Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

Loranda žēli uzlūkoja Leannu. Viņa šo sievieti vēl labi atcerējās no koka namiņa, bet tur satika tikai īsu mirkli. Tas, ko šī Leanna darīja pirms vai pēc tam, itālietei paliek kā noslēpums. Kam viņa palīdzēja, riskējot ar roku, viņa nezināja.

Liekus jautājumus uzdot būtu uzmācīgi, tāpēc viņa tikai novērsās un ēda maizīti, cenšoties aprast ar situāciju. Viņa vairs nav viena džungļu vidū. Un arī Toms ir te, tikai ne savā izskatā. Kā īsti izpaudīsies iefiltrēšanās? Vai arī tas jau ir noticis? Viņa prātoja, nopētot Loriju.

Loranda nevarēja noliegt, ka viņa lolo tādas klusas simpātijas pret demonu. Lai arī šeit viss vienmēr gāzās kājām gaisā, Toms tomēr viņai bija daudz palīdzējis.

[Soulberry]

Andžela klusēja. Daži apgalvotu, ka tā nav Andžela kura vienmēr runā, un runā, un runā. Bet viņai vienkārši nebija ko teikt. Lai gan vēders īsti nekurnēja, meitene vienlaga ēda. Tagad jau varēja ēst. Diēta bija beigusies.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Semijs (pazūd) - Elony - Soulberry

Svešā sieviete iekāpa ezerā un pazuda. Ugunskurs iedegās atpakaļ pats no sevis.

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry

Ierocis bija pielādēts.
Pirmais Lorijs ieteicās.
- Saderam, ka Raiens izgaisīs pēc desmit sekundēm.
- Viņš jau izgaisa. - atsaucās otrs un devās uz otro telti.
Tā arī notika. Tiklīdz Raiens bija divu metru attālumā no ezera, viņš izgaisa.


Semijs

Gaisu pāršalca auksts vējš un nometne ar visiem tur esošajiem aiz Raiena muguras izgaisa. Tagad tur bija parasts mežs.
Pa ezera virsmu kā pa zemi pastaigājās Erisa. Mugurā viņai bija pelēka, dubļiem nošķiesta kleita, kas atgādināja naktskreklu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 26.08.2009 15:35

[washulis]

Loranda mierīgi ēda, dzirdot, kā Loriji sāk runāt. Viņai jau sajuka, kurš bija Toms, kurš nē. Pagaidām, pēc Toma lūguma, tie abi bija Loriji. Izgaisīs? Loranda nojautāja, paveroties uz ezera pusi. Radās vēlme nopeldēties, bet šajā vietā attiet no citiem, ir tīrā pašnāvība. Un patiesi, vīrietis pazuda skatam. Brīdi viņa tā sēdēja, pie nu jau degošā ugunskura, pat īsti nepievērsusi uzmanību tumšmatainās sievietes aiziešanu.

Ak, mans dievs! Viņa iesaucās, palūkojoties atpakaļ uz Lorijiem. Kas jums visiem te kaiš? Kāpēc jūs neatturējāt to... kā viņu, Raini, no pazušanas. Loranda satraukti un reizē nosodoši jautāja, jau teju būdama gatava mesties ezera virzienā, bet tomēr palika uz vietas, saprotot, ka iekļūt vēl dziļākā d!rsā, kā viņa ir, nevajadzētu.

[Moriartijs]

Džeroms paskatījās uz visiem nometnē esošajiem, - Ēēēē. - tas bija tas kas viņam sanāca, - Es esmu Džeroms, ja kas. - un ja reiz Loranda nosauca savu laiku, - No 1492. gada. - piebilda un skatījās uz nometnē esošajām mantām. Redzot kā kāda meitene atrod somā gan ēdamo, gan visko citu, viņš piegāja tur tuvāk un parakņājās visās trīs somās. Tur atrda arī šo to noderīgu.

