Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

-Nu es tevi atceros kā kulturālu meiteni, kura es ceru, ka nav mainījusies pa šiem gadiem.-
Raiens ar vieglu smaidu atteica un gaidīja atbildi.

[Malduguns]

-Tu mani pietiekoši sen neesi sastapis, tāpēc, esmu pārliecināta, daudz kas ir mainījies šo gadu laikā. Tostarp arī es,-Leanna piezīmēja, izbraucot ar roku caur saviem spurainajiem matiem.

[Soulberry]

Andžela mirkli svārstījās, kā neziņā, ko tagad iesākt. Kā samierinājusies, viņa apsēdās uz zemes ar sakrustotām kājām, un, ieguvusi sākotnējo lepno " aizkaitinājumu", viņa sāka knibināties ap vienu no savām blondajām cirtām, - ES šeit ierados kopā ar draugiem, - viņa viegli pasmīnēja, - un nedomāju, ka tur jums būtu kaut kur iebilstams, - viņa iesmējās skanīgus, un mazliet atbaidošus smieklus, - kad mēs nonācām pludmalē, domājām taisīt pikniku, - Andžela teatrālā grimasē skumīgi pašūpoja galvu, - un tad viņus paņēma kaut kas zaļs un pretīgs. Es īsti nespēju saskatīt kas, bet tas nu tur bija. Un pēc tam "tas" saņēma arī mani, un es nonācu šeit. - Andžela runāja, ar katru teikumu skaļāk, - vai visi apmierināti? Tagad es gribētu kaut ko izvilināt no jums, - zilās acis zibeņoja, - kas esat Jūs? Ko jūs darat šajā... - viņa ar plašu žestu parādija uz daudzajiem zaļumiem, -...vietā? Vai arī tas ir nelāgs joks? - pacēlusi vienu uzaci, viņa piecēlās kājās, un norādija uz ieročiem, kas bija Andželas "ciemieņiem" rokās, vai kaut kur piestiprināti pie kādām ķermeņa daļām, - Jūs tak negribat teikt, ka šeit tādus ir jāizmanto, ko?

Šo rakstu rediģēja Soulberry: 13.08.2009 15:42

[Malduguns]

-Ik uz soļa, čabulīt,-Leanna ļaunīgi pasmaidīja.
-Te ir arī daudz jābēg, daudz jācīnās un daudz jādomā kā izkļūt no visādām nelāgām vietām. Esi laipni aicināta Bermudu trijstūrī,-meitenes sejā parādījās velnišķīgs smīniņš.

[Soulberry]

- Tad paldies, cukurzirnīt, - viņa nicinoša aizgriezās no meitenes, - tad Jums ir jau jānojauš, kas es ap tādām lietām neko nejēdzu. Vienīgais, ko es spēju izdarīt šī Bermuda trijstūra labā, ir...tērēt Jums ēdienu un dzērienu, - pedējais vārds tika izteikts mazliet drebulīgi, un, lai vai kā likās, pēkšņi visa viņas augstprātbīa un dižciltība, kā arī iedomība un augstprātība sabruka Andželā kā mūris. Asaru lavīna gāzās no blondīnes zilajām, skaistajām acīm nežēlodamas seju, kas palika sarkana jo sarkana, bet acis - piepampušas. Andželai bija vienalga, ko apkārtējie par viņu domā - vai viņa ir traka, stulba, bezjūtīga ````...tas viss viņai bija pie vienas vietas. Viņa jau tagad nodomāja, ka viss pēc pāris minūtēm atkal atgriezīsies - augstprātība, kā arī viņas neciešamais raksturs. Pēkšņi, vairs neizturējusi ka visi uz viņu blenž, Andžela pietrausās kājās, un, asarām aizmiglojot skatienu, gāja, kurp deguns rāda. Tas nebija pareizi darīts. Diemžēl, priekšā bija koks, kas, viņai tīši vai netīši trāpīdamis ceļā, nosvieda Andželu uz zemes bezsamaņā.

[Malduguns]

-Nāksies sākt kaut ko jēgt, jo savādāk uz šīs salas neizdzīvosi. Tas kā pirmais. Kā otrais, ja šeit būtu ko ēst, tu to varētu mēģināt tērēt, bet šeit tā nav,-Leanna sacīja. Histēriskas asaru lēkmes Leannu parasti neietekmēja. Tā tas notika arī šoreiz. Nobolījusi acis, viņa noskatījās kā blondā daiļava tenterē koka durvju virzienā un veiksmīgi ietriecas tajās (ooc: ar kādu ātrumu tad viņa tajās durvīs triecās, ja zaudēja samaņu? Tas tā kā reāli nav nemaz tik viegli iespējams.). Leannai sākās pamatīga smieklu lēkme.
-Blondīnes!-viņa ķiķinādama sacīja un piesoļoja pie noģībušās.-Ei, celies,-Lea viņu pabakstīja ar kedas purngalu.
-Te šādām spēlītēm nav laika un, tici man, man nebūs žēl, ja kāds no šejienes patiesajiem iemītniekiem uzskatīs, ka no tevis var uztaisīt pietiekoši labas pusdienas.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.08.2009 16:34

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Soulberry, tu esi alā un tur koku nav. (ja vien es tā neizdomāju). Ejot uz vienu pusi tu atdurtos pret kompāniju un aiz kompānijas ir slēgtas durvis. (tūlīt nebūs) Un uz otru pusi ala ved uz nezin kurieni.

