Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Romija]

"Man liekas, ka visiem nemaz nav obligāti jāiet!" Bernadete piebilda. "Nav taču nekāda noruna, ka ejam visi, vai ne? Pārējie var palikt drošā attālumā, cik nu kurš uzskata par drošu! Bet Persijs gan nāks līdzi!" viņa noglauda somu.

[Roviela]

Vils bija apmierināts - burvestību neviens īpaši nebija pamanījis, citādi atkal kāds sāktu satraukties par to, ka sak', ka tikai krogu nenodedzina! un tieši šobrīd viņš jutās spējīgs uzminēt visas pasaules āķīgākās mīklas, atrast jebkādas lamatas un tamlīdzīgi. Noderēs arī tirgū. Vai ne?
- Un ja nu tas nebūs Persijs, bet gan sieviešdzimuma pūķiene? Tad kā sauksim? Persija neskan īsti labi.
- Ideja par to, ka visi varētu nelīst iekšā dzirnavās, nemaz nav slikta, bet iet iesim gan visi.

[Elony]

"Nākamajam pūķu karalim vajag varenu vārdu. Vai karalienei." Tors paraustīja plecus. "Nu, vienalga, kamēr vēl nezinām, kā šo izperēt, prātot ir velti."

"Es iešu dzirnavās iekšā, gadījumā, ja tam gudrelim padomā kas nelāgs," viņš iesita dūri plaukstā. "un obligāti jānāk vēl kādam, kas zinātu, kā tikt galā ar spokiem, ja tur tādi ir." Turklāt iespējams, ka šis pētnieks runās par smalkām un pārgudrām lietām, kad Toram,,, škiet garlaicīgas. Tāpēc derētu, lai kāds cits visu uzklausītu un pēc tam atstāstītu viņam skaidrā valodā.

"Labiņi, tad es došos pastaigāt pa tirgu un varbūt vēl šur tur. Iesaku pirms iešanas uz dzirnavām, satikties pie kroga, lai ietu kopā."

[eziic_miglaa]

Grēta apstiprinoši pamāja uz Vila lūgumu vai jautājumu, vai kas nu tas bija, tad saberzēja rokas, kā mazgādama zem neredzamas ūdens strūklas. Tikko manāmas lūpu kustības zinošam novērotājam varētu likt nojaust, ka tiek darīts kaut kas ne gluži dabisks. Tad, uz brīdi sastingusi, viņa salika rokas klēpī kā rātns, paklausīgs mazulis un vēlreiz paskatījās uz pergamentu, taču joprojām to neaiztika. Vēl viņa neredzēja savas mazās burvestības rezultātu - vai pergaments sevī slēpj kādu maģiju vai tomēr ir pavisam nekaitīgs un parasts.

Šo rakstu rediģēja eziic_miglaa: 10.05.2010 12:06

[Roviela]

Vils nolēma īpaši negaidīt.
Arskvīnietis piecēlās, paņēma savu zizli, uzmeta plecos apmetni un devās uz durvīm, pa ceļam uzmetot aci pergamenta strēmelei.
- Ha, nav tur tīši nekādas lamatas, vismaz nemanu neko tādu. Labi, es uz tirgu, Veino gan jau arī drīz būs tur, tiekamies vēlāk.

Pēc laiciņa burvis jau ir tirgū, kur skatās, vai neredz puselfu un pie reizes - kur tirgo burvju apmetņus?

[Sindra]

Nu viņi jau tomēr te nebija pirmo reizi. Krodzinieks šo piedzīvojumu meklētāju grupiņu jau atpazina un tad nu arī nepievērsa nekādu lielo uzmanību pat ja pamanīja, ka burvji tā kā nedaudz izmanto savas spējas. Nu galvenais jau, lai citi apmeklētāji nepamana un nenāk satraukties. Un tā kā neviens neko nemanīja viss bija kārtībā.

