Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Soulberry]

Pametusi vēl pēdējo skatienu uz Leannu un Gvenu, blondā, izlutinātā skuķīte galvā pateicās Braienam - viņš vismaz ticēja, ka šie...nu, cilvēki tiks ārā. Bet tās tur divas nē. Phē - ko aiztiek viņas tēti? Ja jau baigi svarīgās personas šajā pasākumā, tad ko galvu lauza par "nesvarīgo-tētiņu".

Beidzot sākusi ieklausīties ko runāja Rijoko ar Semiju un tiem dīvainajiem cilvēkiem, Andželas galvā viss palika neskaidrāks, ne jau skaidrāks. Kas par Dēmoniem...?Lorijiem....?'Palīdzēt tiem?

[washulis]

Loranda pamāja ar galvu Rijoko. Ja mēs vēlamies šeit palikt dzīviem, tad mums ir jārīkojas visiem kopā. Viens par visiem, visi par vienu. Itāliete citēja Toma teikto, lai "Musketierus" nebūtu varējusi lasīt. Viņai šis teiciens patika. Tāds patiess un loģisks.

Un, ja vēlamies palikt dzīvi, tad patiesi jādara tas, kas izraisa mazāku ļaunumu mums un šai salai. Jāatrod Erisa un jātiek galā ar to.. Ļaunumu. Bet Loranda zināja, ka to visu izdarīt ir daudz sarežģītāk, nekā izteikt skaļi. Viņa var tikai nobrīnīties, ka visam tiku sveika cauri. Ja neskaita dažas traumas, sabojātus nervus un neziņu par nākotni, bet galvenais, viņa bija dzīva. Kur Erisa varētu būt? Mēs taču nevaram pavadīt šajā nometnē mūžīgi.

[Moriartijs]

Džeroms visa notikušā laikā bija klusējis un klausījies. Raiena salšana, Lorija pazušana, Melānijas uzrašanās, vēl viena Lorija pārvēršanās citā puisī, un visu Loriju stāsts par Ļaunumu, dēmoniem, dieviem un Erisu. Tā kā lielākā daļa šīs informācijas bija pilnīgi jauna, viņš centās visu aptvert.

- Varbūt ... - pauze, - Varbūt, lai Melānija atpūšas un atgūst spēkus? Varbūt viņa zina kaut ko? - Džeroms minēja.

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs (mani tēli, sīkāku informāciju skatīt ATD pavedienā. Turpmāk mani tēli būs slīprakstā.)
(ooc: Jūs neatceraties kā nokļuvāt sekojošajā vietā. Tēliem ir daži atmiņu robi, bet tas pēc jūsu ieskatiem. Atmiņu robi gan jau ar laiku aizlāpīsies, arī tas pēc jūsu ieskatiem. Ceru, ka noprotat, ka ar atmiņas robiem ir tiešām domāti tikai robi, un ceru, ka nebūs tā, ka kāds būs aizmirsis gadu savas dzīves. Saprotat domu. ;D
P.S. Esmu ierūsējusi. Par to jau vēsta pirmais teikums. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif) )

Apkārt pletās ziediem bagāta, koši zaļa pļava. Tā stiepās līdz pat horizontam un izskatījās, ka tā nozūd sniegbaltos mākoņos. Saule lutināja leknos zāles stiebrus un saulē sakarsušo cilvēku pulciņu, no kura kādu simts metru attālumā slējās Stounhedža. Zāle sniedzas visiem līdz ceļiem, un apkārt bija tik daudz taureņu, ka bija noprotams, šī Stounhedža noteikti neatrodas Anglijā. Bija arī manāms tūristu trūkums. Taureņu bija tik daudz, ka uz katra cilvēka bija apsēdies vismaz ducis šo krāšņo kukaiņu. Erisa nebija, redzama, viņa bija kaut kur patālāk ievēlusies zālē, lai izvairītos no uzmanības, ko galīgi nevēlējās. Lorijs, atspiedies pret spieķi un ģērbies vienā T-kreklā un džinsos, noskatījās uz aplī izvietotajiem akmens bluķiem līdz pēdīgi iejautājās.
- Vai nebūtu jauki, ja mēs uzzinātu kā šeit nokļuvām?

