S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

Igors palocīja galvu, ka saprot. Neatbildēja tāpēc, ka rakstīja PDA jautājumu, adresētu vecā blokposta pašreizējiem iemītniekiem par to, kas notiek mežmalā. Atbildi gaidīdams, atkal pabāza galvu - vai armijnieki ir aizvākušies?

[Sindra]

"Es arī labāk ar monstriem." Olga izteica savu viedokli, lai gan viņas pieredzējušākie biedri jau bija tā kā izlēmuši.
Sievietei likās, ka varētu būt lielākas problēmas šaut uz cilvēkiem nekā uz kaut kādiem briesmoņiem.
Pie cilvēku galināšanas viņai vēl bija jāpierod.

[Miervaldis Gotiņ...]

Patruļa turpināja atkāpties un drīz pazuda skatienam aiz krūmiem.

Mežmalā kņada pamazām apklusa, un tās izskaņā, nebalsī aurodams, izskrēja cilvēks, kura izskats liecināja, ka viņš visdrīzāk pieder bandītu grupējumam. Cilvēks skrēja šurp, tieši virsū Aleksandram, kaut arī viņus vēl šķīra vairāk kā 100 metru. Cilvēks skrēja, kā no nāves bēgdams, cik nu ātri vien pa garo zāli varēja paskriet. Pēkšņi neredzama roka parāva cilvēku pa kreisi, viņš uz acumirkli palika karājoties gaisā, tad, nelabi kliegdams, sāka sarauties mazāks. Neko ilga saraušanās nesanāca - cilvēks burtiski eksplodēja. Pēc tam pāris reizes eksplozija vēl atkārtojās ar tukšu gaisu, kamēr apklusa.

Mirkli vēlāk metrus 20 aiz negadījuma vietas, iepriekš neredzams, piepeši materializējās asinssūcējs. Brīdi pastāvējis un pavērojis vietu, kur tik tikko bija izgaisis bēglis, mutants pagriezās un, nesteidzīgi soļodams, atgriezās mežā.

Igors tikmēr uz PDA saņēma ziņu:

Mežmalā uz rietumiem no vecā blokposta tais purvājos pēdējā laikā parādījusies neganta asinssūcēju banda, tur labāk nerādīties.

[echo3]

(OOC - Kurā pusē mums ir ceļš?)

Skats bija aizraujošs. Ja ne mutants, tad "dzirnavas" (laikam?). Nu ko, secinājumi nav iepriecinoši - uz priekšu nevar, atpakaļ nevar, uz sāniem nav kur.

Jātiek pāri ceļam, tā? - Igors meklēja apstiprinājumu Aleksandra iepriekšējā pieredzē. - Bet ceļu kontrolē snaiperis, kam vēl nav beidzies entuziasms un patronas. Vai arī ir kāda cita ideja?

[Elony]

Aleksandrs brīdi klusēja. "Nezinu, lienam pagaidām atpakaļ un tad paralēli ceļam uz ziemeļiem. Kā redzams, mežā iekšā līst nevar. Un kā jau tu teici, uz ceļa arī ne. Ja zāle šeit būs pietiekami gara, gan tiksim uz priekšu. Tur tālāk varēsim pagriezties vairāk uz ceļa pusi, jo būsim pietiekami tālu no snaiperi un tur jau būs arī blokposts." viņš teica.
"Vispār nesaprotu, kas šeit notiek. Asinsūcēji un kontrolieri nav monstri, kurus bieži varētu sastapt kordonā. Tikai dziļāk Zonā. Gribētos zināt, kāda velna pēc tie no centra lien uz malām." Aleksandrs piebilda.

Ja neviens neiebilst, viņš sāk doties uz priekšu, nevis lien pa zemi, bet iet, sakumpušu muguru. Gatavs mesties zālē, ja nu kas. Cenšas būt pa vidu mežam un ceļam, starp diviem dzirnakmeņiem.

[echo3]

Igors ieklabināja PDA ziņojumu vecajam blokpostam - par to, ka četri stalkeri cenšas nokļūt pie šiem ciemos un tieši no kuras puses. Lai ātrumā nenobliež. Vai varbūt pat lai uzrīko trādirīdi uzmanības novēršanai ceļa otrā pusē.

Tad viņš nogaidīja, līdz pārējie dodas pakaļ Sašam, un pats atkal gāja kā pēdējais, tāpat salīcis kā citi.