Krogusmeita atbildēja bardam ar laipnu smaidu un vel labu laiciņu grozījās gar viņu galdiņu gluži kā vēlēdamās izbaudīt viņu klātbūtni. Smaids un smiekli, veiklāka un neveiklāka trauku savākšana, kautrīga piesarkšana par atstāto dzeramnaudu. Pilns arsenāls tika raidīts Tonija virzienā.
Uz mirkli gan meitenes smaids tā kā aptumšojās, kad izskatījās, ka biedri dosies prom, tomēr smaids ātri vien atgriezās secinot, ka bards paliks un pabīdījusies Tonijam tuvāk viņa atnesa kausu ar sulu uz kroga rēķina. Izteikdama cerību, ka bards varētu viņiem kaut ko uzspēlēt. Tas būtu tik jauki!

Gan Grēta, gan Vils pārliecinājās, ka pergaments nav maģisks. Apkārt varēja manīt spīžojam tikai viņu pašu maģiskās mantas un lielu spēcīgu auru no Bernadetas somas. Jā, tur dusēja Persijs un viņš bija visspēcīgākā maģija šajā telpā. Pārējais bija pavisam vienkārši. Vienkārš pergaments ar vienkāršu paziņojumu par tikšanās vietas maiņu. Ej nu sazini, kas aiz tā slēpās. Vai pūķu pētnieka vēlme pašam izvairīties no kādiem nepatīkamiem eksemplāriem, vai viņa vēlme sadod visiem pa dullo un atņemt Persiju. Lai gan, ja tā labi apdomājās, tad diez vai pētnieks zināja, ka viņiem ir Persijs.

_____________________

Templī vēl uzkavējās ļaužu bariņi. Pēdējā svētību izlūgšanās no priestera, savu grēku izsūdzēšana. Zvani vēl skanēja pavadot visus sanākušos savās gaitās. Un pamazām arī ļaudis sāka izklīst, kur nu kurais. Atgriezties pie saviem pienākumiem. Darbi, iepirkšanās, kas nu kuram.
Kā jau Veino bija paredzējis, templī patiešām viņš sastapa savu māti, kas ieraudzījusi dēlu metās to sirsnīgi apskaut, nemaz neņemot vērā, ka atradās viņi templī un varbūt gluži tā nebija tāda tempļa cienīga uzvešanās. Tomēr cerībā, ka gan jau Vejs viņu sapratīs un atbalstīs, sieviete nemaz nesteidzās savu dēlu laist vaļā. Viņa itin labi bija informēta par Veino klaiņošanu pa visādām šaubīgām vietām un nekad nevarēja zināt kā tas beigsies. Tādēļ viņa no sirds priecājās katru reizi, kad pamanīja savu dēlu sveiku un veselu.

_____________________

Tirgus kā jau tirgus. Daudz ļaužu. Visādas andeles. Katrs meģina tev iesmērēt savas ārkārtīgi vērtīgās preces un cer pretī saņemt pēc iespējas vairāk naudiņas. Vieta, kur pārdod apģērbu pa viņu prombūtni nebija mainījusies. Vila noskrandušais apģērbs gan tirgotājos neviesa uzticību tādēļ tā īsti neviens viņam ar savu preci virsū nebāzās. Pat burvja zizlis īsti neglāba situāciju, jo nekad jau nevarēja zināt vai noplukušais puisis to kaut kur nav nozadzis. Nekas te nebija mainījies. Tikai staigāšanas un meklēšanas vaina. Un, protams, jārūpējas par savu naudasmaku pieskatīšanu.

