Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Ungaarijas Ragaste, Džea, Malduguns, Semijzor, Aiva + Toms

- Šajā salas daļā tas ir normāli. Nu, krāsu trūkums. Tam ir arī visai interesants izskaidrojums , kas saucas krāsu ķirmji. Erisas izdomājums, ja atceraties to izpūrušo sievieti no pļavas. Viņa reiz bija dieviete. – pārdomājis visus par un pret, Toms nopūtās. – Labi, es palieku. – un sekoja Volfam uz aizdomīgo ēku, aiz kuras ieejas durvīm atradās vītņveida kāpnes. Kāpnes apstājās pie atvērtām, nelielām koka durvīm aiz kurām esošajā telpā atkal valdīja krāsas, bet aiz saules pielietās istabas stikla sienām mutuļoja jūra, par kuras klātbūtni varēja nobrīnīties, jo kā nekā, pirms ieiešanas ēkā, bija visai skaidri noprotams, ka jūra nav diez ko tuvu, bet te pēkšņi, tā bija.
(IMG:http://www.ship-technology.com/projects/norwegian-epic/images/3-norwegian-epic.jpg)
- Šeit, kaut kur ir grāmata. Tai vajadzētu būt lielai un melnai. – paskaidroja Toms un apsēdās uz gultas malas. Tad viņš nožāvājās.

[Malduguns]

Leannai ņirboņa nepatika un uzreiz pēc pārceļošanas meitene pārliecinājās vai visas ķermeņa daļas vēl ir vietā. Melnbaltā pasaule tik ļoti nepārsteidza kā neparastā māja, kura dīvaini atgādināja seju.
-Vai Erisa ir izdomājusi vēl ko, par ko mums vajadzētu zināt?-meitene pievērsās Tomam, kad viņš stāstīja par krāsu ķirmjiem.-Klau, es ceru, ka tā nav tā grāmata, ar kuru man jau ir zināma pieredze,-viņa bažīgi nomurmināja, dodamās uz mājas pusi, sekojot Volfam.

[washulis]

Loranda vēl jo projām pikti lūkojās zu to vietu, kur visi aizdevās aizteleportēties. Nu kāpēc, kāpēc viņai bija jāsēž šeit? Palūkojies uz to no labās puses, te neviens nenāks mani apēst. Kā arī, dodoties ar viņiem, es noteikti tik un tā būšu ar kaut ko neapmierināta. Varbūt, ka tā ir labi? To domājot, viņa centās apmierināt nelielu niezi pēdā, to pakasot, bet nieze likās mierā, savā ziņā darot tieši pretējo, drīz pārņemot viņas visas pēdas.

Kas...? Loranda pielēca kājās, lūkojoties uz vietu, kur nupat bjia sēdējusi, cerot tur ieraudzīt kādu nātri, varbūt skudrupūzni, kaut ko, kas izraisīto pēkšņo pēdu niezi. Nekā tāda nemanīja, tāpēc viņa atkal nosēdās vietā, sākot kasīties. Kas tad nu? Degunu saraukusi, itāle sāka pamazām zaudēt pacietību. Argh, es nevaru to izturēt! No malas tas noteikti likās savādi, bet par to viņa jau nu nebēdāja, tikai kasoties. Kāpēc man niez pēdas? Kas tas par ļaunu joku? Vi;na jau burtiski kliedza, nezinot, ko lai iesāk un laik liktu tam apstāties. Nu par ko man šis viss? Nu par ko?

[Semijzor]

-Atkal shii teleporteeshanaas, zveeru pie dieva, ka vienreiz izvemshos.. pag, te tach dieva nav.. tad neko..-
Raiens pie sevis nopraatoja, kad bija kaarteejaa teleportaacija un shoreiz vinsh jutaas manaami paarsteigts.. viss melnbalts.. Nopuuties, puisis aizpiipeeja kaarteejo cigareti un neko neteikdams gaaja liidzi Volfam un Tomam, liidz nonaaca istabaa, kur bija jaameklee liela un melna graamata.
-Liela melna graamata.. izskatu nevareeji veel labaak paskaidrot?-
Nospljaavies, Raiens saaka iigni mekleet to nolaapiito graamatu.

