Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

Apgulšanās gultā noveda pie pamošanās. Tiesa, pamošanās notika pavisam citur, nekā aizmigšana. Te bija tie, kuri iepriekš bija aizmiguši un nebija to, kuri atradās nomodā.
Turklāt, te bija cirvji. Pārāk daudz cirvju, lai tas neraisītu aizdomīgumu.
-E.. Labrīt!-Leanna sacīja, pavērusies uz Tomu un Raienu. Ieraugot pēdējo, Leanna sadrūma.
-Izskatās, ka man nekad mūžā neizdosies no tevis atkratīties. Vismaz šajā pasaulē jau nu noteikti nē,-viņa noburkšķēja un, pagalam izspūrusi, izrāpās no gultas.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms

Toms saprata, ka pēdēja piezīme ir veltīta Raienam, vismaz cerēja, ka pareizi sapratis. Lorijs kā nekā bija balamute.
Metra attālumā no Leannas nokrita cirvis un vēl viena papīra stārbelīte. Likās, ka apkārt klusi šalc jūra, un gaiss likās sāļš.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.02.2012 00:11

[Semijzor]

-Pie velna!-
Raiens iesaucās un atlēca uz atpakaļu, kad cirvis nokrita. Viņam šis pasākums ne visai patika. Tad viņš sadzirdēja balsi, kas bija vērsta pret viņu, ne tā laipnākā, protams. Pagriezies pret Leannu, Raiens nolaidis cirvi un nopūties atcirta.
-Es saprotu, ka pieļāvu kļūdu un sadi.rsu visu, bet cik gadi jau ir pagājuši?!? Cilvēki pieļauj kļūdas, mācās no tām un dzīvo tālāk, tā kā vai nu sāc pret mani beidzot izturēties kā pret cilvēku, vai vienkārši atšujies.-
Uzmetis greizu aci uz nokritušo cirvi, Raiens aizpīpējis cigareti devās prom no visiem, vienalga kur.

Šo rakstu rediģēja Semijzor: 13.02.2012 20:34

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms

Ignorē, vienkārši ignorē. - Toms nodomāja un noliecās pie zemes, lai paceltu no debesīm nokritušo papīra gabaliņu un nopētījis to sarauca degunu. - Atbilde mīt sapņos. Ej pēc atbildes. P.S. Starp jums.... - tad viņš devās pēc tālāk nokritušās papīra strēmeles.

[Malduguns]

Leanna strauji atlēca malā, kad ievēroja savā virzienā lidojošu cirvi, kas, par laimi, piezemējās kādu gabalu projām no viņas.
-Lai nu tā būtu,-viņa sarauca degunu un pagriezās projām no Raiena, liekot viņam saprast, ka šāda tad arī būs tā atšūšanās. Nopūtusies viņa devās vienā virzienā ar Tomu: pēc papīra strēmeles.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms

Toms domīgi atskatījās uz Leannu un tad uz krietnu gabaliņu tālāk esošo Raienu, kurš viņa sacīto nevarēja sadzirdēt - Toreiz pēc nometnes jūsu attiecības likās daudz savādākas. Pozitīvākas. - viņš gribēja kaut ko piebilst par Lorija viedokli šai jautājumā, bet tad pārdomāja, diez vai Leannas personīgā dēmoncilvēka viedoklis viņai pašai ietu pie sirds. Pacēlis papīra strēmelīti no zemes viņš nolasīja tajā esošo tekstu -...ir nodevējs Salicis abas papīra strēmeles kopā viņš pasniedza tās Leannai. No debesīm nokrita vēl daži papīra gabaliņi. Tuvākais nokrita desmit metru attālumā. Pārējie vēl tālāk. Šķita, ka zīmītes veido savdabīgu taku. - Gluži kā Ansītī un Grietiņā.

