piederīgi šai sviesta pasaulei. Varbūt bija kāda nepazīstama seja, bet Loranda jau sāka nogurt no centieniem atpazīt visus, jo visas paziņas pazūd, uzrodas, pārmainās, nomainās, iemainās, atkal pazūd un... nu jā, pilnīgs sviests.

Hm, ēdamais. Loranda sveiciena vietā priecīgi ierunājās, palūkojoties pamesto guļammaisu un visa pārējā virzienā. Ej nu sazina, kad būs nākošā iespēja paēst, varbūt derētu aši parūpēties par vismaz kādām veselības paliekām, kas viņai vēl bija.