Final Fantasy VII: Spārnoto Rēgi, [PZP] Final Fantasy VII Opcijas

[Elony]

Pirms gada

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Winged%20Spirits/default.jpg)

Tumšā pazemes alā zem Midgaras drupām gulēja kāds līdz viduklim kails vīrietis, bezsamaņā vai miris. Viņš gulēja uz klints, kuru ieskāva ūdens un kuru apmirdzēja mēnesgaisma no cauruma alas griestos. Kādā brīdī vīrieša ķermenis izstraoja elektrisku lādiņu, kas iegāja zemē visapkārt. Pēc tam atmirdzēja gaisma no enerģētiskas sfēras, kas arī atradās tajā pašā alā. Cits vīrs, tērpies tumši sarkanā mētelī, atbrīvojās no enerģētiskas sfēras, kuras iekšienē atradās. Viņš piecēlās un piegāja pie zemē guļošā..
Paņēmis nekustīgo rokās, vīrietis uzlūkoja mēnesi, kas spīdēja no augšas.
"Vēl ir par agru doties gulēt." Viņš ierunājās. Pēc tam novērsās no mēness un pasmaidīja.

"Mums joprojām ir daudz darāmā... brāli."

Vīrietim aiz muguras parādījās viens tumšs milzu spārns. Viņš to savicināja, pacēlās gaisā un pameta alu ar guļošo uz savām rokām.


Tagad.

Pēdējo gadu laikā Junona nebija pieredzējusi lielas arhitektūras pārmaiņas. Galvenā pilsētas daļa joprojām bija izvietota terašu veidā, no pilsētas uz dienvidiem joprojām atradās lielā gaisa transporta pacelšanās platforma, zem kuras savukārt atradās vecpilsēta. Protams, jau 4 gadus pilsētā nebija lielais superlielgabals Sister Ray par ko varēja tikai priecāties.

Bija jaukas pavasara dienas vidus un visās pilsētas ielās varēja labi dzirdēt jūras viļņu šļakstu. Toties ShinRa kompānijas ēkai, kas pacēlās kā tornis virs pilsētas no augšējām terasēm, bija laba skaņas izolācija. Tās iekšienē jūras skaņas nebija dzirdamas.

Šo ēku savām vajadzībām bija pārņēmusi Pasaules Atjaunošanas Orgānizācija un veco ShinRa simboliku nomainīja P.A.O. akronīms.

Kareivjus, kas bija izraudzīti veidot speciālo vienību sagaidīja pie šīs ēkas ieiejas. Sagaidītāji bija PAO administratīvie darbinieki, kas parādīja, kur atnākušie varēja atstāt savu transportu, ja tāds bija. Pēc tam viņus pavadīja uz liftiem un nogādāja vienā no augšējiem stāviem, līdz ieveda plašā apspriežu telpā. Šeit bija ovāls galds, kura vidū atradās puslodes formas objekts - hologrammu projektors. Ja neskaita vēl mīkstus ādas krēslus un divus logus, kas pavēra skatienu uz pilsētu lejā un tālāk uz jūru - telpā nekā vairāk nebija.
Likās, ka priekšniecība taisās ierasties tikai tad, kad visi būs sapulcējušies.

[Roviela]

- Man arī tā šķiet, - Tīdus nopūtās.
- Diezin vai es būtu tik mierīgs, ja man no mazotnes būtu borējuši, ka Kisaragi mums ir tie nāvīgākie ienaidnieki. Nāvīgi ir gan! Tas ir tiesa. Es esmu viens pats. Kaut kā uzreiz pagrūti apjēgt... Ai, nu ko! Pameklēsim matērijas.
Viņš devās iekšā alā un sāka klejot. Lai neapmaldītos, puisis vilka zīmes uz sienām un grīdas, un necentās aiziet pārāk tālu no nometnes vietas, tāpat uzmanījās no monstriem, kas te varēja būt sastopami.

[Džea]

Nu ko laipni lūdzam klubiņā.Keila drūmi sacīja. Lai gan ja tā padomā, gluži viena viņa nebija. Viņai bija ģimene, kas toreiz izlīdzēja. Nez vai viņi vel ir dzīvi un joprojām dzīvo turpat Vutai. Keila sekoja Tidum alās.

[Elony]

(OOC: Alu sistēmā neiedziļināšos ir tā, ka pa vidam ir lielā ala, no tās ved ejas un mazākas alas uz sāniem, turklāt vairākos līmeņos. Apdzīvotās alas ir no ieejas labajā pusē, pirmajā stāvā dzīvojamās telpas, otrajā (kur var tikai uzlēkt, ne uzkāpt) ir guļamistabas, pa kreisi, no kurienes atnāca komanda un visapkārt minētajām alām ir neapdzīvotās alas un ejas. Nu, es pieņemu, ka sākumā viņi dodas pa kreisi.)