(ooc: Un šī ir jūsu Stounhedža.)
(IMG:http://ih2.redbubble.net/work.2857507.2.flat,550x550,075,f.stonehenge-landscape.jpg)

Ungaarijas ragaste + režisors, operators (mani tēli slīprakstā)

Jahta kā piedzērusies jūrniece šūpojās no viena sāna uz otra, nespēdama noturēties taisni vēja saceltajos viļņos. Saule lēni slīdēja jūrā, lai paslēptos no nakts. Debesis bija skaidras un tas solīja labu lūkošanos zvaigznēs. Tā pirms divām stundās Elisonai tika teicis operators. Tagad Džastins tukšoja kuņģi atklātajos ūdeņos, un nelikās, ka viņu šonakt tās interesēs. Režisors, izvilcis saliekamo krēslu uz klāja, šķirstīja scenāriju un ik pa laikam bažīgi uzlūkoja jūras slimības ķerto.

(ooc: Jahta uz kuras atrodas Elisona. )
(IMG:http://baltictravelnews.eu/gallery/2046/mid_27880.jpg)





Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 01.12.2010 22:21

[Malduguns]

Leanna attapās lūkojoties uz dolmenu krāvumu, kas aizdomīgi atgādināja Stounhedžu. Prātā atausa kaut kad sen lasītais Artēmijs Fauls, kurā tika stāstīts par to, ka elfiem kādreiz Stounhedža bija picas bode un nekas cits. Tikai vēlāk cilvēki esot izdomājuši to pārveidot par kulta pielūgsmes vietu.
Kādu brīdi tā truli lūkojusies uz akmeņiem, meitene nopurināja no sevis taureņus un piecēlās. Lēnām, it kā nedaudz aizmigušām kustībām, viņa devās tuvāk akmeņu krāvumiem. Tā vien likās, ka uz viņas iemiesotās zemapziņas jautājumu tie kaut kādā veidā spēs atbildēt. Ja ne, tad atkal vajadzēs paļauties uz minējumiem. Kā allaž.

[washulis]

Kāds kukainis nosēdās uz Lorandas deguna, izraujot viņu no miega. Laikam tas bija miehgs, arbūt kaut kas pilnīgi cits, bet lūkojoties uz līdzšinējo pieredzi, vajadzēja sākt vaicāt daudz mazāk jautājumus, nekā viņa to ir radusi darīt, tāpēc vienalga, viņa vienkārši sarauca degunu, liekot traurenim aizlidot. Pavērusi acis, viņa nolūkojās, kā taurenis aizlido nostāk, uz sava ķermeņa gan rodot vietu ducim citu. Letīcijas tantes kukaiņu kolekcija? Tā bija pirmā doma, kas iešāvās viņas prātā, nedaudz paceļot galvu, nopētot lidoņu spietus, kas spurdza apkārt. Nataniēls nav nopļāvis mūsu muižas teritoriju? atkal? Par to lika domāt augstā zāle.

Tad prātā attausa daudz nesenākas atmiņas, kas lika atcerēties, kā viņa bija bijusi uz kuģa, kas noslīcis, tad dīvaina japāniete, sala, bermuda, nākotnes cilvēki, demoni, jā, jā, viņa varētu izlikties, ka tas viss ir bijis tikai sapnis, bet kā gan izskaidrot to dīvaino akmens objektu, ko viņai nekad nav nācies redzēt iepriekš dzīvē, līdzās nostaigāja Leanna, liekas, arī īsti neizprotot, kas šī par vietu, arī pašas Lorandas apģērbs bija atbilstošs nākotnes dīvainajiem standartiem. Tā dīvainā materiāla bikses un vieglais apģērbs, kas turējās kopā tikai ar plāniem diegiem un ziliem brīnumiem. Nometne? Viņa skaļi ierunājās, pieceļoties zālē sēdus, tā labāk pārskatot teritoriju. Mēs vēl jo projām esam tajā nometnē? Kādā nometnē? Vai tad tā nebija pēdējā vieta, kur bijām. Pag, tad pa kuru laiku mēs tikām ārā no Āida valstības? Nejēdzīgi atmiņu uzplaiksnījumi liedza visu sarindot loģiskā un hronoloģiskā kārtībā. Dažas atmiņas arī vienkārši neparādījās, liedzot pilnībā izprast, kas tieši noticis.

