Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

OOC - Nu droši vien nav pirmā. Un viņu neviens necenšas apkrāpt.

Tirgotājs paskaidroja, ka eliksīrs strādā astoņas stundas.
Arī biedru nebija pārāk grūti atrast. Vils pie apģērbiem pētīja apmetņus un šobrīd izrādīja īpašu interesi par kādu zaļu izstrādājumu.

Apģērbu tirgotājs laipni uzsmaidīja arī Veino, protams, cerībā, ka arī otram puisim būs savajadzējies apmetni.

OOC - Man baisi negribas domāt par konkrētiem cipariem. Tas nav īpaši svarīgi. Varbūt varam pieņemt, ka cena, kuru prasa par apmetni ir pieņemama un Vilam nerodas iespaids, ka viņu apzog gaišā dienas laikā. A?

"Nu ja Jūs nevēlaties šķirties no sava ziemas apmetņa, es to varu nemēģināt pārdot kādam citam. Tad jūs rudenī varat dabūt to atpakaļ un es tikmēr pa ziemu salabošu vasaras apmetni. Bet tad zaļo par pilnu cenu un par ziemas apmetni būs jāmaksā tikai par glabāšanu un salabošanu." tirgotājs piedāvāja burvim. Nosaucot arī summu, cik viņš vēlas par vasaras apmetni. Pilno cenu un pusi cenas, ja tirgotājam tomēr ir atļauts mēģināt tirgot ziemas apmetni.


Tikmēr krogā turpinājās ierastā dzīve. Tika izpildīti biedru pasūtījumi, ja tādi uzradās. Bet citādi saule rietēja arvien vairāk un vairāk pietuvinot stundu, kad būs jādodas uz dzirnavām.
Līdz viens no krogus apmeklētājiem beidzot sadūšojās un lepni pieslājis pie piedzīvojumu meklētāju galdiņa piemetās blakus Grētai.
"Sveika puķīt!" visai smaga brāgas smaka ieplūda meitenei sejā. "Skumstam?" nošņurkušais vīrelis acīmredzot bija gatavs šajā vakarā kliedēt burves vientulību.
Viņa skatiens aizslīdēja arī līdz Bernadetei un apstājās pie rokas, kas glāstīja somu.
"Kas somiņā?" viņš pavisam nevainīgi apjautājās. Tas noteikti bija tikai parasts jautājums. Nekāda zemteksta, nekādu aizdomu. Tā sacīt sarunas uzturēšanai.

[Roviela]

(OOC - jā, ja cena nav izputinoša, tad Vilam nav iebildumu maksāt pilnu cenu. Es nezināju, cik GM grib prasīt par apmetni. Ja nu paredzēts, ka to nevar nopirkt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

- Ē! Tā ideja man patīk! - Vils apmierināts paziņoja.
- Lai mans ziemas kažociņš paliek jūsu glabāšanā, saimniek, un es par pilnu cenu ņemu šo, zaļo, vasaras apmetni.

Ticis galā ar pirkšanu, burvis aplika jaunieguvumu, un viņi varēja iet atpakaļ uz krogu. Nupat jau bija laiks.

[echo3]

Apģērbu tirgoņa smaidam Veino tikpat laipni atsmaidīja pretī, bet nekādu interesi par precēm neizrādīja. Dziednieks, jāsaka, atšķirībā no sava biedra mēdza rūpēties par apģērbu, un šobrīd viņam viss mugurā bija, lai arī lietots, tomēr tīrs un kārtīgs. Noklausījies un noskatījies tirgošanās veiksmīgo noslēgumu, Veino kopā ar Vilu devās atpakaļ uz krogu.

[eziic_miglaa]

Grēta saviebās līdz ar pirmo svešinieka izelpu savā virzienā. 'Puķīte', protams, bija gandrīz skaists vārds, taču ja tam līdzi nāca tāds aromāts, puse pievilcības zuda. Mirkli burve apsvēra domu pārsēsties vai palūgt to pašu izdarīt krogus viesi, taču tad apdomājās vēlreiz un pasmaidīja, viegli un tikko manāmi - nu taisni tā, kā nelielā reibumā smaida kāds, kam prātā radusies ģeniālā ideja, ar kuras palīdzību ne no vietas nekustoties, varētu atrisināt pēkšņi radušos problēmu.