(ooc: tie papīra gabaliņi izskatās kā saplēsta papīra druskas, ar tādām nelīdzenām maliņām - piebilde steigā)

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms

Toms domīgi atskatījās uz Leannu un tad uz krietnu gabaliņu tālāk esošo Raienu, kurš viņa sacīto nevarēja sadzirdēt - Toreiz pēc nometnes jūsu attiecības likās daudz savādākas. Pozitīvākas. - viņš gribēja kaut ko piebilst par Lorija viedokli šai jautājumā, bet tad pārdomāja, diez vai Leannas personīgā dēmoncilvēka viedoklis viņai pašai ietu pie sirds. Pacēlis papīra strēmelīti no zemes viņš nolasīja tajā esošo tekstu -...ir nodevējs Salicis abas papīra strēmeles kopā viņš pasniedza tās Leannai. No debesīm nokrita vēl daži papīra gabaliņi. Tuvākais nokrita desmit metru attālumā. Pārējie vēl tālāk. Šķita, ka zīmītes veido savdabīgu taku. - Gluži kā Ansītī un Grietiņā.

(ooc: tie papīra gabaliņi izskatās kā saplēsta papīra druskas, ar tādām nelīdzenām maliņām - piebilde steigā)

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2012 22:46

[Malduguns]

Leanna caur pieri pašķielēja uz Tomu un tad palūkojās arī uz tālāk esošo Raienu, bet tā paslepus, lai viņš neievērotu.
-Tad tās arī bija savādākas. Un pozitīvākas.-Meitene skumīgi sacīja.
Viņa pasniedzās pēc lapiņām, kuras Toms viņai pasniedza.
-Nodevējs,-viņa nočukstēja.-Interesanti vai tas cilvēks pats to zina, vai arī ir nodevējs tīšām? Un, interesanti gan, kurš tas varētu būt,-viņa izslējās taisnāk un pievērsa skatu lapiņu takai.
-Turp?-Leanna jautājoši uzrāva uzacis un palūkojās Tomā.

[Semijzor]

-Šitais viss ir viens liels, nolāpīts sapnis, nekur viņi nepazudīs un es arī ne! Iešu tik tālu cik vajadzēs.. galvenais atvēsināt galvu.-
Raiens pie sevis burkšķēdams nometa cigareti un sulīgi nospļāvās, pēc kāda brītiņa viņš paskatījās uz Leannu un soļodams tālāk, dziļi nopūtās.
-Man vajadzētu iet atvainoties... bet kāda tam jēga? Cik es neesmu atvainojies? Noteikti uzmetīs atkal lūpu un sarūgtinās tev sirdi, ehh Raien.. kā tu sevi moci dēļ šīs meitenes, tev jāsaprot, ka tu viņu vairs nedabūsi..
Viņš arī piefiksēja, ka viņi visi cilāja kaut kādas lapiņas, bet tas viņam neizrādīja ne mazāko interesi, viņam galvenais bija atrasties ka tik tālāk..

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms - kaut kādā brīdī arī šeit uzradīsies mēnessērdzīgais.

Raienam tieši gar degunu nosvilpa kārtējais cirvis, nokrītot nieka milimetru nostāk no viņa kāju pirkstiem. Līdz ar to nokrita arī kārtējā papīra strēmelīte, šoreiz blakus viņam. Tajā bija ierakstīts viens vienīgs vārds - Reils.

- Nodevējs šeit var būt jebkurš. Es nebrīnītos, ja mūsu ēnas kādā brīdī sazvērētos un nodotu mūs. Šī vieta... - Toms nobolīja acis.
Kādu mirkli viņš nolēma paklusēt par Raienu. Kāda gan jēga runāt par zināmo, vismaz šobrīd? Lorijs stāstīja visu, ja ne visu, tad daudz. Tad Tomam ienāca prātā kāda doma.
- Tas ir normāli, ka Hjū nav šeit - sapnī? - viņš mirkli aizdomājās par to, bet ar Leannas dēmoncilvēku nekad neko nevarēja zināt. - Viņš ir savāda parādība. - mirki klusums. - Kā tu viņu sastapi? Kāpēc viņš vispār uzradās? Kā?
Pamazām viņi bija nokļuvuši līdz nākamajai zīmītei, kurā esošais teksts vēstīja: "strūklakā"

[Malduguns]

