Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

Pirms Lea vēra durvis, Raiens aši teica.
-Lean, pagaidi! Varbūt man attaisīt durvis? Šī vieta ir pārsteigumu pilna un jebkuras durvis varētu būt pēdējās..-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 24.07.2009 19:31

[Malduguns]

Lea pakāpās, vēl nesajutuši roktura pieskārienu.
-Kā vēlies. Tikai nedomā, ka bruņinieciskums šobrīd būs tas labākais risinājums,-viņa sacīja, izbraukusi ar roku caur matiem.

[Elony]

Kad Raens izrādīja vēmi iet iekšā pirmais, viņa īsi pasmīnēja. Bet klusēja un neko neteica. Pašlaik viņa nezināja nekā prātīga ko darīt, bija jāturās kopā ar diviem cilvēkiem, kas bija līdzīgā situācijā un jāiet tur, kur tika norādīts, pat ja tās bija durvis kokā.

[Semijs]

-Chivalry my ass..-
Raiens noteica un piegājis pie durvīm, uzmanīgi vēra tās vaļā.

[Moriartijs]

- Viss kārtībā. Pagaidām, - Džeroms atbildēja Lorandai. Prātā atkal kaut kas skanēja, - Magnētisko anomāliju karte.- Tas viņam pilnīgi neko neizteica. Vismaz šobrīd. Ja būtu iespēja neuztraukties par džeromēdošiem dēmoniem, tad viņš saliktu kopā savas zināšanas un saprastu, ka tas ir svarīgi. Iespējams.

Piegājis pie durvīm, viņš pieklauvēja.

[washulis]

Nezinu gan, vai kāds atbildēs uz klauvējienu. Loranda nodomāja. Varbūt būtu vienkārši vērt vaļā? Labi, tā ir tikai teorija. Es tā pat par šo vietu neko nezinu, bet reizē... it kā daudz. Viņa spriedelēja.

Viņa palūkojās uz mazo puiku. Vai tas ir Toms? Paslēpies cilvēka izskatā, lai tad arī varētu iefiltrēties. Ko viņš domāja ar to, ka Melānija ir Erisa. Nu dien mulsinoši. Laikam jau, ja es satikšu Melāniju vai Erisu, uz viņām būs jāskatās neuzticīgi, ja jau Erisa ir nolaupīta, bet Melānija ir Erisa. Ak, kungs. It kā tādā veidā es kādam spētu palīdzēt! Viņa mulsi pasmaidīja un centās durvis atvērt tā pat.

Viss kārtībā, pagaidām. Viņa pie sevis nodomāja, kā to bija teicis Džeroms.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.07.2009 13:18

[Lianjuks]

superdupergaršposts

Washulis - Moriartijs

Aiz durvīm bija šauras kāpnītes uz leju. Lejā bija kaut kāda gaisma.
- Īstās. - paziņoja zēns.

Storyteller - Semijs - Elony

Aiz durvīm bija šauras kāpnītes uz leju. Lejā bija kaut kāda gaisma.

Džea

Nez kāpēc Gvenai likās, ka eja pamazām paliek šaurāka.

anninja

Ērika sarauca degunu, bet nepaspēja atbildēt, jo no pludmales smiltīm izšāvās kaut kādas brūnas rokas un viņu ar kliedzienu ierāva zemē. Tā notika ar visiem pārējiem un mantām. Jahta bija pazudusi. Andžela bija palikusi viena.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.07.2009 14:03

[Moriartijs]

Džerijs uzsmaidīja durvīm un kāpa lejā pa kapnītēm. - Un kas tur lejā varētu būt? Cerams, ka ne kārtējie dēmoni. Nolāpītās anomālijas. Ahh. -

- Kas tur ir lejā? - viņš pajautāja puikam.

[washulis]

Loranda sekoja Džeromam, kad tas sāka iet pa kāpnītēm uz leju.

Ja būtu bijusi pilnīga tumsa, tad viņa noteikti nogāztos, jo ir tāda, kāda ir. Sāks nepacietīgi skraidīt apkārt, vai vēl kaut ko, bet viņa uzmanīgi kāpa pa pakāpieniem uz leju.

Jā. Kas tur lejā ir? Viņa arī jautāja. Tu pieminēji kaut kādu nometni vai ko tamlīdzīgu. Viņa arī jautāja. Loranda noteikti negribēja jau atkal iekļūt kaut kādās nepatikšanās. Vismaz ne tagad, kad ar viņu kopā ir mazs zēns.

Lai arī meitene neko daudz par mazo puiku nezināja, viņa saprata to, ka viņš ir jāsargā no nepatikšanām, tiesa, liekas, ka pagaidām viņi ir mainītām lomām.

Šo rakstu rediģēja washulis: 30.07.2009 14:09

[Lianjuks]

Washulis - Moriartijs

Lejā bija šaura tumša ala.
Gaismas avots bija divas lāpas, ko varēja paņemt.
- Šis ir īstais ceļš. - priecājās zēns.

[Moriartijs]

Džerijs pastiepās un paņēma vienu lāpu. - Pabaisi. Tumsa nav tas labākais. Jo tajā var būt visādi mošķi. -

- Prieks, ka tas ir īstais ceļš. Bet kas ir tur lejā? - viņš atkārtoja savu jautājumu puišelim.

