Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Es visnotaļ zinu, ka šis nav pats pateicīgākais laiks lomu spēlēm. Pat šī sadaļa, forumā, ir visnotaļ pamirusi un liekas, ka mēģinājums uzsākt kaut ko jaunu ir pilnīgākais bezprāts. Tomēr man gribētos pamēģināt. Ja nu izdodas.
Izvēlējos jau izmantotu spēles pasauli, kura, pirmkārt, man patīk un otrkārt, gribu kļūt par episku GM, kas vada arvien jaunas un jaunas spēles savā radītajā pasaulē. Veidojot episkus stāstus, kas viens otru papildina un veido sava veida vēsturi.
Nedaudz mani varbūt biedē tas, ka iepriekšējās spēles spēlētājiem gribēsies vilkt kaut kādas paralēles ar aizvadīto spēli. (Nu ja vien vispār pieteiksies kāds no iepriekšējās spēles spēlētājiem) Bet es ticu, ka ar šo problēmu var tikt galā un Lindleiru ir iespējams apdzīvot vēlreiz no jauna.
Vēl tikai es gribētu piebilst, ka labprāt vadīšu spēli, ja pieteiksies arī tikai kādi trīs spēlētāji. Varbūt pat divi. Ar vienu gan būtu tā švakāk. Bet nu ticēsim labajam, ka vismaz divi entuziasti atradīsies.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Tātad, jūsu uzmanībai:

Lindleira II "Kā izperēt pūķi?"

Lindleira: Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.

Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.

Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt.

Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterānā ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākuši atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolēti no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļūt viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.

Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.

Maģija

Arskvīnā pastāv šādi magu torņi:
- Abjuration (aizsardzība) - aizsardzība pret elementiem, maģiskas bruņas, maģijas noņemšana.
- Conjuration (izsaukšana) - maģisko zvēru izsaukšana, teleportācija, indīgu mākoņu izsaukšana, mantu uzburšana no zila gaisa.
- Enchantment (savaldzināšana) - cilvēku pierunāšana, apstādināšana, aizmidzināšana, iedvesmošana varoņdarbiem un to gribas pakļaušana.
- Evocation (uzburšana) - maģiskas šautras, ugunsbumbas, spridzināšanas, meteoru vētras, skaņas viļņi, milzu rokas, kas sažņaudz un saspiež pretiniekus.
- Illusion (ilūzijas) - neredzamība, viltus tēlu radīšana, izskata mainīšana, nogalināšana un iebiedēšana ar sapņu tēliem.
- Necromancy (nekromantija) - miroņu piecelšana, bailes, spēju samazināšana, nolādēšana, dzīvības atņemšana.
- Transmutation (pārveidošana) - sevis un citu pārveidošana, spēju un īpašību pārveidošana, apkārtējo lietu pārveidošana, samazināšana, palielināšana, lidošana, laika apstādināšana.
- Divination (pareģošana) - nākotnes paredzēšana, maģisko mantu identificēšana, leģendu atcerēšanās par slaveniem cilvēkiem.

No šiem savaldzināšana un nekromantija Soterānai un Saules priesteriem nepatīk. Nekromantija iejaucas lietu dabīgajā dzīvē, bet savaldzināšana apdraud ļaužu pakļaušanos priesteru gribai.

Telsetā īpaši vērtīgi ir uzbūrēji un aizsargi. Viņi vislabāk spēj tikt galā ar elfu uzbrukumiem,- aizsargā ļaudis un neitralizē uzbrukuma burvestības ar tādām pašām pretburvestībām.

Arskvīnā būt par burvi nozīmē piederēt augstākajiem sabiedrības slāņiem. Tāda kā vietējā aristokrātija. Burvji specializējas vienā skolā. Var apgūt vairāku skolu burvestības, bet vienmēr sevi identificē ar vienu skolu. Parasti tādēļ, ka piedzimst tēvam vai mātei no noteiktas skolas un tie bez žēlastības iedresē savu bērnu jeb mācekli savā mācībā.