-Kas tad šai vietai tad ir īpašāks kā tām vietām, kuras mēs esam apciemojuši nometnes laikā vai kaut kad iepriekš uz šīs salas?-Leanna pavērās Tomā. Jautājumi par Loriju izrasīja pārdomas. Meitene sarauca degunu un paskatījās kaut kur tālāk, uz Raiena pusi. Nopūtās. Kāpēc visam ir jābūt tik sasodīti sarežģīti?
-Viņš parādās un pazūd tik neregulāri, ka es nemaz nezinu, kad viņu varētu sagaidīt un kad nevarētu. Neatceros, kad viņu sastapu pirmoreiz. Laikam kaut kad nometnes laikā. Dažkārt šķiet, ka es viņu pazīstu jau veselu mūžību. Pareizāk sakot, viņš mani jau veselu mūžību ir vajājis. Bet dažkārt... Kā tad tu pats uzradies? Tu jau arī esi viens no viņiem. Ne tā?
Nodevējs strūklakā?

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - Toms - kaut kādā brīdī arī šeit uzradīsies mēnessērdzīgais.

Toms atcerējās skolas laiku, kad kaut ko vajadzēja pierādīt. Īpašāka? Kāpēc? Uz Leannu tika aizdomīgi paglūnēts, vajadzēja mirkli, lai noformulētu kaut cik jēdzīgu atbildi. - Sala ir plašāks jēdziens, te ir vairāk visa kā. Vairāk mošķu, lielākas problēmas. Te ir daudz vairāk maģijas. Arī tā gulta varētu būt īsta, aizmigusi un pamodusies te. - viņš iesmējās, jo iedomājās, cik slikti viņam padodas skaidrošana. Retā saskarsme ar cilvēkiem, bija darījusi savu - viņš nemācēja izteikties. - Starp citu mūsu mīļā nometne ir tepat uz salas. Ja pamodīsimies, parādīšu. Tā ir maza daļa no visa šī, bet... Te nu seko iepriecinošākais - sala, izmantojot mūsu atmiņas, atvelk uz šejieni mūsu pagātni. - Toms pacēla no zemes kārtējo zīmīti un nolasīja. - ...apslēptas bagātības.
Sekojošais Leannas izteikums puisī izraisīja vieglu nepatiku un apjukumu. - Esmu viens no jums. Gājām vienā skolā, augām vienā pilsētā. Kā Tu vispār domāji to - viens no viņiem? - viņš, protams, nebija tik neaptēsts, lai nesaprastu. Vienkārši atbilde bija svarīga.
Nogranda pērkons, cerams, ka tas nesolīja cirvju krusu. Pa debesīm slīdēja izplūduši spalvu mākoņi, tādi nemēdza liecināt par negaisu, bet tas nevarēja būt labi.

No zemes tika pacelta kārtējā papīra strēmele, beidzot ar pilnu teikumu. - Tu nedrīksti nomirt viņas prātā.

Overlord

Gar seju nošķīda stikla lauskas. Tā gadās, kad kāds iemauc pa galvu ar pudeli. Vismaz tas bija pēdējais, ko Nātanjels varētu atcerēties. Nu viņš pamodās tumšā, aizslēgtā skapī, iespiests starp dīvainām, smakojošām birstēm un spaiņiem, nenoliedzami smirdēja kā atejā un ārpus skapja, kurš pildīja pieliekamā funkciju, valdīja aizdomīgs klusums, nebija dzirdama pat pierastā viļņu šalkšana vai žurku skribināšanās. Tik klusi uz kuģa, kurš atrodas uz ūdens, nevarēja būt un nekad arī nebija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.02.2012 16:55

[Overlord]

