Prasolas zeme, [GM][PZP][C] fantasy - cīņa pret orkofobiju Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Prasolas zeme

Pār Prasomālas jūras šaurumu ausa svina pelēkas debesis, un gaisā gluži vai jautās kas nelāgs, gluži kā brīdinādams par gaidāmajām ķezām (bugoga (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Pasažieri jau bija ieņēmuši vietas, un pavecās brigas (kuģis tāds (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) apkalpe sāka atsiet tauvas, kas saistīja brigu pie muliņa. Lai arī pasažieri tika sašķiroti 3 daļās un dižciltīgajiem tika labākās vietas, kuģelis tomēr bija visai nožēlojams, un arī apkalpe izskatījās pabriesmīgi - novalkāti jūrnieku kamzoļi, nomīdīti zābaki vai vienkārši basas kājas, nekoptas bārdas un visur esošā alkohola dvinga... spriežot pēc visa, iepriekšējais gadatirgus noslēguma vakars nebija pagājis secen arī pārcēlājiem.

Visi pasažieri braukšanas maksu bija samaksājuši vēl pirms uzkāpt uz klāja, tieši tāpat viņus bija iztaujājis karaļa sardzes dienests, kuram ostā bija pastāvīgs postenis. Karaļa sardze bija interesējusies par mērķi, ar kādu katrs no ceļotājiem dodas prom no salas-metropoles, tomēr tā kā nakts bija pagājusi mierīgi un nekāda traģēdija nebija notikusi, karaļa sardze saviem iztaujāšanas (un zagtu mantu meklēšanas) pienākumiem bija piegājusi visai formāli - ja arī kādam no pasažieriem kaut kas bija pieaudzis pie nagiem, tas nekā neatklājās.

* * *

Neliela techniska atkāpe:

Kuģa plāns ir apmēram sekojošs:
(IMG:http://s04.radikal.ru/i177/0911/94/49a12b6f2825.jpg)

Sarkanie ira tādas vai savādākas durvis, pelēkie pleķi - soli uz klāja. Ar uzrakstiem `Tech` ir apzīmēti tie sektori, kur pasažierus īpaši nelaiž (kuģa priekšgalā atrodas enkuru figņa, bet pa ceļam uz 1. klases padarīšanām - stūres klājs. Saprotama lieta, ka kuģis brauc ar burām (kuras shēmā nevar redzēt, jo tik labs mākslinieks es neesmu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ).

Uz kuģa bija redzami:
- viens matrozis uz klāja;
- vīrs pie stūres, kurš smēķēja kaut ko varen smirdīgu;
- 1. klases pasažieru sektora tuvumā grozījās vēl viens matrozis, kura uzdevums bija pakalpot 1. klases pasažieriem, ja viņiem tāda vajadzība rastos.


Pasažieri, t.i. jūs, spēlētāji, pa klasēm esat sadalīti sekojoši:

1. klase: drīkst atrasties jebkur, tomēr primāri viņiem domātās kuģa vietas ir 1. klases salons un klājs. uz 1. klases klāja atrodas salokāmi soli, uz kuriem pēc pasažieru vēlmēm apkalpe var uzklāt zvērādas, bet 1. klāja salonā atrodas galds, ap kuru ira zvērādām apklāti soli, un garlaicības kliedēšanai brauciena laikā iespējams spēlēt galda spēles vai par papildus samaksu pasūtīt vīnu.
- Aspērija;
- Sels;
- Aleksis Samaels;
- Flaume.

2. klase: drīkst atrasties uz 2. klases klāja un sēdēt uz pelēki krāsotajiem soliem (kuri ne ar ko nav apklāti).
- Holens;
- Kelmarins Beils.


3. klase: drīkst atrasties uz 2. klāja, bet nedrīkst sēdēt uz soliem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ja dikti grib sēdēt, var to darīt uz klāja grīdas, bet tad nedrīkst maisīties ka kājām apkalpei, kura brīdi pa brīdim tekalē šurpu turpu.
- Baloks;
- Linna.

