S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Elony]

Aleksandrs izvēlējās iet uz zemāko pakalnu, kur bija vairāk krūmu. Zemāk jākāpj augšā un arī būs aizsegs, ja nu kas. Kā jau varēja gaidīt, migla piesedza kaut kādu anomāliju, bet tas nebija svarīgi, vienkārši vajadzēja apiet un viss.

[echo3]

Igors paļāvās uz biedru pieredzi un gāja tiem līdzi.

[Marodieris]

Redzot ka anomāliju detektors neuzrāda artefaktu klātbūtni anomālijā, Marodieris devās līdzi Aleksandram un Igoram.

Šo rakstu rediģēja Marodieris: 19.02.2010 10:26

[Sindra]

Protams, Olga nenodarbojās ar pašdarbību. Pavisam godīgi, sieviete sekoja pieredzējušākiem biedriem.
Viņas gaita kāpelējot pa pakalnu bija visai viegla un gracioza. Varēja pat likties, ka nestabilā virsma viņai nesagādā nekādas grūtības.
"Tur ir kaut kas savāds, vai ne?" viņa apjautājās biedriem, jo likās, ka metot skrūves bija miglā nozudušas ar tādu nedaudz savādu skaņu.
IIt kā tās būtu kāds ierijis. Tā it kā putekļu sūcējām pēkšņi būtu attīrījusies aizdambējusies truba un viņš ar jaunu spēku sevī ierāva mēslus.

[Elony]

"Anomālija." Aleksandrs paskaidroja. "Tu jau viena veida anomāliju redzēji pagrabā, šī ir citāda, laikam saucas piltuve, bet varbūt kas cits. Redzi, dažas no tām ir neredzamas. Bet ir pazīmes, kā šī migla. Tāpēc ir derīgi nēsāt līdzi skrūves. Ja jūtu ko aizdomīgu priekšā, pamet skrūvi. Ja ar to notiks kas savāds, ej tai vietai apkārt ar līkumu."

[Sindra]

"Hmm... skaidrs. Man jau tā likās." Olga domīgi noteica lūkodamās uz miglu. Tādas un līdzīgas lietas te bija sastopamas.
Un patiesībā sievietei vēl joprojām nebija skaidrs, vai viņa bija rīkojusies pareizi pametot savas mājās un dodoties uz šo, dievu pamesto vietu.
Bet tagad jau vairs atkāpšanās ceļa nebija. Viena pati diez vai viņa atrastu ceļu ārā no šīs vietas. Tā ka nācās braši soļot līdzi saviem kolēģiem.
Savā ziņā Olga ar sevi lepojās. Viņa bija vienīgā izdzīvojusī sieviete no jaunpienācēju bariņa.

[Miervaldis Gotiņ...]

Krūmos šur tur mētājās pa nenosakāmas izcelsmes līķim, kuriem visiem kopīgs bija tas, ka gaļēdāji un maitēdāji jau bija pacentušies labi sen.

Pa pakalna nogāzi apejot dīvaino miglu, skatienam pavērās šosejas turpinājums. Mazliet vairāk kā 100m attālumā šosejas labajā pusē kļuva redzama laika zoba nepažēlota autobusa pieturas nojume ar visu autobusu saraksta plāksni. Pie plāksnes kāds stāvēja, un arī pašā nojumā kaut kas kustējās.

No ziemeļiem, uz kuriem veda šoseja, skanēja dīvaina, klusa, Zonā pilnīgi neiederīga skaņa. Skaņa lēnām tuvojās, taču bija vēl pietiekoši tālu, lai tās avotu nevarētu saskatīt.

[echo3]

Igors paskatījās caur binokli - kas tur stāv? Skaņu viņš dzirdēja, bet, tā kā tā nekādas asociācijas neizraisīja, un redzams tajā virzienā arī vēl nekas nebija, tad pirmā interese bija autobusu pietura.

[Sindra]

Pie apgrauztajiem līķiem, Olga sāka pamazām pierast.
Sieviete īpaši vairs tos nepētīja un gāja garām kā vienkāršiem krūmiem, vai pakalniņiem.
Nekas īpašs.

Pieturu sieviete nopētīja un kamēr Igors centas skatīties binoklī, kas gan tur atrodas, Olga grozījās un centās saklausīt no kuras puses nāca savādā skaņa.
Varbūt viņiem bija laiks vākties? Vai varbūt tie tur pieturā gaidīja kaut kādu zonas īpašo transportu un tas tagad tuvojās?
Tas gan būtu savādi.

[Elony]

"Visdrīzāk manekeni." Aleksandrs noteica par tiem, kas bija pieturā. "Gaida autobusu..."
Viņš pats raizīgi raudzījās uz ziemeļiem. "Neatceros neko tādu..." tas laikam zīmējās uz skaņu.
"Ejam labāk nost no pakalna, bet neejam vēl uz šoseju." Aleksandrs nopētīja to teritoriju, kas bija priekšā, paralēli šosejai, galvenais - cik viegli to šķērsot un vai ir vietas, kur slēpties.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors, paskatījies binoklī, konstatēja, ka Aleksandram ir taisnība - pieturas nojumē tiešām tusēja manekeni, un tik tiešām izskatījās, ka viņi gaida autobusu.

Priekšā, pa kreisi no šosejas, bija visai tipiska Zonas ainava - pļava, noaugusi ar garu zāli un viet vietām ar krūmiem. Kur slēpties (krūmos) bija, šķērsot neredzami tiem, kas iespējams tuvojās, bija pagrūti.

