Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Izkļuvusi pa durvīm laukā, kompānija atjēdzās mežā. Visapkārt slējās dažādi gari koki. Visi koki bija no akmens. Arī zeme bija ciets akmens. Tikai trīs skorpioni pameta alu, lai dotos akmens mežā pakaļ bēgļiem. Šie trīs skorpioni pārakmeņojās desmit sekunžu laikā.


Moriartijs - Washulis

- Jūs pievelkat veiksmi. - atskanēja kāda balss blakus Lorandai. Tas bija Hjū Lorijs. Piegājis pie viena no diviem gobliniem, kas neturēja Džerormu, viņš to pabakstīja ar spieķi.

Džea

Gvena atjēdzās mežā. Visapkārt slējās dažādi gari koki. Visi koki bija no akmens. Arī zeme bija ciets akmens.

[Džea]

Viss bija kļuvis pārāk dīvaini. Akmens koki? Akmens zeme? Kas tālāk sekos. Varbūt Gvena pati pārvērtīsies par akmeni?
Sapratusi ka citas izejas nav, sieviete uz labu laimi devās dziļāk akmens mežā.

[Lianjuks]

Džea

Pamazām mežs kļuva normālāks. Parādījās koki ar īstām lapām, stumbriem un arī zeme kļuva sūnaina un zālaina. Pēc trim stundām mežs jau izskatījās pilnīgi normāls. Tas bija tipisks mērenās joslas mežs. (kā pie mums Latvijā)
Pēc mirkļa Gvena nokļuva kaut kādā apmetnes vietā ar ezeru. Tur bija nodegusi kempinga mājiņa, trīs aizvērtas, zaļas teltis, ugunskura vieta, izmētātas pudeles un būdiņa, kas atgādināja tualeti.

[Džea]

Nonākusi apmetnē, Gvena tai pārlaida skatu. Nezin kapēc, radās sajūta, ka kāds to ir steigā pametis, tomēr lai kļūtu skaidrāk, viņa nolēma pārbaudīt, kas atrodas teltīs.

[Soulberry]

Andžela labprātāk būtu kliegusi, nevis truli blenzusi uz mežu, kas bija...no akmens. Viss - likās, ka viņa ir nonākusi kādā nepazīstamā pasaulē. Pagriezusies uz otru pusi, viņas priekšā stāvēja skorpions...no akmens. Laikam tas, kas viņiem sekoja laukā no malas. Viņa nosvilpās, tad mirkli klusējusi, sāka kliegt, - KUR PIE VELNA ES ATRODOS?! - kā pēc maratona skrējiena, viņa sāka elsot, līdzko bija beigusi savu priekšnesumu ar spiedzienu.

[washulis]

Loranda pamatīgi salēcās no balss, kas tuvojās no muguras. Viņa ar baiļu pilnām acīm nopētīja Hjū Loriju. Kas jūs esat? Viņa ātri jautāja, pret atnākušo izturieties ļoti ar neticību, un pagāja tuvāk tam akmens goblinam, kurš turēja Džeromu.

Viņa labprāt gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šo personu, kas nupat uzradās. Bet ja nu viņš ir demons? Kā nekā Toms teica, ka tas, kas jau bija mani nolaupījis, interesējas. Viņi droši vien prot mainīt izskatu. Viņa nolēma riskēt, uzdodot jautājumu. Tu... esi demons? Cik muļķīgi, ja viņš patiesi būtu, vai tad tik godīgi atzītos? Un ko jūs ar to domājat, pievelkat veiksmi? Viņa vēl jautāja, turpinot lūkoties uz viņu ar neticību. Viņš bija ģērbies savādi. Laikam arī viens no tiem nākotnes personažiem. Laikam es te vienīgā esmu staigājusi korsetē.

