Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

-Sasodīts, man tagad tiešām ir sākusies šizofrēnija?-gulēdama jocīgā pozā, meitene pati sev vaicāja.
-Vai arī kas ar mani notiek?

[Lianjuks]

Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Storyteller

-Es jūtos kā šizofrēnija. - kaut kas atkal runāja ar Leannas muti. - Man nez kāpēc liekas, ka es esmu... Lieliski. - Pēdējais vārds skanēja nedaudz sarkastiski.

[Malduguns]

-Ko-a?-Leanna bija neizpratnē.
-Es te pamazām pārvēršos par Golummu bez īpašas vēlēšanās un pielūgsmes objekta. Tiesa, dārgumiņš gredzentiņš man ir,-viņa nomurmināja.
-Kas tu esi?

[Lianjuks]

Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Storyteller

- Man arī ir gredzens. Teltī. Es esmu Tavā ķermenī. Tas man liek justies diezgan neērti dažu apsvērumu dēļ. Mani sauc Mariss.

[Malduguns]

-Un vai tu esi tas puika vai arī kāds cits, kurš iemiesojās viņa ādā? Un kāpēc tu esi akmenī? Turklāt, kāpēc esi manī? Kas te vispār notiek?-Leanna uzdeva jautājumu gūzmu, vēl aizvien nekustēdamās.

[Džea]

Kas....
Pamanot puisi, Gvena iesaucās, taču vairāk viņa nespēja palīdzēt. Tik ļoti gribējās dzirdēt kaut Sems varētu runāt, gribējās dzirdēt viņa balsi. Nu gluži kā kalnā, taču bija pietiekami ar viņa klātbūtni vien.
Kas..?
Jau otro reizi pāris minūšu laikā sieviete nespēja pabeigt teikumu. Taču Leannas izskats bija šokējoš. Vel šokējošāk bija tas, ka puse viņas bija akmenī.
Kas notika?

[Malduguns]

-Nav ne mazākās nojausmas. Bet tagad manā ķermenī ir divas dvēseles, ja tā varētu teikt,-Leanna atbildēja, lūkojoties kaut kur tukšumā.

[Džea]

Vai tas ir saistīts ar to puisi teltī?
Labi tas bija muļķīgs jautājums. Protams ka bija.
Vismaz tu ar viņu spēj runāties. Jeb pareizāk sakot, viņš runā no tevis.

[Malduguns]

-Vai arī es beidzot nojūdzos pa īstam,-Leanna sacīja ar vieglu spurdzienu.
-Jā, tas ir saistīts ar puisi teltī. Vistiešākajā mērā,-viņa noteica.

[Džea]

Izskatās ka tev ir mazliet savādāk nekā man.
Gvena sacīja.
Pašlaik te pat blakus atrodas mans labākais draugs, kurš ir gara veidolā tik neviens viņu neredz.

[Malduguns]

Par dzirdēto Leanna uzrāva uzacis.
-Un kad viņš parādījās?-meitene apvaicājās, sašķobot seju vēl nedaudz.

[Džea]

Īsti nesapratu. Tu domā, kad viņš parādījās gara veidolā?
Gvena pajautāja

[Malduguns]

-Kad viņš vispār parādījās un kad uzradās gara veidolā?-Leanna vaicāja.
-Pastāsti, ko zini un drīksti stāstīt par viņu,-viņa lūdza.

[Džea]

Mēs bijām labākie draugi jau kopš mazotnes un pērn.. Pērns viņš gāja bojā kalnos.
Pēdējais tika pateikts čukstus un Gvenai acīs parādījās asaras, taču atcerējusies Sema teikto, viņa tās ātri noslaucīja.
Sems bija tas, kas vienmēr uzturēja jautrību. Nepārstāja jokot un bija atbalsts grūtos brīžos. Mums abiem patīk slēpot un es ierosināju doties uz Alpiem. Tikai tur notika nelaime.
Varēja manījt, ka tikai tagad Gvena tā pa īstam kādam stāsta to, ko toreiz piedzīvojusi un iespējams varbūt kāds sajuta to, ka sieviete jūtas vainīga par to kas toreiz notika
Gara veidolā viņš parādījās šeit uz salas. Jeb pareizāk sakot kalnā. Kad ierados uz salas varbūt biji pamanījusi, ka es biju depresijā.
Skatiens uz Leannu.
Varbūt tu spēsi Semu sajust, ja viņš atradīsies tev ļoti tuvu. Es nezinu.

[Malduguns]

Leanna iekoda lūpā.
-Man žēl, Gvena. Un man vēl vairāk ir žēl tas, ko es tev vaicāšu tagad. Vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka tas ir Sems?-viņa piesardzīgi jautāja.

[Džea]

Kapēc, kapēc lai nebūtu?
Leannas jautājum samulsināja

[Malduguns]

-Tādēļ, ka šajā realitātē ir spēki, kas māk brīnišķīgi izlikties par to, kas nav, lai iegūtu uzticību un vēlāk izmantotu savā labā,-Leanna rūgti noteica.

[Džea]

Realitāte? Vai šī maz ir realitāte?
Sieviete drūmi jautāja.
Bet nē, es esmu pārliecināta ka tas ir viņš.
Ja tu spēj, tad pierādi Leai savu klātbūtni.
Pēdējais tika adresēts Semam

Šo rakstu rediģēja Džea: 19.08.2009 15:42

[Malduguns]

-Tā nav mūsu realitāte, bet, jā, tā ir realitāte,-Leanna noteica.
-Pagājušajā reizē, nometnē, pirms tik daudziem gadiem, es sastapos ar ko tādu, kas sākumā man likās kas viens, bet beigās izrādījās kas cits. Tiesa gan, toreiz tā bija grāmata, bet tik un tā... Lai arī kas šeit mitinātos, lietas šeit nav tādas, kādas tās ir normālajā pasaulē, kā jau būsi pamanījusi. Un arī labais un mīļais šeit var būt tikai apmānam. Es nesaku, ka tā tiešām ir, bet es tikai iesaku piesargāties,-Leanna sacīja.

[Elony]

Rijoku likās pārsteigta, redzot, kas šeit sāka notikt, bet tā kā tiešas briesmas nemanīja, nomierinājās un klausījās Leannas un Gvenas sarunu. Pēc tam, joprojām sēžot, paklanījās abām.
"Gars, kas iemiesojās Leannā, gars, kas atrodas līdzās Gvenai. Ja jums ir zināšanas, kas pārsniedz mirstīgā zināšanas, sniedziet man atbildi." viņa atkal paklanījās un pacēla roku ar savādo pulksteni.
"Jūs zināt, kā man izvairīties no nāves?"