Džeroms paņēm nedaudz drēbes - bikses, kreklu, jaku, kedas un pagājis nedaudz maliņā pārģērbās. Iepriekšējās drēbes sameta čupiņā. Tās bija netīras un daļēji saplēstas.
Apsēdies pie nu jau degošā ugunskura paņēma maizi, kūpinātu desu, ūdeni un uzrīkoja sev vakariņas. Vai arī brokastis, jo viņš sen nebija ēdis un nezināja cik pulkstenis.

Tajā brīdī bija ierunājies viens no Lorijiem un paziņoja, ka Raiens pazudīs.
Tas arī notika.

- Eu! Laikam nevajag nekur izklīst. Vai kāds zina, kur viņš palika? - Džeroms jautāja pārējiem. Ar pēkšņu pazušanu viņam bija sanācis saskarties, bet ne saprast mehānismu.

[Džea]

Secinājusi ka šaujamais ir pielādēts, Gvena to paņēma sev. Gan jau ka šajā vietā noderēs.
Lūdzu.
Padevusi vienu maizīti Leannai, Gvena vel vienu paņēma sev.
Gan jau ka drīz uzradīsies. Šeit vairs nekas nav neparasts.
Viņa nomurmināja. Daudz vairāk Gvenu uztrauca tas, kur pazudis Sems

[Semijs]

Tiklīdz uzpūta vējš, Raiens automātiski pagriezās pret nometni un nopūtās.
-Pie velna..-
Pagriezies pret Erisu, puisis iesaucās.
-Pietiks tēlot Jēzu! Man ar tevi jārunā!-

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry

Otrais Lorijs izlīda no telts.
- Viņš ir pie Erisas. - Lorijs norādija uz ezeru. - Patiesībā viņš ir kaut kur tepat. Vienkārši notika laika nobīde. Vai nu viņš ir tur pie ezera pagātnē, vai nākotnē. Gan jau atgriezīsies veselā gabalā. Man gan nav jāēd, bet ieteiktu jums būt taupīgākiem ar pārtikas krājumiem.
Pirmais Lorijs pasmaidīja. - Bet ir taču vāveres...


Semijs

- Runā! - īsi attrauca Erisa.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 26.08.2009 17:05

[washulis]

Labi. Loranda nomierinājās, kad Lorijs izklāstīja situāciju. Laikam satraucos lieki. Viņa nodomāja, beigusi tiesāt maizīti. No tās tikti paēst neizdevās, tāpēc viņa atļāvās paņemt vēl vienu ar zaļumiem, tomēr ņemot vērā Lorija teikto, ak ēdiens jātaupa. Šobrīd man kunģis nevēlas taupīties. Vāveres? Kādas vāveres? Loranda skaļi jautāja, jo acis teltīs vēl nebija iemetusi.

[Elony]

Rijoku noskatījās, ka sieviete pazūd ūdenī, tad brīdi skatījās uz pulksteni un tad jau mierīgāka, piegāja tuvāk Lorijiem. Viņa centās neizrādīt emocijas, manot visu neparasto, kas notika.
"Kas jūs esat?" viņa vaicāja Lorijiem.

[Semijs]

-Tev slikts garastāvoklis, ka tik nikni?-
Raiens nosmīnēja un tad aizkaitinātā balsī turpināja.
-Ko tev pie velna atkal no mums vajag? Tev nepietieka jau pāris gadus atpakaļ notikušais, ko? Gribi atkal visu sākt no jauna?-

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry

- Trakās vāveres. - atbildēja otrais Lorijs, uzklausot Rijoko jautājumu.
- Mēs esam dēmoni. - reizē atbildēja Loriji.
Tieši tajā mirklī no telts izlēca sešas trakas vāveres un metās uzbrukumā Andželai.

Semijs

Erisa sarauca uzacis.
- Dzenis. - dieviete pagrieza Raienam muguru un vairs neko tajā brīdī neteica.

