S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[echo3]

(OOC - brr... ziemeļu virziens, ziemeļrietumu virziens un citi tādi. Tas ir uz priekšu gar ceļu? Pa labi, pa kreisi?)

Tāpat guļot, Igors izlasīja ziņojumu, tad pārvēlās uz otriem sāniem un izteica priekšlikumu, - Ja mēs tagad aizrāpotu līdz apmēram turienei, - vīrietis norādīja ar roku, - tad būtu krūmu aizsegā, un snaiperis nebūtu tik bīstams. Mēs varētu tikt tālāk prom. Kopumā es iesaku to darīt tūlīt un ātri, jo, liekas, ka armijnieki jau soļo pa ceļu šajā virzienā.

To, ka derētu tikt līdz vecajam blokpostam, Igors nepiebilda. Pārējie nav analfabēti, gan jau no ziņojuma saprata, ka blokpostā šobrīd ir stalkeri. Igors uzsāka rāpot uz paša norādīto vietu.

[Elony]

Aleksandrs piekrita iet rietumiem un tad uz ziemeļrietumiem.
"Tur tālāk ir purvaina zeme." viņš teica. "Ja līdz tam tiksim, vajadzēs gar tā malu iet pa labi un sasniegsim blokpostu. Es tikai ceru, ka tie stalkeri tur nesāks kariņu ar armijniekiem. Lai gan varbūt tas ir neizbēgami. Daži varbūt gribēs šos jauniņos nolikt pie vietas, a to pārāk lecīgi."

[Sindra]

Olga daudz neprātodama sekoja Igoram un Aleksandram.
Līst pa zemi gan nebija sievietes mīļākā nodarbe, bet nu ja jau tā vajadzēja, tad vajadzēja.
Viņa nesūdzējās un tik līda uz priekšu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Dzelzceļa tilts nozuda aiz krūmiem, un varēja celties kājās bez riska, ka tas tiks pamanīts no tilta. Ja arī kāds nāca pa ceļu no tilta puses, pagaidām vēl to redzēt nevarēja.

[echo3]

Ticis aizsegā, Igors piecēlās un sagaidīja atrāpojam biedrus. - Turiet līniju, tā būs drošāk visiem. Es iešu kā sedzošais.

[Sindra]

Olga piecēlās tikko kā bija nonākusi drošībā.
Sieviete nedaudz nokratīja no sava apģērba netīrumus un bija gatava doties tālāk.
Turēt līniju? Hmm.. viņa biaj gatava iet un darīt tā kā viņai liks.

[Elony]

Aleksandrs piecēlās un gāja pirmais, bet ne pārāk ātri, lai tiešām visi varētu turēties līnijā. Ja gadījumā kādam trāpīs, tad Igoram pirmajam. Pēc tam devās uz priekšu, uzmanības apkārtni. Pat ja šādi viņiem izdosies izvairīties no armijniekiem, toties var uzglūnēt citas briesmas.

[Semijs]

Artūrs bija aizrāpojis līdz krūmājam un tūlīņ sekoja Aleksandram aiz muguras. Kā ierasts līnijā, kad priekšējais vaktēja priekšu, tad Artūrs skatījās uz sāniem.

[Miervaldis Gotiņ...]

Aleksandrs
Tā kā gājiens ziemeļrietumu virzienā principā veda uz mežu, Aleksandram priekšā atradās mežmala. Līdz tai pa normāli vairs nebija pārāk tālu, kādi metri 100.

Taisni priekšā, kādus metrus 200 no Aleksandra mežmalā pēkšņi sacēlās skaļa jezga. Dīvaini rēcieni, skaļi kliedzieni (gan sāpju/agonijas, gan satraukti un uzmanības pilni sakliedzieni) mijās ar šāvieniem un citādām dīvainām skaņām. Pēc šāvienu uzliesmojumiem varēja redzēt, kur tieši mežmalā noris kādi nezināmi, bet acīmredzami bīstami notikumi.

Notikumus mežmalā pamanīja/redzēja arī Olga un Artūrs.