[Roviela]

Vils staigāja gar tirgotājiem un noskatīja viņu preci. Vai tiem maz ir tas, ko viņam vajag? Burvis izturējās kā jau burvis - pārliecināti, bet ne bravūrīgi, un tā, itin kā viņam nebūtu mugurā pa ziemu visai nošņurcis apmetnis. Nošņurcis, kur nošņurcis, bet ādas nav noplukušas un noburts pret aukstumu tas ir pavisam noteikti. Pielāpi tikai, un būs labu labais. Ko lai dara, ka Vilam riebās nodarboties ar lāpīšanu, bet Grēta kaut kā neiedomājās pielāpīt arī Vila apmetni? Vils gan to viņai nekad nebija prasījis. Nu, kaut kā... nebija un viss.
Beigās burvis ieraudzīja apmetni, kuru viņš labprāt gribētu - plānāks, tāds, īsti vasarai, bet kādas tam maģiskās īpašības? Vajag tādu, pavasara nestabilajiem apstākļiem un lai uz zemes var gulēt.
- Saimniek! - Vils atmeta kažokoto kapuci atpakaļ, atklādams savu tipiski arskvīniešiem melnos matus un nozibinādams spilgti zilās acis.
- Mani interesē apmetnis vasarai. Bet tikai tā, ka pretī dodu savējo. Pavalkāts jau ir, bet noburts pret aukstumu arī tas ir, un es to ļauju pārbaudīt. Pielāpīt, un būs pilnā cenā. Kādas īpašības ir šim apmetnim?
Viņš norādīja uz sev iepatikušos apmetni. Vils, protams, to varētu pateikt pats. Ja saimnieks nepratīsies, tad burvis, zināms, pats noteiks, kas un kā.

[echo3]

Veino nopriecājās, ka māte patiesi ir atnākusi uz Veja templi, jo viņa to nedarīja katru dienu (jāsaka, viņš jau arī). Kārtīgi sasveicinājies, jaunais dziednieks aši pastāstīja mātei jaunumus (bet ne noslēpumus, un, protams, ne par pūķa olu). Arī daži naudas gabali pārceļoja uz mātes naudas maku. Brīdi abi parunājās, tad māte devās prom, bet Veino nolika Vejam ziedojumu un dažas minūtes pavadīja lūgšanā. Viss bija veicies labāk kā cerēts, un puisis apmierināts devās uz tirgu - uz zāļu tirgotāju rindām. Atradis starp tiem ieinteresētu pircēju, Veino pārdeva savāktās zālītes, un aizgāja tālāk, skatīdamies, kur varētu nopirkt labus eliksīrus.

[Urdrunir]

Tonijam Kalabrezem nevajadzēja ilgi lūgties uzraut kādu ziņģi. Atgāzies ar muguru pret sienu un uzcēlis vienu kāju uz Vila nesen pamestā ķebļa, bards brīdi vēroja krogus telpā sasēdušos. Viņa asais skatiens taustījās gar viesu sejasvaibstiem un apģērba. Gribējās noskaidrot, vai kāds no klātesošajiem nemēģinās apvainoties, ja viņš dziedās kaut ko pikantākā repertuāra. Tonijs gan reizēm mēdza lekties, drošībā aiz Tora muguras, bet šeit negribējās kaitināt saimnieku un viņa viesus.

Pēc brītiņa (un pāris smaidiem mīlīgajai krogusmeitai) no daudzas zemes pieredzējušās, bet rūpīgi saglabātās mandolīnas sāka raisīties klusa melodija. Un tai sekoja neuzbāzīgā Tonija balss, kas stāstīja apkārtējiem par jaunu kalēja zelli, kas iemīlējās sava meistara meitā. Meistars atļāvis precības tikai ar vienu noteikumu. Kalēja zellim bija jānorūda Telsetas sardzes kapteiņa jaunais zobens no pūķa rīkles izdvestā liesmā. Tā arī kalēja zellis devās uz Arskvīnas kalniem. Un nekad neatgriezās pie savas mīļotās.

