Prasolas zeme, [GM][PZP][C] fantasy - cīņa pret orkofobiju Opcijas

[echo3]

Holens mazliet samulsa. Viņš nebija pieradis klausīties citu ļaužu dzīvesstāstus - galu galā, tam, kurš strādā no ausmas līdz rietam, nav daudz brīvā laika sarunāties. Un tajās retajās reizēs, kad zellim bija iznācis pabūt kopā ar kādu jauku meiteni, ne viņš, ne viņa nebija runājuši ļoti nopietnas lietas. Tāpēc Holenam nācās sasparoties, lai jel ko atbildētu. - Vai tie ir laipni ļaudis?

[Miervaldis Gotiņ...]

Kuģis strauji tuvojās piestātnei. Tiklīdz tas bija pietiekoši tuvu, matroži pārmeta tauvas uz krastu, kur ostas strādnieki tās notvēra un sāka vilkt kuģi pie krasta, lai to nostiprinātu.

Mazliet tālāk krastā stāvēja karaļa sardzes vīri, daudz lielākā skaitā nekā parasti. Izskatījās, ka viņi ir nostājušies tā, lai neviens nepamanīts vai nenoķerts netiktu prom no kuģa.


2. klases klājs
Tils ar interesi vēroja (un klausījās) gan Holena un Linnas sarunu, gan arī tuvojošos krastu, tomēr sarunās neiesaistījās.

[Sindra]

Flaume pasmaidīja par barona teikto.
"Jā, nu liela daļa, no tā, ko mēļo būs tiesa." viņa vienkārši noteica, bet smalkāk apskatīt magu spējas viņa gan nevēlējās.
Meitenes uzmanību arī piesaistīja krastā gaidošā karaļa sardze.
"Cik savādi." viņa noteica un piecēlusies piegāja pie borta, kur varēja labāk saskatīt krastā notiekošo.
"Jums būs bijusi taisnība par nemieriem karaļa pilī. Tikai liekas, ka mums nemaz nebūs jādodas uz krogu, lai uzzinātu, kas īsti ir noticis." Flaume domīgi novilka vērdamās uz pastiprināto apsardzi. Nebija šaubu, ka uz brigas atrodas kāds, kuru bija nepieciešams aizturēt.

[Vilks]

Kā jau teicu, ļoti sen neesmu viņus sastapusi, Linna bezrūpīgi atbildēja. Viņai acīmredzami uzlabojās garastāvoklis. Tomēr es vienmēr ceļu, ka ceļā satikšu laipnus ļaudis..un ceļa sākums izskatās daudzsološs. Viņa ieskatījās Holenam acīs un atkal mīlīgi pasmaidīja.

Sarunas laikā viņa ievēroja, ka apsardzes vīru ir diezgan daudz..bet pašlaik viņu tas neinteresēja.

Šo rakstu rediģēja Vilks: 14.12.2009 15:01

[echo3]

Kad Linna ielūkojās Holena acīs, viņai ieraudzīja, ka, neraugoties uz puiša ne pārāk veiklo runu, acis Holenam ir vērīgas. Smaids, ko Holens veltīja Linnai, bija patīkams, bet ne vairāk kā vienkārši pieklājīgs. Zellis palūkojās uz krastu. Tur bija neierasti daudz kareivju, bet, tā kā iemeslu Holens nezināja, tad par to neuztraucās un atkal pagrieza seju pret Linnu. - Tu neatceries pat, vai viņi bija laipni? Tad gan tas ir bijis ļoti, ļoti sen. Vai ceļu pie viņiem vēl atceries?

[Miervaldis Gotiņ...]

1. klases klājs
Van Trābenhūzs arī piecēlās kājās un aplūkoja sargus, kas drūzmējās piestātnē.

Tas nav uz labu, - viņš klusām murmināja, - nepavisam nav.

[Elony]

Kelmarins pamanīja, ka krastā notiek kāda pulcēšanās.
"Kareivji?" viņš balsī noskatījās. "Iespējams, ka uz kuģi ir kāds bandīts, jāpārliecinās, ka ar manām mantām viss ir kārtībā." Kelmarins piegāja pie savas somas stūrī un sāka to pārbaudīt.

Šo rakstu rediģēja Elony: 15.12.2009 16:04

[Vilks]

Ceļi jau paši nemaina savas atrašanās vietas, tos aizmirst un pazaudēt nemaz nevar...atšķirībā no mazākām lietām, Linna smējās. Viņa bija atradusi sarunbiedru un tas, ka viņš bija nedaudz rezervēts, viņai netraucēja.

Tad meitene norādīja uz krastu un mazliet nopietnāk jautāja: Domā, tam ir kāda nozīme, ka tik daudz kareivju? Nevarētu teikt, ka mani tas satrauc, bet interesanti.