Ceru, ka nevienu neaizmirsu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Ja nu tomēr - bļauniet nelabā balsī ATD pavedienā.

Nelielās techniskās atkāpes beigas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

* * *

Nemierīgākā laikā jūs apšļakstīs šlakatas! - matrozis, uzkāpdams uz klāja ar atsietajām tauvām rokā, uzsauca uz 2. klases klāja esošos, - Izskatās, ka tā būs šodien ar, jūra, vai zinies, diez ko mierīga nav. Nekā palīdzēt gan nevar, es tikai pastāst, lai jūs nebrīnās... ha ha! - viņš jau grasījās vērt ciet vārtiņus reliņbortā.

Pagaidiet! Pagaidiet! - krastmalā atskanēja skaļš sauciens. Šurpu, elsdams un pūsdams, steidzās resns, acīmredzami dižciltīgs bārdainis. - Neaizbrauciet bez manis!

Aiz bārdaiņa sekoja necili ģērbts vīrs, kurš aiz virves veda... jā, patiešām, lielu vērsi ar riņķi degunā. Dīvainā procesija piesteidzās pie kuģa.

Nopirku vakar gadatirgū vaislas bulli, - bārdainis palielījās, kāpdams uz klāja. - Tagad manā muižā būs pats brangākais bullis visā firstistē. Citi baroni varēs nākt pie manis lecināt savas govis! - sazvejojis kabatā kaudzi ar monētām, bārdainis norēķinājās par ceļu, un, uzkā```` uz klāja, devās uz 1. klases sektoru. Necili ģērbtais vīrs tikmēr uzstīvēja bulli uz klāja un, apskatījies apkārt un labāku vietu neatradis, piesēja to pie masta.

Matrozis beidzot aizvēra vārtiņus, un nosvilpās. No personāla telpām kā zirņi no pāksts izbira vēl 3 matroži, visi viņi veikli kā mērkaķi sakāpa takelāžā un nolaida buras. Briga sagriezās pa vējam un devās uz rietumiem - pretī kontinentam.

[echo3]

Es domāju iet uz rūķu kalniem. Tur man ir daži meistari pazīstami. - Holens atsaucās. - Vai zini virzienu? - Puisis katram gadījumam parādīja, kurp jāiet. - Tad tiekamies pilsētas nomalē. Jā, būtu labi, ja Tu ko ēdamu pagādātu. Vismaz es nebiju rēķinājies ar to, ka neiznāks ieturēt pusdienas "Jautrajā pārcēlājā", un man, jāsaka, nav nekāda ēdiena līdzi.

[Ungaarijas ragas...]

— Tad sarunājuši, — Eliss noteica un devās uz "Jautro pārcēlāju". Tur viņš, ja nebija nekādu starpgadījumu, savāca savas mantas, nokārtoja visas lietas ar krodzinieku un palūdza labi daudz ceļa maizes. Ja krodzinieks par to ko jautā, tad pasaka, ka grasās tālu doties.

[Semijs]

Baloks bija atguvis savas mantas atpakaļ un gatavs doties atpakaļ uz purviem, pie orkiem. Pie rūķiem elfs ne par ko negribēja iet, jo zināja, ka tiklīdz tiks pamanīts tā viņam lidos cirvji un bultas virsū. Sakārtojis savu apmetni, Baloks izgāja ārā pa otrām durvīm, kur atradās bullis un gaidīja, kad Kelmarins darīs savu, lai novērstu pūli.