Skaņa kļuva skaļāka un drusku pazīstamāka - tai bija kaut kāda līdzība ar tuvojošās automašīnas radītu troksni, taču tomēr tā skanēja kaut kā savādāk.

[Marodieris]

Dzirdat? Armijas bruņumašīna vai nāves gruzaviks?

[echo3]

Pieturā tikai manekeni tusē. - Igors paziņoja, nolaižot rokas ar binokli. - Kas par nāves gruzoviku? - Vīrietis bija pārliecināts, ka armijas bruņumašīnas troksni atpazītu. - Nu ko, - lienam atkal krūmos. - Runāties var arī ejot, un Igors devās krūmu aizsegā. Protams, iepriekš pārliecinoties, ka neieskries kādā anomālijā - nu, tāda rutīnas piesardzība.

[Elony]

"Nāves kravas mašīnas ved no centra laukā to cilvēku līķus, kas tur iemaldījās." Aleksandrs noteica, "vismaz tā runā."
Viņš neko neiebilda par līšanu krūmos. Nekas cits acīmredzami neatlika.

[Miervaldis Gotiņ...]

Džefs, sekojis grupai bez īpašas runāšanās, paskatījās un Igoru un klusu ievaicājās: Par ko jūs runājat? - Norādījis uz manekeniem pieturā, viņš piebilda: - Lelles? Vakar viņu vēl nebija.

Rūkoņa/dūkoņa tuvojās, neizskatījās gan ka manekeni pieturā uz to kaut kā reaģētu.

Beidzot skatam pavērās skaņas avots, un tā tik tiešām bija automašīna. Nenosakāmas konstrukcijas virbūvi, kas, iespējams, kādreiz bija ietilpusi UAZ džipa konstrukcijā, vēl jo svešāku darīja cilvēki, kas sēdēja virsū mašīnai, gluži kā krievu armijas karavīri to praktizēja ar bruņumašīnām, braucot `uz bruņas`. Cilvēki bija tērpti sarkani-melnos kombinezonos, ko Aleksandrs un Igors uzreiz atpazina par grupējuma `Pienākums` pazīšanās zīmi.

`Pienākumnieki` uz mašīnas bija redzami ne mazāk par sešiem cilvēkiem, iespējams, ka bija vairāk. Uz mašīnas bija uzmontēts ložmetējs, tiesa, pie tā šobrīd neviens nedežūrēja.

[echo3]

Runājam par to, ka atkal jālien krūmos. - Igors atbildēja Džefam. - Lelles, jā. Runā, ka manekens uzrodoties, kad cilvēks nomirst. Nez, kas uzrodas, kad nomirst lelle? Ja to būšanu vispār var par nomiršanu saukt. - Vīrietis tāpat vien prātoja, gaidīdams un vērodams, kas īsti brauc pa ceļu.

"Pienākuma" grupas parādīšanās Igoram izraisīja diezgan nopietnas pārdomas. Ar stalkeriem šie neko īpaši nedala, bazējās Bārā (uz turieni ejam!). Bet te ir Džefs. Algotnis. Un algotņus te neviens necieš, nu, gandrīz neviens, bet "Pienākums" pie tādiem izņēmumiem nepieder. Igors vērtējoši pameta skatienu uz Džefu - kā izskatās? Var noturēt par stalkeri?

[Marodieris]

Hm. Nu nez. Vajadzēja laikus pazust krūmos.

[Elony]

"Vienkārši pasēdēsim klusu un pagaidīsim, kad šie pabrauks garām." Aleksandrs noteica. "Pat ja šie nesāks šaut bez iemesla, labāk tomēr nepievērst sev uzmanību, jo tāpat nekāda labuma no tā nebūs." viņš vēl izlēma paskaidrot sīkāk, ja kāds nezina.
"Šie ir grupējums "Pienākums". Būtībā, ķerti militāristi - patrioti, ja tā var izteikties. Uzskata, ka Zonā ir jāuztur stingra kārtība, visi artefakti jānodod zinātniekiem vai armijai, nevis jāpārdod tirgū. Vārdu sakot, armijas iekšējais grupējums Zonas sabiedrībā, tāpēc viņi var atļauties braukt šitik atklāti, nebaidoties no armijnieku helikopteriem vai posteņiem. Derētu tagad kādu slazdu no "Brīvības" ar bazuku. Nepatīk man tāda izrādīšanās." viņš beigās noņurdēja.

[echo3]

Igors paraustīja plecus. - Tāpat Bārā ar viņiem tiksimies. Bet - kā vēlies. Varam arī nerādīties.

[Sindra]

Uz mirkli sieviete aizdomājās vai lelles skaitās tie paši manekeni. Laikam jau.
Neko neiebilstot, Olga kopā ar puišiem paslēpās krūmos, lai vērotu, kas tad bija savādā trokšņa izraisītājs.
Jauki gan, ka biedri bija tik informēti, jo lūk, atbildes nāca pašas par sevi. Jautājumus nemaz nevajadzēja uzdot.
Sieviete pētīja dīvaino braucamrīku un cilvēkus, kas atradās uz tās.
Un jāteic, ka pirmo reizi zonā, viņai pēkšņi bija sameties baisi. Šis skats ar manekeniem pieturā un mašīna.
Un kādēļ gan viņa nevarēja palikt mājās, savā gultā un mierīgi baudīt dzīvi, tērējot vecāku atstāto mantojumu.
Alkatība un ziņkārība nekad nevienu nav novedusi pie laba gala.

Olga novērsa skatienu no pieturas un mašīnas un jautājoši lūkojās uz biedriem. lai nepalaistu garām mirkli, kad jākust tālāk.