Nolādēts,par šo es tev izraušu visas iekšas un sabāzīšu visās tava pretīgā mūļa atverēs Nātans ierēcās,bet mirkli vēlāk attapās ka bija kliedzis pilnīgi veltīgi. Te nebija neviena,izņemot tumsu, pamatīgu šaurību un pretīgu smaku,it kā te kāds būtu kārtojis un paralēli atdevis galus. Tā reiz bija odis viņa kuģis,kad vairāki puiši bija saķēruši dizentēriju. Nātanjels bija atradis ļoti veiksmīgu risinājumu-visus slimniekus pār bortu un beigta balle.
Bet ko darīt tagad? Vajadzēja attapties un tikt ārā no šejienes.Un atrast to sasodīto franču bulduri,kurš viņam bija sadevis pa galvu ar ruma pudeli. Un kāpēc? Viņš zināja,ka visi tika pamatīgi žūpojuši, kāds vadījis kuģi kaut kur,bet tālāk? Trakais Žils vienu brīdi bija sācis uzvesties sev neraksturīgi un burtiski lūdzis Nātanjelam,lai griež kuģi atpakaļ. Kaut vai pie nodevīgā Morgana,tikai tālāk prom no šīs vietas.
Pie joda, Nātans bija vispirms viņu pamatīgi nozilinājis par tādām runām. Un es vēl domāju,ka tu atšķiries no saviem tautasbrāļiem,jo esi kārtīgs vecis,bet rādās ka nē. Viņš tika teicis. Beigās tika noslēgts miers ar pamatīgu dzerstiņu. Kas beidzās šādi.

Atbildes nebija un niknumā jauneklis sāka dragāt durvis. Tās vaidēja un čīkstēja kā spāņu jumprava,pēc pamatīgas piekaušanas.Lai kur arī viņš atrastos,vajadzēja tikt ārā. Un tas bija tikai laika jautājums. Durvis čīkstēja arvien skaļāk.un arvien skaļāki kļuva Nātanjela elsieni

[Malduguns]

Leanna bažīgi klausījās tajā, ko Toms stāstīja. Tas pavisam neskanēja labi, ņemot vērā to, ka iepriekšējā reizē viņi bija centusies novērst pasaules galu.
-Kā? Lielākas problēmas? Šoreiz mums būs jāmēģina glābt visu visumu, vai? Ja jau nometne ir tikai daļa no šīs salas, kas mūs sagaida tālāk?-viņa noraizējusies vaicāja.-Cik lielas tad ir mūsu izredzes vispār tikt ārā no šejienes?
Meitene palūkojās tālumā, kur bija aizgājis Raiens. Ja nu šī bija pēdējā reize, kad abi redzējās jebkurā no pasaulēm? Ja nu viss tā arī paliktu, ka pēdējoreiz, kad abi ir tikušies, viņi atkal ir strīdējušies. Leanna sapurināja galvu, lai aizgaiņātu domas, gluži tāpat kā suņi aizgaiņā mušas. Tā nenotiks. Lepnums darīja savu, piedevām nedrīkstēja padoties.
-Apslēptas bagātības strūklakā?-meitene vaicāja, salikusi kopā abas strēmeles. Ja arī tā bija, tad kur bija strūklaka?
Šķita, ka Tomu Leannas pieņēmums par to, ka viņš ir pieskaitāms pie dēmoncilvēkiem, sarūgtināja. Tiesa, abi bija kopā auguši un mācījušies, tomēr, tā kā Leanna skolas laikā nebija bijusi no tām komunikablākajām būtnēm, ar Tomu viņa tā īsti bija iepazinusies tikai nometnes laikā un tad jau viņš bija tāds, kāds bija tagad. Vismaz tā šķita. Leanna nevarēja iedomāties par viņu kā par savādāku būtni, jo viss bija pārlieku saplūdis.
-Tu esi kaut kas pa vidu? Starp cilvēkiem parastajiem un dēmoncilvēkiem? Jo Lorijs sacīja, ka esi dēmoncilvēks. Vai arī viņš atkal kaut ko gvelza?-meitene centās noskaidrot. Pērkons pirmajā mirklī viņu iztrūcināja, jo šķita, ka tūlīt visas debesis gāzīsies lejā, tomēr, paveroties augšup, varēja redzēt vien aizdomīgus spalvu mākoņus.
-Mums nevajadzētu kustēties ātrāk? Un, interesanti, kam ir veltīts pēdējais teikums?-viņa sacīja, veroties lapiņā.