Telsetā burvim, kas meklēs tur iespēju mācīties, neglābjami nāksies specializēties uzbrukšanā un aizsardzībā. Telsetas meistari visvairāk zina tieši šīs burvestības, vietējās tīstokļu krātuves uzglabā tieši šo skolu maģijas. Bez tam izniekot resursus citām lietām pilsēta nevēlēsies. Jebkurš burvis, kas dzīvo Telsetā tiek aktīvi urdīts, lai kļūtu par spējīgu atbalstu uzbrukuma gadījumā.

Maģisko mantu izgatavošanai visnoderīgākās ir aizsardzības un pārveidošanas skolas. Telsetā tas automātiski nozīmē, ka burvi mēģina pieņemt dienestā un regulāri lūdz izpildīt pilsētas pasūtījumus maģisko mantu izgatavošanā. Protams maksā godīgu cenu, taču reizēm nepaliek laika privātiem pasūtījumiem.

Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Leģendā jānorāda šādi personāža parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, Muira jauktenis (puselfs), hallaps (halflings), kardlinnu jauktenis (pusorki), arskvīnas koku punduris (gnomi)),
4)augums,
5)vecums,
6)ieroči (Tie kuri redzami, kad paskatās uz jūsu personāžu)
7)jūsu personāža spējas (karotājs, burvis, zaglēns un tamlīdzīgi)
8)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
9)izskata apraksts,
10)dzimtā vieta
11)personāža rakstura apraksts

Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Spēles intro

Viņi bija piedzīvojumu meklētāju grupiņu, kuru kopā bija savedis Gadījums. Vai pareizāk sakot par Gadījumu, viņi devēja pašu pirmo kopīgi paveikto uzdevumu, par kuru piedzīvojumu meklētāji saņēma visai brangu naudiņu. Tikai tā līdz galam nejuta gandarījumu, jo uzdevums bija bīstams un viņiem izdevās izdzīvot tikai rūpīgi pieskatot vienam otra pēcpusi. Ja kaut ko varēja saukt par komandas darbu, tad tas bija Gadījums. Un tā nu bija sanācis, ka Gadījuma laikā no malu malām sanākušie piedzīvojumu meklētāji bija tā kā nedaudz satuvinājušies. Jo raugi, kopā bija drošāk. Reizēm gan prātā iešāvās domas, ka varbūt darbojoties pa vienam viņiem katram izdotos paturēt sev lielāku summiņu, taču jau pavisam drīz šīs domas no galvas pabira, kad kāds no biedriem bija paglābis no pretinieka nāvējošā cirtiena, vai arī kāds no biedriem nepažēloja savu veselības eliksīru, lai tu ātrāk tiktu uz pekām.

Un patiesībā nauda tāpat bija sīkums. Tās spozme ar laiku nemaz nelikās tik vilinoša un ikdienā pierastie uzdevumi sāka garlaikot. Varbūt pat Gadījuma piedzīvojumu meklētāju grupiņa būtu pajukusi, ja vien nebūtu atgadījies vēl kāds gadījums. Raugi, savā pēdējā uzdevumā, dziļi akmens alā, biedri atrada dīvainu priekšmetu. Tas līdzinājās milzīgai olai. Aptuveni cilvēka galvas lielumā un tai bija asumiņi. Olām gan parasti nemēdz būt asumiņi. Bet lūk, šai bija. Un vēl tā bija zelta krāsā. Padomā tik!
Pirmajā mirklī piedzīvojumu meklētāju acis priekā iemirdzējās. Iespējams, ka viņiem nekad vairs nebūs jāmeklē piedzīvojumus un viņi varēs sev nopirkt lielas mājas pilsētas labākajos rajonos un dzīvot nost kā bagātnieki līdz mūža galam. Ja vien tā vispār bija piedzīvojuma meklētāja īstā vēlēšanās.

