Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

Pagriezies pret Leannu, puisis ievaicājās.
-Vai vienmēr jābojā? Dažkārt labāk notēlot naivo, kas neko nezin.. tā var drošāk beigties un vairāk uzzināt. Tas ir pierādīts.-
Bet tad pievērsis lielāku uzmanību Leannai, Raienam acis atsprāga vaļā un viņš piesteidzies pie viņas, teica.
-Tu neesi tik veca, lai pārakmeņotos, kas tev notika?!-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 19.08.2009 22:01

[Malduguns]

-Vienalga,-viņa noburkšķēja. Visa šī padarīšana darīja viņu diezgan īdzīgu. Meitene centās pieslieties kājās, bet tas sanāca tikai ar trešo reizi, jo labā roka viņu diezgan pamatīgi vilka atpakaļ.
-Acīmredzot tam nav nekāda sakara ar vecumu,-Leanna sacīja, ar kreiso roku atglaužot matus.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 19.08.2009 22:03

[Lianjuks]

Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Sieviete netaica, kas ir, bet rūpīgi pētija Rijoko.
- Kur dabūji pulksteni? Kā redzu valoda pulkstenim nav no zemes. Hēra, Afrodīte, Atēna, Erisa, Ūsiņš, Supermens? Es nevaru to noņemt, bet varu iztulkot.
- Nekas nenāk par brīvu. - pateica Leanna (patiesībā Moriss).
Jāatdzīst, ka sieviete dažus indivīdus ignorēja. It kā to nebūtu.

Moriartijs - Washulis

Viltus Lorijs pasmaidīja.
- Beidzot uzminēji. Biju gaidījis, ka ātrāk uzminēsi. - Toms uzmaidīja Lorandai, izskatu nemainīdams.

[washulis]

Loranda plaši pasmaidīja kad Hjū Lorijs, as izrādījās esam tas demoniskais Toms. Viņš mani tomēr nepameta! Bet kur tad bija iepriekš? Ne taču tā zēna izskatā...? Piedod, ka ātrāk neieminējos. Vienkārši te viss ir pārlieku neparedzams un savāds. Loranda taisnojās, aizdomājoties, vai Džeroms maz pazīst Tomu. Bet toties Toms zina Džeromu. Bet no kurienes?

[Elony]

"Tā ir dāvana no Erisas." Rijoku atteica. "Es zinu, ka nekas nav par velti. Tomēr es tiešām būšu pateicīga par jebkādu palīdzību, kaut vai tulkošanu."

[Soulberry]

Andžela klusēja. Godīgi sakot, viņa labprāt atkal būtu sākusi kliegt, bet klusēšana šajā Bermudu trijstūrī laikam bija zelts. Pirmām kārtām, kāda sievite kā no zila gaisa izkāpa no ūdens. Nu labi, Andžela nokrita alā, un, kā tā sieviete teica, šajā salā cilvēki neierodās kā normāli cilvēki, bet gan laikam no kaut kā izkāpj, izspiežas, vai nokrīt. Raiens kaut ko runāja, tāpat kā Gvena, Leanna un Rijoko.

- Paklau, varbūt kāds pateiks kas šeit notiek? - acis vēl aizvien kavējās pie Leannas rokas, - redziet, šādus gadījumus dzīvē bieži negadās redzēt, - mirkli klusējusi, Andžela apsvēra visu iepriekš teikto. Nē, nebija jau tā ka viņa bija iedomīga. Vismaz, pašlaik nē. Un tas bija labi, - varbūt es varētu kā palīdzēt? - kas ar mani notiek? Kapēc es kļūstu...laipnāka?

[Moriartijs]

- Toms? Tādu vēl neesmu sastapis, - Džeroms nokomentēja un gaidīja Lorandas reakciju. - Varbūt arī sev atrast personīgo dēmonu? - Džeroms iegrima šajās domās un meklēja veidu, kā tikt pie viena. Nekas gudrs nenāca prātā, tādēļ viņš skatījās apkārt uz kokiem, vai nemanīs nevienu tuvojamies.

- Kur ir tā minētā nometne? - portugālis iejautājās.

[Lianjuks]

Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry + Moriartijs - Washulis

Sieviete neapskatīja pulksteni tuvāk, bet tas netraucēja viņai pateikt dažas simbolu nozīmes.
- Slimība, noslēpums, atgriešanās, kļūda, glābšana, nāve, atkārtot. Pārējos nevaru iztulkot, jo tie simboli ir pašizdomāti, varbūt pat neeksistējoši. Mānekļi. Sieviete nepateica, kurš simbols ir kurš.
No meža iznira kāda kompānija. Tur bija Loranda, Džerorms, Hjū Lorijs un Hjū Lorijs.