[Sindra]

Nu labi! Varbūt pie monstriem tomēr nē. Labi vien, ka arī pārējie biedri izlēma, ka plāns par kaušanos ar dīvainajām radībām jāatmet.
Olga pieslējās tupus un tāpat salīkusi līda pakaļ Aleksandram.
Sieviete bija visai labā fiziskajā formā, tā ka šāda pārvietošanās viņai īpaši problēmas nesagādāja.
Bet kaut kur drošībā nokļūt gan gribējās pēc iespējas ātrāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Piepeši tilta rajonā atkal sākās šaušana, šoreiz gan ar automātiskajiem ieročiem - klabēja īsas kārtas un pat sprādzieni. Tiesa, pār grupu lodes nesvilpa - kas pa ko šauj, šobrīd īsti nevarēja saprast.

Igors pēc brīža saņēma ziņu PDA:

Jezgu mežmalā dzirdējām, liekas, ka asinssūcēji uzbruka bandītiem, kuri bija ieklīduši mežmalā. Mežā neejiet - tur saimnieko neganta asinssūcēju populācija, kura vēl pagaidām nav izšauta.

Mēs nekādu trādirīdi nerīkosim bez īpašas vajadzības - negribam, lai mūs pamana armijnieki.

Vispār šobrīd izskatās, ka armijniekiem ir citas rūpes - mežacūkas un suņi un ziemeļaustrumiem mēģina ieņemt dzelzceļa tilta blokpostu, tad nu armijnieki tagad atkaujas un pagaidām uz šo pusi neskatās.

[echo3]

Igors, tāpat soļojot, izlasīja ziņu. - Laižamies ātri uz veco blokpostu. Stalkeri zina, ka mēs nākam. Tikai kādā anomālijā neiepērties - armija aizņemta ar suņu un cūku gaiņāšanu, tiem nav laika mūs pieskatīt.

Nu jau arī Igoram interesēja, kāpēc mutanti tā satrakojušies. Nekas par tādu aktivitāti iepriekš nebija zināms.

[Elony]

"Pārmaiņas pēc kaut kas labs." Aleksandrs noteica un devās tik uz priekšu. Vajadzēja izmantot situāciju, kamēr armijnieki ir aizņemti un viņš devās tuvāk ceļam, lai gan kopumā tik un tā pāri laukam gāja. Nebija jau lielas jēgas iet tieši uz ceļu. Tāpat drīz jau blokposts.
"Neviens pagaidām nenožēlo, ka iepērās Zonā?" viņš vēl apvaicājās biedriem.

[Sindra]

"Es nožēloju." Olga pasmējās. "Ved mani mājās." sieviete smaidot noteica.
Viņa veikli sekoja saviem biedriem. Apšaude pie tilta patiešām bija tāds rets un labs notikums, kas pēdējā laikā ar viņiem atgadījies.
Tikai sieviete vēl nevarēja saprast vai viņu īstā dzīve zonā jau ir sākusies, vai arī viņi līdz tai vēl nemaz nebija tikuši.

[Semijs]

Atvieglojies, Artūrs tika soļot un raitā solī gāja uz blokposta pusi. Tas mutants, ko puisis bija pamanījis.. tas bija kaut kas dīvains, viņš atcerās, ka tādus ir redzējis video spēlēs, bet nejau īstajā dzīvē. Pievērsdams paranoisku skatienu uz mežu ik pa laikam puisis teica.
-Pamanot tos... nu tos mežā, pirmā doma nebija tā labākā, bet nē, es nenožēloju, ka te ierados.-
Artūrs smaidīdams teica un uzmeta vēlvienu skatienu uz mežu.
-Esmu lasījis šo to par Černobiļu, bet nekad nebiju iedomājies, ka šeit tusē tādi radījumi.-

[Elony]

"Es apsolīju ievest iekšā. Par ārā tikšanu runas nebija." Aleksandrs pasmīnēja. "Ja gribi, pamēģini ar armijniekiem. Varbūt, ja piedāvāsi zināmus pakalpojumus, šie tevi izlaistu ārā. Kā redzi, sieviešu šeit deficīts."
Viņš arī atbildēja Artūram.
"Da nav tam nekāda sakara ar to kodolavāriju pirms nezin cik gadiem... lai arī ir radiācija, tomēr Zona ir kas vairā par radiācijas piesārņotu zonu. Nezinu, kaut kas maģisks vai no elles ir šeit."

