S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Elony]

Aleksandrs pameta skatu uz Igoru - "Nu bet - sādža tiešām ir tā drošākā vieta. Un nav nemaz tik tālu, ja iet pa ceļu. ne radiācijas, ne bīstamu anomāliju, arī lielāka iespēja izvairīties no mutantiem. Kur citur viņam iet?"

[Miervaldis Gotiņ...]

Skaidra lieta, - noteica stalkers un ķērās pie patiltes pozīcijas pārmeklēšanas, tomēr brīdi pa brīdim neuzticīgi pašķielēdams uz četrotni un zaldātiņu.

Viss bija labi, kamēr mēs nedabūjām to PDA. - Zaldātiņš, mīņādamies no vienas kājas uz otru, sāka stāstīt. - Līdz tam visiem, kas tuvojās, uzsaucām pa skaļruni, ka ir iespēja tikt cauri par kukuli. Lielākoties tas strādāja. Bet lūk, šoreiz mēģinājām ar PDA, un laikam kāds nostučīja. Un, kamēr jūs nenācāt - tie taču bijāt jūs, vai ne? - man savajadzēs pa lielam... tā nu es visu palaidu garām atejā. - viņš pamāja ar roku uz koka būdiņas pusi, no kuras patiešām nāca raksturīga smaka. - Kaut kādā brīdī sapratu, ka ārā labāk nelīst, nu, man bija bail, ka savāks. Pasēdēju riktīgi ilgi, kamēr viss noklusa, un kad beidzot sadūšojos izlīst ārā, bija atnācis viņš. - Zaldātiņš pamāja uz stalkera pusi. - Uz sādžu es neiešu. Mani nošaus pirmais ceļā gadījies stalkers, jūsējie taču armijniekus nemīl... a pie saviem es ar vairs nevaru iet, nupat jau esmu dezertieris...

No šejienes labāk taisīties veicīgi prom, - stalkers ierunājās, - armijnieki kuru katru brīdi var atsūtīt jaunu garnizonu. Un jā, tevi patiešām nošaus pirmais, kurš satiks. Es nešāvu tikai tāpēc, ka nebiju drošs, ka arī tu neizšausi pretī.

[Elony]

"Pārģērbies un aizmirsti savu dienestu. Nevienam uz pieres nav rakstīts, ka esi armijnieks. Būtībā, kad vairs nebūsi armijas drēbēs, nebūsi arī armijnieks, bet gan kārtējais Zonā ieklīdušais jauniņais." Aleksandrs noteica, paraustīdams plecus. Vispār viņam tas skaitījās pats par sevi saprotams. "Tālākais jau no paša atkarīgs."

Aleksandrs taisījās vienkārši iziet cauri patiltei un doties tālāk.

[echo3]

Dabūjāt PDA... Tāpat vien, vai arī līķis nāca komplektā? - Igors novilka un atkārtoja to pašu, ko nupat teica Aleksandrs. - Ja gribi izdzīvot, tev ir jāpārģērbjas. Nav te kas no tādam nolūkam derīgām mantām iekrājies? Un aši. Mums jāiet.

[Sindra]

Kad vīrieši bija sākuši runāties ar svešiniekiem arī Olga iznāca no krūmu slēptuves un nopētija abus sastaptos vīriešus.
Sarunā gan viņa neiejaucās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jūs man neticēsiet, bet tas PDA mēs pāris dienas atpakaļ nokrita no debesīm... Taisni brīnums, ka nesasitās. Nekāda līķa nebija. - Zaldātiņš žēli paskatījās uz Igoru, - Un nē, nav nekādu civilo drēbju.

Neizskatījās, ka zaldātiņš grasās pazust vai atstāties. `Trofeju mednieks`, acīmredzot jau salasījis visu, ko varējis, ne vārda neteicis un neatvadījies, neuzkrītoši zaldātiņa tarkšķēšanas aizsegā pazuda rietumu virzienā, gar dzelzceļa uzbēruma dienvidu pusi.

Mani šeit atdzina piespiedu kārtā, - viegli trīcošām rokām izvilcis un aizdedzinājis cigareti, zaldātiņš turpināja runas plūdus, - bet kāda vella pēc jūs šeit esat atkūlušies? Vai tad tur, - viņš pamāja ar roku dienvidu virzienā, - slikti dzīvojās? Bija garlaicīgi?

[echo3]

Tā, puis, tādus jautājumus te nav pieņemts uzdot. - Igors palika nopietns. - Uzsmēķēsi pa ceļam, bet palikt te nevar, tā ka taisies ātri. Noņem kasku un norauj vismaz identifikācijas zīmes no kamzoļa. Kas Tev ir pieejams vēl bez PDA, ja tas ir pie Tevis? Detektori? Individuālā aptieciņa? Un, jā, uz vēl vienu jautājumu atbildi es gribētu dzirdēt konkrētu - kas te bija par šaudīšanos? Kāpēc?

Igors griezās uz iešanu un paspēra pāris soļus uz Aleksandra pusi, nostādamies tam blakus.