[Elony]

Tors vazājās pa tirgu, apskatot ieročus, bruņas, dažādas drēbes, eksotiskas mantiņas, vārdu sakot, jebko, kas piesaistīja uzmanību un šķita interesants. Tomēr tas līdzēja tikai kādu laiku. Jo skatīties nav tik aizraujoši kā darboties pašam. Viņš vienīgi atļāvās pasapņot, ka kad ar pūķa palīdzību tiks pie savas bagātības, varēs to visu pirkt ar vieglu roku.
Staigājot pa tirgu un cerot, ka kāds būs pietiekami ķerts, lai mēģinātu viņu aplaupīt vai kā citādi izklaidēt.
Ja nekas aizraujošs tomēr nenotiek, viņš pēc dažām stundām atgriežas krogā, lai gaidītu pārējos un pasūta vēl vienu kausu alus.

[Romija]

Paklausījusies, kā Tonijs uzsāk savu stāstu uz mandolīnas un samaksājusi par savu tiesu maltītes, Bernadete paņēma somu, rūpīgi to uzlika plecos un devās ārā no kroga. Viņa nolēma aiziet pie kādas paziņas, ar ko bija bieži runājusi agrāk, kad dzīvoja un strādāja Telsetā. Pa vidu šādām tādām runām, viņa apjautājās, vai kaut kas neparasts nav noticis ar dzirnavām, bet sīkāk neko nestāstīja un neko aizdomīgāku neprasīja. Tad viņi abi aizgāja uz tirgu, lai Bernadete varētu uzmest aci zirgiem. Viņai patika labāk laicīgi aizrunāt kādu zirgu, ja nu jādodas tālāk, bet nav laika ilgi krāmēties.

Krogā Bernadete atgriezās viena un krietni ātrāk par vakaru. Viņas kabatas bija papildinājis tikai viens netīrs ābols, kas vēl saglabāts no rudens ražas, bija pamucis no citiem augļiem un apputējis un nodubļojies gulēja kādā stūrī. Nolikusi somu atkal prātīgi blakus uz sola, Bernadete pasūtīja bērzu sulu un kādu gabalu pīrāga, ko pamazām knibināt līdz vakaram vai kam citam interesantākam darāmajam. Gluži nemanot roka glaudīja somu, bet nekādi savādāk Bērnija neatšķīrās no parasta krogus apmeklētāja šajā raibu ļautiņu pilnajā pilsētā.

[eziic_miglaa]

Nomierinājusi savu satraukto prātu, Grēta atslīga pret krēsla atzveltni un viņas sejā iezagās mazliet smaida. Jau nākamajā brīdī Tonijs uzsāka dziesmu un tas savukārt nozīmēja, ka viņa pavisam noteikti vēl vismaz vienas dziesmas garumam līdzvērtīgu laiku nekur netaisījās doties. Tirgus patiesi nebija viņas stihija, un neviena satiekama vai apciemojama arī viņai īsti nebija.
Vienatnē uz dzirnavām doties nelikās tā saprātīgākā doma.
Taču mazliet laba vīna, tieši tik, lai vaigi kļūtu iesārti, taču prāts joprojām paliktu skaidrs, kopā ar dziesmu par nelaimīgo kalēja zelli saderētu pavisam perfekti.
Viņa pamāja krodziniekam. Saldu un sarkanu, burve pasūtīja un domās jau izgaršoja pasūtīto. Var jau būt, ka atpūta patiesi nenāca par ļaunu, pat ja tas nozīmēja doties uz vecajām dzirnavām, nezinot, ko tur satiks, tumsā.

[Sindra]

Kad Vils jau sāka izteikt konkrētākus piedāvājumus, tirgotāji jau viņam vairāk sāka pievērst uzmanību.
Puiša uzrunātais pat izkrāva priekšā pāris savus piedāvājumā esošos un kritiski nopētīja burvja ziemas apmetni.
"Vasarai jums derēs šis." viņš norādīja uz apmetni tumši zaļā krāsā ar nedaudz zeltainiem rotājumiem.
"Tas neļaus sakarst karstās dienās, bet vēsākās naktīs sildīs."
Tad roka pamāja uz tumši zilu apmetni blakus zaļajam.
"Vai varbūt šis. Tas nesmērējas." un skatiens uz Vila drānām, lai pārliecinātos vai burvim šī problēma ir aktuāla.
Katrā ziņā pārdevējs izskatījās pēc godīga tirgoņa un nekā necentās burvi piemānīt.