Alās, kur devās Tīdus un Keila, sākotnēji nekā nebija, tumšas un klusas. Nemanīja monstru vai dzīvnieku. Nedaudz tālāk no lielās alas viņi atrada vairākas mazākas alas. Visinteresantākā laikam bija tāda iegarena ala, apmēram 20 metrus gara un kādus astoņus metrus plata, jo tai pa vidu visā garumā bija plaisa, no kuras dziļumiem nāca gaisma. Alā bija daudz vairāki satalaktīti, stalagmīti un kolonnas. No satalaktītiem ik pa laiciņam nopilēja ūdens lāses, kurās atmirdzēja zaļganā gaisma no plaisas.

[Roviela]

Tīdus gāja klusēdams. Domāt bija par ko, un runāšana alās tāpat parasti nav patīkama pamatīgās atbalss dēļ.
Ala ar plaisu šķita mīlīga, bet puisis tik un tā rūpīgi vēroja, vai kur neslēpjas kāds monstrs.
Tīdus uzmanīgi piegāja pie plaisas malas un palūrēja iekša - vai izskatās cerīgi? Vai Mako kādreiz uzmutuļo tik augstu, lai sakrātos uz kādas aizsniedzamas karnīzes? Lekt iekšā šķidrumā, lai arī tās ir planētas asinis, viņš pagaidām tomēr nevēlējās.

[Mattiass]

— Hmm.

Sairuss palūkojas, vai kāds slēdzis ir iekšpusē, cik nu var redzēt, neejot cauri aizsarglaukam.

Viņš sataustīja kabatā dažus uzgriežņus, kas bija palikuši pāri vēl no ķimerēšanās ar remontrobotu laikiem. Izņēmis tos ārā, viņš izvēlējās visdeformētāko (tādu, ko nebija žēl), un, mazliet pagājis malā, meta pret sarkano lauku (tā, lai, ja atsitīsies, netrāpītu atsitienā pa viņu pašu).

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 23.04.2009 22:07

[Elony]

Tīdus tuvumā neredzēja monstrus. Noliecoties pie plaisas, varēja redzēt, ka tur dziļumā ir mako,vairāk kā 10 metrus zemāk. Un tas virzījās uz vienu pusi, uz dienvidiem, kas bija tālāk no lielās alas. Tur bija iespējams iet pa divām ejām, viena vieglāk pieejama veda slīpi uz leju, cita, saurāka un pēc izskata kā plaisa klintī, veda slīpi uz augšu. Protams, bija arī citas ejas, citos virzienos. Par elu trūkumu šeit varēja nesūdzēties.

Sairusa uzgriežņu atslēga izlidoja cauri aizsarglaukam, bet nošķīda tāda kā dzirkstele, tam cauri lidojot. "Man liekas, ka tas sit ar elektrību. Es tur neiet nevaru noteikti un tev arī neiesaku." Kaits noteica.

[Roviela]

Tīdus brīdi paprātoja, kurp būtu lietderīgāk doties. Itin kā uz leju - tur tiešām Mako varētu būt ticis klāt, un, iespējams, var atrast kādu "kabatu", kurā ieslēpusies kāda matērija. Bet ceļš uz augšu arī vilināja, nez kāpēc. Varbūt tāpēc, ka puisis nesaprata, kā var izveidoties tāda sprauga. Vai Mako būtu reiz izvirdis kā vulkāns?
Tīdus nolēma iet uz augšu.

Viņš nodevās matēriju meklēšanai ar gandrīz izmisīgu aizrautību - galvenokārt tādēļ, lai nebūtu jādomā par to, kādā stāvoklī viņš ir un ko darīt tālāk.

[Mattiass]

OOC: Sairuss meta uzgriezni, nevis atslēgu.

Uzgriežņa nebija žēl.

— Labāk nemaz nemēģināšu, — Sairuss domīgi noteica, ieinteresēti vērodams enerģijas lauku.

[Elony]

Līst pa šauro šauro eju nebija viegli, nācās dabūt skrambas un ko priekšā redzēt bija grūti. Eja nepalika platāka un pagāja kāds laiks, kamēr viņš tika no plaisas plašākā alā, kas bija tumša. Šeit arī bija akmens lāstekas un kolonnas, ala likās liela, gaisma ar zilganu nokrāsu. likās, ka nāca no pašas klints, bet nemanīja, ka tur būtu kaut kādi augi vai jebkas cits, kas varētu izskaidrot gaismu. Šeit nemanīja zaļgano mirdzumu, kāds bija iepriekšējā alā. Bet šī ala bija lielāka. Tīdus atradās tādā kā stūrī uz nelielas, slīpas kraujas. Ala tālāk uz priekšu arī likās nelīdzena, dažviet bija tādi kā kalni, citur - bedres. Varēja dzirdēt, ka kaut kur tālāk uz priekšu tek ūdens.


Enerģijas lauks nemainījās. Bet uzmanīgi skatoties, varēja pamanīt, ka uz grīdas ir tāda kā plāksne, apmēram durvju apakšējās aplodas garumā. Likās, ka enerģija nāk no šis metāla plāksnes, tikai pieskarties tai nevarēja, jo tā bija lauka otrā pusē.
Kaits pakasīja galvu un paraustīja plecus. Likās, ka viņš nezina ko šeit vēl darīt.