[Semijs]

-Tu gribi teikt, ka ķipa Koperfields atnāca un uzbūra šitos urodus?-
Artūrs ar nelielu humora pieskaņu tonī ievaicājās. Pēc brītiņa tika veltīts nākamais skatiens uz mežu un pēkšņi puisis sajuta lielu vēlmi būt blokpostā, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka nu nekas slikts vairs nevar notikt.
-A, kas tie tādi astoņkāju ģīmji vispār ir?-

* Es ceru, ka nesajaucu monstru (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Šo rakstu rediģēja Semijs: 21.11.2009 18:56

[Sindra]

"Labi, labi! Neizrunājies tik daudz!" Olga draudzīgi ieteica savam pieredzes bagātajam pavadonim.
"Neaizmirsti, ka Tev arī būtu visai izdevīgi, ja es tiktu ārā. Mums tur vēl palika krietns naudas žūksnītis, ko patērēt"
Citādi sieviete sevi nenomocīja ar jautājumiem no kurienes šeit uzradušies šādi savādi monstri. Kāda starpība?
Svarīgākais bija izdzīvot viņu uzbrukumus, nevis izpētīt rašanās vēsturi.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 22.11.2009 10:54

[Miervaldis Gotiņ...]

Kā par brīnumu, ceļā līdz blokpostam nekādi starpgadījumi negadījās - anomāliju nebija, monstri ņēmās mežmalā ap medījumu, armijnieki blokpostā atšaudījās no mutantu uzbrukumiem, vārnas mierīgi lidoja šurpu turpu pa debesīm.

Blokposts bija ar betona žogu iežogota ar mazdārziņu salīdzināma teritorija. Tajā atradās ēka un metāla sargtornis, kā arī pagalmā stāvēja sarūsējis bruņutransportiera BTR-60PB vraks. Blokpostā atradās 3 stalkeri - 2 zaļganajos stalkera kombinezonos, 1 pelēkajā algotņa kombinezonā. Visi 3 bija bruņoti ar Ak-47 automātiem.

[echo3]

Sveika, brīvā tauta. - Igors neapšaubāmi juta atvieglojumu par to, ka nebija dabūjis lodi mugurā. - Paldies par izpalīdzēšanu. Vai nevienam nebūs iebildumu, ja mēs te mazliet atpūtīsimies? - Tad viņš nosauca savu iesauku, - Es esmu Voļa.

[Elony]

Aleksandrs atskatījās uz Olgu un pasmaidīja. "Labi, tad esmu gatavs slēgt jaunu darījumu ar tevi. Cik man maksāsi, ja palīdzēšu tev dzīvai izkļūt no Zonas, kad tev šeit apniks?"
Tad turpināja ceļu. Uz Artūra teikto viņš tikai paraustīja plecus, ka pats nezina.

Nonācis blokpostā, viņš sajutās brīvāk un pakāra ieroci plecā.
Sveicināja stalkerus ar galvas mājienu un nosauca savu vārdu: "Knighs."

Šo rakstu rediģēja Elony: 23.11.2009 13:44

[Sindra]

"Nu man liekas, ka tas būs atkarigs no mūsu turpmākajiem piedzīvojumiem." sieviete pasmaidīja.
Pagaidām viņa vēl nezināja, cik lielu summu būs gatava maksāt par izkļūšanu no šejienes. Tad jau redzēs.
Šobrīd viņi vairāk bija zaudējuši nekā ieguvuši. Un redzējuši vienu lētu artefaktu no attāluma.

Olga nopētīja svešos stalkerus un draudzīgi tiem uzsmaidīja.
"Harpija" viņa stādījās priekšā. Jo viņas biedri taču arī sauca savas iesaukas.
Acīmredzot, tā bija pieņemts.

[Semijs]

Ticis līdz blokpostam, Artūrs atviegloti nopūties, aizpīpēja kārtējo cigareti. Tikko piedzīvotais bija nervu kutinošs, tādēļ cigarete nenāktu pa ļaunu. Protams, ar cigareti zobos, puisis vairāk pavirzijās, lai viņam sēta būtu aiz muguras, jo puisis zināja cik ļoti snaiperiem patīk degošas cigaretes. Visi sāka stādīties priekšā, puisis ar draudzīgu smaidu stādija sevi priekšā.
-Artūrs, Arčijs, sauciet kā gribat un paldies, ka neielaidāt mums lodes pierē.-