Skumt? Par ko gan šeit būtu jāskumst? viņa atbildēja svešiniekam un, brīdī, kad svešinieks jau bija pagriezies uz Bernadetes roku, mazliet saberzēja rokas, mazliet papurināja tās, kaut ko nomurmināja un sāka gaidīt, kad nelāgais elpas aromāts pārvērtīsies par kaut ko patīkamu. Ja ne gluži par rošu vai vijolīšu smaržu, tad vismaz par krogus telpā ļoti iederīgu laba cepeša smaržu.

[Sindra]

Vils varēja vienoties ar tirgotāju par abiem pieņemamo beidzamo andeles variantu. Un burvis bija ieguvis savā īpašumā vasaras apmetni, savukārt tirgotājs izskatījās apmierināts un priecājās, ka nu viņam ir uzradies jauns patstāvīgais pircējs.
Ar smaidu viņš pavadīja abus vīriešus un rokās pasvārstīja naudas zuti, kas nu bija kļuvis daudz smagāks. Redz kāda veiksmīga diena!

Krogū varēja nonākt bez starpgadījumiem, tieši laikā, lai sastaptos ar starpgadījumu krogā, kad Grētas jaunais pielūdzējs pēkšņi atrāvās no meitenes un ar pirkstu bakstīdams uz viņas pusi nelabā balsī brēca:
"Ragana, ragana! Viņa mani tikko nobūra!"
Un patiesi! Tagad no dzērāja mutes plūda nevis alkohola dvinga, bet patīkama cūkas cepeša smarža.
Bet tas, protams, nemainīja lietas būtību, ka Grēta tika apvainota pesteļošanā un ja kliedzējs ātri vien netiks apklusināts, tad ieradīsies pilsētas sardze, kas noteikti vēlēsies ar jauno burvi aprunāties par dienestu Telsetas labā. Un tas nesolīja viņai neko labu, ja atklātos, ka meitene spēj uzburt ne vien cūkas cepeša smaržu, bet arī uguns bumbas.

[Elony]

Toru neinteresēja, kādas problēmas Grētai var rasties sakarā ar šo atgadījumu, vienkārši viņš par tādām lietām nedomāja. Arī aizstāvēt meiteni nevajadzēja, viņa taču bija burve, gan jau varētu viegli tikt galā ar pļēguru.
Vienkārši tiešām nebija ko darīt, bet piedzerties, lai uzlabotu garastāvokli, nedrīkstēja.
Tā nu viņš izlēma, ka derētu mazliet izkustēties. Galu galā, nav jauki saukt burvjus par raganām vai pesteļiem. Lai arī Grēta piederēja pie tās profesijas, kas Toram izraisīja zināmas antipātijas, viņš tomēr zināja, ka meitenei līdz īstai raganai vēl tālu.

Piecēlies un piegājis pie trokšņotāja, viņš "paviegli" ar dūri iesita tam pa pakausi. Tā, lai piedzīvojumu meklētājs neatslēgtos uzreiz (tas nebūtu interesanti), bet pietiekami, lai viņa uzmanība koncentrētos uz Toru, nevis burvi.
"Neapvaino manu draugu, dunduk! Ja nespēj turēt, nedzer, tad pesteļi nerādīsies." viņš braši uzsauca.
Un pēc tam ziņkārīgi gaidīja, ko nu šis darīs.

[Roviela]

Vils, tērpies jaunajā apmetnī, ar zizli rokā tagad izskatījās pēc pavisam kārtīga Arskvīnas burvja. Ne no aizliegtajām skolām. Ai, nē, tas jau Soterānā! Nu, nekas, te arī noder tas, ka esi ne no aizliegtas skolas. Un ne no tādas, kuras pārstāvjus te par katru cenu centās pierunāt pastrādāt pilsētas labā. Vai tad zaļai krāsai un glītajai puiša sejai piestāv ugunsbumbas vai aizsardzības vairogi?
Burvis kopā ar dziednieku bija tikuši līdz krogam.
Durvis atvērās, un viņi jau bija iekšā.
- Ei, sveiki! - sauciens bija neviltoti pārsteigts, redzot svešo vīrieti, Grētu un Toru.
- Ar ko jūs te nodarbojaties? Kādas problēmas?

