Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

Situācijas attīstība Rijoku ļoti nepatika. Bet tā kā durvis likās nekaitīgākas, kā no griestiem novēlusies sieviete, viņa pacēla šauteni un notēmēja pret nokritušo, ja nu kas.

[Semijs]

-Pie velna!-
Raiens nedaudz salēcās, kad nez no kurienes nokrita meitenes un puiša dūres uzreiz pārņēma liesmas un viņa acis arī uzliesmoja.
-Kas tu tāda?-
Viņš ļoti smagā, nopīpētā balsī ievaicājās.

[Malduguns]

Durvis aiz muguras aizcirtās ar diezgan nepatīkamu blīkšķi, kurš atstāja tikai vienu izvēles iespēju - doties uz priekšu.
Tomēr arī došanos uz priekšu kavēja kāda būtne, kura nokrita no alas griestiem. Kaut kāds skuķēns. Leanna sarauca degunu un nopētīja vietu, no kurienes viņa bija parādījusies. Neizskatījās, ka no turienes taisītos nokrist vēl kāds.
-Blondīne,-viņa konstatēja, nopētot skuķēnu.-Iespējamais sātana izdzimums,-viņa pasmīnēja.
-Ejam?

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Anninja
No griestiem tomēr novēlās vēl kāds. Tas bija luminiscējoši zaļš receklis.
Pēc kāda mirkļa tas sāka kustēties un pāris mirkļos receklis bija pārvērties par Raiena kopiju dabīgā lielumā. ( Iedomājieties Raienu kā ļurīgu, zaļu recekli. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ) Receklis - Raiens pamāja un uzbūra gaisā mazu uguns lodi.

Washulis - Moriartijs

Zēns pārsteigts palūrēja uz Lorandu.
- Agrāk nebija. Tagad ir.

[Semijs]

Raiens jau otro reizi mūžā redzēja atkal sevi. Iepriekšējo reizi viņam nocirta kāju, kas būs tagad? Pagājis tuvāk, puisis teica.
-Ja tu esi ieradies pēc manis, tad neiejauc pārējos!-

[Malduguns]

Leanna vēroja zaļo Raienu ar vieglu neticību un teju vai ar riebumu.
-Vēl viens tāds kā tu. Mana diena nevar kļūt sliktāka,-viņa izmeta ar pagalam savādu izteiksmi sejā.

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Anninja

- Draudzēsimies? - iejautājās viltus Raiens. Uguns lode izgaisa.

[Malduguns]

Leanna nožagojās. Nevarēja saprast, vai tas ir no smiekliem vai kā cita. Uzjautrināta viņa izskatījās gan, tas tiesa.
-Tu esi zaļš un gribi draudzēties. Turklāt tu izskaties pēc Raiena. Kāpēc?-viņa ķiķināja.

[Semijs]

-Es domāju, ka tu šobrīd esi lieka šeit.-
Raiens uzšņāca Leannai ar vēljoprojām liesmojošām acīm. Pats Raiens nemaz neapzinājās, ka tik asi uzvedās, jo uguns elements viņā darīja savu.
-Kādēļ, lai es ar tevi draudzētos? Tu tikko uzradies un pārtapi pa mani.-
Puisis spēra dažus soļus tuvāk un viņa labā roka vēl vairāk uzliesmoja, bet tā, lai neskartu kreklu.
-Kāpēc, lai es tevi tagad neuzcepu?-

[Malduguns]

-Ja jau es šeit esmu, tad es neesmu lieka. Manai klātbūtnei ir kāds mērķis,-Leanna pavīpsnāja. Asumus viņa laida gar ausīm. Vai vienkārši neņēma vērā.

[Soulberry]

Andžela krita. Un nokrita. Pavērusies apkārt viņa ieraudzīja izplūdušus cilvēku stāvus. Kādēļ izplūdušus?.

- ĀĀĀĀ.... - viņa kliedza. Un pēc tam vēlreiz ievelkot elpu. Pēkšņi viņa pamānīja ka visi uz viņu lūr. Kā uz jukušu.

- Sūds... - meitene izberzēja slapjumu no acīm - asaras. Šī apkaunojušā situācija nemaz nebija viņai pie sirds. Anadžela piegāja pie tuvākā cilvēka. Vīrieša.[Raiens] Vai nav vienalga? Viņa domās nobolīja acis.

