S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Miervaldis Gotiņ...]

Marodieris netraucēts tika līdz kāpnēm, tomēr nebija uzkāpis vēl pat pāris pakāpienus, kad jau sadzirdēja aiz muguras kādu strauji tuvojamies. Tie, kas no augšas piesedza Marodiera pārvietošanos, ieraudzīja, ka, parādījušās no aizbruņutransportiera, viņam strauji pietuvojas 2 spīdošas acis.

PDA kopējā kanālā atnāca jauna ziņa:

Kā jums tur iet, vai vēl turaties?

[echo3]

Igors uzreiz neatbildēja. Tas, kas notika tepat tuvumā, bija svarīgāk. Viņš turpināja vērot.

[Semijs]

-Rāpies augšā!-
Artūrs uzbļāva Marodierim un ar savu kalašņikovu sāka šaut pa garākām kārtām uz spīdīgajām acīm, galvenais bija, lai viņi netiek klāt.

[Marodieris]

Ieraudzījis Artūra sejas izteiksmi Marodieris metās augšā pa kāpnēm.

[Sindra]

Pēc Artūra sauciena Olga aši aizmetās līdz trepēm un iekārtojās otrā pusē kāpnēm, lai varētu šaut pa monstru.
Viņa šāva tikpat sirdīgi kā Artūrs un lodes netaupīja. Monstru vajadzēja piebeigt pirms tas paspēja uzrāpties līdz viņiem.

[Miervaldis Gotiņ...]

Artūrs un Olga pa abiem salaida neredzamajā monstrā tik daudz ložu, ka tas vairs nekādi nebija savietojams ar mutanta dzīvību. Izdvesis negantu rēcienu, monstrs materializējās jau uz zemes un palika nekustīgi guļam. Ja viņam uzspīdina gaismu vai apskata ķermeni ar nakts redzamības brillēm - izskatās, it kā mutants būtu izlaists caur gaļas maļamo mašīnu, un zem viņa sāk plesties ļoti liela tumša peļķe.

Visa tā rezultātā Marodierim vairs nekas netraucēja brīvi uzkāpt uz jumta.

Viesi no ziemeļiem tikmēr jau bija pietuvojušies līdz kādiem 50 metriem, tad arī viņu pusē atskanēja jau pazīstamie rēcieni un sāka rībēt šāvieni. Viesi šāva īsām kārtām, un šāvienu uzliesmojumi liecināja, ka viņi turas visai kompakti kopā, piesegdami viens otra muguru.

[echo3]

Igors palūkojās atpakaļ - Artūrs un Olga laikam bija monstru piebeiguši, un Marodieris uzrāpās uz jumta. Tas bija labi. Toties šurpnācēji bija uzsākuši kauju ar asinssūcējiem.

Ko darām? - Igors nolēma aprunāties ar zinošākiem, un konkrētāk - Marodieri. - Mums ir laika apmēram 2 stundas, tad būs Izvirdums. Marodieri - cik cilvēkiem ir vieta bunkurā? Tur, kur tagad šaudās, ir septiņi, man šķiet, militārie stalkeri, kas nāk šurp. Sliktums ir tas, ka viņiem ir pirms divām dienām nogalināta un aplaupīta stalkera PDA. Un kas tur, lejā, notika ar asinssūcējiem?

[Elony]

Mest granātu bija par tālu, tāpēc Aleksandrs caur tēmēkli sāka meklēt upurus. Drusku jau nejauki, ņemot vērā, ka tiem arī uzbruka asinssūcēji, bet izlikties par mirušu Stalkeri nedrīkst. Tātad tie bija sliktie, bandīti vai izraidītie...

Čečeni jau arī bija sliktie, vai ne? Dumpinieki, kas pasludināja neatkarību, bet aplaupīja vilcienus, mašīnas un naftas vadus. Teroristi un bandīti. Viņi, armija, bija labie...
Toreiz gan bija vieglāk, jo bija pavēles.

A šeit nācās pašam pieņemt lēmumus. Viņš netaisījās apspriesties ar citiem. Tāpat izeja bija viena un tad labāk pašam uzņemties atbildību. Pareizāk, grēku.

Aleksandrs šāva tā, lai trāpītu galvās. Šauj tik ilgi, līdz redzami kustīgi mērķi - nav svarīgi, asinssūcēji, vai cilvēki.