P.S. Lūdzu izmanto salasāmāku krāsu burtiem. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Pēkšņi aizslēgtās durvis aiz kompānija atsprāga un pa tām alā sāka birt iekšā gigantiski skorpioni. Tie bija apmēram cilvēka lielumā un koši sarkani. Tie tik bira un bira. Vai man minēt, ka viņi bija nelabvēlīgi noskaņoti? Varēja cīnīties, bēgt, kļūt par indīgu skorpionu barību un varbūt vēl kaut ko.


occ: es steidzos ēst.

Moriartijs - Washulis

Pēkšņi sākās zemestrīce. Debesis piepildījās melniem mākoņiem. Un no visām pusēm atskanēja derdzīgi smiekli. Smējās koki. Ala no kuras iznāca Loranda, Džerorms un zēns izgaisa.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2009 16:56

[washulis]

Šī vieta likās jauka un tā jo projām. Loranda jau bija pie sevis nopriecājusies, ka beidzot viņa būs nonākusi drošā vietā, bet, kā jau vienmēr... nekas nevar gana labs, jo arī te sākās kaut kas... ne tas.

Sākoties zemestrīcei, Loranda zaudēja līdzsvaru un nokrita uz ceļiem. No tupus stāvokļa viņa palūkojās uz debesīm. Tie savilkās melni, solot vētru. Vismaz tā tas parasti bija Itālijā. Kas...? Viņai aizrāvās elpa. Sirds ritms paātrinājās. Viņa saprata, ka jau atkal viss sāka iet uz leju. Tu teici, ka šeit būs droši! Loranda centās pārkliegt ļaunos smieklus, ko, šķiet, radīja koki. Viņa lūkojās uz mazo zēnu. Es, muļķe, ievilku mūs abus slazdā? Nē, tas nevar būt... Kur ir Toms?

Kāpēc tas viss vienmēr notiek ar mani? Viņa pie sevis žēlabaini nodomāja. Arī atpakaļceļš pazuda. Kur tagad? Loranda centās saskatīt kādu ceļu, kur tikt tālāk no kokiem. Tā pat no tumšajiem mākoņiem un zemestrīces.

Šo rakstu rediģēja washulis: 13.08.2009 17:07

[Moriartijs]

- Ala aiz muguras pazuda. Palika tikai koki. Sajukuši un runājoši un smejoši koki. Tas nav uz labu, - Džeroms paguva iedomāties. Pieskrēja pie Lorandas un viņai pieķērās, ja nu kas lai nesanāk izšķirties. Ar otru roku ķēra arī puiku, lai tas nepazūd.

Izdzirdēja Lorandas "Tu teici, ka šeit būs droši!" un paskatījās atkal uz puiku. - Nu, nē. Te nekas nav droši. -

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis

- Bija. - ieraudājās zēns. Sāka zibeņot. Aiz muguras atskanēja savādi krakšķi. Tur aiz muguras kokus lauza trīs nikni, trīsmetrīgi goblini. ( Skatīt ATD pavedienu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Bēgt var dziļāk smejošajā mežā. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2009 17:37

[washulis]

Bija??? Loranda iesaucās, ar ieplestām acīm lūkojoties uz zēnu. Kā to saprast, Bija??? Bet nu tam vairs nebija nozīmes. Virs galvas plaiksnījās zibens un aiz muguras bija dzirdami trokšņi, ko radīja milzīgas radībās.

Lorandas sejā varēja redzēt šoku. Lai gan Džeroms bija blakām, viņa tik un tā jutās slikti. Es tādus jau esmu redzējusi. Loranda nočukstēja, lūkojoties uz gobliniem. Tikai toreiz tas bija viens... un beigts. Nokritis no kraujas. Oi, Lorandai ļoti nepatika kraujas.

Gaišmatinā sieviete brīdi nezināja ko darīt. Bija jābēg. Mošķi bija teju divas reizes garāki par viņu. Censties ar tiem tikt galā būtu vienkārši absurdi. Mūkam mežā. Loranda drebelīgi teica pārējiem, gatava mesties uz mežu, neskatoties uz to, ka tas smējās. Vai nu par viņiem, vai par gobliniem, vai par kādu citu...

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis

- Izskatās, ka bija! Gribu atrast brāli! - Gvazimordi strauji tuvojās. Sadursme bija neizbēgama.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.08.2009 18:04

[washulis]

Bija. Tas Lorandai vairs neko nenozīmēja, jo vairs noteikti nebija. Pirmīt zēnam bija onkulis. Nu viņš meklē brāli. Tas jauno sievieti mulsināja, bet tam vairs nebija laika.