[Semijs]

Artūrs bija gājis līdzi pārējiem no krūmiem un neielaidās dižās sarunās, bet gan izlēma šobrīd būt klausītaja lomā. Zaldātiņš, kas visulaiku bija tramīgs, uzdzena Arčijam nedaudz smieklus par to, ka atcerējās kāds pats bija, kad sāka dienēt. Ņēmis piemēru no zaldāta, puisis aizpīpēja cigareti un ierosināja.
-Varbūt izmantojam iespēju un drusciņ pavirzamies tālāk? Ja jau reiz militāristi drīz būs tuvumā, pie tam puisis var paiet līdzi kādu gabaliņu un tad skatīsimies, kas, ko, kā vai ne zaldātiņ?-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 10.09.2009 19:34

[Elony]

Redzot, ka militārais taisās iet līdzi, Aleksandrs nopūtās.
"Paklau, tu domā, ka ar mums drošāk, bet tu maldies. Mēs ejam iekšā dziļāk Zonā... drošākā vieta tur ir Bārs, kuru kontrolē Pienākums, armijas draugi. Tur tu gribi doties?
Tici man, drošāk ir vienam doties pa ceļu atpakaļ. Tu kaut vai kamzoli atmet ar oderi uz āru un nosmērē. Dari vienalga ko. Tā tavas iespējas izdzīvot būs lielākas."

[Miervaldis Gotiņ...]

Atvainojiet! - Zaldātiņš paklausīgi nometa kasku un noplēsa no formas uzšuves, kas liecināja par viņa piederību bruņotajiem spēkiem. - Nē, PDA nav pie manis, tas bija pie seržanta un izskatās, ka osobisti savāca seržantu ar visu PDA, - viņš tomēr drošs paliek drošs, pārlaida ar acīm zemtilta pozīcijām. Arī četrotne neko līdzīgu PDA mētājamies neredzēja. Ticis galā ar regālijām, zaldātiņš ņēmās siet uz galvas lakatu. - Aptieciņa man ir, nu, pārsēji un tas piramidīns vai kā viņš saucas, bet detektoru gan nav. Kam mums viņi te, mēs jau nekur īpaši apkārt nevazājamies. - Zaldātiņš ievilka dūmu un pagājās Igoram līdz. - Kas šāva? Cik dzirdēju, tad seržants lika mūsējiem pretoties osobistiem, bet mūsējie labāk uz gubu vai štrafbatu, nekā kapā. Jūs taču redzējāt tos helikopterus? Sataisītu no mums gaļas salātus, ka nemetas!

Kas ir `Pienākums?` - viņš noprasīja Aleksandram, - Kaut kāds Zonas grupējums? Nu, es gan neticu, ka viņi meklē dezertierus. Nē, es labāk kopā ar jums.

[Elony]

Aleksandrs paraustīja plecus un paskatījās uz Igoru, sak, man nav iebildumu. "Ja tik ļoti gribi, vari turēties mums tuvumā, lai gan brīdināju. Ja traucēsi vai kaut kā apdraudēsi mūsu dzīvības, padzīšu vai arī nogalināšu pats, skaidrs?
Tev vispār ir kāda nauda? Ja tu gribēsi Zonā izdzīvot, tev vajadzēs PDA un detektoru tāpat kā ieroci. Tāpēc vai nu gādā piķi, par kuru Bārā to nopirkt, vai arī aplaupi kādu, kam šīs lietiņas ir."

[echo3]

Tu nebaidies tagad pats pamosties ar tukšu somu un labākajā gadījumā ar melniem riņķiem gar acīm, bet sliktākajā - skaidri redzot Svētā Pētera vārtus? - Igors mazliet pazobojās par Aleksandra pamācībām. - Puis,... starp citu, kā vārdā sauc? Katram gadījumam savāc visu rezerves munīciju, ja te ir kādi krājumi. Pašlaik ceļam pietiks ar mūsējiem detektoriem, un tālāk tad jau redzēs.

Igors arī, kamēr zaldātiņš pošas ceļam, pagājās gar apkārt redzamo "iedzīvi", lūkodamies, vai nav kas noderīgs. Bet veltīja šai nodarbei tikai tik laika, cik absolūti nepieciešams. Pēc piecām minūtēm Igors noteica. - Ir jāiet. Drīz osobisti būs saskaitījuši arestētos un salīdzinājuši sarakstus. - Piemiedza ar aci zaldātiņam. - Soļos, marš! - Un devās prom iepriekš nolemtajā virzienā.

[Elony]

"Nu, es taču ļauju, ka tu esi līdzās, vai tad ne? Pagaidām vēl nekas slikts nav noticis." Aleksandrs atbildē pasmīnēja Igoram. Tad nopietnāk piebilda. "Ja gulēsim kādā neapsargātā vietā, tad protams kāds vienmēr būs sardzē no mums četriem."

[Miervaldis Gotiņ...]

Koļans esmu. - zaldātiņš nosauca savu vārdu. - Nauda man drusku ir. - un viņš aizsteidzās un dzīvojamo vagoniņu.