[Lianjuks]

(OCC: Zeme tajā vietā ir slapja, atgādinājums visiem! )

Overlord (pievienojies Maldugunij, Semijam un manam tēlam Tomam)

Pēkšņi skapja durvis padevās un Nātanjels ar joni iegāzās kaut kādā gultā, nenoliedzami kādā pavisam dīvainā vietā. Nebija nedz jūras, nedz kuģa, nebija pat skapja. Gaiss gan smaržoja sāļi, bet nepareizi. Ja Nātanjels paskatītos pa labi redzētu tālumā aizejam kādu smēķējošu vīrieti (Raiens), bet, ja paskatītos pa kreisi, ieraudzītu Leannu un Tomu.
(OCC: tā izskatās tā vieta (IMG:http://www.charnine.com/paintings/page4/images/Surrealism_charnine%204.jpg) )


Semijzor - Malduguns - Toms + Overlord, kaut kādā brīdī arī šeit uzradīsies mēnessērdzīgais
- Moiras saka, ka izredžu neesot. Tu redzēji, kas notika ar Erisu, viņa zaudēja savas spējas, diemžēl viņa nav vienīgā. Tas, ka esam šeit, tā nav nejaušība. Mūsu nokļūšana šeit tika inscenēta. Īsāk sakot -mēs esam plāns Z. Un lielākais joks ir tas, ka neviens nezin, kas īsti mums jādara. Dievi karo savā starpā, kāds viņus pamazām padara nevarīgus, pasaule sabrūk un laikam jau arī visums. Esi kādreiz redzējusi elles dēmonu. Tie ir diezgan savdabīgi radījumi, nav diži gudri, nav arī pārāk stulbi, bet tomēr pakļaujami un ar tiem var viegli manipulēt. Lai nu kā, maģisko būtņu klasifikācijā tie ir savas simts reizes zemāki par dieviem, un par spīti tam, tieši viņi ir tie, kas atņem dieviem spējas. Mums jāsaprot kā viņi to dara un kas viņus vada, tas būtu labs iesākums. - acīs parādījās pēkšņas izpratnes dzirksts. - Mums jāatrod viņu midzenis! Protams, ja pamodīsimies. - atkal nokrita cirvis, šoreiz divus metrus nostāk. - Diez, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kuri reaģētu uz ko tādu tikpat mierīgi kā mēs?
Toms atskatījās uz aizejošo Raienu un pacēla kārtējo lapiņu. - Lorijs tev neko nesagvelza un es neesmu nekas pa vidu. Esmu dēmoncilvēks, bet piedzimu kā cilvēks, un biju tāds līdz pat nometnei, kur mani pārvērta. Es tikai nezinu kā. Kārtējā mistika šai pasaulē, ko reiz atrisināt, bet tavs Lorijs ir vēl labāks, viņam vispār nav jābūt, Lorija eksistencei nav pamatojuma. Viņš izokšķerēs dzīvi visiem pārējiem, bet par sevi neko tā arī nepateiks. Pirmā viņu ieraudzīja Melānija, ja atmiņa neviļ, bet nācis viņš ir no tevis. - beidzot visas lapiņas bija savāktas, puse izrādījās tukšas, bet atlikušās savienojot kopā, izveidojās teikums. Viņš pazaudēja strūklakā to, ko man tik ļoti vajadzēja. (iztrūkums) ir tiešām nejēga. Blondais āksts. - trūka daudz teksta, bet vairāk lapiņu nekrita. Pēkšņi kaut kur atskanēja izmisīga dauzīšanās. Ja atskatītos, varētu redzēt, ka no zila gaisa dīvainajā gultā iekrīt Nātanjels. Līdz ar to dauzīšanās beidzās.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.02.2012 21:51

[mēnessērdzīgais.]