Šo rakstu rediģēja Elony: 18.12.2009 10:47

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs paspēja sašaut 3 siluetus, pirms nācēji saprata, ka no blokposta jumta šoreiz šauj pa viņiem un vērsa savu uguni pret blokposta jumtu. Pirmie šāvieni nebija diez ko precīzi un nevienu uz jumta neķēra, tomēr aizsvilpa pāri vai blakus. Nācēji arī kaut ko klaigāja, tomēr šāvienu rīboņā īsti nevarēja saprast, ko tieši. Tad no nācēju puses atskanēja nodunēja dobjāks šāviens, kurā pieredzējušie/dienējušie/karojušie varēja atpazīt zemstobra granātmetēju. Acumirkli vēlāk ēkas sienu netālu no vietas, kur sākās jumts, ieplosīja sprādziens - pašķīda uguns un uz visām pusēm aizlidoja silikātķieģeļu lauskas. Granātas šķembas gan nevienu neķēra.

Izdzīvojušie nācēji savas atbildes uguns aizsegā bija sameklējuši aizsegu, lielākoties kokus, kas auga apbus šosejai. Vēl joprojām viņi brīdi pa brīdim raidīja šāvienus arī zemāk un sāniski - šķiet, ka asinssūcēji nebija atteikušies no domas nomedīt vēl kādu cilvēku.

[echo3]

Igors pa nācējiem nešāva. Aleksandra piepeši atklātā uguns vīrietim bija nepatīkams pārsteigums. Tas izskatījās visai psihopātiski. Reakciju no otras puses Igors uztvēra kā pilnīgi adekvātu. - Kāda velna pēc? - Viņš noprasīja, līdzko radās klusāks brīdis.

[Elony]

"Šie uzdodas par mirušu stalkeri, tā dara tikai tie, kam ir netīri nodomi. Pielaidīsi klāt, pats nožēlosi." Aleksandrs atsaucās Igoram tik īsi, cik varēja. Viņš manīja, cik situācija ir bīstama, bet jumts joprojām bija laba pozīcija. Nogūlies tā, lai iespēja viņu aizķert būtu minimāla, viņš centās atrast personu ar granātmetēju un likvidēt. Vispār šāva pa katru, kas parādījās no koku aizsega vai pavērsa uguni pret asinssūcējiem. Atlika cerēt, ka asinssūcēju un Aleksandra apvienotie spēki likvidēs šos "pacanus".
"Ja nepalīdzēsi, tinies lejā!" viņš vēl uzsauca Igoram.

[Sindra]

Uz jumta atrasties bija nedroši. Lodes kaut kur aizsvilpa gar ausīm.
Olga bīdījās uz kāpņu pusi. Lai vai kā.. viņa tāpat nevarēja palīdzēt, jo bez tumsas redzamības brillēm varēja šaut tikai uz aklo.
Nez vai tas bija nepieciešams.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nakts viesi, gluži kā sarunājuši, pēkšņi atklāja ļoti blīvu uguni Aleksandra virzienā. Šāvieni šoreiz bija daudz precīzāki, un Aleksandram nācās pierauties aizsegā, lai viņam netrāpītu. Kaut arī vienlaicīgi šāva ne vairāk kā 2 uzbrucēji, tomēr viņi bieži mainījās, un viņu šāvienu uzliesmojumi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Beidzot silueti bija pazuduši skatienam - viņi acīmredzot bija tikuši pie betona žogu, kurš ieskāva blokposta teritoriju. Pie kam nevienu no viņam paliekot pusceļā Aleksandram neizdevās pamanīt.

Uz brīdi iestājās klusums, tad atkal to pāršķēla gara kārta žoga otrā pusē. Pie kam, spriežot pēc vietas, uz uzliesmoja šāvienu atblāzma (pa kreisi no vārtiem) - šie pretinieki uz vietas nestāvēja un kustējās ātri.

Līdz žogam no jumta ir kādi 15-20 metri.

[Semijs]

Pēc granātmetēja Artūrs nometās guļus un turēja galvu, kad lidoja lodes. Kad viss apklusa, viņš neapmierināts noburķšķēja.
-Pie velna! Te sākumā šauj un tad uzdod jautājumus? Ptfu, vajadzēja palikt Afganistānā!-
Aizrāpojis līdz kāpnēm, puisis palūkojās lejā vai neviens nav izdomājis nākt ciemos un tad paskatījies uz Marodieri, teica viņam.
-Lienam lejā pārsteigt viņus, šaubos vai viņiem ir runājams garastāvoklis.-

[Sindra]

Nokāpusi no jumta, Olga turējās pie Marodiera un Artūra.
Acīmredzot šāvēji nāca arvien tuvāk. Sieviete īsti nezināja, ko iesākt.
Tikai grozījās uz rinķi kā uzmanīdamās, lai viņai kāds nepiezogas un turēja automātu šaušanas gatavībā.