[washulis]

Likās, ka cilvēku runāšana apkārt nekad nemitēsies. Protams, tas bija labi, ka viņi visi kā viens vēlējās izdomāt kādu dižu plānu, kur doties, ko tagad iesākt. palika brīdi Barona žēl. Viņš droši vien nebija pelnījis, tikt ierauts šajā juceklī. bet jāsaka, neivens nebija pelnījis, un tomēr, Liktenis par viņiem pasmējās, savācis kopā tik dažādu publiku, padarot izdzīvošanu visai sarežģītu. Ja ne nomirs cietuma kamerā, tad gan ķīvējoties ar tirgoņiem un tumšajiem elfiem, jo acīmredzot, nogalināšana te nevienam nebija visai liels šķērslis. it īpaši tad, ja runa par paša izdzīvošanu. Bet tu pati tā droši vien būtu rīkojusies. nesāc sūdzēties par citiem. Aspērijas galvā atskanēja balss. Viņas pašas, bet likās, ka to saka kāds cits. Nē, neviens cits ar viņu, viņas pašas prātā, nerunāja.

Viņa izgāja pa durvīm, skatoties, vai patiesi tirgonis darīs to, ko solījis. Un ko tālāk? sekot tiem, kas pašķīdīs katrs savā virzienā, lēkt uz kuģa, doties pie rūķiem? Iespēju bija daudz. Bet varbūt neviena no tām nemaz nerealizēsies.

Viņa sāka pētīt apkārtni, cerot, ka tirgonis savu plānu izpildīs un, ka no šīs puses nenāks neviens likuma sargs, kas noteikti noturētu viņus par likuma pārkāpējiem. Vismaz par sevi, viņa varēja galvot, ka viņa tāda nav, bet kas gan klausīsies?

[Miervaldis Gotiņ...]

Holens, Linna
Izvēlētais ceļš prom no cietuma veda gar `Jautrā Pārcēlāja` dienesta ieejas pusi. Pie dienesta ieejas atradās malkas placis, kā arī vairāki vezumi, un kūsāja darbs - divi vīri skaldīja malku, vēl daži citi izkrāmēja no vezumiem lauksaimniecības produkciju. Izrādījās, ka `Jautrajam Pārcēlājam` ir arī sava kūtiņa, kurā māva vairākas govis un klukstēja vistas.

Tils ar patiesu interesi acīs vēroja iebraucamās vietas dienesta darbību, un viņam no brīnumiem teju vai atkārās mute.

Saimniecības darbinieki gan aplūkoja procesiju - acīmredzot šāds maršruts apkārt iebraucamai vietai nebija gājēju sevišķi iecienīts. Tomēr darbinieki neko nejautāja, ļaujot procesijai turpināt savu ceļu, un jau nākošajā mirklī fakts, ka uz cietuma jumta rāpjas sarga drēbēs tērpies cilvēks, viņiem likās daudz interesantāks.

Kad viņi bija tikuši garām iebraucamajai vietai, sākās dzīvojamās mājiņas. Necik liela jau ostas pilsētiņa nebija, un visai drīz tā beidzās. Nekāda žoga pilsētiņai apkārt nebija, tomēr pie šiltes, kura liecināja, ka šeit sākas vai beidzas (atkarībā no tā, no kuras puses skatās) `Pārceltuve`, stāvēja divi karaļa sargi. Kaut arī sargi visi izskatījās vienādi un bēgļi nevarēja noteikt, vai tieši šos šorīt jau ir redzējuši, sargi uz gājējiem nekā nereaģēja - izskatījas, ka viņi drīzāk uzrauga, lai pilsētā no ārpuses neielavītos kāds orks, gremlins vai nelūgts tumšais elfs.

Krustceles gan izrādījās ka atrodas vēl labu gabalu uz priekšu. Pie tām auga liels ozols, kura pavēnī pūtās vai pat bija nakšņojuši mazāk rocīgi ceļotāji. Ģimene (tēvs, māte un 3 nenosakāma dzimuma un vecuma bērneļi) noplukušu cilvēku, vecs elfs, kura ādu viet vietām klāja baismīgi augoņi, 4 noplukuši, bārdaini vīri un veca, stereotipisku raganu atgādinoša sieviņa - tāda bija kompānija, kas jau bija ieņēmusi vietu zem ozola. Par laimi, ozols bija gana kupls un tā ēnā vietas pietika visiem.