Dzirdējusi arī tā dīvainā cilvēka ar sieķi, pārsteigumu un dzīvo ziņkāri, Loranda sajuta kaut ko cietu kabatā. kaut ko, ko nebija atminējusies jutusi iepriekš... Lorijs. Viņu sauca Lorijs, kāds savāds vārds. Bet pag... Trīs Loriji! Kurš no šiem tas ir? Atvainojiet? vai Jūs esat īstais Lorijs, vai arī kāds no neīstajiem? Viņa nedroši apvaicājās, tikmēr vēl sēdus esot aptaustot savu kabatu. Tur likās ir kaut kādi cieti akmentiņi. To taustot, viņa ievēroja arī kādu rokassprādzi un gredzenu uz rokas. No kurienes tas? Zemapziņā vīdēja vārds "teltis" arī vārds "trakas vāveres," bet atmiņa nepateica priekšā pareizās atbildes, tāpēc tā palika mistērija. Tad mudīgi Loranda piešāva roku pie kakla, pārbaudot, vai sajūt metāla ķēdīti, kura sgalā būtu skorpions. Jā, to varēja zem apģērba visai labi sajust. Nu tad vismaz tas ir vietā, ja ne pilnīga saprašana par šeit notiekošo. Nekāds labais mierinājums tas gan nebija.

Tātad, kur mēs īsti esam? Un kas tas par arhitekta murgu ir tur? Nē, viņa nezināja neko par Stounhedžu, nedz arī kur tāds objekts reālajā pasaulē būtu varējis atrasties, tāpēc viņa arī neizjuta nekādu vēlmi to dievināt un apjūsmot. Neformīgi kopā savilkti akmeņi, nekas vairāk.

Morijs teica, ka arī piedalīsies, bet kaut kā gana pārliecinoši tas neizklausījās, bet, gan jau

[Aiva]

Wolfs lēni piecēlās kājās, piesardzīgi padzenot nost no sevis tauriņu pūli.

Viņš jau bija gatavs iesākt savu pierasto 'zum teif...' bet tad aprāvās. Piesauksi velnu, velns arī atnāks... Vismaz tā te varēja notikt, lai kur TE tas atkal nebūtu. TE pēdējā laikā bija mainījies pat pārāk bieži, un vecā labā U-158 bija jau sena pagātne... vismaz goblinus un izsalkušus lauvas nemanīja...

Un vēl, bija tā, ka likās kaut kā pietrūktu, kāds tukšums galvā...

Volfa skatiens apstājās pie stāvošā vīra ar spieķi. - Lorijs? - Te manīja arī to meiteni, kas teicās esam no viduslaikiem, un kura šobrīd uzdeva visai īpatnējus jautājumus, un vēl virkni cilvēku (vismaz Volfs cerēja ka tie visi ir cilvēki nevis kārtējais kaut kas).

[Džea]

Tauriņi protams bija jauki, jo Gvenas mājās tādi tikpat kā nebija vairs sastopami, diemžēl šī nebija īstā vieta kur tos vērot, jo atrašanās vieta bija pagalam dīvaina. Protams, par ko līdzīgu sieviete reiz lasīja vēstures grāmatās un to, ka no līdzīgas celtnes viņas laikos maz kas bija palicis pāri. Paga, vai tas nozīmēja ka viņa bija nonākusi pagātnē, kur šī būve vel bija pietiekami vesela? Nē, tas likās mazliet neparasti. Lai gan ja tā padomā, tad šī sala bija pietiekami neparasta. Tikai te radās jautājums vai viņi joprojām ir uz salas. Sala? Ā pareizi tā pati, uz kuras viņi bija iesprostoti. Un kā tas nākas, ka te bija arī citi cilvēki? Varbūt viņi tiešām bija nonākuši atpakaļ parastajā pasaulē. Un kādēļ visu laiku prātā uzmācās jautājums ka te varētu pie visa vainīgi būt dēmoni? Tikai nez kādēļ nevienu dēmonu Gvena nevarēja atminēties. Tikai dēmoni nebija vienīgais, par ko Gvena domāja. nez kādēļ visu laiku prātā uzmācās doma, ka kāds viņu gaidīja tikai nevarēja īsti atcerēties kas viņu gaidīja un kādēļ.
Piecēlusies, sieviete saprata, ka šeit nav vienīgā, kas te nonāca. Cilvēki bija pietiekami daudz lai varētu pie kāda pieiet un jautāt, tikai tā vietā gribējās saukt pēc Sema. bet vai Sems atsauksies par to Gvena nebija pārliecināta. Vai mēs esam atpakaļ savā pasaulē? Tas šobrīd bija vienīgais jautājums. Īsti nevienam un tai pašā laikā visiem

[Ungaarijas ragas...]