ooc:
[21:43:18] andrejs: viens ekstra jautājums - cilvēki vēl atrodas gultā vai arī kur citur?
[21:43:35] Palma: viņi čāpo
[21:44:18] Palma: Raiens pīpē un iet pa labi no gultas, LEanna un Toms pa kreisi, un Gultā tikko iekrita Nātanjels.
[21:44:20] andrejs: kur? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) četratā, ja?
[21:44:22] Palma: (iekritīs) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
[21:44:47] andrejs: labi, es uzrakstīšu trīsrindīti, nesitiet mani, ja kas neatbilst īstenībai.

atvainojos par nesakarību, mazajiem burtiem, slikto iespaidu, haosu, slinkumu, saraustītību, mēslu un visu pārējo ko jūs tur saskatāt. āmen.

ic:
tumsa. klusums. un nu jā, arī tumsa. ko?
kas tikko... kāpēc... pie velna, pie velna, pie velna, pie velna, PIE VELNA... tas ir...
- ko? -

tad nu tā - pirms brīža viņš bija uz skatuves starmešu gaismās. pirms brīža te bija sasodīti daudz viņa dziedātas (un labas) mūzikas un viļņojošu fanu pūļu. pie velna, tas ir, kur tas viss tikko palika?
sāksim ar zināmo - ir tumšs, kluss, šaurs, nekādu fanu, nekādas mūzikas, nekādu fanu, nekādas mūzikas, pie velna, nekādu fanu, tikai slapjums un sasodīti daudz šaurības un sasodīti maz telpas un sasodīti daudz slapjuma un sasodīti daudz neērtības. viss? ak jā - pie velna.

bet nevarēja jau tā palikt mūžīgi. lēni, cīnīdamies mulsumu, viņš izkārpījās no kaut kā apakšas, vispirms apžilbdams, tad sasizdams galvu, aizķerdamies, vēlreiz atsizdamies un visbeidzot ar ļoti neelegantu kustību uztrausdamies kājās. pie velna.
sāksim ar zināmo - viņš atradās nezināmā vietā, tātad šis fakts jāizsvītro no saraksta, viņš nupat bija izrāpies no gultas (jo tā tiešām bija liela, mīksta divguļamā gulta, pa kādām bērnībā lēkāts ne mazums) apakšas, atsitis galvu un vispār - kurš gan novietotu gultu tik absurdā vietā - smiltis, ūdens (ak jā - viņš bija slapjš) un sasodīti daudz nekā cik tālu vien sniedzās skatiens. šī bija viena no tām nesavienojamajām ainavām, kuras parādījās sirreālistu darbos - mulsinošas, piesaistošas un patiesībā arī viegli aizmirstamas. ja vien tu pats tajā pēkšņi neuzrodies.
lai gan varbūt... un atrotījis kreisās rokas piedurkni viņš ieknieba sev apakšdelmā.
- pie velna. - sāpēja. lai gan viņam šis paņēmiens vienmēr bija šķitis absurds - ja reiz tas ir sapnis, tad tu ieknieb sev sapnī un arī sāpēs jūti sapnī, tātad nekam tādam nemaz nevajadzētu pamodināt. protams, pieņemot, ka tas ir sapnis. varbūt viņš uz skatuves no pārslodzes gluži vienkārši bija paģībis un tad neatlika nekas cits kā gaidīt, līdz viņš nāks pie samaņas. tiesa, viņam vēl nekad nebija bijuši tik reālistiski sapņi. vai kā nu tos noģībstot dēvē.
un tomēr - ja šis bija sapnis (jo šī bija vienīgā viņa daudz maz ticamā versija) tad tas viņam nevarēja liekt uzsmēķēt. lai savestu kārtībā nervus. pie velna. ar ašām, saraustītām kustībām iztaustījies savas kabatas viņš secināja, ka tajās nav ne cigarešu, ne sērkociņu, ne šķiltavu, ne... nu, patiesībā tajās nebija nekā. pirms kāpšanas uz skatuves viņš kabatas parasti iztukšoja. voilà - nākamreiz pirms kāpt uz skatuves padomā, vai nenāksies uzrasties absurdā vietā ar gultu. neko tādu neviens līdz šim nebija ieteicis. vai pamācījis. pie velna.
vai viņam tikai tā šķita, vai arī rokas tiešām šokā drebēja?
piespiedies savas drebošās rokas pie galvas, viņš izbrauca cauri plānajiem matiem, skaidrāk nekā parasti apzinādamies savas miesas trauslumu, un atslīga gultā. tieši kādam virsū. pārsteigums draugi.
- ai! - un viņš šokā, ar neartikulētu izsaucienu uz lūpām, no jauna pietrausās kājās, rokas pacēlis priekšā un pagriezās pret gultu, lai redzētu kādu postu nodarījis (ja neskaita smiltis un ūdeni). un tiešām - tur bija cilvēks. kā jau sapnī mēdz notikt. un patiesībā - viņš pat nebija vienīgais cilvēks apkārtnē - te bija vēl daži, viņš pat saoda cigarešu dūmus (vai tikai par tiem pārāk ļoti domāja?), taču nepievērsdams uzmanību pārējiem, toms turpināja ar cilvēka sejai nepiemēroti lielu izbrīnu blenzt uz gultā esošo vīrieti kā kādu no dinozauru laikiem saglabājušos artefaktu, kas pēkšņi, nezināmu iemeslu dēļ uzrunā viņu no paša dušas. labs salīdzinājums.
pie velna.
vai sapņos atvainojas? vai tā jau neskaitās šizofrēnija? galu galā viss, kas ir sapnī taču ir tavā galvā. vai ir jāatvainojas sev? un vispār - vai sapņi mēdz šķist tik īsti?
pie velna,
un