_________________________

Zālītes vairāk tirgoja tirgus priekšpusē un šeit jau Veino bija savi pazīstamie pārpircēji. Nebija nekādu problēmu arī šoreiz notirgot savāktos krājumus.
Eliksīrus bija jāskatās pie alķīmiķiem. Tie gan vairāk mīlēja tirgoties savos veikaliņos pie mājām, bet arī tirgū bija pāris vietās atrodami.
Dziedniekam tikai atlika izvēlēties kādus eliksīrus viņš īsti vēlās.

_________________________

Toram šoreiz neveicās. Neviens pats tirgū viņu necentās aplaupīt. Te bija tikai ierastā tirgus kņada. Un tirgotāji, kas uzbāzīgi mēģināja pierunāt puisi, lai tas savus zelta krājumus atstātu tieši pie viņiem.

Tā palēnām pagāja laiks. Un atgriežoties krogā karotājs manīja, ka pie Tonija bija piesēdusi krogus meita, kas ar asarām acīs klausījās barda dziedātās balādes. Tepat bija arī Grēta, kas malkoja sarkanvīnu un kuras vaigi bija palikuši pievilcīgi sārti. Meitene vispār izstaroja pievilcību. Nez kas bija pie vainas. Vai maģija vai viņa pati vai sārtā vīna glāze.
Bernadete bija atgriezusies un vēl joprojām glāstīja somu. Meitenes mazajā līkumiņā cauri pilsētai nekas nebija atgadījies un pat zirgus bija izdevies apskatīt labu labos. Tie noteikti patika arī Persijam. Jo tas mierīgi gulēja savā olā un nemaz nemēģināja rāpties ārā no somas un ļāva glāstīties.

Krogū pamazām pusdienslaika ļaudis sāka nomainīt vakara dīkdieņi. Un drīz tā kā no tirgus vajadzēja atgriezties arī pārējiem biedriem. Noliktais veco dzirnavu laiks nepielūdzami tuvojās. Tikai nevarēja saprast vai par to vajadzēja priecāties vai bažīgi raustīt matus un mest apkārt aizdomīgus šaubīgus skatienus.

[Elony]

Neko nenopircis (jo neko viņam nevajadzēja), Tors atgriezās krogā. Viņš redzēja, ka Tonijs ir visai aizņemts. Savukārt Grēta izskatījās drusku ne savā ādā. Novērsis skatienu no burves, viņš pakasīja degunu un aizgāja apsēsties kaut kur maliņā, gaidīt pārējos.

[echo3]

Veino bija veiksmīgi ticis vaļā no lieka smaguma savā somā, kas nu bija patīkami pārvietojies uz viņa maku. Toties tagad somā bija vieta kādam eliksīram. Kur tirgū atrodami alķīmiķi, to dziednieks zināja, un pēc īsa brīža jau stāvēja pie galdiņa un uzrunāja pārdevēju. - Vai jums, cienījamais, ir kas tāds, kas ļautu tumsā redzēt? Ne jau uz mūžu, protams, tikai uz pāris stundām. - Veino smaidīja. - Un laikam jau derētu arī spēka atjaunošanai.

[Roviela]

Vils kritiski nolūkoja zaļo apmetni. Aptaustīja to no abām pusēm, tad novilka savu ziemas kažokoto. Tagad varēja redzēt, ka burvim tīrības jautājumi nav aktuāli, drīzāk slinkums nodarboties ar rokdarbiem, kažokādas pašas par sevi arī nebija no tām prastākajām.
- Man patīk šis zaļais, - viņš beigās pasmaidīja.
- Kāda būs starpība, ja ņemu to un vietā atstāju savu ziemas? Jā, un ja nu līdz ziemai to neviens nenopērk, tad es vasaras beigās pat varētu gribēt to atpakaļ. Negribas staipīt liekas mantas.
Nevarētu jau teikt, ka Vilam nebūtu māju, kur mantas novietot, tomēr tas bija pietiekami tālu, un vispār, nav ko apkrāmēties ar mantām, ja var to nedarīt.