[Elony]

Aleksandrs pieliecās, lai izvairītos no lodēm, kas viņu varēja padarīt aukstu, bet jumtu atstāt vēl netaisījās. Viņš izlēma likt lietā palikušās granātas. Manot, ka pretinieki ir tikuši otrā pusē, viņš izvilka drošinātāju un saspieda rokturu, nogaidījis vajadzīgās sekundes, lai granāta sprāgtu apmēram brīdī, kad sasniedz zemi, viņš meta to uz vārtu pusi. Kā rādās, pretinieki bija apskrējuši apkārt žogam un taisījās tikt iekšā pa vārtiem, drošības labad tādā pašā veidā viņš otru granātu pārmeta pāri žogam apmēram tajā vietā, kur notika pēdējā šaušana.

[echo3]

Igors neko vairāk negaidīja, un arī kāpa lejā no jumta. Viņš atcerējās pirmo šaudīšanos un to, kā telpās bija atskanējis rēciens un tad tāda kā smilkstēšana. Tagad Igors devās uz durvīm un, automātu turēdams pilnīgā gatavībā, nozuda tajās tikpat veikli, kā kustējās tie, no ziemeļiem nākošie. Vīrietis meklēja, iespējams, vēl dzīvo asinssūcēju. Lai piebeigtu, protams.

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs
Pēc Aleksandra pirmās granātas sprādziena atskanēja negants rēciens, pēc otrās sprādziena gan nekāda reakcija nesekoja. Šāvieni viņpus blokposta žogam, kreisajā (rietumu) pusē gan brīdi pa brīdim turpinājas, taču tie ātri pārvietojās te uz vienu, te uz otru pusi. Turpat brīdi pa brīdim skanēja arī negantie asinssūcēju rēcieni.

Tad piepeši norībēja spēcīgs sprādziens viņpus žogam pavisam otrā, labajā (austrumu) pusē. Sprādziens bija spēcīgāks par granātu sprādzieniem, un pēc tā atskanēja skaļa vaimanāšana.


Igors
Tik tiešām, blokposta telpās, turpat netālu no durvīm zemē palielā tumšā peļķē, gulēja liels asinssūcējs un klusi sēca. Nomanījis Igora ienākšanu, viņš ierēcās, taču rēciens neiznāca sevišķi pārliecinošs, un centās piecelties kaut vai puszviļus. Kaut arī nepārliecinoši un lēnām, viņam tas tomēr izdevās - mutants, atbalstījies uz elkoņa, piecēlās puszviļus un, nikni sēkdams, grasījās celties tālāk.

[echo3]

Tur nebija, ko gaidīt, un Igors, gluži kā medībās, precīzi tēmējot pacentās asinssūcēju nošaut. Īsām kārtām, un tikai tik, cik nepieciešams. Tad viņš ātri savāca medikamentu mugursomas un nonesa pagrabā, pie reizes pārlaižot skatu, cik tas plašs, un vispār - kas tur ir vai nav. Pēc īsa brīža Igors jau atkal bija uzkāрis augšā. Viņš gāja uz ārdurvju aili, kad austrumu pusē atskanēja krietns blīkšķis. Kāds uzpērās mīnai? Nupat Igors jau bija nolēmis uzspļaut visām cilvēku sagudrotajām "attiecībām" - it kā ar Zonas nejēdzībām nepietiktu - tāpēc devās izpētīt, kas austrumu pusē notiek. Ja vien tur vispār var tikt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Asinssūcēja mēģinājumi piecelties apsīka brīdī, kad Igors iešāva viņam galvā. Izdvesis pēdējo žēlo sēcienu, mutants sabruka zemē un vairs nekustējās.

Pagrabs bija gana plašs - tā kvadratūra bija tieši tāda pati, kā ēkas/jumta kvadratūra. Pagrabā bija tumšs un mitrs, viet vietām bija zaļganas, spīdošas un burbuļojošas anomālās vielas `ķīseļa` peļķes, tomēr caur tām varēja izlaipot. Pagraba tālākajā galā atradās vairāki matrači un automašīnu (bruņutransportiera?) sēdekļi - acīmredzot, šis pagrabs jau ne reizi vien bija ticis izmantots par vietu, kur pārlaist Izvirdumu, un kāds bija pacenties to attiecīgi iekārtot. Tiesa, interjers bija mazliet cietis no mitruma - matrači un sēdekļi vietām bija appelējuši.

Ja Igors, lai tiktu ārā no blokposta perimetra, iziet pa dienvidu vārtiem (pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem viņi vakarā ienāca blokpostā), tad viņš pamana, ka no viņa labās (jeb rietumu) puses viņam, klusi sēkdams, tuvojas liels asinssūcējs ar izslēgtu neredzamību.

[Uz vakarpusi pacentīšos ielikt apkārtnes shēmu]