Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

"Jūs runājat lietas, kuras nesaprotu. Liekas, ka kamēr biju prom, kaut kas noticis. Jūs pieminējāt atgriešanos mājās. Es atceros, ka apgalvoja, ka tikt mājās nav iespējams. Lūdzu, paskaidrojiet, vai jums ir kas padomā? Es ļoti gribu atgriezties savā zemē, tāpēc darīšu visu, lai tas izdotos... un vēl tiktu vaļā no šī te." viņa pacēla roku ar pulksteni.

[Malduguns]

-Skorpioniem var parādīt spogulīti, lai viņi nobītos un aizbēgtu,-Leanna sarkastiski noteica. Palūkojusies uz Rijoko, viņa sarauca degunu.
-Pagājušajā reizē, kad bijām iekūlušies šāda veida klapatās, mēs bijām nometnē. No šīs nometnes tad mēs arī tomēr tikām mājās. Tās ir tās lietas, par kurām Lorijs runāja. Turklāt, atgriešanās pagātnē šobrīd nav tas, ko es vēlētos visvairāk,-viņa caur pieri palūkojās uz Raienu.

[Semijs]

Loriji jau bija paspējuši nokaitināt Raienu, bet Leannas skatiens uz viņu un teiktas, noveda viņu.
-Bāc, tev tas mūždienu būs man jāmet acīs? Pie velna, ir pagājuši jau tik ilgs laiks kopš tās reizes.. Ai, karoč aizmirstam to un ejam uz to nolāpito nometni..-
Raiens nopūtās un noprātoja pie sevis.
-Cigarete tagad nenāktu pa ļaunu..-

[Malduguns]

-Neesi tik kašķīgs,-Leanna izmeta.-Pietrūkst savu bruncīšu?-viņa pasmīnēja. Meitene izvilka spoguli.
-Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kurp nu mums tagad jāstaigā,-viņa improvizēja vaicāšanu.

[Semijs]

-Kā es varu nebūt kašķīgs, kad mani šādi izprovocē.-
Raiens neapmierināts noteica un gaidīja, ko Leannas spogulis atbildēs.

[washulis]

Neredzams skorpions? Lorana pie sevis atkārtoja.

Noveco? Ak dievs! Džerom, kā tu jūties? Nav nekādu tādu pazīmju, ka tu novecotu? Viņa apķēra Džeroma seju, bet saprotot, ka tā gan nevajadzētu darīt ar nemaz ne tik pazīstamu cilvēku, drīz atlaidās.

Piedod. Viņa klusi noteica, bet gāja pakaļ zēnam.

Nāc Džerom. Mums jāiet uz džungļiem. Viņa atkārtoja.

[Elony]

"Jūs arī... nezināt ko darīt." Rijoku klusi teica. "Labi, mums jāsatiek kāds vietējais, kurš zina par šo vietu vairāk, gluži kā iepriekš. Man neliekas, ka klīst apkārt pa šo vietu bez jēgas nav prātīgi. Un kāpēc tie tur ir... divi?" viņa norādīja uz Lorijiem.

[Moriartijs]

- Nāc Džerom, mums jāiet uz džungļiem, Džeorm. Džerom? Ejam uz džungļiem, Džerom, tu mani dzirdi Džerom? Ejam uz džungļiem Džerom. - tas skanēja Džeormam galvā. Viņš nezināja vai tas ir skorpiona dēļ, vai paša nervu dēļ, taču pieņēma lēmumu.

- Ejam uz džungļiem, Loranda. - viņš teica pieceļoties kājā un cerot, ka skorpiona koduma sekas nesāksies pārāk ātri.

[Lianjuks]

Storyteller - Semijs - Elony

Loriji bija aizgājuši.

Leanna spogulī ieraudzīja milzīgu, baltu papagaili. Pareizāk būtu teikt papagaiļa atspulgu. Papagailis sēdēja uz kāda netāla koka zara. Beidzis vērot kompāniju, putns pacēlās spārnos un lēni lidoja prom. ( Ņemot vērā, ka par debespusēm uz salas nav nekādas sajēgas, nav būtiski vai putns lidoja uz dienvidiem vai pa kreisi. Viņš nelidoja pakaļ tiem diviem. )


Washulis - Moriartijs

Džerorma kāja ilgi nesāpēja un nekādas fiziskas pārmaiņas viņš arī neizjuta.
Zēns uzmanīgi soļoja Lorandai pa priekšu. Pēc kāda laika puisēns iesaucās.
- Es redzu durvis.
Netālu no kompānijas atradās milzīgs koks un kokā bija iebūvētas nelielas metāla durvis.


anninja

Andžela Maijere kopā ar draugiem atradās uz jahtas. Diena bija saulaina, okeāns bija gluda kā spogulis un tiešām bija ļoti silts.
Kāds puisis darbojoties pie stūres uzsauca Andželai.
- Piebraucam krastā! Sala izskatās forša un neapdzīvota. Varētu uztaisīt pikniku.

[washulis]

Loranda apjukusi nopētīja durvis. Kāpēc kokā ir durvis? Tas līdzinājās retoriskam jautājumam, jo viņa šaubījās, ka kāds spēs to atbildēt.

Viņa paspēra pāris soļus durvju virzienā. Vai tur iet ir droši? Loranda pieņēma, ka visa šī savādā vide mazajam zēnam ir vairāk pazīstama, nekā viņai ar Džeromu.

Viņa paspēra vēl dažus soļus tuvāk durvīm. Jācer, ka tās nav nekādas kārtējās lamatas. Es tādās tieku ierauta pārlieku bieži.