- Tā. Kur. Es atrodos, - nebūtu brīnums ja viņa atgādinātu jukušo - jo acis bija iepletušās, e blondie, pirms mirkļa tik rūpīgi sakārtotie mati izjukuši un paspūruši uz visām pusēm. Arī tuša bija izplūdusi ap acīm.

Šo rakstu rediģēja anninja: 06.08.2009 17:04

[Malduguns]

Ir jābūt mega attapīgai, lai pamanītu, ka tu atrodies pazemē,-Leanna sacīja izpūrušajai blondīnei, kura nu beidzot bija pieslējusies kājās.
-Drīzāk mums būtu tev jāprasa, kāpēc lai mēs tevi tā skaisti nenovāktu. Tūlīt pat,-Leanna virpināja pirkstos savu nazi.

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Anninja

Tad Andžela ievēroja, ka alā ir vēl kāds. Tas izskatījās pēc Raiena kopijas. Atšķirība bija tāda, ka kopija izskatījās pēc luminiscējoši zaļa recekļa. Receklis atbildēja.
- Jo es viņu pirmo ieraudzīju. Kā mani var uzcept?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 06.08.2009 20:28

[Elony]

"No divām radībām, kas šeit ir, vēlēties nogalināt to, kas vairāk izskatās pēc cilvēka, ir savādi." Leannas izteikumu komentēja Rijoku. Viņa pavērsa šauteni pret zaļo recekli un sāka tam laist galvā (ja tā to var dēvēt) lodes.

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony - Anninja

Lodes veiksmīgi sasniedza mērķi un tajā arī palika. Tagad visi varēja aplūkot lodes, kas lēni pārvietojās pa recekļa galvu. Pēc mirkļa lodes tur arī apstājās.
- Tas kutēja. - secināja receklis. - Atā. Jūs esat pārāk nedraudzīgi. Jāatrod kāds draudzīgāks.
Radījums (vai neradījums) pārvērtās garā, resnā, zaļā čūskā un devās dziļāk alā kompānijai vajadzīgajā virzienā (ar visām lodēm).

[Elony]

Rijoku noskatījās, kā receklis aizslīd prom. "Amakuchi..." viņa nomurmināja, nolaidusi šauteni. Tad paskatījās uz Andželu, domājot, ko ar šo meiteni darīt.

[washulis]

Mazā zēna teiktais jauno sievieti mulsināja. Viņa nezinaja, ko lai vēl piebilst. Šī vieta bija pilna nesaprotamu lietu. Loranda jau bija aizmirsusi, kā tas bija, dzīvot normālu dzīvi, kur uz katra soļa nav savādu un bīstamu lietu. Piemēram, demoni nolaupītāji.

Kur mums tieši ir jādodas? Viņa pagriezās pret Džeromu un mazo zēnu, kura vārdu tā arī nekad neuzzināja. Varbūt tikai pagaidam neuzzināšu. Kur tad ir tā nometne? Es redzu tikai mežu. Un ko mēs darīsmim nometnē?

[Moriartijs]

Ejot pa bezgalīgajām kāpnēm - alu - atkal kāpnēm - cauri durtiņām, meža parādīšanās Džeromu samulsināja tikai uz mirkli. - Pārāk daudz kas piedzīvots. - un viņš atviegloti nopūtās, ka vairs nav sēņveidīgo mākoņu un kuģu kas taranē salu.

- Jā, kur mēs esam? Un kur ir tā nometne? - viņš piebalsoja Lorandas jautājumam.

[Semijs]

Tiklīdz glumeklis bija projām, Raiens ''atdzisa'' un pievērsās pārējiem.
-Liec nazi malā, tā diez ko kulturāla saruna neizdosies.-
To pateicis, puisis piegājis tuvāk blondīnei, ievaicājās.
-Tātad.. kas tu tāda esi un kā tu šeit nokļuvi?-

[Malduguns]

-Kurš ir teicis, ka es būtu īpaši kulturāla? Turklāt man vajag kaut ko pie kā pieturēties,-Leanna neatvairāmi pasmaidīja.