Elisona stāvēja pie jahtas pretējā borta, lai nebūtu jāredz Džastins, jau tā pretīgi palika klausoties skaņās, ko viņš izdeva, bet vēl to redzēt… Sieviete raudzījās jūrā. Jāatzīst, viņu viļņi reizē gan biedēja, gan sajūsmināja.

Visbeidzot sieviete neizturēja un pārkliedza pāri klājam, lai operators viņu dzirdētu: — Klau, Džastin, tu labāk negribi pārvietoties uz labierīcībām? Baidos, ka šitā tu nepārvelies pāri bortam un pats nekļūsti par zivju barību.

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs

Stounhedža negrasījā aplaimot Leannu ar atbildēm.
Lorijs aizdomīgi paglūnēja uz Lorandu. – Mēs noteikti neesam nometnē, bet tā varētu būt tepat blakus. Esmu īstais Lorijs, un šis dievu murgs saucas Stounhedža. Joprojām esam uz salas. – atbilde tika veltīta arī Gvenai, kurai Sems neatbildēja.
Dēmoncilvēks ar skatienu nomērīja Volfu. – Mazs gabaliņš no Leannas.
- Es gan teiktu pamatīgs. – atskanēja nīgrs ņūrdiens. Tas nāca no zāles. Pēc brīža parādījās arī runātāja. Erisas mati izskatījās, kā taureņiem piebārstīta dzeguzes ligzda. Seja bija saulē stipri iedegusi, bet vienīgais apģērba gabals bija Lorija žakete. Viņa bija skaista, bet nenoliedzami kaut kas viņas izskatā nebija pareizs. Piemēram – apsaitētā plauksta.

Ungaarijas ragaste + režisors, apkalpes darbinieks

Džastins, kā pavēlēts, aizmetās uz tualeti, lai turpinātu ne visai aizraujošo nodarbi tur.
Režisors nobolīja acis pakaļ Džastinam.
- Ceru, ka rīt no rīta ar viņu viss būs kārtībā. – piecēlies, viņš izstaipīja kauliņus.
- Es Tev ieteiktu izgulēties.– zibšņa pavadīta saule nogrima jūrā. Vējš pieņēmās spēkā. – Man gan ir aizdoma, ka šonakt gulēšana neiznāks. Tas laiks tāds jocīgs paliek.
Pēkšņi uz klāja izmetās, apmēram deviņpadsmit gadus vecs, Elisonai pēc vārda nezināms, jauneklis, viņš bija viens no apkalpes. – Atgriezieties savās kajītēs nekavējoties. Kapteiņa pavēle. – balsī ieskanējās viegla panika, bet ieraudzījis skaisto sievieti savā priekšā, viņš nosarka un ierunājās vēlreiz, bet šoreiz bez panikas. – Nebūtu jauki, ja kādu iepūstu jūrā.

[Ungaarijas ragas...]

Elisona uzsmaidīja apkalpes puisim un tad piegāja pie režisora un viegli noglāstīja viņa plecu, ierunādamās mulsuma pilnā balsī: — Klau, es varētu sastādīt tev kompāniju? Zini, man palika neskaidras dažas vietas scenārijā, tu varētu mani tajās apgaismot…
Sejā uzplauka cerīgs smaids.

[Malduguns]

Leanna nīgri palūkojās uz akmeņiem, uz kuriem nebija dotas ne mazākās norādes par to, kur ellē ratā viņi bija nonākuši. Tas nepavisam nebija patīkami, bet te allažiņ bija jāsaskaras ar nepatīkamām lietām, lai arī tās nebūtu pretīgas.
-Erisa?-Leanna dīvaini palūkojās uz dievieti.-Izskatās, ka tu būtu nosviesta no Olimpa kalna un tev būtu atņemtas visas spējas, jo nekad mūžā nebiju iedomājusies, ka dieviem varētu būt rokas apsēji,-meitene nomurmināja.

[Semijzor]

Visur apkaart bija tumsa, jo Raiens nebija pamaniijies attaisiit savas acis valjaa, ko vinsh arii negribeeja veel dariit. Vinsh juta, ka zem vinja ir miiksta zaale, kas bija tik eerta un smarzhoja tik labi, ka lika puisim vispaar aizmirsties uz kaadu laiku no apkaarteejaas pasaules un shii kaarteejaa murga. Bet kaut kad jau bija jaaceljaas, lai turpinaatu sho visu...