[Lianjuks]

Washulis - Moriartijs
- Kā redzi - šaura, tumša ala. - nomurmināja zēns un devās dziļāk alā.
- Zemāk nevajag iet. Tur noteikt ir slikti. Ceļa lejup ar nav vairs.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.07.2009 14:35

[washulis]

Loranda mulsi palūkojās uz zēnu. Tā noteikti nebija atbilde, ko viņa bija gaidījusi. Vismaz vairāk paskaidrojumu par to, kur mēs tagad īsti atrodamies, kur dodamies, bet ko gan es ceru? Te viss ir tīts mistērijā.

Galvenais bija nenoklīst no puikas. Kas ir tur lejā, ja jau slikti? Loranda jautāja, bet nemaz īsti necerēa gūt atbildi. Bet pirmais, kas viņai ienāca prātā, bija pazeme un elle. Ja vien tādā vietā varētu nokļūt tik viegli. Ceļa lejup vairs nav.

Arī viņa paņēma lāpu, lai izgaismotu ceļu. Jo vairāk gaismas, jo labāk.

Šo rakstu rediģēja washulis: 30.07.2009 14:54

[Malduguns]

-Trepes, he, he,-Leanna neīsti iesmējās.-Tās, domājams, nekož. Ejam,-viņa noteica un devās uz trepēm, pirms tam ar pirkstiem izbraukusi caur saviem īsajiem matiem un lepni atmetusi galvu.

[Semijs]

Raiens atviegloti nopūtās, kad ievēroja trepes un uzmetis aci apkārtnei, devās līdzi Leannai pa trepēm.

[Malduguns]

Leanna, gluži kā maza meitene, lēkšoja lejup pa trepēm, skrienot pāri diviem pakāpieniem uzreiz. Viņa devās pretim gaismai, kura spīdēja apakšā. Pretim gaismai.

[Elony]

Rijoku gāja aiz abiem cilvēkiem. Šauras vietas viņai nepatika, bet neko darīt. Ne viss bija bīstams un draudošs. Viņa centās pāri abu galvām saskatīt, kas ir priekšā.

[Soulberry]

Andžela apjuksi lūkojās apkārt. Kas notiek? Kur visi pazuda? Kur...Kur...viņa sāka šnukstēt. Un pēc tam kauca. Visi bija pazuduši.
- Vai es tiešām jūku prātā? jā. Jo es pašlaik sarunājos ar sevi. Kur pie velna visi ir? Andžela sāka justies pamesta.Āā, es zinu kas par lietu...Es esmu mirusi. - Šāds domu pavērsiens nebija no Andželas gudrākajiem domu pavērsieniem, be viņa vismaz spēja izprast situācija. Mierīgi apsēdusies smiltīs, viņa sakrustoja kājas, aizvēra acis, un gaidīja, kas notiks tālāk.

[Lianjuks]

Washulis - Moriartijs (Cik noprotu jūs pa alu ejat/iesiet. PAsteidzināšu līdz mirklim, kad ejat ārā.)

Šaurās un nelielās alas galā atradās šauras trepītes uz augšu un tur atradās nelilas durtiņas. Kad kāds šīs durtiņas atvēra skatam pavērās mežs. ( occ: Tipisks Latvijas mežs, tikai ne pārāk aizaudzis. Tāds izbrienams un ar tā pavairāk priedēm. )

Storyteller - Semijs - Elony

Kompānija nokļuva šaurā patumšā alā. Gaismas avots izrādījās divas lāpas.
Durvis aiz gājējiem aizcirtās. ( Vaļā nedabūsiet. )

Kaut kur atskanēja būkšķis (Varbūt arī kliedziens). Kompānijas priekšā ne no kurienes bija novēlusies jauna sieviete. ( Anninja tēls. )

Anninja
Pēkšņi no pludmales smiltīm izšāvās četras zaļas, pretīgas rokas. Tās sagrāba Andželu un parāva zem zemes.
Andžela ar būkšķi nokrita. Viņa atjēdzās šauras, garas alas dibenā. Viņai pretī stāvēja kaut kādi cilvēki. (Elony, Storyteller un Semija tēls. Tagad jāspēlē kopā ar viņiem. )


OCC: Anninja spēlē ar Elony, Storyteller un Semiju.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.08.2009 16:24

[washulis]

Loranda devās uz priekšu, līdz viņa ieraudzīja vēl kāpnītes un durvis tās galā. Viņa nolēma pēc iespējas ātrāk nokļūt tur un atvērt durtiņas, jo viņu māca ne tikai ziņkāre, bet viņa arī uzticējās mazā zēna teiktajam, ka tur, kur viņi tagad iet, būs jauki un sakarīgi. Bet kas tā bija par nometni, ko viņš domāja? Jācer, ka tur ir droši.

Atvērusi durvis, loranda nosvilpās, ieraugot mežu. Ja pirmīt viņiem apkārt bija tropiski džungļi, tad tagad jau klimats atbilda mērenajai joslai. Kur gan mēs atrodamires? Viņa iejautājās, bet brīdi apdomājoties. Jā, es zinu, ka šis ir mežs, bet kur tieši ir mežs? Mēs vēl jo projām esam uz tās Bermudas? Loranda spēra dažus soļus tuvāk mežam, tālaķ no durtiņām, lūkojoties sev apkārt. Mežs bija savādāks, nekā tie redzami ziemeļitālijā, bet noteikti vairāk līdzinājās dzimtenei, nekā pirmītējie džungļi.