Otrajā mirklī nācās vilties. Jo izskatījās, ka par olu neviens nav gatavs maksāt. Pat vēl sliktāk. Pret piedzīvojumu meklētājiem izturējās slikti tiklīdz kā viņi parādīja atklātībā savu dārgumu. Neviens neko nepaskaidroja, nekādu atbilžu uz jautājumiem. Nekādas cenas olai. Tikai dažu ļautiņu pārsteigtie skatieni un strauja piedzīvojumu meklētāju grupiņas izlikšana aiz savām namdurvīm ar visu zeltaino priekšmetu, lai vai kas tas arī nebūtu.
Līdz dienai, kad laime uzsmaidīja. Nu to, vai dienu, kad biedri satika veco veču var saukt par laimes uzsmaidīšanu, nu par to biedri paši vēl šad tad mēdz strīdēties. Bet tāda diena bija. Un tā bija diena, kas pilnībā pārvērta biedru turpmākos likteņus.
Nepazīstamā veča atklāja, ka piedzīvojumu meklētāju rokās ir nonākusi pūķa ola. Un šī ola pieder nevienam citam kā pūķu valdnieku dzimtai. Tas nozīmēja, ja ola izšķilsies, tad pasaulē būs dzimis pūķis, kurš valdīs pār visiem pūķiem. Un ko tas nozīmēja cilvēkam? Tas nozīmēja kaut simts mājas katram, kurš ir pūķu valdnieka īpašnieks. Viņam piederēs visa šī valsts ar visiem monarhiem, burvjiem un iespējams pat pati soterāņu Saule. Nu labi, tā bija zaimošana. Labi, ka to nedzirdēja neviens solīts.
Redzot iezibsnījam prieku biedru acīs, sirmā veča gan draudīgi pakratīja pirkstu, teikdama, ka priecāties ir pāragri. Jo raugi, viņa nezinot kā ir iespējams izperēt pūķa olu. Un biedriem arī jābūt uzmanīgiem, jo Lindleirā ir ļaudis, kas nevēlas šī pūķa dzimšanu. Tāpat esot arī ļaudis, kas labprāt olu iegūtu savā īpašumā.

Sirmo veču, piedzīvojumu meklētāji, nekad vairs netika manījuši. Taču viņu nemiera pilnās dienas kļuva par absolūtām bezmiera dienām. Jo ja iepriekš biedri savu nemieru bija pagādājuši sev paši, piesakoties dažādos piedzīvojumos, tad tagad par mieru vispār nebija, ko domāt. Nekad jau nevarēja zināt no kura stūra uzglūnēs kāds mantkārīgais, kas tā vien alka iegūt viņu lolojumu, viņu olu.

Tā viņi sēdēja Telsetas krogā pie galdiņa. Lēnām malkodami savus dzērienus, cenzdamies izlikties nemanāmi un gaidīja kādu noslēpumainu svešinieku, kurš tuvākajā apkārtnē bija izslavēts kā pūķu pētnieks. Daži skaudīgāki ļaudis gan mēļoja, ka viņa pūķu pētīšana ir aprobežojusies ar vienkāršu spēju izdzīvot, kad kāds pūķis bija šo noskatījis sev pusdienās. Un tad nu nelaimīgajam bija palaimējies ieripot aizā. Viņš, protams, lauza abas kājas un roku, bet pūķa skatienam laikam jau bija izzudis. (Vai arī pūķis vienkārši nevēlējās ēst tādu apmuļļājušos un salūzušu pārtiku.)

Piedzīvojumu meklētāju komanda ir spēlētāji. Tātad jūs jau kādu brītiņu kopā darbojaties.
Jums ir zelta pūķa ola un nav ne jausmas kā piedabūt pūķēnu izšķilties.
Spēles mērķis atrast veidu kā izperēt pūķi, izvairīties no olas nelabvēļiem un iekārotājiem un protams izklaidēties Lindleiras pasaulē pēc sirds patikas.
Pieteikumus gaidu uz PZ kasti.