Eliss
Ienākot `Jautrajā pārcēlājā`, Eliss ieraudzīja, ka sardzes vīri, aizņēmuši veselu galdu, ietur brokastis. Pie atsevišķa galdiņa kopā ar savu svītu un iepriekš redzēto mūku dzīroja (ja spriest pēc ēdienkartes, salīdzinājumā ar ierindas sargu ēdienkarti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) dons Fema. Viņš acīmredzami nesteidzās un spriežot pēc visa, bija pietiekoši pārliecināts, ka arestētie nekur nepaliks.


Kelmarins, Flaume, Aspērija, Baloks, Sels
Skatīties, kā Kelmarins kāpj uz jumta, iznāca arī Burlaka un visa jūrnieku komanda - viņi bija izlēmuši, ka uz kuģi atgriezīsies pa cietuma sētas durvīm.

Tikmēr Norens atsēja bulli, bet barons aizsteidzās uz noliktavu, lai pēc brīža atgrieztos ar savu inventāru. Barons vēl bija pamanījies starp noliktavā esošajām, iepriekšējiem arestantiem atņemtajām mantām sameklēt saviem izmēriem piemērotu mēteli. Nemaz negaidīdami Kelmarina iestudētās izrādes sākumu, viņi abi vai, pareizāk sakot, visi 3 sekoja pirmās grupas iemītajās pēdās.

[Elony]

Ticis uz jumta, Kelmarins nostājās visaugstākajā vietā, kur varēja tikt un tā, lai ļaudis, kas vēl bija laukumā varētu viņu redzēt.
"Klausieties, ļaudis, svarīgu vēsti!" viņš skaļā balsī sauca un nesteidzās īpaši ātri turpināt, gaidīja, lai cilvēki pievēršs viņam uzmanību un sanāk pēc iespējas vairāk.
"Ļaudis, kas tika aizturēti uz kuģa, tika bargi nopratināti. Daži no tiem atzinās noziegumā, karaļa ģimenes slepkavībā! Vēl vairāk, viņi norādīja uz patieso vainīgo, to, kurš to visu organizēja, lai iegūtu varu pēc karaļa ģimenes nāves - inkvizitoru donu Femu!
Lūk, kurš ir patiesais vainīgais un slepkava!" viņš paziņoja un skatījās, kā ļaudis pagalmā reaģēs.

[echo3]

Kelmarina runu Holens nedzirdēja - viņš, Linna un Tils jau bija tikuši labu gabalu prom no pilsētiņas centra, ja tā to var nosaukt. Kad Eliss bija griezies atpakaļ uz "Jautro Pārcēlāju" pēc savām mantām, Holens beidzot pamanīja, ka Linna stiepj diezgan pamatīgu saini. - Vai nedosi man to nest? - Viņš pajautāja un, ja Linna piekrīt, paņēma saini.

Lielais ozols krustcelēs bija pietiekami laba vieta, kur pagaidīt Elisu, un turp arī Holens veda Tilu un Linnu. Par laimi, līdz ozolam nokļūt nekas netraucēja. Zem koka gan jau bija apmetušies diezgan daudz ļaužu (un elfs), bet vietas tur bija vēl daudz, un kalējzellis gāja tik klāt, pa ceļotāju modei pasveicinādams svešos vīriešus un sievietes, - Sveicināti, laipnie ceļotāji. Vai neiebildīsiet, ja brīdi pievienosimies? - Holens atrada ērtu un ēnainu vietu, nolika Linnas saini un apsēdās.

[Ungaarijas ragas...]

Eliss iekš viena miera uzkāpa līdz savai istabai, savāca savu mantību un tad, kā jau persona, kura tieši šodien paredzējusi turpināt ceļu un garu ceļu, paprasīja krodziniekam labi lielu ceļamaizes kuli. Pa vidam gan topošais tirgonis "spicēja ausis", lai uztvertu kaut kādas lietas no tā, ko dzīrojošie ļaudis varētu izmest.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.02.2010 12:08

[Sindra]

Kamēr Kelmarins uzstājās, Flaume slapstījās turpat netālu.
Nekad nevarēja zināt kāds šādai izrādei būs gala rezultāts. Ja nu pēkšņi visi metīsies nolinčot Kelamarinu, jo izrādīsies, ka dons Fema ir tautas mīlēts.
Ka nesanāk, ka vajag glābt Kelmarinu.
Lai gan no otras puses, Flaume nebija pārliecināta vai viņa skries tirgoni glābt.
Iespējams, ka viņai vispār vajadzēja doties prom pie tēva drauga tā kā tas bija sākumā plānots.