Šo rakstu rediģēja washulis: 14.08.2009 22:59

[Malduguns]

Pēc Andželas kliedziena, Leanna novaikstījās.
-Nebrēc kā uz kaušanu, tevi var dzirdēt arī tāpat. Par nelaimi,-viņa noteica un ar interesi palūkojās uz skorpioniem, kuri bija pārvērtušies par akmeni, tad uz akmens mežu un tad viņa sarauca pieri.
-Es domāju, ka labāk neapstāsimies,-viņa noteica un sāka apņēmīgi vilkt Raienu uz priekšu, meklējot mežā kādu stigu vai noru.

[Soulberry]

Kad Leanna novaikstījās, Andžela savilka lūpas, un ar acu zibeņiem turpināja uz viņu skatīties, - [i]normāli[i] cilvēki šādas lietas redzot, izturas tāpat kā es. - Andžela strikti noteica, un sāka sekot Leannai ar Raienu.

- Hei, - viņa uzsauca Leannai un Raienam, - pagaidiet taču, - lai gan Andžela ik rītus apmeklēja jogas nodarbības, uzturēt mieru šādā gaisotnē bija neiespējami.

[Malduguns]

-Tad iemācies nebūs normāla,-Leanna pār plecu atsaucās, vēl aizvien velkot Raienu sev līdzi kā tādu lupatu lelli.-Turklāt mums nav laika gaidīt, te katrs ir par sevi, neviens tevi uz rokām nenēsās, princesīt,-Lea nopurpināja.
-Rijoku, tev vēl aizvien ir tas pulkstenis?-viņa vērsās pie austrumnieciskās meitenes.

[Moriartijs]

Džeroms pat nepaguva iekliegties, kad goblins jau bija viņu sagrābis. Taču tad notika kas ļoti dīvains - viss pārvērtās akmenī. Zeme, koki, goblini - labi ka gaiss arī nesekoja pārējā piemēram. -

Džeroms mēģināja tikt lejā, - Liekas, ka esmu iesprūdis. - viņš skatījās apkārt. Tad uzradās jauna persona. - Kas tad tas? Loranda šim jautāja vai viņš nav dēmons. Varētu jau būt. -

- Mēs pievelkam veiksmi? Varbūt tas, kas man iekoda ir pie vainas - bet tas taču ir muļķīgi. - Džeroms joprojām centās tikt lejā. - Tas kurš ieradās pie Lorandas izskatījās pēc visai sakarīga personāža - bet ko lai zina... -

- Ē, nelielu palīdzību? - viņš jautāja.

[Soulberry]

Andžela uzmeta lūpu, un, acis samiegusi vēl šaurākas, turpināja sekot Leannai. Nopūtusies, viņa pielika soli, lai atkal spētu runāt ar Leannu, - tad varbūt tev ir kas sakāms par to, kur mēs atrodamies?, - viņa pavīpsnāja, - jo Bermudu trijstūris, man neko neizsaka, - mirkli klusējusi, viņa apsvēra iespēju bēgt, ja vien kāds pateiktu kur viņa atrodās, un ko viņi meklē. Bet tāda rīcība vien pierādītu to, ka esmu stulba.

- Vai uz šīs salas atrodas vēl kādi cilvēki? Vai vispārībā ir kāda iespēja ka mēs izdzīvosim? - pēdējais teikums bija teikts ar lielu sarkasmu.

[Semijs]

Raiens centās neatpalikt pārējiem, kad sākās bēgšana no skorpioniem un iznācis ārā, puisis izbaudīja svaigo gaisu. Puisim netraucēja, ka Leanna viņu velk, tā pat būtībā bija ērtāk. Nosmīnējis uz Andželas jautājumu, Raiens teica.
-Tici man dārgumiņ, te ir ļoti daudz dzīvju būtņu, ieskaitot cilvēkus. Daži ir draudzīgi noskaņoti, daži nē.. un ko tik sarkastiski? Protams, ka var izdzīvot! Mēs jau te labu laiku ņemamies un nevienam nav ne skrambu.-

[Soulberry]