Apstaigājot pozīcijas, Igors atrada kasti ar patronām, kasti ar rokas granātām (20), kasti ar 2 iepakojumā esošām mīnām OZM-72, kasti ar pārtiku (makaroni, konservi) un vairākas pudeles šņabja.

Kad Igors sāka iet tālāk uz ziemeļiem, Koļans steigšus piebiedrojās četrotnei, un iedams mēģināja kaut kā iekārtot guļammaisu uz uzkabes.

Vai jūs jau sen šeit? Nezināt, cik grūti ir tikt ārā, atpakaļ civilizācijā? Tas vispār ir iespējams? Nu, es jau netaisos šeit nodzīvot visu atlikušo dzīvi. Mazliet pieradīšu, sapelnīšu naudu, tad tikšu ārā no došos atpakaļ uz Harkovu. - Koļans pļāpāja.

Ceļam kreisajā pusē, ap 300 metriem uz priekšu, 200 metrus no ceļa vīdēja ēku komplekss, kas izskatījās līdzīgs fermai. Apmēram tikpat tālu priekšā, bet otrā ceļa pusē (labajā) rēgojās viensētai līdzīgas ēkas. Priekšā skanēja suņu rejas, un uz šosejas aptuveni starp ēkām uz asfalta pusdienas saulītē sildījās paliels suņu bars, ne mazāk kā vairāki desmiti dzīvnieku.

[echo3]

Igors bija jau pietiekami nokrāvies ar mantām, lai mīnas neņemtu. Patronu kasti viņš arī netaisījās stiept, tikai paskatījās, vai munīcija ir derīga viņējam automātam. Ja jā, tad papildināja izšautās kasetes. Granātas paņēma arī tikai tik, cik bija izmētājis pa bandītiem (un cik bija brīvas attiecīgās kabatas). Ielika somā pāris konservus un pudeli šņabja. Pārējo parādīja biedriem - lai ņem, ja grib.

Neko īpaši noskaņots pļāpāt Igors nebija, bet viņš saprata gan, ka Koļanam no uztraukumiem šobrīd mēle nekādi aiz zobiem neturas. Jāsaka - labi, ka tikai tik tās problēmas. - Kopumā nesen. Var tikt arī prom, re, Naits te jau otro reizi. Tā ka lūgšu cienīt un godāt, un klausīt uz vārda.

Suņu bars Igoru darīja diezgan uzmanīgu - tik liels bars, un, ja vēl izsalcis, ir bīstams.

[Semijs]

Artūrs ar lielāko prieku paņēma pudeli šņabja un dažus konservus. Viss tika rūpīgi sakomplektēts Olgas aizdotajā audumā. Soļodams un beidzot izbaudīdams cigareti, puisis drīz vien to nodzēsa un devās līdzi pārējiem. Viņš diez ko neielaidās sarunās, jo bija palicis tikai ar ````šķi un muti kaltēt negribējās. Tiklīdz kā suņi sāka riet, Artūrs paņēmis rokās kalašņikovu, teica.
-Apšaudam viņus vienkārši un ejam tālāk, nevaram mēs šeit bremzēt.-

[Sindra]

"Hmm...." Olga domīgi novilka par Artūra domu apšaudīt suņus.
"Varbūt labāk likt viņus mierā, kā viņi Tevi liek mierā. Šaušana varētu viņus tikai saniknot. Kādēļ uz viņiem šaut, ja viņi pat vēl nav pievērsuši mums uzmanību?"

[Elony]

Aleksandrs paņēma sev līdzi tikai 5 granātas. Pārtikas viņam pietika un šņabis riebās. Viņa modernajam automātam nederēja tās patronas. Neko vairāk viņam nevajadzēja.

"Šaudīties nav labi. Lai arī suņi ir sīkums, troksnis var pievērst bandītu uzmanību." Aleksandrs noteica. "Tāpēc labāk apiet, nav jau nekāds lielais līkums, un apvidus nav skarbs. Iesim pa labi, kur ir viensēta. Tā ir mazāka kā ferma, tātad mazāka iespēja, ka tur kāds apmeties." viņš ieteica biedriem.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, jā, šajā pusē vienmēr tusē suņi, kopš mēs ieradāmies blokpostā, - Koļans klāstīja, - mūs gan viņi lika mierā, it īpaši pēc tam, kad apšaudījām viņus ar RPG!

Otro reizi? - viņš izbrīnījās, paskatījies uz Aleksandru. - Es gan ne par kādu reizi Zonā neatgrieztos, ja vien palaimētos tikt atpakaļ tur, normālajā pasaulē!

Suņi mierīgi sēdēja uz asfalta un par nācējiem nekādu interesi neizrādīja.

[Sindra]

"Nu nu... kas gan tur normālajā pasaulē ir tik interesants.. Olga visai skeptiski noteica uzklausot jaunā biedra teikto.
Sieviete uzmanīja suņus, taču likās, ka viņiem biedri nešķita pārāk interesanti.
Labi, ka tā... atšaudīties no suņiem, sievietei nebija nekādas vēlmes.