[Miervaldis Gotiņ...]

Krustceles
Skaidra lieta, ka ne! - Holena sveicienam atsaucās noplukušās ģimenes galva. - Pavei, koks ir gana liels, zem lapotnes pietiks rūmes visiem. - Un noplukušais vīrs uzsmaidīja puszobainu smaidu. Ģimene kā reiz šobrīd posās brokastot - sieva rakņājās tarbā un dāļāja bērneļiem pa maizes gabaliņam. - Ko tāds smalks pilsētas kungs dara še, kur pulcējas mūszemītes mazie ļautiņi? - Vīrs bija rūpīgi nopētījis Holenu un konstatējis, ka pēdējā paskats tomēr nedaudz kontrastē ar zemkoka sabiedrību. Linna un Tils gan tīri labi iederējās, un pēdējais ar interesi vēroja raibo sabiedrību. Svešie bērneļi, ieraudzījuši, ka Tils uz viņiem skatās, centās nerādīt viņam to, ka ir tikuši pie maizes.

Pārējie krustceļu pagaidu iemītnieki nebija diez ko sabiedriski, četri vīri nelikās par pienācējiem ne zinis, raganai līdzīgā sieviņa zem deguna kaut ko nesaprotamu murmināja - likās, ka viņa runājās pati ar sevi. Elfs, aplūkojis atnācējus ar nelaipnu skatienu, sāka it kā pie sevis, bet tomēr dzirdami šķendēties: Cilvēki, visur šie cilvēki! Par ko viņi padarījuši mūsu kādreiz tik skaisto zemi! Ne viņi prot runāt dzejā, ne atainot dabu audeklā - nu nerunāsim nemaz par garīgumu! Tie pelēkie, kas sakās pielūdzam Debesu Garus, ir gatavie velna pielūdzēji, tieši viņu dēļ mūsu zeme ir pagalam un mēs vēl tagad ciešam no Lielās Sodības sekām. Kur ir taisnība, es prasu, kur?


Cietums
Kelmarina runa patiešām piesaistīja ļaužu uzmanību. Uzmanīgi vērojuši Kelmarinu, kamēr viņš runāja, pēc runas beigām ļauži saskatījās un sāka apspriesties. Līdz Kelmarinam (un arī citiem, kas vēl joprojām bija cietumā ēkā vai pie tās) nonāca tikai nervoza murdoņa. Neizskatījās, ka ļauži grasītos kaut ko darīt, vismaz pagaidām neradās iespaids, ka šeit briest kaut lokāla, bet tomēr revolūcija. Paapspriedušies un acīmredzot, gudrāki nekļuvuši, ļaudis atkal pievērsās Kelmarinam, cerībā ka viņš pateiks kaut ko vairāk. Tomēr, redzēdami, ka te kaut kas notiek, laukumā pulcējās aizvien vairāk un vairāk ļaužu.

Nu, kas tur notiek? - Burlaka kļuva nepacietīgs un paklusā balsī uzsauca Kelmarinam.

Tā kā uz to pašu pusi, kur visi bēgļi šobrīd bija pulcējušies, iznāca arī lodziņi no cietuma kamerām, varēja dzirdēt, ka pagrabā notiek kaut kāda aktivitāte - kaut kas čabēja un varēja dzirdēt klusu runāšanu.


Iebraucamā vieta `Jautrais pārcēlājs`
Vai ta jau prom? - Krodzinieks bija izbrīnīts, kad Eliss palūdza ceļamaizes kuli. - Vai ta uz vakara izrādi - slepkavu pakāršanu - nedomā palikt?