Atveeris acis, Raiens miegaini pieceelaas augshaa un nopeetija sevi. Vinjam par briinumu bija atkal dreebes(es noprotu, ka tas ir kaut kas jauns vinjam (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ); parastas peleekas dzhinsas, kaajaas bija iisi zaabaki un muguraa vinjam bija balts T-krekls, kuram pa virsu bija melns, armijas frencis.

-Kur pie velna mees esam un kaapeec man ir sajuuta, ka kaut ko esmu palaidis garaam?-

Raiens nebija labaa omaa, jo vinjam nekad nav patikushi paarsteigumi, kur nu veel shaadi. Pabraukaajis ar rokaam paar savaam dreebeem, Raiens ar lielu smaidu izvilka aaraa ''Lucky Strikes'' cigareshu pacinju, nedaudz sanjurciitu, bet tas nekas. Ielicis cigareti mutee, puisis ar knipi aizdedzinaaja savu iikshjki(kaa man besii, ka nav garumziimju) un aizpiipeeja cigareti.

Tieshi tajaa briidii no zemes izliida Erisa, Raiena ''gandriiz'' labaakaa draudzene.
-Oho, Erisa! Tu esi gandriiz taadaa paskaataa, kaadaa veelos tevi redzeet kaadreiz! Bet ja nopietni, tad kaapeec tu izskaties peec izdi.rsta jaanoga?-

*Sorry, ka nav garumziimju

Šo rakstu rediģēja Semijzor: 03.12.2010 16:46

[washulis]

Heh, Lorijs īstais, tātad Toms ir pazudis un mistiskais, trešais Lorijas arī. labi, skaidrs. Un... Stoun-hedža? Viņa jautājoši atkārtoja, vēlreiz ar kritisku aci nopētot savādo akmens veidojumu. Nu dīvāns, kāpēc lai mēs būtu atvesti pie kaut kādiem karājošiem akmeņiem? Bet šo prāteļošanu izjauca pazīstama balss, kas nāca no kādas zāles gubas, kurā bija iegūlusies Erisa. Erisa? Erisa skaitījās nolaupīta? Vai tad ne?

Erisa. Viņa arī devās sievietei tuvāk, nostājoties tikai kādu gabaliņu nostāk no Leannas. Vai Tu mūs šeit atvedi? Loranda apvaicājās, nopētot sasaitēto roku. Liekas, ka Leanna arī to uzskatīja par neparastu parādību, tātad, tā tam noteikti nevajadzēja būt. Tevi kāds savainojs? Ja jau apsējs, tad jau protams, ka ir savainota, bet... jautājums, kas un kāpēc? Tiesa, visdziļākā līdzjūtība izrādīta nebija, jo, pēdējo reizi, kad viņa bija runājusi ar Erisu, Lorandas lepnums tika mazdruciņ iedragāts, kas noteikti tobrīd bija sliktākais, ko viņa varēja zaudēt, jo, acīmredzot, saprāts un spēja izprast apkārt notiekošo zuda jau tad, kad tika sadragāts viņas kuģis.

Tikmēr pamodās vēl kāds no tiem, kas bija nolemti šai vietai. Priecājies, ka pilnīgivisu laiku nejūties, kā kaut ko laidis garām. Tā laikam jutās pati Loranda kopš... Jā, kopš tika sadragāts kuģis, ar kuru viņa bija cerējusi aizceļot... Kur? Ak, jā, uz Ameriku, bet laikam uz kaut ko tik muļķīgu vairs nav ko cerēt, laikam nekad arī nebija.

Šo rakstu rediģēja washulis: 04.12.2010 16:32

[Soulberry]

(OOC Gribētos piebilst [ ja nu kāds nezina ], ka šī Andžela nav tā Andžela. Jauns tēls, jauna anketa (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) )




Viņas muskuļi sajuta, ka vienā rokā joprojām ir tā no stikla ražotā dīvainās formas stikla pudele, uz kuras bija viena milzīga uzlīme [ savādāk Andžela to īsti nevarēja apzīmēt, jo viņas vārdu krājumos nebija īpaši daudz aprakstu ], uz kuras, savukārt, bija ar sarkaniem burtiem uzkricelēts vārds "Vodka". Miglainais skatiens noskaidrojās un priekšā pavērās glīts un diezgan dabisks skats - tādas zilas debesis, - paklau, Johan, ja tu esi tik stulbs, ka iesiti man ar kaut ko pa galvu - jā, iesiti, jo no tava "ūdens" tādas galvas sāpes laikam gan nevar rasties, tad vel savu milzīgo vāciešu pakaļu šurp un palīdzi man piecelties, - jā, debesis tiešām bija skaistas, - Johan ? - stulbais vācu piena puika.