[echo3]

Cik esmu braucis, kareivji ostās ir vienmēr. - Holens teica. - Bet te viņu tagad ir tik daudz, ka es nezinu, ko domāt.

[Semijs]

Baloks saprata, ka pīpēt nesanāks kādu brīdi un iztīrījis pīpi, ievietoja to atpakaļ somiņā. Rosība pie krasta elfam nepatika nu dien, jo viņš zināja, ka visticamāk piesaistīs lielāko daļu uzmanības, tādēļ Baloks sāka neuzkrītoši staigāt pa klāju, skatīdamies, vai nav kāda vieta, kur varētu pār bortu pārrāpties un tikt prom no ostas nemanītam.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ostas matroži pierastām, automātiskām kustībām pievilka kuģi pie piestātnes. Izskatījās, ka karaļa sardzes aktivitāte krastā darīja bažīgu arī apkalpi, gan kapteinis, gan matroži piesardzīgi un nogaidoši vēroja notiekošo. Kapteinis nervozi smēķēja.

Tils neuzkrītoši paslēpās aiz Holena un Linnas, Norens turpināja glaudīt vērsim purnu.

Nu jau varēja redzēt, ka krietna puse sardzes žņaudzīja rokās uzvilktus arbaletus. Sevišķi rūpīgi viņi vēroja Baloku.

Tiklīdz ostas matroži pārmeta uz kuģi trapu, pa to cienīgiem soļiem uz klāja (kas sanāk 2. klases klājs) uzkāpa svarīgs vīrs, acīmredzot, ostas sardzes priekšnieks vai vismaz puspriekšnieks.

Labrītiņ! - Viņš uzsvērti laipni sveicināja klātesošos, vērsdamies visupirms jau pie kapteiņa. - Saimniek, vai visi braucēji, kas Prasomālā uzkāpa uz klāja, vēl joprojām atrodas uz kuģa? Neviens pa ceļam neizkāpa, neaizbrauca ar laivu vai netika izsēdināts kaut kur citur? Vispār tas ir jautājums visiem! - sardzes priekšnieks pārlaida draudīgu skatienu visiem pasažieriem.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 16.12.2009 09:29

[Elony]

Kelmarins apsēdās uz soliņa ar savu somu rokās, kā cilvēks, kurš uztraucas par savu īpašumu. Skatījās uz kareivjiem un viņu vadoni neapmierināti un drusku bailīgi. Uz mirkli aizomīgi nopētīja Baloku un centās saskatīt puiku bezbiļetnieku, sak, ka tie abi varētu būt šī trača iemesls.
Pats viņš netaisījās uzsākt sarunu, no šitādiem labāk pa gabalu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.12.2009 09:35

[echo3]

Holens neizskatījās ne vainīgs, ne izbijies. Līst priekšā ar atbildēm kuģa kapteinim un abiem augstdzimušajiem, kas joprojām stāvēja uz klāja, zellis netaisījās. Tā neklājas darīt. Bez tam viņš skaidri zināja, ka kuģis līča vidū nekur piestāt nevarēja. Par kuģa laivu atbild kuģa komanda, to pasažieri nemaz redzēt nevar, un, ka kāds būtu lēcis pāri bortam, to Holens arī, nudien, nebija pamanījis.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kapteinis pārlaida skatienu pāri 2. klases klājam, tad pakāpās augšā uz 1. klases klāju un aplūkoja arī tur esošos. Van Trābenhūzs pietrūkās kājās un, atspiedies pret reliņiem, arī vēroja uz 2. klases klāja notiekošo.

Nē, kungs, visi ir šeit, - viņš beidzot atbildēja, - Neviens nav pazudis. Nekur neesam pa ceļam stājušies, kā izbraucām no Prasomālas, tā ieradāmies šeit, un viss.

Matroži piekrītoši māja ar galvām. Sardzes priekšnieks tikmēr pastaigājās pa 2. klases klāju, kritiski aplūkodams pasažierus: Vai jūs to apstiprinat? Kuģis pa vidam nekur nestājās un nelaida ārā kādus braucējus? Visi ir te?

[echo3]

Holens atbildēja tikai tad, kad sardzes priekšnieks nostājās tieši viņa priekšā un jautājoši paskatījās. Ja prasa tieši, tad, protams, ir jāatbild. - Kuģis nekur nestājās, kungs.

[Sindra]

Flaume domīgi noskatījās kā karavīri sāk okšķerēties pa kuģi.
Barona nervozitāte meitenei likās amizanta. Interesanti vai šim pašam kaut kas nav aiz ādas.

Katrā ziņā uz brigas nebija pārāk daudz pasažieru un gan jau sargi ātri vien atradīs to, ko meklēja.