[eziic_miglaa]

Grētas skurbums izgaisa kā nebijis līdz ar svešinieka pirmo kliedzienu, taču viņa jau apjauta, ka tas varētu būt arī mazliet par vēlu.
Tiesa, burve nepaspēja bilst pat vārdu, kad Tors jau bija sācis risināt problēmu pa savam. Tad vēl parādījās Vils, saģērbies, droši vien, pēc jaunākās modes, un, kā rādījās, visai ieinteresēts situācijas risināšanā. Vārdu sakot, pilns komplekts, lai gribētos izgaist uz vietas. Bet tad katram krogus dzērājam gan patiesi taptu skaidrs, ka bļāvējam taisnība. Un vispār viņa šajā brīdī nemaz neatcerējās, vai prot izgaist uz vietas.
Grēta jau atkal sev nosolījās turpmāk vīnu aizmirst un tā virzienā nekad pat nedomāt, kur nu vēl skatīties. Tiesa gan, labi apzinādamās, ka jau atkal sev melo, domādama, ka šoreiz solījumu turēs.

Puisis te mazliet uzmācās un viņam ne visai patika ideja, ka man tas nepatīk, Grēta teica paskaļā, taču iespējami rāmā balsī, nu tā, lai to dzirdētu vismaz pāris tuvākie galdiņi, kas bija dzirdējuši arī iepriekšējos bļāvienus. Es nezinu, kas viņam liek domāt, ka šādi kliegdams un apvainodams mani, viņš šķitīs patīkamāks.
Vils un pārējie, kas Grētu tomēr mazliet pazina, visticamāk jau pēc pirmajiem trim vārdiem saprata, ka sakāmais vairāk domāts tiem apkārtējiem, ne viņiem, un ka meitene pati ir sastrādājusi kaut ko ne līdz galam piemērotu.

[echo3]

Ja pa ceļam nekas nebija noticis, tad krogā tieši un nupat notika - to Veino ieraudzīja, tikko pār slieksni kroga zālē ticis. Kāds vīrelis bļāva par raganām (lai ko viņš ar to domātu), nepārprotami rādīdams uz Grētu. Tūlīt iejaucās Tors, un tad Vils, un tad pati Grēta lieliski pagrieza bļāvēja teikto pret viņu pašu. Veino nejaucās iekšā, bet gluži mierīgi apsēdās pie galda savā iepriekšējā vietā - blakus Bernadetei.

[Romija]

Bernadete jau grasījās atbildēt kaut ko no sērijas " Tas ir Persijs! Un ja slikti uzvedīsies, viņš aizies pēc sava rumpja un parādīs tev vietu!" kad notikumi jau risinājās tālāk. Tāpēc viņa drošības pēc nolika somu uz grīdas, uzsēžoties vienai tās lencei, lai vienmēr droši justu, ja nu kāds censtos to nočiept. Kad olas smagums balstījās pret Bernadetes kāju, meitene saņēma sevi rokās, lai neceltos un neietu kādu skarbāku vārdu pateikt dzērušajam jaukumiņam. Kašķis krogā nebija vajadzīgs, jo tas varēja izjaukt plānu doties uz dzirnavām. Tāpēc viņa pasauca krogusmeitu un pasūtīja kādu sacepumu vai sautējumu ar gaļu - ne pārāk sātīgu, bet pietiekami barojošu, lai dotu spēkus visai naktij, bet nenogurdinātu vēderu. Un bērzu sulas, protams!

[Urdrunir]

Striiiinkšs! Strinkš! Tonijs pamodās no miermīlīgās melodijas un aši pietrausies kājās stūrēja pie dzērāja. Tur pat uz vietas viņš mainīja balss skaļumu un nonācis pie kašķīgā svešinieka jau rāva vaļā tikko paša sacerētu meldiņu.

Ragana, ragana! Viņa mani nobūra.
Es to vērā neņēmu. Dzēru kausu alus.

Ar acīm krogusmeitai palūdzis alu nemiera cēlājam, bards uzlēca uz tuvākā galdiņa un vēl enerģiskāk sāka raustīt stīgas.

Ragana, ragana! Viņa mani nobūra.
Bet par vienu bučiņu aizmirsu es bēdas.

Vainīgi paklanījies pret krogus saimnieku, Tonijs mēģināja no saviem augstumiem virs galda izlūgties piedošanu par starpgadījumu. Atlika tikai cerēt, ka Grētas pielūdzējs Tora iebukņīšanu neuzskatīs par mēģinājumu kauties, bet drīzāk par enerģisku pamudinājumu iedzert.