Neko vērtīgu gan Elisam saklausīt neizdevās. Dona Femas kompānija bija patālu un uzvedās klusu, bet vienkāršie sargi, alu ielietojauši, jau bļaurēja kaut kādas muļķības.

[Elony]

"Patiesību zinājām tikai mēs daži cietumsargi." Kelmarins muldējās tālāk. "Paredzēts, ka dons Fems pats ieradīsies nopratināt ieslodzītos, kā rādās, viņa plānos bija novākt lieciniekus. Bet tagad kad mēs, cietumsargi to zinām, ir skaidrs, ka mūsu dzīvības ir briesmās. Tāpēc mēs pavēstām patiesību, lai visi to zina un varbūt izglābu savu dzīvību. Pierādīt mēs to nevaram, jo visa vara tagad ir Fema rokās. Bet esam droši, ka viņš neliks iznīcināt tik daudz ļaužu, kā vesels ciemats. Izplatiet vēsti tālāk. Gan patiesība netiks noklusēta un atradīsies arī pierādījumi pret viņu. Nedrīkst pieļaut, ka slepkava pārņem varu valstī!"

To pateicis, Kelmarins noskrēja no jumta cietuma aizmugurē, pagalmā, un nolēca no malas. Drusku bīstami jau bija, bet nebija vajadzības lieki kavēties. Pirmā stāva jumts jau nav pārāk augstu.

"Labi, tagad dosimies prom arī mēs." viņš pavēstīja Flaumei un devās virzienā prom no krasta un piestātnes, proti, uz meža pusi.

(OOC: es īsti neatceros, vai tur bija žogs vai mūris, vai kaut kas tāds)

[Ungaarijas ragas...]

— Nez, ja sanāks gan jau palikšu. Varbūt izdosies pierunāt paziņu… — Eliss, paraustījis plecus, atbildēja. Viņš centās neizrādīt nepacietību, ka ceļakule kā netiek tā netiek izsniegta. Tikai uzmeta nogaidošu skatienu krodziniekam.

Ja ceļakule beidzot tiek izsniegta, tad Eliss norēķinājies dodas prom uz sarunāto tikšanās vietu.

[Sindra]

Flaume sekoja Kelmarinam. Viņa gan nebija līdz galam pārliecināta, ka iedzīvotāji tik viegli noticēs tādam savārstījumam, bet tas arī nebija svarīgi.
Galvenais vajadzēja doties prom. Un jo ātrāk, ko labāk.

[echo3]

Godājamais, kur tu smalku kungu redzi? - Holens pabrīnījās. - Pilsētnieks gan, tiesa. Tā nu ir iznācis. - Uz jautājumu, ko viņš te dara, zellis neatbildēja. Ja jau uzrunāja par ceļiniekiem, tad gan vīrietis būs pietiekoši attapīgs un pats sapratīs.

Holens dzirdēja, par ko šķendējas elfs, bet pats tā īpaši jautājumiem par Debesu Gariem un to pielūgšanu iepriekš nebija pievērsies. Tāpat kā visi, viņš, kad pienācās, nesa uz templi ziedojumu, ko atdeva mūkiem, bet nekad nebija apdomājis, kāpēc tā jādara, un vai tas ir vai nav pareizi.

[washulis]

Kelmarins sāka savu runu, bet, kamēr viņš runāja un pievērsa visu skatienus sev, Aspērija lēnām devās prom no cietuma, dodoties pa pēdām tiem, kas bija aizgājuši uz kruscelēm. Tos panākt nebija grūti. Viņi bija aizrāvušies ar sarunām, apspriežoties ar vietējiem. Pieejot tuvāk, viņa dzirdēja pieminam Debesu garus un Lielo sodību. Jā, šīs abas lietas viņai nebija svešas.