Varbūt labāk bija palikt džungļos? Kur ir tas Toms, kad viņu vajag? Ko lai dara? Viņa it kā palīdzību meklēdama, pielika roku pie kakla, kur bija Toma dāvātais skorpiona medaljoniņš.

Loranda paķēra visus klātesošos un kā velna plēsta, metās uz mežu. Viņa nevēlējās mirt. Un nenovēlēja to arī zēnam un Džeromam.

Šo rakstu rediģēja washulis: 13.08.2009 18:09

[Moriartijs]

Izdzirdot šausmas Lorandas balsī runājot par gobliniem, Džeroms pamāja un sekoja meitenei mežā.

- Negribās būt apēstam. Te nav nekādas kraujas? Ja reiz vienreiz ta viņus nobeidza, varbūt sanāks vēlreiz. - viņš noteica.

[Elony]

Rijoku klusējot klausījās nejēdzīg;as sarunas, kas šeit risinājās. Par laimi (?) tās pārtrauca skorpionu iebrukums. Japāniete, kura stāvēja aizmugurē, uzreiz grūda priekšā stāvošos uz priekšu. "Bēgam, ātri!"

[Soulberry]

Andžela nespēja apjēgt kas notika. Kaut ko klusi nopurpinājusi, viņa sāka sekot japānietei, kura kaut ko uzkliedza visiem pārējiem.

- [b]Kas par... [/i]- bet tas bija vienīgais, ko viņa paspēja izteikt, līdz asaras bija beigušas līt. Andžela atkal varēja visu skaidri redzēt...līdz ar to, arī milzīgos skorpionus, kas kā lava plūda ārā no kaut kādām durvīm. Viņa sāka skriet līdzi japānietei, un vienīgā doma, kas Andžēelai pašlaik bija prātā, bija - galvenais izdzīvot...


[ooc]Atvainojos. Turpmāk mēģināšu sekot postiem.[/ooc]

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Soulberry

Viens skorpions gandrīz aizķēra Raiena kāju, bet kāds cits skorpions gribēdams idarīt to pašu uzmetās virsū skorpionam, kas centās uzbrukt Raienam. Alas galā parādijās durvis. Skorpioni neatkāpās.

Moriartijs - Washulis

Viens goblins bēdzējus panāca. Šis goblins ar negantu rēcienu sagrāba Džerormu un pielika tuvāk viņu savai sejai, lai varētu labāk izpētīt. Džerormam likās, ka goblins tūlīt viņam visas iekšas izspiedīs, kad pēkšņi goblins sastinga. Viņš bija pārvērties par statuju. Tas notika arī ar otro un trešo goblinu. Viņi bija pārvērtušies par pelēkām statujām mirklī, kad jau grasījās uzbrukt Lorandai. Visi koki bija kļuvuši par statujām un zeme par akmeņiem. Dabesis bija pelēkas, bet ne satrakojušās. Nu Džerorms karājās divu metru augstumā un viņa seja atradās netālu no sastingušas goblina mutes.

[washulis]

Loranda centās bēkt, cik ātri varēja. Viņa juta, ka blakām Džeroms tiek paķert. Nē! Viņa iesaucās, apstājoties un bezcerīgi nolūkojoties, kā viņš tiek parauts gaisā.

Tik maza būtne (Loranda, salīdzinājumā ar gobliniem), nebūtu varējusi kaut ko iesākt. Kad kāds stiepās vie viņas, jaunā sieviete pieplaka pie zemes, cenšoties paglābties. Nākošajā brīdī viss apkārt sāka pārakmeņoties. Koki, goblini... Pat zeme zem viņas kājām.

Loranda pacēla galvu un ieplēstu muti palūkojās apkārt. Brīdi viņa nespēja ierunāties, tikai lūkoties uz milzīgajām statujām. Džerom? tev viss kārtībā? Viņa uzsauca viņam, ko bija sagrābis goblins, nu pārvērst akmenī. Kas notika? Kas viņus pārvērta akmenī? Loranda brīdi palūkojās uz zēnu, tad uz apkārtni. Viņa it kā cerēja ieraudzīt kādu, kas būtu pārvērtis visu šo akmenī. Varbūt to izdarīja zēns? Kas zina, pats Džeroms? Kā nekā es ar viņu satikos tikai vienreiz Aīda valstībā. Ja jau man tiek prātu nenolasāmi medaljoni, tad varbūt arī viņam kaut kas ticis.

Laikam jāmēģina tevi dabūt no turienes lejā. Viņa teica biedram.

[Malduguns]

-Laižamies,-Leanna noteica, sagrābuzi Raiena roku, bez liekā ceremonijām vilka puisi līdzi, tālāk no viņu gribožajiem skorpioniem un ārā no alas, gaismā.

[Džea]

Gvena nolēma riskēt un devās tālāk alā. Ja paiet vairs nav iespējams, tad turpmāk pārvietojas tupus