[Sindra]

OOC - Ļoti atvainojos par savu nozušanu. Biju sagrābusies vairāk darbus nekā spēju padarīt. Ceru, ka te vēl kāds ir un varam doties tālāk. Solu laboties un vairs tik nelietīgi neizzust. ^^

Tā jau bija gluži profesionāla pieeju nekārtību likvidēšanā.
Tora dūre, protams, pievērsa viņam pļēgura uzmanību. Nedaudz apdullis viņš blisinājās tik ar acs kaktiņu manīdams, ka pie raganas nāk klāt arvien jauni un jauni cilvēki un visi vairāk izskatījās pēc tā sievišķa draugiem nevis viņa atbalstītājiem.
Tas dziedonis, kas sāka tirināties apkārt izskatījās, ka vienīgais bija viņa pusē, tādēļ vīrelis lēnām bīdījās prom no Grētas un pārējiem un izlikdamies, ka Tonija dziesma viņu aizrauj, pēkšņi sāka enerģiski ritmā sist plaukstas un kāju līdzi jaunajai dziesmai un drīz vien viņam pievienojās arī citi apmeklētāji. Nez no kurienes priekšā noliktais alus kauss likās daudz kārdinošāks par Grētu un nepatikšanām, kas varēja sanākt sienoties klāt pesteļotājai, burves pielūdzējs bīdījās vēl tālāk prom kaut kur tuvāk krogus meitām cerēdams saņemt solīto bučiņu. Nu dziesmā taču tā bija teikts. Ka viņam būs bučiņa.

Krodzinieks tikai paraustīja plecus un kad jau nekāda skāde nebija notikusi, tad nebija ko satraukties. Vakara cēliens bija strauji pietuvojies un darba bija pilnas rokas. Tādēļ nebija laiks īpaši ilgi iespringt uz atgadījumu, kas varēja izvērsties par ko netīkamu, bet tomēr neizvērtās.

Pēc brīža Bernadete tika pie savām vakariņām un bērzu sulas.
Krogā atkal bija iestājusies parastā ikdiena. Trauku šķindēšana, kausu saskandināšana. Skaļākas un klusākas sarunas un saule, kas rietēja aiz apvāršņa arvien vairāk tuvinot to mirkli, kad piedzīvojumu meklētājiem būs jādodas uz vecajām dzirnavām.

[Elony]

Tors noskatījās, ka nemiera cēlājs aiziet prom. Jā, muti brūķēt ir viegli, bet kad vajag pa īstam pierādīt, ka esi vīrs...
Viņš pavīpsnāja un izstaipījās.
"Nu, ja nekā, tad nekā. Paklau, varbūt pamazām taisāmies un ejam uz tām dzirnām? Citādi nāvīgi garlaicīgi šeit gaidīt." Tors ierosināja biedriem.

[echo3]

Veino smaidīdams noskatījās Tonija priekšnesumā - bardam bija neapšaubāms talants jebkuru situāciju pagriezt sev vēlamā virzienā. Atbalstīdams jauno notikuma pavērsienu, dziednieks iespieda tuvākajai krogusmeitai rokā monētu un palūdza aiznest vīrelim vēl vienu alus kausu. Pats sev viņš pasūtīja bērzu sulas.

Tuvojās laiks, kad tā kā būtu jādodas uz dzirnavām, tāpēc puisis piekrita Tora ierosinājumam. - Ejam. - Un pārlaida skatienu biedriem - gatavi? Veino visus savus tēriņus bija samaksājis, tāpēc nekas viņu nekavēja celties no galda un doties ārā pa kroga durvīm. To viņš arī darīja.

[Roviela]

Vils pie sevis nopriecājās, ka šoreiz nekāda kautiņa nav. Fuuu... Viņam kautiņi nepavisam nepatika, tā tikai var dabūt zilu aci vai vēl kādu skādi sev nodarīt.
- Jā, manis pēc varam iet, - viņš piekrita priekšlikumam.
Burvis piegāja pie krodzinieka, lai noskaidrotu, vai nav vēl ko parādā un, visas saistības nokārtojis, bija gatavs gājējs.

[Romija]

"Mē!" Bernadete ar pilnu muti iesaucās. "Ef vēl nepaveidzu!" Maltīte bija pietiekami garda un par to bija samaksāts, lai negribētos tā pusratā pamest. Cītīgi stūķēdama mutē sacepumu un skalodama to lejā ar sulu, Bērnija īpaši vairs nesekoja līdzi tam, kas notiek ar pirmītējo pielūdzēju. Tomēr Persijs joprojām droši jutās pie kājas.