pie velna.

[Malduguns]

Leanna bez īpašas panikošanas pagāja pussoli nostāk no vietas, kur nupat bija piezemējies kārtējais cirvis. Viss par elles dēmoniem likās nedaudz murgaini, tomēr neko citu šajā vietā nevarēja gaidīt.
-Tas nozīmē, ka mums vajadzētu atrast tos dēmonus un izpurināt no viņiem dievu spējas? Pfe, kas gan var būt viekāršāks par to,-Leanna sarkastiski noteica.
Vēl lapiņas. Dažas tukšas, dažas ne tik ļoti. Kāpēc gan vajag tādos apjomos izmētāt papīru, ja uz tā neko neuzraksta un tikai sadīrā? Vai arī sadīrā un mēģina kaut ko pateikt, uzvedināt uz kaut kāda ceļa, bet tajā pašā laikā nenorādīt šo ceļu puslīdz normāli? Leannai gribējas galvassāpju tableti un miegu. Daudz miega.
-Un vēl strūklaka. Kur, ellē ratā, šeit varētu atrast strūklaku?-viņa noņurdēja.-Blondais varētu būt Reils. Galu galā, viņš ir nejēga,-meitene, virpinot gredzenu, izteica minējumu un teju vai tūlīt nedaudz pārsteigti palūkojās uz gultu, kurā bija atmodusies. Nu tur bija uzradušies divi vīriešu kārtas radījumi. Šķiet, katrs no sava laika. Viens, šķiet, izkāpis no kādas pirātu filmas, otrs mūsdienīgāk tērpts un no skata pat redzēts. Tiesa, Leanna nespēja atsaukt atmiņā, kur un kamdēļ.

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

- Varbūt nav nemaz tik sarežģīti. - minēja Toms. - Elles dēmoni noteikti nav gudrāki par mums. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka viņu ir daudz.
- Es nebrīnītos, ja tas būtu Lorijs. - lēni novilka dēmoncilvēks, paberzēdams deniņus. - Tas būtu tik tipiski viņam - izlīst no gultapakšas, bet izskatīties tik satriektam... - viņš uz mirkli aizdomājās par "Reila" teoriju, tā kaut ko atsauca atmiņā, un tad viņš sajūsmināts apcirtās pret Leannu un nedaudz meiteni sapurināja. - Es zinu, kas tā pa strūklaku! Ja jau runājam par nejēgām - es zinu kādu kurš var atrast to, ko mums vajag. - tad viņš sāka doties uz jaunatnācēju (ja viņu ierašanos varēja saukt par nākšanu) pusi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.02.2012 22:54