[Semijs]

Baloks saprata, ka meklēt slēptuvi vairs nepaspēs un pielādētie arbaleti neieviesa visai lielu pašpārliecību uz doto mirkli, bet elfs par to neraizējās, viņš juta, ka uz viņu skatās vairāki cilvēki un ignorēja to, tagad galvenais bija neieberzties uz sardzes priekšnieku, kas sāka staigāt apkārt pa klāju un iztaujāt visus. Tiklīdz sargs bija ticis līdz elfam, tad Baloks ieturēdams īsu pauzi, auksti atbildēja.
-Visi te..-

Baloks bija nedaudz sasprindzis, labā roka bija gatava veiklai kustībai, lai varētu tvert pēc naža un triekt to sarga rīkle.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 16.12.2009 16:40

[washulis]

"Mirstošs cilvēks." Tas lika Aspērijai novērsties. Man žēl. Viņa teica, lai gan it nemaz nepazina šo mirstošo cilvēku, un arī ne visai pašu Selu. Bet tas taču bija pieklājīgi teikt, ka žēl par mirstošiem cilvēkiem, vai ne? Neliels žēlums balsī bija dzirdams, bet personiskāka informācija spētu to padarīt dabiskāku. Es... nezinu. Laikam balstos uz vecā labā varianta, vārdā "kur deguns rāda." Bez diža mērķa. Viņa godīgi teica, ielaižot roku matos, tos nedaudz sapurinot, lai nekristu acīs. Pēc tam pelēkais skatiens aizslīdēja līdz krastam. Matroži, ostas darbinieki, karavīri, vēl visādi... paga! Karavīri? Ko gan šī gvarde cer atrast uz kuģa?

Kuģim pilnībā pietauvojoties, sākās izjautāšana. Varu apstiprināt, kuģis ne reizi neapstājās, neuzņemot nevienu pasažieri, tā pat arī neizmeta nevienu. Viņa atkārtoja citu jau teikto. Vai viņi to zēnu meklē, kas brauca bez biļetes?

[Vilks]

Kareivjiem uznākot uz klāja, Linna palika klusa un centās izskatīties īpaši neuzkrītoši. Tikai tad, kad sardzes priekšnieks bija pienācis klāt un Holens viņam atbildēja, arī viņa paskatījās un pamāja ar galvu, apstiprinot blakusstāvētāja sacīto.

[Miervaldis Gotiņ...]

2. klases klājs
Apstaigājis pasažierus, sardzes priekšnieks nostājās kuģa priekšgala tehniskajā nodalījumā un veltīja jūras braucējiem kārtējo bargo skatienu.

Ļoti labi, ļoti labi. - Viņš apmierināts nobubināja un tad, atkal pacēlis balsi un, iespiedis rokas sānos, paziņoja: - Saskaņā ar dona Femas, karaļa sardzes priekšnieka un lielinvkizitora pavēli, es jūs visus arestēju uz aizdomu pamata par Prasomālas karaliskās ģimenes un viņu tuvāko līdzgaitnieku slepkavību iedzīvošanās nolūkā! Brīdinu, ja jelkāda pretošanās ir bezjēdzīga! - Sardzes priekšnieks pamāja ar roku uz kareivjiem, kuri paklausīgi notēmēja arbaletus uz kuģa esošo cilvēku virzienā. - Marš pa vienam nost no kuģa! Un nedomājiet taisīt jokus! Sāksim ar kapteini!

Kapteinim izbrīnā atkārās žoklis, un no tā izkrita smirdīgā pīpe. Tomēr viņa uzvedība liecināja, ka jūrnieks nekur negrasās doties, kā rezultātā sardzes priekšnieks pamāja ar roku, un viens no arbalistiem izšāva. Bulta iecirtās reliņos, pret kuriem kapteinis bija atbalstījies ar vēderu. Šis arguments viņu pārliecināja - kapteinis nokāpa no stūres klāja uz 2. klases klāju un pa trapu izkāpa piestātnē, kur kareivji viņu pārmeklēja, atsavinot personiskās lietas un, sasējuši rokas, aizveda.

Nākošais! - valdonīgi uzsauca sardzes priekšnieks, un kapteiņa pēdās devās arī visi 4 matroži. Bultu izšāvušais kareivis steigšus pārlādēja arbaletu.

Kas ar mums tagad būs? - Tils bailīgi ievaicājās Holena un Linnas virzienā.


1. klases klājs
Arestēt visus? - Van Trābenhūzs novaidējās. - Par karaliskās ģimenes slepkavību? Man ar to nav nekāda sakara, bet vai tad karaļa sardze klausīsies! - Viņš brīdi nervozi lauzīja rokas, bet, kad kareivis izšāva brīdinošo bultu uz kapteini, Van Trābenhūzs acīmredzami sašļuka - viņš atslīga uz sola, saķēris rokās galvu un klusi vaidēja.