- Bet...paklau, tas ir...ir...nenormāli, - asaras atkal sāka pilēt lejup no acu kaktiņiem atkal samiglojot skatienu, bet, saprotot ka Leanna atkal sāks viņu bakstīt par raudāšanu, Andžela centās ar rokām noslaucīt asaru pārpalikumus. Ievilkusi gaisu, viņa centās noierināties.
- Nu labi, pieņemsim ka šeit ir citas, paranormālas būtnes, kas mūs var...nu, teiksim tā - nogalēt. Jūs visi, - viņa ar plašu žestu parādija uz Raienu, Leannu, un, kā Andžela nesen uzzināja, Rijoko, - kā Jūs šeit nokļuvāt? Neizskatās, ka jūs būtu no viena...gadsimta. Un no vienas valsts, jau nu, protams, ka nē, - viņa pacēla vienu uzaci, vēl aizvien skrienot.

[Lianjuks]

Teltīs

1. Guļammaisi, divi spilveni, katliņš, kanniņa, pudeles (limonādes, alkohola). Trīs mugursomas
2. Trīs mugursomas, iesākta čipsu paka, šokolāde, kabatas nazis, ola (tik liela kā strausa ola), guļošas, patrakas vāveres.
3. Pusis, kas ir pārvērties par akmeni, mugursoma, trīs guļammaisi. ( Storyteller tēls puisi šīs LS spēles laikā redzēja pie nometnes ezera. ) Uz puiša rādītājpirksta ir tāds pats čūskas gredzens kā uz Leannas pirksta. Gredzens nav pārvērties akmenī. No pirksta dabūt nost nevar.

Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry + Džea

Pamazām mežs kļuva normālāks. Parādījās koki ar īstām lapām, stumbriem un arī zeme kļuva sūnaina un zālaina. Pēc trim stundām mežs jau izskatījās pilnīgi normāls. Tas bija tipisks mērenās joslas mežs. (kā pie mums Latvijā)
Pēc mirkļa kompānija nokļuva apmetnes vietā ar ezeru. Tur bija nodegusi kempinga mājiņa, trīs aizvērtas(varbūt vairs nē), zaļas teltis, ugunskura vieta, izmētātas pudeles un būdiņa, kas atgādināja tualeti. Tā bija vecā labā Raiena un Leannas nometne. Nometnē kāds bija. Tā bija Gvena. (Džea) ( Ja Gvena jau būs kādā teltī, jūs viņu neredzēsiet. Kad rakstīju postu vēl nebija. )

Džea + Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Pēkšņi no meža, kas bija Gvenai aiz muguras uzradās četru cilvēku kompānija. ( Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry ) Teltīs bija... (sk. augšā.)


Moriartijs - Washulis

- Sarkasmu taču saproti? Jā, es esmu.
Goblins kurš turēja Džerormu izgaisa un vīrietis nolidoja zemē. Dažas reizes lēnāk nekā gravitācija būtu prasījusi. Sasitumi izpalika.

[Semijs]

-Es te ar Leannu šajā sakarā esam veterāni.. pirms pāris gadiem mēs arī nokļuvām šāda tipa jezgā un tā patiešām izmainīja mūsu dzīvi.-
To pasakot, Raiens ar pirkstiem uzšķila mazu liesmu un uzreiz to nodzēsa.
-Mēs visi šeit esam nokļuvuši mīklainos apstākļos un jā, no citiem gadsimtiem.. es aptuveni izprotu kā tas noticies, bet nemācēšu paskaidrot(galva tagad nestrādā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ).-
Puisis turpināja sekot Leannai, līdz nonāca pie nometnes.
-Lūk Andžela, šāda vieta bija tā vieta, kas izmainīja mūsu dzīves. Acīmredzami, te nav tikai sala iejaukta, bet gan kāda sen neredzēta sieviete..-
''Sen neredzēta sieviete'' Raiens izteica ar lielu naidu balsī.

[Soulberry]

Andžela ar ieplestām acīm vēroja, kā uguns uz Raiena pirkstiem parādās...un pazūd. Pašlaik labākais, ko es varētu darīt, ir klusēt... Protams, viņa to nedarīja.