[Overlord]

Durvis izsprāga un slaidā lidojumā Nātanjels piezemējās. Ne pret cietu zemi, kuģa klāju vai asiem, neslīpētiem akmeņiem. Pēdējais būtu sliktākais variants. Bet viņš iekrita kaut kādā mīkstumā. Tādā kā dūnu pēlī, kādos viņš Jamaikā mēdza gulēt. Gandrīz zibens ātrumā viņš apcirtās,palecās un gribēja velties ārā, lai izvairītos no lodēm,asmeņiem vai sitieniem. Tā vietā viņš palika kur bijis,jo virsū uztriecās kāds augums.
Tam nebija spāņiem raksturīgo kirasu,kas jau bija labi, arī angļu zaldāts tas nebija, tādējādi Nātans nebija nonācis ķērēju nagos.
Tas bija Žils? varbūt Klemenss? vai vēl kāds no viņa asinssuņiem? Bet kāpēc viņš nesmirdēja,pēc asinīm,sviedriem un citām specifiskām smakām? Ja nu ...?
Ak tu suņabērns, tev šķiet ka es ar večiem jājos? Nikni iebrēcies, apjukušais pirāts zvēla dīvaini tērptajam vīrietim ar savu smago dūri. Jau tas vien, ka šis šķita savādnieks, viņu satracināja. Iekrāvis un ar spērienu pagrūdis šo nost, Nātanjels izlocījās no gultas un beidzot spēja pilnvērtīgi skatīties kas notiek apkārt.
Rudmataina freilene-pārāk bāla,lai būtu spāniete,indiāniete vai sazin kāda kreoliete. Droši vien no prieka meitām, kaut rādijās ugunīga.Un kaut kas vairāk. Bet atkal tas pats. No kāda elles bordeļa šitā ir nākusi? Nātans ieņurdējā novērtēdams viņasu pa savai modei. Vai vecais Henrijs būs jau sācis izmantot šādas,lai ķertu un likvidētu savus līdzgaitniekus?
Turpat bija vēl divi ķēmi,kas izskatījās no sauszemniekiem. Kur gan bija tās draņķa pistoles,kas Nātanam allaž bija līdzi, par uzticamo zobentiņu ko par bukanu sauca, nemaz nerunājot. Lai kas šie dīvaiņi bija, jo ātrāk viņiem asinis notecinātu, jo labāk.
Bet nebija nekā. Tik vien kā dunčelis! Varbūt tas ko mainītu? Varbūt tūlīt pārējie uzradīsies? Kaut kas viņu kavēja. Tomēr vajadzēja tikai vienu kustību no apkārtējiem,lai Nātans mestos virsū nejautājot. Lai ir vienkāršāk.
Tomēr viens bīdijās šurpu.
Paklau, puišeli,esmu labā noskaņā.Ja negribi būt kārtējais vepris,kurš no šī krīt,nelien tuvāk Pārāk smalka runa priekš tāda bukanierīša. Bet tagad pasaule bija sagriezusies kājām gaisā. Un visai pasaulei līdzi karājās arī viņš. Pagaidām

Šo rakstu rediģēja Overlord: 17.02.2012 23:01

[Malduguns]

-Izskatās, ka mēs arī sākam vairoties,-Leanna atjokoja un sekoja Tomam.-Pagaidi! Kas tā ir par strūklaku?-viņa panāca puisi un ar vieglu uzjautrinājumu nolūkojās pirāta darbībās. Tiesa, piezīmes par bordeli nelikās pārlieku uzjautrinošas, lai gan apvainoties Leanna arī netaisījās.
-Padomā kā runā ar lēdiju, neaptēstais pāķi,-viņa atspēra pretī un izaicinoši palūkojās uz pirāta pusi. Bērnībā viņai vienmēr bija paticis lasīt grāmatas par pirātiem. Tās nevienmēr bija romantiski izpušķotas vai izskaistinātas, tomēr meitenes skatījumā šis vīrietis bija drīzāk parodija par pirātu, nevis īsts jūras vilks. Un tas viņai uzdzina smieklus.