[Sindra]

Krogus dzīve palika arvien aktīvāka. Jo vakars acīmredzami tuvojās.
Sanākušo čalas arvien skaļākas. Neviens vien vakara alus baudītājs meta acis gan uz Bernadeti, gan Grētu.
Tik vien kā Tora atrašanās netālu karstgalvjus atturēja no došanās iepazīties ar dāmām.

_________________

Veino noskatītajam tirgotājam bija visai plašs eliksīru klāts. Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un norādīja uz divām pudelītēm.
Vienā bija sarkans šķidrums, otrā dzeltens.
"Protams, cienītais. Te būs: kaķa acis un spēku atjaunotājs.
Cik vēlēsieties?" alķīmiķis jau no pagaldes vilka laukā vairākās pudelītes. Jo cerēja taču, ka Veino no katra veida vēlēsies vismaz divas pudelītes. Vēlams, protams, trīs un vairāk.


_________________

Tirgotājs nopētīja Vila piedāvāto apmetni. Iztaustīja oderi, ādu. Tomēr nekādu prieka atblāzmu viņa sejā samanīt nevarēja.
"Nu ja. Vasarā jau man neviens to nepirks.
Atlaidīšu pusi cenas no zaļā. Tad rudenī varēsi šo dabūt atpakaļ. Būs jāmaksā tik par atjaunošanas darbu." tirgotājs piedāvāja viņaprāt izdevīgus noteikumus. Tāpat jau bija skaidrs, ka Vila ziemas apmetnis tiek nodots pie viņa glabāšanā līdz rudenim. Pat tie, kas devās uz Arskvīnu nepirka tik pamatīgus apmetņus. Tak laikam jau taja zemē arī kaut kāda vasara nedaudz parādījās, ja jau ļaudis tā darīja. Tomēr, atklāti sakot, tirgotājs to līdz galam nemaz nezināja. Viņam nebija gadījies būt Arskvīnā.

[eziic_miglaa]

Grēta pamanīja atgriežamies arī Toru, pie sevis mazliet pabrīnījās, redzot viņu aizejam apsēsties kaut kur malā, taču jau pēc mirkļa viņas skatiens atgriezās pie vīna glāzes. Jau labu brīdi tā stāvēja viņas priekšā tukša. Vīns bija bijis labs, salds, sarkans un tieši burves gaumē, un tieši tas padarīja tik grūtu izšķiršanos, vai pasūtīt vēl vienu, vai tomēr ticēt savām sajūtām, kas teica - vaigi jau ir gana sārti.

Lai kaut uz mirkli novērstu domas no savas dilemmas, Grēta vienu pēc otra iespējami neuzkrītoši sāka nopētīt ļaudis, kas bija saradušies krogū. Vienu pēc otra. Cik nu neuzkrītoši tas bija iespējams.

[echo3]

(OOC - Veino tā taču nav pirmā reize, kad iepirkt eliksīrus? Pieņemu, ka viņš zina cenas.)

Veino nopirka sešas "kaķa acis" un trīs spēku atjaunotājus, vienīgi vēl apvaicājās, cik ilgi šīs konkrētās "kaķa acis" darbosies. Tad devās meklēt Vilu tajā tirgus daļā, kur pārdod, maina un labo apģērbu.

[Roviela]

- Hmmm... - Vila novilka.
- Un cik tas būtu? Tad zināšu, vai man patīk piedāvājums vai nepatīk.
Viņaprāt, piedāvājumam tiešām nebija ne vainas. Ja vien neatgadās tā, ka tirgotājs pa vasaru šo apmetni tomēr pārdod. Un ja jaunā apmetņa pilnā cena nav krietni virs burvja pašreizējām iespējam.