Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

-Vēl trešais?!-
Raienam acis aizsvilās un labajā rokā jau tapa paliela ugunsbumba, bet viņš uzreiz atdzisa un turpināja.
-Kā pie velna tas draņķis, Reils vēl izdzīvoja? Bet tā ir labāk, man ir kas jāpārunā ar viņu.-
To patiecis, Raiens ar roku nobrauca pār savām ribām, ko Reils kādreiz bija salauzis.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- Tagad būsim godīgi. - teica trešais Lorijs. - Ne visi ir tie par ko izliekas...
- Piemēram tu. - pateica pirmais Lorijs.

[Semijs]

Raienam tagad ugunsbumbas vietā, izveidojās tālāk pa dūri tāds kā uguns zobens, drīzāk pagarš asmenis. Acis atkal liesmoja un nedaudz saliecis galvu uz sāniem, puisis ievaicājās.
-Tad, kuru no jums man bez liekām ceremonijām uzdurt?-
Paskatījies un trešo Loriju, puisis pavērsis asmeni pret viņu, teica.
-Viņš pieminēja tevi, ja?-

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

Trešais uzsmaidīja Raienam.
Otrais Lorijs saķēra vēderu un izplūda smieklu lēkmē.
- Uzdurt uz uguns!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 12:28

[Semijs]

-Uguns ir tikai efektam.-
Raiens aizsmakušā balsī teica un viņam rokās jau bija viens no atrastajiem dunčiem, kam liesma neskārās klāt. Ideja bija vienkārša, iedurt un vēl saņemt stiprus apdegumus.
-Trešais tāpat ir lieks un tas viņa smaids man nemaz nepatīk..-
Puisis noprātojis, veica strauju dūrienu trešajam Lorijam krūšu rajonā.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

Otrais Lorijs novaidējās.
- Stulbenis. Būtu labāk kritis virsū vieglākam mērķim... - dēmons aizvērās, interese par tālāk notiekošo bija lielāka. Raiena duncis iegāja trešajā Lorija viņu neapdedzinot un arī asinis netecēja.
Trešais Lorijs, kam bija meties virsū Raiens, nopūtās un izgaisa.
- Cik viņam bija gadi. - otrajam Lorijam vaicāja pirmais.
- Pāris tūkstoši.

[Semijs]

-Pāris tūkstoši? Tad viņam principā nav nekāda sakara ar jums, vai ne? Un kur viņš vispār palika?-
Raiena acis vēljoprojām liesmoja, viņš gribēja uzzināt visu līdz galam.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

Pirmais Lorijs paskaidroja.
- Atceries par četriem dēmoncilvēkiem? Šeit ir trīs tādi. Šis ir īstais Lorijs... - tika norādīts uz otro, kurš uzmanīgi gaidīja, kas sekos tālāk. - Es neesmu īstais. Teorētiski esmu iesācējs. Trešais, kam tu iedūri ir arī tāds kā Lorijs un es, bet atšķirība sākas tajā, ka viņš jau Šumeriem krita uz nerviem. Savos tūkstošciktur gados viņš ir sasniedzis tādu pakāpi, ka...
Raienam sāka šausmīgi salt (tikai Raienam). Ugunskurs nodzisa. Raiens vairs nespēja radīt uguni.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 14:43

[Semijs]

Raiens pilnībā atdzisis, sāka sevi kaut kā sildīt un raustīdamies teica.
-Sasniedzis tādu pakāpi, ka mans džonijs sasals ragā un nekad necelsies?-
Puisis uzreiz metās sameklēt lieku apģērbu, ko uzmest mugurā sev.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- Laikam. - nomurmināja dēmons iesācējs. Reinam blakus nogāzās kažoku kaudze.
- Es gan šaubos, ka tas līdzēs. - Raiena pirksti sāka apledot.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 14:57

[Semijs]

Iegāzies kažoku kaudzē un kaut kā ietinies viņos, Raiens mēģināja kustināt pirkstus, lai tie galīgi nesasaltu un paskatījies uz Lorijiem, teica.
-Jūs nevarat kaut kā sazināties ar augstākstāvošajiem? Tač kaut kā izlīdiet!!-

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

Raiena rokas klāja milimetru bieza ledus kārtiņa.
- Darīts. - Nošņācās īstais Lorijs. Ledus uz Raiena izkusa. Vīrietis bija pārsalis un kļuvis zilgans. Bet šķiet, ka burvstība bija izgaisusi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 15:14

[Malduguns]

Leanna bija atgriezusies no teltīm, tur neko īpašu nesameklējusi un novēroja visu Raiena darbošanos ap Lorijiem. Arī salšanu un citus jokus.
Kad Raiens jau atkal bija atsalis, meitene izskatījās nedaudz uzjautrināta.
-Tā iet, ka sapinas ar kādu, kurš kaut kādā ziņā ir man radniecīgs,-viņa piezīmēja.

[washulis]

Kad kādu laiku pavadījusi teltī, bet pēc tam no tās izgājusi, Loranda klausījās stāstā. Tātad visa pāmatā ir Spēks. Un liels. Un dēļ tā veidojās tā Revolūcija, ko pieminēja Toms. Viņa sprieda. Melānija. Viņa klusi domājot, teica, kad viens no Lorijiem klāstīja par Erisu, kas ir sagūstīta. Jā, kā jau Toms stāstīaj, Erisa ir nolaupīta, bet tā, ar ko runāja Raiens, nav īstā Erisa. Vai aptuveni tas.