Moriartijs - Washulis + Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

- Drīz būsim. - Atsaucās Toms. - Pa ceļam mums pievienosies īstais Lorijs. Un atcerieties, ka šobrīd es esmu Lorijs. Vēlams mani arī nometnē saukt par Loriju.
Pamazām mežs kļuva normālāks. Parādījās koki ar īstām lapām, stumbriem un arī zeme kļuva sūnaina un zālaina. Pēc trim stundām mežs jau izskatījās pilnīgi normāls. Tas bija tipisks mērenās joslas mežs. (kā pie mums Latvijā) Pēc kāda brīža kompānijai piebiedrojās īstais Hjū Lorijs.
Vēl pēc mirkļa kompānija nokļuva apmetnes vietā ar ezeru. Tur bija nodegusi kempinga mājiņa, trīs aizvērtas(varbūt vairs nē), zaļas teltis, ugunskura vieta, izmētātas pudeles un būdiņa, kas atgādināja tualeti. Tur vēl bija kaut kādi cilvēki. Viens no cilvēkiem bija Leanna. Viņas labā roka līdz padusei bija pārvērtusies akmenī. ( Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry )
Bija vēl kāda sieviete. Šitāda - http://www.allaboutyou.com/?module=images&...mp;fileId=60832

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2009 16:51

[washulis]

Loranda gāja uz priekšu, līdz skatam pavērās savādā nometne, kur jau priekšā bija citi zināmi, daži nezināmi ļaudis. Labi, saukšu tevi par Loriju. Sieviete bilda, pirms bija piegājusi pārējiem gana tuvu, lai tie nevarētu dzirdēt viņu sarunu. Viņiem bija jādomā, ka Lorijs ir Lorijs.

Sveiki visiem. Prieks apzināties, ka beidzot esam nokļuvuši pie citiem cilvēkiem. Tikai pēc laika viņa ievēroja Leannas roku. Brīdi veroties uz to, viņa izskatījās visai pārsteigta. Noteikti nav jēga prasīt, kāpēc tā. Neapskaužu. Viņa beidzot teica leannai, nespējot atrast citus vārdus.

No klātesošajiem Loranda zināja tikai Leannu, Gvenu, Raienu un Rijoko. Pārējās divas sievietes viņai bija nepazīstamas. Neko ļaunu negaidot, Loranda teica nepazīstamajām personām. Sveiki, esmu Loranda. Klāt, lai sasveicinātos ar rokasspiedienu viņa gan negāja. Uz višiem šiem ļaudīm viņa tomēr lūkojās ar nelielu neuzticību. Ja jau Lorijs blakām nav Lorijs, tad ko gan varsagaidīt no šiem šķietami parastajiem cilvēkiem?

[Moriartijs]

Džeroms sekoja Lorijam. Tad pievienojās vel viens. Cerams, ka vēl viens nebūs. Portugālis skatījās apkārt uz mežu un secināja, ka te ir visai vēss. Varbūt par auksts. Mājās ir ievērojami siltāk. Pat kuģojot ir siltāks, vai saulē, vai strādājot.

Beidzot minētā nometne bija klāt. Un tur bija daudz redzētu cilvēku - gan pazīstami, gan nē. Daļa no tiem vismaz kaut reizi bija iekūlušies nepatikšanās.

- Sveiki. - viņš teica viegli pamājot šeit esošajiem. Viņš nopētīja teltis, nodegušo mājiņu un ugunskuru pie ezera. Interesanti.

[Soulberry]

Andžela, nesagaidījusi atbildi, pielēca kājās. Protams, tā varētu būt viņas nervu lēkme, bet nē - tie bija cilvēki, kas bija iznākuši no meža.

- Jūs...jūs... - sieviete skatīj;as no vienas kompānijas uz otru, - jūs taču neesat pazīsami? Ko? - aizmirsusi sasveicināšanos, viņa atkrita savā iepriekšējā apsēšanās vietā, un nodomāja, kas gan vēl šim "teātrim" padomā.

[washulis]

Loranda savādi palūkojās uz būtni, sievieti, kas kaut ko savādi teica, par pazīšanu vai nē. Loranda īsti nesaprata, ko viņa cenšas pateikt. Kas, mēs? Viņa jautāja. Ar viņiem es esmu pazīstama. Viņa teica, tikai nepazīstu tevi un šo lēdiju. Viņa norādīja uz tumšmataino būtni, kas pirmīt bija skaidrojusi pulksteņa zīmes pārējiem. Vai tas tev liekas savādi? A, daudz ko izskaidros tas. Cik ilgi tu esi uz šīs salas? Vai nu kur mēs tagad esam. Viņa jautāja Andželai.

[Elony]

Rijoku paskatījās uz tiem, kas ieradās. Vienu viņa atcerējās pietiekami labi. "Esi sveicināta, Loranda. Sen neesam tikušās." Rijoku atcerējās, ka Lorenda bija pirmais normālais cilvēks, kuru viņa bija satikusi šajā ellē. Lorenda savukārt varēja manīt, ka Rijoku tagad runā angliski krietni labāk kā agrāk. Pēc tam atkal pievērsās no ūdens iznākušajai sievietei.
"Kā es varu likt rādītājam no nāves zīmes pārvietoties uz citu zīmi? Un tur ir uzraksts, kuru es īsti nesaprotu."

Šo rakstu rediģēja Elony: 21.08.2009 18:34

[Soulberry]

Andžela ar ieplestām acīm uzlūkoja sievieti. Tik...nu, tāda izturēšanās viņu aī uzrunāja, un viņa manāmi atslābinājās.