Andžela ar pūlēm uztraucās kājās no horizontālā stāvokļa uz vertikālo, no sākuma skatiens uz rokām - bija visi pieci pirksti, nagu laka, paldies tam tur kas mīt mākoņos - nebija nokasījusies nost, tātad tas nozīmēja, ka tie gailēja koši sarkani - spoguļa nebija, tādēļ seju īsti nevarēja apskatīt, taču pārbaudot ar pirkstiem, tuša nebija nokasījusies nost. Mazliet peldam pa sapni, mazliet ar vienu kāju realitātē, Andžela manīja mazu cilvēku pulciņu atrodamies pie dīvainas akmeņu krāvuma vietas. Fokusēts skatiens uz viņiem un lēns smaids, kas, pēc Andželas domām, darīja mazgadīgo jaunkundzi pēc skata gudrāku - kājas tika spertas to dažu ļaužu virzienā, kuri likās apspriežamies. Šorti, kuri bija līdz viduklim, bija tik īsi, cik atļāva Andželas dibena apjums, savukārt uz krekla bija Rolling Stons slavenā mute ar izkārto mēli - bet kreklam pāri melnā ādas jaka, kura, ja nu jūss vēlaties zināt, nemaz nebija Andželas, bet gan vāciešu puikas Johana. Sarauktā piere, neskaidrais skatiens un miermīlīgais smaids kombinēja Andželu labākajā formā, kādā viņa ir bijusi - ar promilēm galvā tikko nokāpusi no prožektoru gaismas, meitene itin nemaz nesāka apdomāt to, kur pašlaik atrodas, un otrais svarīgākais - kādēļ.

- Joh, - maza žaga, - an ? - peldam kā pa cukurvatainu sapni, Andžela uzrunāja visus klātesošos pēc iespējas miermīlīgāk, - dārgais, tev ir jāsaprot, ka pašlaik mazākais, ko es vēlos, ir dzert šito sūdu, kas man ir rokās. Tādēļ esi tik laipns un atnes man ūdeni, un, tās desas dēļ, aizgādāja mani taču mājās, - nu jau Andželas balss skanēja mazliet dusmīgāk, kamēr purpināts tika uz visiem, jo ne jau nu Andžela būs tā, kura pašlaik meklēs Johanu starp šiem cilvēkiem. Saule spieda acīs, un pārāk svaigais gaiss tika mazliet sasmērēts ar Andželas grādīgo elpu, kamēr acis beidzot pievērsās cilvēkiem, - starp citu, kur mēs atrodamies ? Manuprāt mums bija sarunāts, ka atradīsimies uz tās jahtas. Sasodīts, Johan, ko tu atkal esi izdarījis ? - tagad arī tika apskatīti citi cilvēki - sievietes dīvainos apģērbos un dažus večus arīdzan - atkal žaga un vēl dusmīgāks un vodkaināks skatiens uz pārējiem.

Šo rakstu rediģēja Soulberry: 04.12.2010 22:31

[Lianjuks]

(OOC: Piedodiet, bet vakar jutos slikti. Tāpēc neiepostoju. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/innocent.gif) )

Ungaarijas ragaste + režisors

Režisora sejā nozibēja pašapmierināts smaids.
Apkalpes darbonis nožākstījās un pameta abus divatā ar vārdiem.
- Paši vainīgi.
Tiklīdz jauneklis novācās no klāja, tālumā atskanēja kaut kas līdzīgs eksplozijai. Bija grūti noteikt virzienu no kura nāca negaidītā skaņa. Iestājās absolūts bezvējš.
- Kas pie…? – režisors šokēts iesaucās. Debesīs noplaiksnīja zibens. No kaut kurienes nāca putnu čivināšana. Tik tālu no sauszemes tas nebija īsti iespējams.


Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs un vēl viens Hjū Lorijs

- Es neesmu nosviesta no Olimpa kalna. – nīgri nomurmināja Erisa. – Drīzāk nosviests Olimpa kalns.
Lorijs veltīja izsmiekla pilnu skatienu Raienam un laikam atbildēja uz jautājumu par atrašanās vietu. Diezgan slikti atbildēja.
- Un kā tev liekas jā… Pie Stounhedžas.- viņš apklusa un jautājoši palūkojās uz Leannu, nedaudz saraucis pieri.
- To pašu man vienmēr gribas jautāt tev. – Nejauki smaidīdama, Erisa sāka klibot uz Raiena pusi, viņa nelikās manām Lorandu.
Hjū nopūtās un paskatījās debesīs. – Labi, sākšu stāstīt visu uzreiz. Kamēr jūs visi mētājāties pa salu šurpu turpu, viss sajuka vēl vairāk nekā bija sajucis sākumā. Kā jau daži zina – Erisa tika sagūstīta. – sieviete, vairs ne dieviete, nosprauslojās pēc šiem vārdiem. Lorijs turpināja stāstīt. – Tā notika ar daudziem dieviem. Visi, kas devās meklēt pazudušos, pazuda paši. Jocīgi ne? Ja atceraties, brīdī, kad bijām nometnē, uzradās Melānija. Viņa uzvedās dīvaini, izrubījās un tādā garā. Te arī atmiņu pavediens lielākajai daļai no mums pārtrūka. – dēmoncilvēks brīdi klusēja – Melānija mūs visus gandrīz nogalināja. Viņai ir Erisas spējas. Un labi, ka viņa ar tām neprot apieties. Tādā gadījumā mūsu šeit nebūtu. Mēs pat Aīda valstībā nenokļūtu, jo arī tās vairs nav. Es nezinu, kur paliek mirušie un es nezinu, kas nolaupa dievus. Tas, kurš to dara, viņus manāmi apstrādā. Erisa šobrīd izskatās tīri ciešami. Bija ļaunāk. Čau, Andžela! Pa kuru laiku tāda uz salas uzradās?
Pēkšņi no zila gaisa uzradās vēl viens Lorijs.
- Esmu neīstais! Piedodiet, bet arī mēs esam cietuši. Tāpēc nevaram mainīt savu izskatu. Diemžēl šī kaite ir arī jums pārējiem. – viņš paziņoja un kaut ko mazu nesa rokās. Nebija redzams, ko.
- Hei, Loranda! Man priekš Tevis kaut kas ir. Varbūt tas daudz ko izskaidros.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 05.12.2010 21:59

[Semijzor]

-Tu aizskar manas juutas, Erisa.-
Raiens shokeets atbildeeja ar juutamu sarkasmu tonii. Lai nemociitos ar kliboshanu, Raiens piegaaja mazliet tuvaak Erisai un izvilcis cigareshu pacinju, piedaavajaa vinjai cigareti - ja vinja piekrita tad, protams, aizpiipeeja, ja nee, tad nee. Puisis savulaik bija daudz bildes redzeejis no Stounhedzhas, bet nebija iedomaajies redzeet to dziivee, citos apstaakljos vinsh pieveerstu lielaaku uzmaniibu druiidu templim, bet vinjam shobriid tas neintereseeja.
-Varbuut apseedies kaut kur pagaidaam.-
Puisis teica Erisai, jo vinja izskatiijaas tik nozheelojami, ka kaajaas staaveet vinjai nevajadzeetu.

No zila gaisa paraadiijaas otrs Lorijs, kursh pazinjoja, ka ir neiistais Lorijs un tas deva Raienam motivaaciju nozhnjaugt iisto, jo vinsh nespeeja panest sho deemonu - informaacija, ko vinsh sniedza bija veertiiga, bet vinsh bija ellishkjiigi kaitinoshs. Lai vai kaa, doma par nobendeeshanu buus jaatliek uz ilgu laiku, tagad nevareeja atljauties to dariit.

-Ja Melaanijai tagad ir Erisas speejas un visur apkaart notiek taads jampadracis, nevar tas gadiijumaa noziimeet to, ka ne tikai Melaanijai ir paraadijushaas speejas? Tomeer, ja shobriid valda taads dievu haoss, tad pastaav iespeeja, ka citas buutnes ir ieguvushas dievu speejas.. ne taa?-

Raiens uzdeva Lorijam jautaajumu un jau saaka to nozheelot..