[Aiva]

Volfs piegāja pie galdiņa blakus gultai, kur gulēja melnas ādas iesējums, gluži kā misijas plānošanas mape.

- Tik vienkārši taču tas nebūs? - vinš pacēla iesējumu lai aplūkotu tuvāk.

[Semijzor]

-Diez vai, diez vai...-
Raiens noteica apseedamies uz gultas. Ievilcis peedeejos duumus, Raiens nodzeesa cigareti pret gultas malu un saaka skatiities apkaart, kur vareetu buut graamata.

[Lianjuks]

Ungaarijas Ragaste, Džea, Malduguns, Semijzor (aizmidzis), Aiva +[i Toms(aizmidzis)[/i]

- Labāk nezināt, ko Erisa vēl ir izdomājusi. Man nav ne jausmas. Tava sirdsapziņa ir diezgan skopa ar informāciju.



- Tā noteikti na… – atbildot Toms saķēra spilvenu un pēkšņi aizmiga nepabeidzis sakāmo. Varētu padomāt, ka viņš ir vienkārši izslēdzies.
Sējums no ārpuses nebija nekas īpašs. Uz tā bija uzgravēti iniciāļi M.H. Ja Volfs mapi atvērtu vaļā, viņš tur atrastu mazu, steigā uzšņāptu, ķeburainu zīmīti ar tekstu: „Atbilde mīt sapņos. Ej pēc atbildes. P.S. Starp jums.... ” pēdējā teikuma beigas nebija salasāmas, jo bija noplēstas.
Nākamā mirklī Raiens sajuta spēcīgu miega uzplūdu un aizmiga.

Washulis

Mefistofelis nejauki pasmaidīja, joprojām saglabādams Lorija izskatu. – Neforša sajūta ne? Saki, tev ir kādi tumši noslēpumi?

Semijzor + Toms

Šeit pamodīsies Raiens(šajā gultā).
(IMG:http://www.charnine.com/paintings/page4/images/Surrealism_charnine%204.jpg)

Netālu smiltīs sēdēja Toms un viņam rokās bija cirvis. Grūtsirdīgi pasmaidījis viņš nopūtās. - Tas jau kļūst apnicīgi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.03.2011 23:42

[Semijzor]

Pamodies, Raiens pieceelaas kaajaas un izstaipiijies noteica.
-Kaapeec manliekas, ka es sapnjoju? Nejuutos taa it kaa buutu tikko teleporteejies un es varu garanteet, ka tikko seedeeju uz gultas..-
Paskatiijies apkaart un tad uz Tomu, Raiens turpinaaja.
-Kaapeec tev ir cirvis rokaas?-

[Lianjuks]

Semijzor + Toms

- Labs jautājums, es nezinu, jo pamodos ar cirvi rokās. Sapņi bieži vien ir diezgan bezsakarīgi. Tātad laikam tiešām sapņojam. - Piecēlies kājās Toms ielika auksto ieroci gultā. - Tam noteikti ir kāda nozīme. - jautājošs skaitiens tika veltīts Raienam.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 08.03.2011 00:00

[Semijzor]

-Atceries, ka sheit mums nebuus parastie sapnji, ja kaut kas notiks sheit, tad tas noteikti muus iespaidos, taa kaa es labaaak pietureeshos pie cirvja..-
To pateicis, Raiens panjeemis cirvi rokaas, saaka peetiit apkaartni.
-Nu.. neko daudz neredzu sheit apkaart, buus vien jaadodas kaut kur un jaagaida kaads diivains paveersiens.. kaa vienmeer sapnjos notiek.-
Atbalstiijis cirvi pret pleca, puisis saaka iet uz vienalga kuru virzienu un pajautaaja Tomam.
-Naaksi?-

[Malduguns]

Leanna pārlaida skatu istabai. Nekas īpašs: gulta, naktsgaldiņš, logs un televizors. Tas, ka viss atkal parādījās krāsains padarīja meiteni priecīgāku, jo visu laiku skatīties uz melnbaltām bildēm viņai nešķita īpaši patīkami.
Volfs, šķiet, bija uzgājis grāmatu un to šķirstīja.
-Kas tur teikts?-viņa painteresējās.