- Es? Nu, godīgi sakot pa visam nesen. Pirms kādām...divdesmit minūtēm? - Andžela iesmējās histēriskus smeklus, - un es nokritu alā...ak, un tad tur bija akmens skorpions, neīsts zaļš Semijs...godīgi sakot, manas labākās brīvdienas manā īsajā mūžā, - sieviete, vai meitene, kas nu kuram izskatījas iesmējās vēlreiz, - un, ja drīkstētu zināt, kā Jūs sauc?

[washulis]

Loranda plaši uzsmaidīja Rijoko. Varēja manīt, ka japāniete, arī viņas pašas pirmā satiktā persona uz salas, bija krietni mainījusies. Ne tikai runāšanas ziņā, bet likās, it kā arī dzīves pieredzes. Tas laikam mums kopīgs.

Divdesmit minūtes? Nez kas nav. Es zinu, kā tu jūties. man nav ne jausmas, cik ilgi es te esmu, bet šoks bija gana liels un, tici man, no šīs pasaules vēl jo projām neko nesaprotu. Varu tikai novēlēt, ka tev nenāksies iziet cauri tai pašai ellei, kurai nācās iziet cauri man. Njā, ne jau katru dienu tevi nolaupīs dēmons, kas sola tevi izbarot pūķim vai pārvērst par banānu.

Mani sauc Loranda. Nāku no 15. gadsimta Itālijas. Viņa atkārtoja savu vārdu, piegājusi Andželai drusku tuvāk. Viņa ar interesi nopētīja Rijoko, kas uzrunāja tumšmataino sievieti, runājot par nāvi. Man nepatīk, kā tas izklausās.

Šo rakstu rediģēja washulis: 21.08.2009 18:49

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry
(occ: Painformēju, ka jūsu vēderi rūc.)

- Šobrīd tas nerāda uz nāves zīmes. Tas rāda - atgriešanās. Un otrais rādītājs norāda uz nesaprotamo zīmi. Trešais rādītājs ir pazudis. - Tā arī bija. (occ: Būs jāuzzīmē pulkstenis, lai saprotamāk. )
- Aizsteidzas neatgriežamais laiks. Tas ir tulkojums.
Sieviete pagriezās uz ezera pusi un devās prom.
Pirmais Lorijs apsēdās pie ugunskura vietas.
- Domāju, ka mums būtu jāpaēd. Lea, kā sauc tavu jauno iedomu draugu?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 25.08.2009 17:57

[Džea]

Sieviete klusēdama sēdēja pie ugunskura. Viņa īsti nesaprata, kur ir pazudis Sems, taču to mēģinās noskaidrot vēlāk. Tiklīdz kā Lorijs ieminējās par ēdamo arī pati Gvena sajuta izsalkumu. Ilgi nedomājot, viņa piecēlās un iegāja teltī, kur bija atradies sastingušais puisis. Paķērusi mugursomu, Gvendolīna atgriezās pie ugunskura.
Es nezinu vai tās vel ir derīgas..
To sakot viņa izlika somas saturu visiem redzot. Tiesa, šaujamieroci gan paņēma un pārbaudīja vai tajā vel ir lodes

ooc: No Lianjuk informācijas Somā bija aptieciņa, minerālūdens (1l), dažādas maizītes, desiņas, kūpināta desa, gurķi, maizes nazis, šaujamierocis.

[washulis]

Ēšana? Loranda skaļi ieminējās. Patiesi. Viņa nemaz nespēja īsti atcerēties, kad pēdējo reizi ēda. Ak, jā. Es ēdu vienīgo reizi tad, kad biju koka namiņā. Kā tas ir iespējams??? Viņa šokēti nodomāja, bet tam nebija laika. Laikam beidzot organisms prasa savu. Bijis pārāk daudz satraukumu, pārāk daudz jāskrien un jāmēģina izdzīvot.

Jā, es labprāt ieturētos. Viņa piekrita un nosēdoties pie ugunskura, paņēma vienu no somas maizītēm, kuru bija izvilkusi Gvena. Lai arī ēdiens bija visai vienkāršs un savāds priekš viņas, jaunā sieviete to tomēr izbaudīja ar katru garšas kārpiņu.

[Malduguns]

-Apskaust vai neapskaust tā ir katra paša privāta lieta, jo tu šobrīd skaties uz atmaksu par vēlmi palīdzēt, Loranda,-Leanna atbildēja. Viņa nebija īsti labā omā, tomēr centās to pateikt pēc iespējas laipnāk.
-Manu jauno šizofrēnijas papildinātāju sauc Mariss un es domāju, ka jūs no viņa vēl šo to dzirdēsiet,-meitene novilka.
-Gvena, iedosi man maizīti, lūdzu? Es esmu mazliet stīva, tāpēc man darbojas tikai kreisā roka,-meitene pievērsās Gvenai.

[Semijs]

-Es nezinu kā jūs, bet man ēst galīgi negribās.-
To pateicis, Raiens piecēlās kājās un gāja līdz ezeram noskalot seju, varbūt kaut cik atslābs un prāts arī paliks kaut cik jēdzīgs.