[Soulberry]

Andžela klausījās stāstījumā klusēdama. Laikam jau piedzīvojumu gaisotne nebija priekš viņas. Protams, kad pazuda Raiens, meitene iespiedzās, un likās ka tūliņ noģībs. Bet, padleis dievam, to Andžela edarīja. Pēc Raiena pazušanas apetīte bija kā ar roku noņemta. Kamēr abi vienādie cilvēki, kurus laikam sauca Loriji, teica ka ir vāveres. Vāveres. Uzreiz atnāca atpakaļ sievietes/meitenes labais garastāvoklis, kas līdzi paņēma arī sarkasmu. Tā vien grib''ejās pajautāt abiem dvī
niem : Un kas tad esam mēs? Kāmji? - bet, nepaspēja izdvest ne vārda, ka daudzas, VĀVERES uz bruka sievietei/meitenei. Un likās, ka slūžas ir vaļā.


- JŪS SĪKIE I*****, SĪKIE PER**** - jā, sākās īstākā tirāde, - AIZVĀCIET TOS S**** NO MANIS NOST! - viņa pievērsās apkārtstāvošajiem.

[washulis]

Nē, laikam arī otro maizīti Loranda nevarētu notiesāt bez liekiem satraukumiem vai starpgadījumiem. Nu grīd Andželu ieskāva trakas vāveres. Kā jau bija teicis Lorijs. Ārprāts! itāliete iesaucās, pieskrienot pie Andželas un cenšoties dažas no vāverēm noraut nost. Tiesa, tas bija pirms viņa sāka domāt, vai vāveres nu nemestos viņai virsū, vai arī tās patiesi bija trakas un slimas, kas izraisītu palieošas sekas.

[Elony]

"Dēmoni." Rijoku atkārtoja. Kad parādījās vāveres un uzbruka meitenei, kas pirms neilga laika bija novēlusies alā no griestiem, viņa nomurmināja. "Nanisama... oni."
Ŗijoku piegāja pie Andželas un izvilka zobenu. "Es... palīdzēšu." viņa noteica un ar roku lika Lorandai atkāpties.
Viņa centās veikli uzdurt visas vāveres uz zobena, nenodarot pāri sievietei. (Prasmes priekš tā bija)

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.08.2009 17:55

[washulis]

Loranda atkāpās, saprotot, ka Rijoko plāns ir pārdomātāks, nekā viņējais un nostājās netālu, ja nu kaut ko ievajagās. ja nu kaut kas noiet greizi. Viņa varēja tikai cerēt, ka Rijoko ar šo zobenu ir gana prasmīga. Viņa klusēja un satraukti skatījās.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry

Rijoko veiksmīgi sadūra vāveres uz zobena.

[Džea]

Jauki, tagad mums būs pašgatavota gaļa.
Gvena sacīja nolūkodamās kā Rijoku uzdur uzbrūkošās vāveres. Kādēļ pati Gvendolīna neiesaistījās? Labs jautājums

[Soulberry]

Andžela vēl brīdi valstījās pa zemi, domādamas, ka vāveres vēl aizvien viņu grauza. Uzmetusi īsu skatu apkārtējiem, un sapratusi ka vāveres ir nonākušas nost, Andžela piecēlās kājās, un paldies nepateikusi nosēdās savā jogas pozā. Jāatgūst miers...jāpiemožās no murga...

[washulis]

Loranda nosēdās atpakaļ savā vietā, redzot, ka nabaga vāveres nu ir beigtas. Viņai dzīvnieciņu palika žēl, bet tomēr fakts, ka tās metās virsū cilvēkiem un uzbrūk kā trakas. Vai tiešām tās varētu ēst? Viņas gadījumā nav slimas? Itāliete skaļi jautāja attiecībā uz Gvenas ieteikumu un beidza graust gurķīšu maizīti. Tā Andžela ir dīvaina.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.08.2009 19:00