Aspērija bija devusies līdzi tieši šiem tāpēc, ka vajadzēja uz brīdi aizmukt no pilsētas, pārliecināties, ka neviens nemēģinās iejaukt viņu karaļa ģimenes slepkavībā. Atkal. Kopā ar šiem cilvēkiem, kas šķiet bija pieminējuši kalnus un elfus, tas pat varētu būt viegli iespējams. Varbūt pat kaut kādā veidā piepalīdzēt, ja vajadzēs. Sakiet lūdzu, kur jūs tieši tagad dodaties? Drīkstu pievienoties, kamēr šie ārprāti būs beigušies? Viņa uzrunāja šeit esošos.

[echo3]

Bet jaunkundz... - Holens izskatījās samulsis. Bija jau arī, par ko! Augstdzimusi dāma tā nāk klāt un runā - te visai "zemkoka" sabiedrībai būs nedēļu, ko pārspriest. Tad puisis attapās un pielēca kājās. Paklanījies, atbildēja, - Ar prieku Jūs pavadīšu, jaunkundz. - Prieku Holens patiesībā nekādu nejuta, bet ko gan vēl te varētu atbildēt? Tāpat kalējzellis nelikās saprotam, kādus "ārprātus" jaunkundze piemin.

[Miervaldis Gotiņ...]

Cietums
Ļaudis nekādu savādāku reakciju uz Kelmarina paziņojuma turpinājumu neizrādīja. Kad Kelmarins apklusa, ļaudis atkal sāka savā starpā bubināt, bet neko vairāk Kelmarins arī nepamanīja, jo nokāpa no jumta.

Prom no cietuma Kelmarinam un Flaumei piebiedrojās arī Burlaka. Jūrnieki aplavījās gar ēkas stūri un pazuda piestātnes virzienā.

Ceļš prom no cietuma izvēlētajā virzienā nebija diez ko parocīgs - akmeņi un sīki krūmāji. Nekādas taciņas nebija, nācās laipot pa akmeņiem un spraukties starp krūmiem. Pozitīvi bija tas, ka tie ātri aizsedza bēgļus skatienam, ja nu gadījumā kāds nāktu skatīties, kas notiek cietuma otrā pusē. Katrā ziņā to, ka šie cilvēki pazuda attiecīgajā virzienā, varēja redzēt tie vīri, kas strādāja iebraucamās vietas dienesta pagalmā.


Iebraucamā vieta `Jautrais Pārcēlājs`
Eliss saņēma ceļakuli bez īpašas kavēšanās. Krodzinieks vēl novēlēja veiksmīgu dienu, un atgādināja, ka slepkavu pakāršanas izrāde `būšot tā vērta`. Ejot ārā pa kroga durvīm, viņš saskrējās ar kareivi, kurš aizelsies un pārsistu galvu iesteidzās kroga telpā un visiem paziņoja, ka karaļa slepkavas ir izbēguši.


Krustceles
Aspērija pa ceļam uz krustcelēm bija redzējusi, kā van Trābenhūzs un Norens ar visu bulli bija iestrēguši blakus iebraucamās vietas malkas placim - bullis bija atradis zālāju un ne sitams negribēja no tā doties prom. Iespiedis visas 4 kājas zemē, dzīvnieks lika iekšā lepno zālāju, par spīti gan īpašnieka un kopēja kopīgajiem mēģinājumiem viņu aizstumt/aizvilkt/aizbīdīt tālāk, gan arī iebraucamās vietas strādnieku protestiem.

Aspērijas ierašanās zemkoka sabiedrībā patiešām izsauca rezonansi. 4 noplukušie vīreļi, lai arī ko būtu darījuši, pameta to novārtā un aplūkoja Aspēriju, arī ģimene uz bērniem likās izbrīnīta. Vecais elfs, apveltījis Aspēriju ar nelaipnu skatienu, turpināja šķendēties par to, ka cilvēki ir vainīgi pie tā, ka zemi piemeklē viena nelaime pēc otras, un ka vecajos labajos laikos, kad elfi esot bijusi sabiedrība elite un toņa noteicēji, nekas tāds neesot bijis pieredzēts, līdz pat Lielajai Debesu Sodībai. Savukārt raganai līdzīgā večiņa pietenterēja pie Aspērijas un čerkstošā balstiņā sāka vervelēt: Meitiņ, es tev pazīlēšu, kāds liktenis tevi gaida, tikai par 3 sudraba monētām! Bet par 5 monētām es tev izzīlēšu bagātu precinieku ar muižu pūrā!