- Tas ir... - viņa pirmo reizi palika atbildi parādā kādam cilvēkam. Parasti, Andžela gluži dabīgi neizvēra savu muti, un sāka teikt to, kas ir uz mēles. Un nereti ne to, ko patiesībā domā. Bet šajā situācijā laikam viņa nespēju neko izgrozīt no savām smadzenēm. Raiens ar Leannu un Rijoko iznāca kādā klajumā, kur, paldies Dievam, bija teltis un ugunskura vieta.Šajā situācijā, tas laikam ir labākais, ko no šīs salas sagaidīt... Iesmējusies kā ķertā un jautri sasitusi plaukstas, viņas acis pārslīdēja pāri šai apmetnes vietai.

- Tātad... - bet, kad Andžela ieradzīja sievieti, sajūsma noplaka. Vēl vairāk, kad Raiens šo sievieti uzteica ar naidu.

[Džea]

Diemžēl atnācējus Gvena neredzēja, jo tai brīdī bija ielīdusi trešajā teltī. Sievietes skatiens sadrūma, pamanot sastingušo puisi. Nezin kapēc radās sajūta, ka viņam palīdzēt vairs nevarēs. Toties mugursomu gan Gvena nolēma izpētīt. Varbūt atrodas kas noderīgs

[Lianjuks]

Džea - Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Džea

Somā bija aptieciņa, minerālūdens (1l), dažādas maizītes, desiņas, kūpināta desa, gurķi, maizes nazis, šaujamierocis.

[Moriartijs]

- Nez kapēc - Džeroms iesāka teikt, - Ufffff - viņš krita, - tas mani nepārsteidz, - viņš teica nolaižoties zemē tupus. Piecēlās un apskatījis vai nav savainojies, - Vesels. Tas labi - devās pie Lorandas un dēmona.

- Kā tevi sauc? Labprāt iepazītos. - ... līdz brīdim, kad tu gribēsi kādu apēst. - viņš iesāka skaļi un pabeidza domās.

- Es esmu Džeroms. No Portugāles. Kad devos jūras ceļojumā bija 1492. gads. Interesanti. Kāds ir šobrīd? - viņš visai ieinteresēti vaicāja.

[washulis]

Loranda nedaudz pikti palūkojās uz vīrieti ar spieķi. "Sarkasmu nesaproti." Es šeit esmu pieredzējusi pārlieku daudz, lai neatšķirtu sarkasmu no realitātes. Jebko no realitātes, jo liekas, ka realitāte te krietni izpaliek. Viņa pie sevis spriedelēja, bet pret Hjū Loriju neizturējās tik nepiespiesti, kā to darīja Džeroms, kad beidzot bija ticis lejā, bez liekiem savainojumiem.

Viņš atznās, ka ir demons? Tas nav labi. Tātad, viņš varētu būt vai nu vesels demons vai arī tehniski izdomāts demons. To viņa arī nolēma pajautāt. Tu esi īsts demons, vai arī Leannas izdomāts? Viņa nenāca šim indivīdam klāt, bet vēroja, ko viņš darīs ar Džeromu. Sasveicināsies, vai arī kau ko citu. Man taču nav sākusies paranoja?Es taču nesākšu jukt prātā? Atslābinies. ja sāks notikt kaut kas slikts, tu tik un tā no tā nevarēsi izbēgt. Viņa sevi pesimistiski mierināja.

Viņa nolēma paiet tuvāk. Bet es esmu Loranda. No Itālijas. Viņa teica un nedaudz neveikli paklanījās. Bez smagas kleitas, ta bija daudz savādāk, nekā šajā nākotnes brīnumā, kurā viņu ietērpa, kad bija būdiņā kokā. Un Erisa mums stāstīja, ka mēs atrodamies ārpus laika, tā kā šeit nav gada. Ja es esmu pareizi sapratusi. Sieviete teica portugālim. Tad jau mēs esam no līdzīgiem laikiem. Tiesa, man gan ir 1457. gads, bet tuvāk ir, nekā ar citiem, kas nāk no 20. gadsmita, vai pat 25!

Šo rakstu rediģēja washulis: 16.08.2009 00:49