[Malduguns]

*

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 08.03.2011 16:46

[Ungaarijas ragas...]

— Krāsu ķirmji? — Elisona savilka seju neizpratnes pilnā grimasē. Jo tālāk, jo trakāk, bet tā kā pārējie jau bija aizdevušies, sievietei nekas cits neatlika kā sekot.

Panākusi pārējos istabā, kura pārmaiņas pēc bija krāsaina, par ko Elisona nopriecājās, sieviete uzdeva nākamo jautājumu: — Un kas tā par grām… GULTA! O jā, burvīgi! Nu, puiši, mīksta?
Nekādas jautrības ar šitādiem miegamicēm… — Elisona nogrozīja galvu, ieraudzījusi, kā Toms aizmiga kā nosist. Un viņa pagriezās pret lielajiem logiem, lai ievērtētu skatu, kas pa tiem pavērās: — Mmmm, nebūtu šī vieta tik šizīga, te varētu visai labi iedzīvoties…

[Lianjuks]

Ungaarijas Ragaste, Džea, Malduguns, Semijzor (aizmidzis), Aiva + Toms(aizmidzis)

-Tas nemaz nav aizdomīgi, ka Raiens un Toms guļ kā nosisti. – Leannas galvā atskanēja Lorija balss. To, protams, dzirdēja tikai Lea.
– Kāpēc tev nepievienoties?
Aiz loga apmācās, tuvojās negaiss. Pēkšņi Elisonas acu priekšā kaut kas ietriecās stiklā no ārpuses. Izskatījās pēc maza, šampanieša glāzes lieluma cilvēciņa, bet tas pazuda tik ātri, ka tas varēja būt arī putns. Tomēr tas vairāk izskatījās pēc cilvēciņa.

Semijzor + Toms

- Protams, ka nākšu. – norūca Toms. Nākamajā mirklī, izbijušā panka priekšā kaut kas nokrita – cirvis. Būtu Raiens soli sev priekšā, tas būtu trāpījis pa galvu.
– Cirvji? – būdams neizpratnē Toms paspēra apzinātu soli sāņus, tieši laikā, lai izvairītos no vēl viena – identiska eksemplāra. Vairāk cirvju nekrita. Pagaidām nekrita.

[Aiva]

Volfs pasniedza mapi Leannai.

- Grāmata tā nav... - viņš sacīja, pievēršoties pārējai istabai. Nekur citur kā vien gultā vai zem tās grāmata nevarētu paslēpties. Atliks izmest ārā to, kas māju pārmeklējot, bija tur ievēlies gulēt... Tikai jau atdevis mapi, Volfs ierauzīja ka divi ceļabiedri jau guļ pa īstam.

- Zum Teufel! Vēl kādam nāk miegs? Aufštein!

Par tādu rēcienu būtu lepns teju ikviens armijas seržants, kas pieķēris jauniesauktos guļam sardzē.

[Lianjuks]

Ungaarijas Ragaste, Džea, Malduguns, Semijzor (aizmidzis), Aiva + Toms(aizmidzis)

Toms tik nomurmināja. - Man riebjas lidojoši cirvji. - Un pagriezies uz otriem sāniem turpināja gulēt, ko nebija pārtraucis darīt arī runājot. Raiens piebilda. - Kā vienmēr sapņos notiek.
Un tā abi gulēja tālāk un nelikās traucēti.