[Ungaarijas ragas...]

Eksplozija šajā ūdeņu klaidā? Izskaidrojums varēja būt vienīgi tāds, ka viņi beidzot tuvojās salai.
— Kā tev liekas, kas tas varēja būt? — Elisona pavaicāja, skatīdamās eksplozijas virzienā, — Vietējie mēģina rīkot sagaidīšanas salūtu?

Bezvējš gan lika satraukties, parasti taču teica, ka klusums esot pirms vētras. Un vētras laikā atrasties jūrā sieviete negribēja, lai cik tas liktos romantiski: — Klau, sirsniņ, mums vēl ilgi jākuģo, es jau dzirdu putnus.

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs un vēl viens Hjū Lorijs (Mefistofelis)

Erisa piekrita uzsmēķēt, bet apsēsties nekādā gadījumā.
Īstais Lorijs pasmaidīja. – Iespējams, ka arī citas būtnes ir ieguvušas spējas, bet neesmu drošs. Tas nav pareizi. Esi dzirdējis teicienu – Labi, ka govis nelido? Tas labi, jo ja govis lidotu, mūs visus pamatīgi…
- Noķēzītu. Tāpēc arī govis nelido, tāpēc cilvēki nav dievi. – sakāmo nobeidza un turpināja otrais Lorijs. – Iespējams, ka Melānija tāda ir vienīgā. Uzskatu, ka tas ir kaut kāds savāds, riskants eksperiments. Cilvēka pārvēršana dievā un otrādi. Es zinu, ka augstākie spēki tā neeksperimentē. Kad viņi tā dara, viņi apzinās savu rīcību un zina ar ko tā beigsies. Viņiem ir skaidri priekšraksti, kam sekot. Melānija neizskatās pēc kontrolētas un Dievu veiktas pārvērtības. Pietam nedomāju, ka viņa izvēlētos sev šādu likteni. Tātad arī viņa diezin vai ir tā lielā jezgas cēlāja. Ir kāds cits, kam Mela bija tikai daļa no eksperimenta. Bet kāpēc gan kādam būtu vajadzība sev, visticamāk, nepazīstamu cilvēku pārvērst dievā? Liekas, ka mūsu ienaidnieks čamdās pa tumsu, un viņam tas sanāk sasodīti labi. Vai Jums ir kāda nojausma, kas varētu būtu šis labvēlis”? – klātesošajiem tika uzdots jautājums. - Un, jā, šodien mani sauc Mefistofelis.
Neīstais Lorijs veltīja iedomīgu smaidu Raienam. – Visuvarenais ugunspavēlniek, jebkurā laikā esmu gatavs izlīdzēt. Es tik tā, ja nu Tev atkal gadās aizsvilties.


Ungaarijas ragaste + režisors

Režisors ieklausījās putnu čivināšanā.
- Sauszeme ir ļoti tālu. Tie nevarētu būt putni. Esam daudz par tālu no sauszemes. Arī eksplozijai nevajadzētu būt. Varbūt skaņu operators māžojas. Tā viņa humora izjūta ir vienkārši apbrīnojama. Reiz viņš ar to kādam piedzīs sirdstrieku. Ejam ie… - pēkšņi jūra sāka burbuļot kā verdošs katls. Vistiešākajā nozīmē. Burbuļojoša skaņa nomāca putnu čivināšanu. Uz klāja uzmetās visi cilvēki, kas atradās uz jahtas, arī iezaļganais Džastins.
- Jahtā sūcas ūdens! Mums tā jāpamet… - tad viņš ieraudzīja mutuļojošo jūru.
- Kas pie velna ir tas? – operators nošļupstēja.
Rēzisors spēcīgi apkampa Elisonu.

[Aiva]

No visa sacītā Volfs saprata teju vai pāris teikumus. Viss šis te stāsts par dieviem , kam zūd spējas, un mirstīgajiem, kam tās uzrodas, un... te kāds vārds piesaistīja Volfa uzmanību.

- Varbūt mums jāuzmeklē doktors Fausts? - Volfs pats teju sāka smieties par ideju, taču Gētes nemirstīgais darbs tīri labi te iederējās, un tips pats taču bija sevi nodēvējis par Mefistofeli. - Un kā vispār uzzināt, ka kādam tagad jaunas spējas? Sākt skaitīt 'eins zwei, polizei' līdz mēs sākam lidot?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.12.2010 20:50