Laikam jau gaišmati vairs nevarēja pārsteigt fakts, ka kāds blakām var uzburt uguni. Viņa sēdēja, virpinot gredzenu rokā. Lorij, pastāsti vēl kaut ko par Bermudu. Un šo Reilu. Kas viņš ir? Un šis spēks. Kas notiktu, ja tas nonāktu nepareizās rokās? Un... Kur varētu meklēt Erisu? Viņa īsti nezināja, kuram Lorijam tieši adresēt jautājumu, tāpēc lūkojās uz visiem.

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.08.2009 19:24

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- Erisa... - iesāka pirmais Lorijs. - Melānija... - No meža nometnē iesteberēja Melānija. (sk. ATD. Džezā tikai meitenes bijušais tēls. ) Viņas kurpes bija pazudušas, džinsi bija sapluinīti un krekls notašķīts. Meitenes āda bija nedabīgi balta un mati arī bija kļuvuši balti.
- Ahoi! - iesaucās jaunā sieviete un un nesasniegusi kompāniju nogāzās uz ceļiem. - Es... Vilki...

[washulis]

Loranda klusi prātoja, bet palūkojās balss virzienā. Kā tas bija iespējams? Melānija! Nu Loranda iesaucās jau skaļāk, izbrīnīti lūkojoties no savas vietas uz atnācēju. Kā vilku piemin, tā vilks klāt. Melānija ir Erisa, bet reizē nav Erisa. Itāliete atminējās Toma teikto. Viņa palūkojās uz Tomu - Loriju, ar jautājošu izteiksmi, jo tagad nabaga itāļu skuķis vairs nespēja saprast, kas ir kas.

Vai šī Melānija ir Melānija, vai arī tomēr Erisa, sieviete kas bija viscaur baltā, nu līdzinoties tagadējai Melānijai. Loranda tomēr pieskrēja Melānijas virzienā. Kādi vilki? Tev viss kārtībā? Viņa nedroši jautāja, interesējoties, vai viņi ir briesmās. Jo Toms bjia teicis, ka tikai kopā viņi visi spēs izdzīvot. Visi par vienu, viens par visiem. Nevienu tagad nedrīgst apdraudēt nekādi vilki.

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.08.2009 20:33

[Elony]

"Šī ir pasaule, kur dievi cīnās ar dē-moniem. Un ir... spēks, ko sargāja dievi, bet kuru tagad grib dē-moni. Tā?" Rijoku vaicāja Lorijiem - dēmoniem. "Bet jūs esat dēmoni. Ko jūs... gri-bat?"

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- Es uzbūru vilciņus. - Nošļupstēja Melānija. - Mēs spēlējāmies.
Pirmais Lorijs pieskrēja klāt Melānijai un mēģināja viņu piedabūt kājās. Mirklī, kad šis Lorijs pieskārās Melānijai, viņa izskats mainījās. Šī Lorija vietā tagad bija kāds slaids puisis, kuram varētu būt septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu. Viņam bija gaiši brūni, astē saņemti mati, spožas, brūnas acis un smalki sejas vaibsti. Mugurā puisim bija rūtains pogājamais krekls, džinsi un kedas.
Nelaimīgi ieķiķinājusies Melānija no pārguruma izslēdzās.
Pēdējais Lorijs pievērsās Rijoko.
- Ir divas dēmonu ciltis. Elles dēmoni un dēmoncilvēki. Pirmie dēmoni ir pietiekamā daudzumā, lai tiem nedraudētu izmiršana. Otrie ir tikai četri. Es, tas izgaisušais Lorijs, kurš savu īsto vārdu vēl nav pateicis, viens zaļmatains ķēms un Toms. Es, Toms un tas bez vārda esam jūsu pusē. Neesam slikto puišu pusē. Zaļmatainais vada elles dēmonus. Viņi nesaprot, ka šis spēks iznīcinās arī viņus. Tāda iespēja nav izslēdzama taču? Es uzskatu, ka cilvēki grib dzīvot un pārējās necilvēciskās būtnes ar. Es ar starp citu. Vairāk vai mazāk grib taču? Elles dēmoni nemaz nesaprot, ko dara. Kā nekā... Viņus vada tas Zaļmatainaisun viņš ar nav diži gudrs.

Toms (tas puisis) ienesa Melāniju otrajā teltī.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 21:01

[washulis]

Loranda satraukti lūkojās uz Melāniju, bet kad blakām parādījās persona, kas pirmīt nebija redzēta. Itāliete atsprāga tālāk no šīs personas, bet necentās izrādīt bailes vai ko citu. Pa ausu galam viņa dzirdēja Lorija stāstīto. Tātad nu Loranda bija satikusi visus šos pusdemonus. Ieskaitot to zaļmataino, par ko viņi runāja.

Njā, tas zaļmatainais nu tiesas nelikās spīdoši gudrs. Viņa skaļi noteica, cerot, ka tas pēdējais demons spēs palīdzēt Melānijai, lai nu kas viņa būtu. Viņa stāvēja blakām, lūkojoties uz Melāniju.

[Elony]

"Lai arī es esmu cil-vēks... es un mēs... visi varam palīdzēt dieviem. At-brīvot Erisu. Tikt galā ar zaļajiem matiem. Un to spēku. Mums šeit esot nav jēgas. Ja mēs darām tā, kā es saku, tad mēs palī-dzam dieviem un dievi ir mums... pateicī-gi?" Rijoku teica dēmonam Lorijam. Lai arī šie uzvedās diezgan vienkārši, it kā viss, kas notika, būtu tāpat, viņa gribēja galīgi nospraust mērķi, lai beidzot tiktu vaļā no haosa.
Mērķis, kaut ko darīt, iet uz priekšu - nevis skraidīt pa šo salu bez jēgas, pieredzēt maģiskus brīnumus bez gala un malas un grimt izmisumā, ka nekad netiks prom.