[Malduguns]

-Es domāju, ka mums jāseko tam papagailim,-Leanna sacīja, vērojot spoguli un realitāti.
-Nezinu kā Tu, Rijoko un Misters Īgņas kungs, bet es eju,-Leanna sacīja un devās uz priekšu.

[Džea]

Paraustījusi plecus Gvena ieleca caurumā. Kas cits viņai atlika? Nepaliks taču šeit.

[Soulberry]

Andžela dziļi nožāvājās, un piecēlās no atpūtas krēsla, lai apskatītu salu,uz kuru bija braukusi dienām ilgi. Viņa uzmanīgi aplūkoja katru salas stūrīti, un nosprieda, ka šīs dienas varētu nebūt veltīgas. Saule iespīdēja viņai acīs, un Andžela iesmējās - Sala izskatās diezgan skaista. Un pikniks būtu īstajā vietā... Ja vien... - viņa dziļi nopūtās, un uztaisīja teatrālu grimasi. Visi tā vien uzreiz pievērsās Andželai. Viņa vēlreiz smagi nopūtās, un turpināja - manas mantas ir tik smagas... un ja vien kāds varētu viņas panest... - Andžela lūdzošām acī pievērsās "draugu" pūlim. Pēc neilga klusuma brīža pieteicās kāds zēns, kuram viņa īsti nezināja vārdu, un viņa pārāk skaļā pateicībā iespiedzās. Varbūt šī būs laba vasara - Kaut gan Venēciju nepārspēs neviens, - viņa klusi pie sevis nočukstēja, un pagriezās lai vēlreiz aplūkotu salu.

[Lianjuks]

Washulis - Moriartijs

- Man šķiet, ka droši. - nomurmināja zēns un sekoja Lorandai. - Tur jābūt trepītēm uz leju un ejai, kas ved uz nometni. Tur ir jēdzīgi.

Džea

Gvena jutās kā iemesta aukstā ūdenī, bet atjēdzās viņa tumšā alā, kur vienīgais gaismas avots bija savādi, spīdoši akmeņi, kas bija izbārstīti pa zemi. Ala bija šaura un zema. Arī galu tai nevarēja redzēt. Ne uz priekšu, ne uz atpakaļu.


Storyteller - Semijs - Elony

Pēc mirkļa Lea ievēroja resnu koku ar vareniem zariem, bet koka resnajā stumbrā veda metāla durtiņas.
(pārējie ar, ja seko)


anninja (Mazliet patinu uz priekšu.)

Pēc kāda laika kompānija jau bija krastā.
Jahta kaut kur ūdenī bija noenkurota, bet tas nebija svarīgi. Meitenes uzklāja piknika vietu, puiši devās meklēl malku džungļos. Kāda brunete (Ērika) iesaucās.
- Andžel, esi redzējusi dakšiņas?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.07.2009 21:35

[washulis]

Nometne? Kāda nometne? Loranda interesējās, cenšoties metāla durvis atvērt.

Kā tu to visu zini? Tu te dzīvo? Ko tu zini par šo vietu? Visi, kam esmu kaut ko tādu jautājusi, izturas visai mīklaini. Kāpēc te notiek tik daudz jocīgu lietu un kas vēl grasās notikt? Viņa jautāja, cerot, ka reiz spēs saprast visu, kas te notiek, bet nez kāpēc tas likās visai neticami. Te sajaucās nākotnes lietas, kopā ar grieķu mitoloģiju un kaudzi vēl nesaprotamu, viņai svešu lietu.

[Malduguns]

-Durvju koks,-Leanna novilka. Ja ne citiem, tad pati sev. Kā nekā, parasti ir labi pakonsultēties vai vienkārši parunāties ar kādu gurdu cilvēku.
-Nu ko, ja durvis, tad durvis. Jāčāpo iekšā,-viņa nomurmināja un pasniedzās pēc roktura.

[Džea]

Nē burvīgi, no viena cietokšņa uz otru. Pārbaudot to vai vismaz var piecelties kājās, Gvena nolēma doties uz priekšu? Labi, tagad viņu vairāk uztrauca tikšana ārā no alas. Tikai uz kuru pusi? Nopūsdamās sieviete izvēlējās vienu uz labu laiku un sāka iet.

[Moriartijs]

Džeroms bija iepriecināts, ka kāja nesāpēja un ka nekādas sekas nemanīja.

Kad viņi nonāca pie durvīm, tās ne mazākajā mērā viņu neizbrīnīja. It īpaši pēc visa šodien pieredzētā. Viņš joprojām bija savās drēbēs, tādēļ vismaz jutās kā mājās. Šī diena laikam nekad nebeigsies...

- Ejam? - viņš pabīdīja Lorandu uz priekšu un rāpās kokā.

[washulis]

Loranda pamāja ar galvu Džeromam. Jā, ejam gan. Ja tā ir jēdzīga vieta, tad jā.

Un kā tev ar kāju? Viss kārtībā? Nejūties vecāks? Viņa raizīgi jautāja viņam. Viņš liekas jauks. Es jau kādu laiku neesmu bijusi kopā ar jaukiem cilvēkiem. Mani ieskauj demoni un vēl nez kas.

[Soulberry]

Andžela uzmeta nepacietīgu skatienu Ērikai. Vai esi redzējusi dakšiņas..? Viņa domās izmēdija Ērikas draudzīgo balsi. Andžela kaut ko nopurpināja, un turpināja nelaimīgi skatīties uz piknika vietu. Kad viss bija saklāts, viņa apsēdās uz vienas no segām. Pavērusies mazliet apkārt viņa ieraudzīja piknika grozu. Izņēmusi no turienes siermaizīti, un, izteiksmīgi saviebusies, viņa nokoda gabaliņu no maizes. Un kur mēs gulēsim? - viņa pietiekami skaļi paprasīja, saraucot uzacis.