Savukārt Tils, bez kādas nedrošības balsī vai uzvedībā atbildēja uz Aspērijas jautājumu: Man vajadzētu nokļūt Manohālas hercogistē, man tur mitinās radinieki.

Neklausies, ko tā prātu izdzīvojusī vecene muld! Tikai elfiem vecums neietekmē prāta spējas! - Elfs centās brīdināt Aspēriju, tomēr viņš pats savam tik tikko izteiktajam apgalvojumam likās visai slikta ilustrācija esam. - Likteņa zīlētāja atradusies. Starp mums, elfiem, savulaik tādi patiešām bija, bet cilvēki ir vieni vienīgi krāpnieki. Naudu gan paņems, bet galvu piestāstīs pilnu ar pašsagudrotām muļķībām. Un zini, kad visi šie ārprāti beigsies? Tad, kad Debesu Gari aizvāksies no šīs zemes. Jā, viņi te ir, un viņi te ir tāpēc, lai sodītu visus mūs par mūsu dumjību. Un es pat zinu, kur viņi dzīvo. - Te, pamanījis, ka 4 noplukušie vīri viņu uzmanīgi vēro, elfs apklusa. Brīdi padomājis, viņš turpināja: - Kaut gan to jau visi zin, pat šie mazie bērni. Visi zin to, ka Debesu Gari dzīvo debesīs!

[Ungaarijas ragas...]

Pamanījis sarga pārsisto galvu, Eliss neko neteica, tikai ticis ārpus kroga ļoti ātrā gaitā devās prom no tā, drošības dēļ vispirms paiedamies pretējā virzienā savam patiesajam mērķim, un tad ārpus kroga redzamības loka atkal nogriezdamies uz to pusi, kur vajag.

Pie pilsētiņas robežas, kamēr pagāja garām sargiem, Eliss gan savu soli palēnināja, izlikdamies, ka ir parasts ceļotājs, kurš vienkārši dodas savās gaitās. Tālāk topošais tirgonis devās Holena norādītajā virzienā, kamēr ieraudzīja krustceles ar kolorīto kompāniju.
— Laba diena, krietnie ceļotāji, — viņš uzsauca visiem pie ozola sēdošajiem, tad ikdienišķā balsī uzrunāja Holenu, Tilu un Linnu, uzmetis vienu apburošu skatienu arī Aspērijai, — Nu ko, ejam?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 05.02.2010 12:24

[echo3]

Ejam. - Holens pacēla Linnas saini, tad tikpat pieklājīgi, kā bija sasveicinājies, atvadījās no raibā ceļinieku bara. Kurp ejam - to viņš skaļi neteica, bet sāka soļot pa ceļu Manohālas hercogistes virzienā.

Ticis jau labu gabalu nostāk, kur svešas ausis nedzirdēs, zellis teica Elisam, - Būtu laikam laiks iepazīties. Mani sauc Holens. Kā Tevi? Un Jūs, jaunkundz? - Holens paskatījās uz Aspēriju, bet tūlīt atkal pievērsās Elisam, - Kas ostā notiek?

[Ungaarijas ragas...]

— Visu gaišu! — tika veltīts palicējiem no Elisa puses.

— Es esmu Eliss Vuds, prieks jums piebiedroties. Ostā beidzot ir atklājuši, ka cietumnieki izbēguši. Es gan nepaliku, lai noklausītos visu sarga sakāmo… — jaunais ceļotājs pasmaidīja, un tad tā kā garāmejot apvaicājās, — Mēs dodamies uz Manohālas hercogisti?

Elisa seja palika viegli ieinteresēta par spīti nepatīkamajām atklāsmēm, kas kņudināja iekšas.