S.T.A.L.K.E.R., [PZP] Pēc S.T.A.L.K.E.R. motīviem Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

[Elony]

Protams, tas bija nejauki, ka tuvumā ir dzīvnieki un šitik nejauki, bet cilvēki tomēr bija bīstamāki.
"Militārie stalkeri visdrīzāk ir atsaukušies aicinājumam. Ja ar šiem nekas nenotiks, tad kāpsim lejā, man negribas lieki tērēt lodes uz cūkām un suņiem." viņš noteica.

[Sindra]

Olga uzmanīgi vēroja svešos stalkerus un bija gatava doties viņu virzienā tiklīdz kā dzīvnieki pārāk pietuvosies un Saša teiks, ka vajag atkāpties uz ēku pusi.
Viņai tomēr svešie vīrieši likās mazāk bīstami par mežonīgajiem dzīvniekiem.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 09.07.2009 20:17

[echo3]

Kāpsim lejā. - Igors teica. - Ja sāksim te šaudīties uz zvēriem, tāpat mūs atklās. Es ceļos.

Un tā viņš darīja - pēc stila stipri līdzīgi nupat vērotajiem militārajiem stalkeriem. Mērķis - tikt līdz tuvākajam lielajam kokam tā, lai no ATP nepamana. Galvenokārt, lai nepamana no ēkām.

[Semijs]

Artūrs neko neteikdams, paņēma līdzi somas un gāja kopā ar Igoru, pēc stalkera stila. Nekur neskrienot, sedzot viens otru un pavērojot apkārtni, protams, puisis neaizmirsa paskatīties uz atpakaļu, vai savējiem viss ok un dzīvnieki nesāk līst pārāk tuvu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Igors, Olga, Artūrs
Kustību no kalna kores nepamanījuši, militārie stalkeri rīkojās. Ar beztrokšņa pistoli bruņotais paliecās gar caurlaides labi stūri, tēmēdams iekšā dienvidu ēkā. Vai viņš šāva - nevarēja saprast, dzirdēt neko nevarēja, un arī attālums bija pārāk liels, lai noteiktu, vai pistole darbojas, vai ne. Automātists tikmēr devās iekšā pa caurlaides vārtiem un pazuda skatienam.

Uz ziemeļrietumu ēkas piebūves jumta no cauruma sienā, tieši no otrā stāva, iznāca ādas jakā un treniņbiksēs tērpts vīrs, un jau nākošajā acumirklī turpat kā nopļauts nogāzās zemē turpat uz piebūves jumta, kaut arī nekādi šāvieni neatskanēja vai vismaz nebija sadzirdami.

Nācējus no kalna kores vismaz redzamie personāži pamanījuši nebija.


Aleksandrs
Dzīvnieki krūmos turpināja plēsties, un suņu rejas un rūkšana ņēma virsroku pār cūkas urkšķēšanu, kura pārgāja žēlos, izmisīgos kviecienos - izskatījās, ka mežacūkas-suņu mačā šoreiz bija uzvarējuši suņi. Telepātijas detektors pīkstēja aizvien skaļāk un skaļāk, un aizvien tuvāk un negantāk skanēja pseidosuņa rūkšana. Caur krūmiem padsmit metru attālumā pazibēja spalvaina ēna, un Aleksandram acīs iedzēla spilgta gaisma, apžilbinot viņu - pseidosuņa telepātiskais trieciens.

[Apžilbums iestājas uz kādām padsmit sekundēm].

[Elony]

"Esmu apžilbis, Olga, piesedzi mani!" Aleksandrs uzsauca. Pievērsis pastiprinātu uzmanību dzīvnieku kautiņam, viņš bija pamanījis arī, ka Igors un Artūrs dodas prom.
Tagad viņš centās rāpot atmuguriski un Olgas pusi un klausījās, vai nedzirdēs kāju dipoņu vai citu nejauku troksni, kas liecinātu, ka kāds zvērs skrien viņam virsū.

[Sindra]

Jā. Esmu šeit. sieviete atsaucās un pagrābusi ieroci pagriezās Aleksandra virzienā un bija gatava šaut, ja biedram grasītos uzbrukt kāds no zvēriem.

[Semijs]

Artūrs dzirdēdams Aleksa saucienu, aši teica Igoram.
-Igor, atpakaļ!-
To pateicis, puisis pagriezies pret Aleksa pusi, sāka uzmanīgi doties viņa virzienā, gatavībā šaut. Puisis gāja uz Aleksa pusi pa labo flanku, nevis tieši pie viņa. Aptuvenā distance pie Aleksa flanka bija ap 5 m.

[echo3]

Igors pameta skatu atpakaļ, bet iet gan netaisījās. Kas tā par muļķīgu skraidelēšanu, kad paši no ATP logiem redzami? Vienīgais, ko Igors pacentās izdarīt, bija - izvilkt pistoli. Jā, arī ar klusinātāju.

[Miervaldis Gotiņ...]

No krūmiem izskrēja pseidosuns un bez kādām ceremonijām lielā lēcienā metās virsū Olgai.


Tikmēr no ATP atskanēja vairāki atsevišķi šāvieni. Vīrs ar beztrokšņa pistoli, kāpdamies sāniski, virzījās pa labi gar žogu, tēmēdams pār to dienvidu ēkā.

[echo3]

(Ja Igors vispār redz, kas notiek, tad - ) Ja neviens savējais nav priekšā, tad Igors tiešā tēmējumā šauj ar pistoli pa pseidosuni.