[eziic_miglaa]

Grēta atviegloti uzelpoja, redzēdama, ka visu kopīgie pūliņi veiksmīgi novērsuši viņas neapdomības sekas, un vēlreiz uzmetusi skatu iedzērušajam vīrelim, lai pārliecinātos, ka tik tiešām viņu vairs nekādā ziņā neinteresē, piecēlās un, biedru paraugam sekodama, pārliecinājās, ka nav palikusi parādā.
Tad viņa pievienojās pulciņam, kas bija gatavi gājēji, un mazliet uzjautrināta iesmējās, kad Bernadete ar pilnu muti un teju tā kā uztraukusies pastāvēja uz savām tiesībām ēdiena porciju tomēr pabeigt.

Ēd, ēd. Lai laba apetīte, cik nu tas vēl nepieciešams šai maltītei viņa atteica uz Bērnijas protesta saucienu.

[Sindra]

Krogā visi rēķini bija nokārtoti un biedri droši varēja doties tālāk tiklīdz kā viņiem bija šāda vēlme.
Krodzinieks izteica cerību uz drīzu tikšanos, jo nu nenoliedzami, viņam patika piedzīvojumu meklētāju kompānija. Viņi labi maksāja, samērā daudz pasūtīja un biedriem pēc naktīm, kas bija pavadītas guļammaisā uz plikas zemes, nekad nebija sūdzību par izgulētām gultām vai netīru gultasveļu un tamlīdzīgām lietām. Ko gan vēl vairāk krodzinieks varētu vēlēties.

Kad Bernadete bija pabeigusi savas pusdienvakariņas un biedri izgāja no kroga, saule jau rotājās aiz tālo koku galotnēm un paslēpusies aiz namu jumtiem. Pilsēta pamazām slīga rietošās saules sārto staru nokrāsās unuz ielām palika arvien mazāk ļaužu. Pilsēta gatavojās naktij. Un kā jau tas bija pierasts visiem normāliem cilvēkiem, vakaros slēpties savos mājokļos vai nu lielākā vaļība: apmeklēt krogu.
Protams, nevienam, pat vispārdrošākajam, krogus apmeklētājam nenāca prātā vakarā doties uz pamestajām dzirnavām.

Ceļš nebija pārlieku tāls. Tikai tur līdz tai upītei un tālāk nedaudz uz leju pa straumei. Un tur jau arī tās bija! Veca, liela, tiesa gan pussagruvusi, koka ēka. Ar visu lielo ūdensratu piedevām. Protams, tuvākajā apkārtnē nebija nekā dzirdamas nevienas pašas skaņas. Tukšums, klusums, tikai vējš, kas šalca koku lapotnē nedaudz sacenšoties ar ūdens straumes radzošo gurdzošo skaņu.

Izskatījās, ka gaidītais cilvēks vēl nebija ieradies. Vai arī bija paslēpies. Kārtīgi neizpētot nevarēja zināt. Varbūt viņš novēroja biedrus no kāda krūmāja. Vai varbūt bija paslēpies dzirnavās. To vecās durvis kā reiz atradās pusvirus, gluži kā aicinot ieskatīties vecajā ēkā.
Varbūt viņš kavēja. Un tikpat labi varēja gadīties, ka nemaz negrasās ierasties. Kas to, lai zin...

[echo3]

Te izskatās tā, kā bija gaidāms, ka izskatīsies. - Veino tonis bija nenopietns, kamēr acis pētīja dzirnavas un apkārtni. - Ir viss, izņemot to, ko gribam ieraudzīt. Gaidām te vai ejam iekšā? Lai gan tur, iekšā, uz nakti līst nevienam prātīgam ļautiņam prātā neienāktu. Tikai nav jau teikts, ka šis IR prātīgs.

[Romija]

"Še! Turi!" Bernadete pasniedza visu ceļu rūpīgi nesto somu Vilam. "Prātīgi!" viņa piebilda un, kolīdz soma nonāca drošās rokās, Bērnija bija gatava iesperties dzirnavās iekšā. Tumša ēka pilsētā viņai nešķita bīstamāka par krūmāju, kur varēja būt pakritis kāds piedzēries kauslis. Rokas vicināt viņa mācēja.