[washulis]

Visu apkārtējo mierīgums un vienaldzība pret šo situāciju bija apkaunojoša, jā, noteikti apkaunojoša, un vēl vairāk aizvainojoša. Nerimstoties kasīties, Loranda šķobīja ģīmi, nezinot, vai lēkāt, vai skriet pa pļavu, nelabā balsī kaucot, lai tikai tas rimstās. Kāda kaite tā gan var būt, kas uzmetās tik pēkšņi un bez brīdinājuma? Es zinu, šī vieta noteikti ir pilna ar visādām ļaunām sēnēm un nē, kur nu, vai man kāds dotu iespēju uzturēt sevi tīru un jauku? Muļķības, protams, ka nē... Tiesa, Mefistoteļa jautājums likās esam galīgi nevietā. Kāpēc lai viņš to vaicātu? Pieri saraukusi, Loranda pacēla skatu pret demonu. Viņa labprāt bija gatava uz šo jautājumu atbildēt, lai tikai tas beigtos. Ko Tu zini? Vai arī grizāk, ceru, ka, ko Tu nezini? Kāpēc vaicā un kāds tam sakars ar manām pēdām? Itāliete pikti vaicāja, cenšoties atraut rokas, bet pēc mirkļa apjauta, ka nevar nedarīt neko lietas labā. Ah, vai nevari kaut ko darīt lietas labā? Tas ir... šaussssmīgi. Kasīšanās un nieze, protams.

[Ungaarijas ragas...]

Nē nu, Elisona bija domājusi, ka sāk jau pierasts pie visādām dīvainībām. Bet, kad brīdī, kad tu mierīgi izbaudi ainavu, kaut kas piepeši ietriecas logā, tad tas viss pieradums kaut kur pazūd…

— Āāā! — sieviete iespiegusies atlēca no loga un teatrāli piešāvusi roku pie krūts sirds rajonā (tik daudzas reizes atspēlēts žests, ka bija iegājies automātismā), viņa pamāja uz loga pusi, — Jūs redzējāt! Tas bija cilvēks! Maziņš, bet cilvēks!

Nākamais šoks viņai bijai Volfa rēciens, sieviete aizspieda ar rokām ausis un aizmiedza acis, un drošības dēļ parāvās nostāk.

[Malduguns]

Leanna paņēma mapi no Volfa un to steidzīgi pāršķirstīja, lai pārliecinātos, vai tajā kaut kādā veidā neslēpjas viņas senā draudzene no nometnes. Tomēr šķita, ka Nāves grāmata tā gluži nav. Mape kā mape ar zīmīti, kurai norautas beigas.
-Kā tev šķiet, vai otra zīmītes puse nevarētu būt noplēsta un nomesta kaut kur tepat blakus?-meitene nopietni uzrunāja Volfu un, nolikusi mapi turpat, kur tā iepriekš stāvēja, viņa nometās ceļos, lai paskatītos zem gultas.
Galvā piepeši atskanēja Lorija balss, kas šoreiz likās vilinoša. Pagulēt. Atpūsties kaut uz mirkli no visas šīs kņadas būtu burvīgi, tomēr no šādā pārdomām iztrūcināja Volfa kliedziens un Elisonas spiedziens par kaut kādiem cilvēciņiem.
Tā tak cilvēks var palikt kurls. Šie abi jau laikam tādi ir, jo guļ kā nosisti.
-Tu esi pārliecināta, ka tev nerādījās?-Leanna laipni uzrunāja Elisonu un apsēdās gultā, lai pēc mikļa sēdus stāvokli nomainītu pret guļus stāvokli. Bija patīkami atkrist gultā...

[Lianjuks]

Ungaarijas Ragaste, Džea, Malduguns (aizmigusi), Semijzor (aizmidzis), Aiva + Toms(aizmidzis)

OCC: Leanna vienkārši aizmiga. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)


Semijzor - Toms + Malduguns


(IMG:http://www.charnine.com/paintings/page4/images/Surrealism_charnine%204.jpg)
Nākamajā brīdī visu Leannas būtību pārņēma nepārvarams miegs un viņa attapās kādā visai savādā vietā, kur viņu gaidīja (jeb negaidīja) nomodā esošs Toms un Raiens, kurš pret plecu bija atstutējis cirvi. Vietām tādi paši mētājās zemē.
- Esi sveicināta sapņos! - iesmējās Toms un aizdomīgi paglūnēja debesīs, tad skatiens aizklīda kaut kur tālumā, kur nokrita neliela, balta lapas stērbelīte. Viltīgi pasmaidījis viņš piebilda - Bet varbūt pareizāk būtu teikt: "esi sveicināta ar atgriešanos?"