[Sindra]

Suns Olgu pārāk neapmulsināja. Viņa neapjuka un šāva pa suni, kurš lēca viņai virsū ar savu jauniegūto automātu lodes netaupīdama.
Viņa mēģināja arī atkāpties lēnām.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pseidosunim lēcienā trāpīja gan Igors, gan Olga. Dzīvnieks gan uzkrita Olgai virsū un ar savu inerci notrieca viņu no kājām, tomēr agonijā nespēja vairs mērķtiecīgi turpināt uzbrukumu, un arī stalkera kombinezons pasargāja Olgu, kā rezultātā nekādas fiziskas traumas viņa neguva. Pseidosuns noraustījās un sastinga.
Aleksandram sāka atgriezties redze.


Pseidosuņa uzbrukums uz brīdi bija novērsis stalkeru uzmanību no ATP vērošanas, un kad/ja Igors ar Artūru atkal pievērsās ATP, tad militārie stalkeri vairs nebija redzami, un ATP vārtu rajonu vispār sedza biezi baltu dūmu vāli.

[echo3]

Igors atkal pagrieza galvu uz ATP pusi un ieraudzīja dūmu mutuli pie vārtiem. Tā kā viņš nebija redzējis, kas tur notiek, tad tagad atlika tikai minēt, vai stalkeri, vai bandīti tos dūmus sarīkojuši. Attiecīgi - vai tas ir aizsegs, vai arī uzbrukums.

Veseli? Varam kustēt? - Igors noprasīja, pametot skatienu atpakaļ uz biedriem. - Tagad ir izdevīgs brīdis tikt tur tuvāk.

[Elony]

Aleksandrs pievēlās, un kad varēja pietiekami labi redzēt, piegāja pie Olgas un novāca no viņas pseidosuni.
"Paldies tev." viņš teica un ja vajag, palīdz sievietei piecelties.
Pēc tam pievērsās Igoram: "Labi, ejam."

[Sindra]

Olga labprāt pieķērās pie Aleksandra pasniegtās rokas un piecēlās.
Nav par ko. viņa pasmaidīja un devās uz pārējo biedru pusi.
Jā, domājams, ka varam doties tālāk.

[Semijs]

-Nav ko iet, bet gan skriet. Izskatās, ka tie čaļi jau drīz būs visu iztīrījuši, aptīrījuši un drīz dosies laukā...vopšem, būtu labāk paskriet.-
To pateicis, Artūrs mierīgā gaitā, sāka skriet, līdz bīja kādus piecpadsmit metrus no ATP, vietā, kur varētu būt labs patvērums.. nu, katram gadījumam.

[echo3]

Igors neskrēja vis - te ir Zona, tā var ieskriet stipri nepatīkamās vietās. Viņš gāja kopā ar Olgu un Aleksandru, slēpdamies aiz kokiem.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nozūmēta ATP bilde (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

(IMG:http://s56.radikal.ru/i154/0907/a5/f8553ce26f3d.jpg)

Artūrs
Kamēr Artūrs skrēja pie kokiem, ATP teritorijā norībēja vēl daži šāvieni un tad iestājās klusums. Par laimi, Artūra ceļā negadījās neviena anomālija, un līdz finišam viņš nonāca sveiks un vesels.

Nonācis finišā, t.i. pie koka jau pavisam netālu no ATP, Artūrs var pārskatīt ATP pagalmu, un 1. ēkas dienvidu sienu. Tā ir viena stāva piebūve, a ļa `garāžas jumts`; no dienvidu puses, tātad Artūram tieši acu priekšā uz `garāžas jumtu` ved koka trepes. Augšā, uz `garāžas jumta` ir sienā izgrauzts/izdrupis caurums uz otrā stāva iekštelpām, kur iekšā šaudās ēnas (liecina par to, ka tur deg ugunskurs).

2. ēku Artūrs neredz; 3. ēkā rietumu pusē ir divviru vārti (abas viras vaļā), dienvidu pusē - sienā izgrauts caurums. Var redzēt, ka iekšā kuras ugunskurs un zemē guļ nekustīgi ķermeņi. Virs divviru vārtiem ir vēdlodziņš, kas liecina, ka tur ir kaut kāda 2. stāva infrastruktūra.


Igors, Aleksandrs, Olga
Dūmu vāls pie ATP oficiālās ieejas vēl joprojām neļāva tur neko saskatīt, arī ATP teritorijā nekāda dzīvība nebija manāma. Militārie stalkeri bija kā zemē iekrituši. Artūra skrējiena laikā pa viņu neviens nebija šāvis.

Aiz muguras žēlie kviecieni bija beigušies, un varēja dzirdēt, kā suņi plosa mežakuiļa mirstīgās atliekas. Tikuši pie barības, viņi par cilvēkiem vairs zinis īpaši nelikās.

Telepātijas detektors pēc pseidosuņa nāves bija mazliet nomierinājies, un rādīja vājus signālus suņu mielasta virzienā.

[Semijs]

Tā kā biedri bija tālu, Artūrs varēja mēģināt piekļūt mazliet tuvāk, lai spētu labāk visu novērot. Atstājis abas somas pie koka, puisis nometās guļus un sāka lēnām, bet uzmanīgi rāpot līdz vrakai(kas laikam viņa ir deguna priekšā). Ja viņš pamana kustību priekšā, tad viņš uzreiz sastingst.