Igors
Kā jau sedzošajam pieklājas, Igors atskatīdamies uz aizmuguri ieraudzīja PDA ziņojumā pieminēto patruļu, kura kļuva redzama gar krūmu malu. 4 cilvēki, acīmredzot, karavīri, piesardzīgi virzījās kvadrāta formācijā pa ceļu, skatīdamies galvenokārt tieši uz šo pusi. Karavīri pagaidām vēl nebija pamanījuši Igoru (un arī pārējos ne), toties viņi bija sadzirdējuši jezgu mežmalā un manāmi saspringa.

[echo3]

Gulties! - Igors īsi nokomandēja. Un tikai tad, kad visi bija nokrituši gar zemi, paskaidroja, - Uz ceļa armijas patruļa.

[Elony]

Aleksandrs paklausīja Igora balsij, bet kad uzzināja iemeslu, apskatījās apkārt, meklēja kur varētu paslēpties.
"Es negribu iesaistīties vēl kaut kādā ķildā šodien." viņš teica. "Ja nevaram paslēpties, skrienam uz mežmalu, vismaz būsim koku aizsegā."

[Miervaldis Gotiņ...]

Zāle bija pietiekoši gara (stāvošam cilvēkam vismaz līdz nabai), lai tajā sagūlušos cilvēkus nevarētu redzēt. Tiesa, arī viņi paši, zālē gulēdami, neko neredzēja.

[echo3]

Brīdi paguliet mierīgi. - Igors ļoti lēnām piecēlās uz ceļiem un uzmanīgi, kā mednieks, pacēlis galvu skatījās uz tajā virzienā, kur nupat bija redzējis karevjus. Ko tie dara? Troksnis priekšā noteikti ir piesaistījis viņu uzmanību. Iet uz priekšu? Dodas atpakaļ? Attiecīgi - gadīt, kamēr paiet garām, vai gaidīt, līdz nozūd aiz parocīgi sedzošā krūma.

[Semijs]

Artūrs pats nometās guļus un sastinga. Viņam šī sajūta pat ļoti patika, sastindzis, adrenalīns sit augstu vilni un tu klausies apkārt visu, kas notiek. Klusām elpodams, puisis turēja savu ieroci gatavībā.

[Sindra]

Olga pakalausīja biedra komandai un līdz ar pārējiem apgūlās zemē.
Viņai gan sāka likties, ka nu jau pēdējā laikā viņi nedaudz par biežu gulšņā pa zemi.
kas tad te vispār nevarēja normāli kustēt? Ik pēc pāris metriem kāds uzglūnēja.

[Elony]

Aleksandrs palika guļam zemē, kā Igors teica. Viņš uzmanīja PDA, vai nebūs kādi jauni ziņojumi, bet citādi tikai gaidīja, kad uzzinās jaunumus, vai arī Igors saņems lodi pierē.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors
Līdz ar jezgu mežmalā patruļa apstājās. Viens no karavīriem pacēla pie galvas `walkie-talkie` tipa rāciju un, spriežot pēc visa, sazinājās ar kolēģiem. Igors nevarēja sadzirdēt, par ko sakaru seansā ir runa. Brīdi parunājies, karavīrs ar rāciju pamāja ar roku, un patruļa, brīdi pa brīdim atskatīdamās, devās atpakaļ, acīmredzot nevēlēdamās riskēt pret iespējamo pārspēku.


Tikmēr jezga mežmalā turpinājās. Šāvieni, kliedzieni, rēcieni un vaimanas turpināja plosīt nemierīgo rudens gaisu, pie kam šāvieni un kliedzieni kļuva aizvien retāki, bet rēcieni un vaimanas - aizvien biežāki.

[Elony]

"Ar ko gribat tusēties? Monstriem vai armijniekiem?" Aleksandrs vaicāja biedriem. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas gūst uzvaru mežmalā.

[echo3]

Igors nogaidīja, līdz kareivju četrinieks nozūd aiz krūma. - Zaldāti dodas atpakaļ uz blokpostu, pēc brīža vairs mūs neredzēs. - Viņš noziņoja. - Es tā kā būtu par došanos apšaut kārtējos monstrus. Tātad - uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 16.11.2009 19:34

[Elony]

Aleksandrs brīdi paklusēja, tad ierunājās. "Tur kāds smagi cīnījās un zaudēja. Ja ejam, tad būsim uzmanīgi, gatavi bēgt, ja liels pārspēks. Man negribas mirt otrajā dienā, kopš atgriezos Zonā."