Šo rakstu rediģēja Elony: 25.04.2009 09:38

[Roviela]

Vū! Cik savādi! Tīdus brīnījās. Zilganais mirdzums, nu taisni kā kāds būtu klintī iestrādājis zilo matēriju un tā tagad spīdētu, iedzīvināta.
Viņš, nepiemirstot uzmanīties - nokrist nebija liela māksla, uzmanīgi nopētīja spīdošo klinti, vai tiešām tajā nav kāda zilā matērija, kuru varētu paņemt, lai gan, diezin vai, un tad devās izpētīt, kas vēl labs alā atrodams. Ūdens kaut kur tālāk, piemēram. Visādā ziņā ala bija skaista, un tāpēc vien izpētes vērta.
Bedres viņa īsti nepatika, tāpēc puisis necentās tajās kāpt iekšā, un uzmanījās arī kāpt pāri.

[Džea]

Keila klusītēm sekoja Tidusam apbrīnodama alas. Nez vai pa šejieni vispār ik;ads vel bija gājis? Droši vien ka bija,. Keila nešaubījās, ja Vutai ir izrakņājuši visas alas.
Interesanti vai tur ir kāds ūdenskritums, vai pazemes avots? Te pat galu galā netālu ir jūra.
Keila prātoja, palūkodamās uz Tidusu. Zilā gaisma iespējams norādīja uz matēriju.

[Roviela]

- Avots ar ūdenskritumu, - Tīdus lika priekšā.
- Iedomājies, cik tas ir skaisti?
- Vispār, šīs alas ir skaistas, žēl, ka monstri te esot sastopami, tas mazliet bojā meklēšanas prieku, vai ne?

[Elony]

Zilganā gaisma tomēr nāca no pašas klints, izklaidus. Liekas, ka tā bija vienkārši klints īpašība, vai arī sīki mikroorganismi, mazāki par aļģēm.
Tālāk uz priekšu atklājās slīpa siena, pa kuru tecēja strauts uz alas vidu. Strauts tecēja pa tādām kā terasēm, tā veidojot vairākus mazus ūdenskritumus. Beigās strauts satecēja bedrē alas vidū un kaut kur pazuda, liekas, ka bedrē bija caurums kaut kur uz leju, visdrīzāk citu alu.

Bet pie sienas, netālu no plaisas, no kuras iztecēja avots, bija kaut kāds veidojums, kas pēc krāsas bija gaišāks kā apkārtējā klints no malas veidojums atgādināja tādu kā peldriņķi, tikpat lielu, tikai neregulārāku un veidotu no kaut kā līdzīga gļotām vai izkārnījumiem, kaut kā bioloģiska, vārdu sakot.

[Mattiass]

Sairusam ienāca prātā, ka iekšā var iemest kaut ko sprāgstošu, vai arī dabūt kādu koka kārti, ar kuru tikt līdz plāksnei, bet viņš pagaidām neredzēja jēgu no šādas diversijas. Paturējis prātā šādu iespēju, viņš pievērsās Kaitam.

— Ejam tālāk?

[Roviela]

Tīdus brītiņu apbrīnoja skaisto ūdenskritumiņu kaskādi, un tad pievērsās "peldriņķim".
- Klau, Keila, kā tev šķiet, kas tas tāds ir? - viņš noprasīja, rokas klāt neliekot.
- Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Izskatās pēc kaut kādām ne ta sēnēm, ne ta aļģēm.

[Džea]

Varbūt sūnas
Keila ieminējās aplūkojot to, lai gan nē. Diezin vai. Toties re, Keilai bija taisnība. Avots ar ūdenskritumu.
Ko tu domā, varbūt mēģinam tikt tur lejā?

[Roviela]

- Lejā? Tur? - Tīdus novilka.
- Paskatīsimies!
Bet vispirms viņš piegāja tuvāk "peldriņķim", lai mēģinātu saprast, kas tas īsti ir. Mazliet piebikstīja ar zobena galu. Paraustīja plecus.
Pēc tam puisis piegāja kaskādes galā un palūkojā lejā, bedrē. Pārlieku gudri jau nebūtu tur līst, bet kas zina, varbūt tas ir iespējams?

[Elony]

Tuvāk esot pie savādā veidojuma un to pabakstot, likās ka viducī kaut kas ir. Vairāki ovāli objekti apmēram dūres lielumā. Kad Tīdus ar zobenu piebakstīja veidojumam, atklājās, ka tas ir tāds plastisks, līdzīgs gumijai.
Tad atskanēja šņākšana, kas nāca kaut kur no tālienes un atbalsojās alās. Pēc brīža alas tālākajā galā no nelielas spraugas izlīda tieva, gara radība, līdzīga čūskai. Tā bija zaļgana un ar spārniem, Apmēram trīs metrus gara. Radība pacēlās spārnos un šņācot tuvojās Tīdusam un Keilai.


"Labi, iesim tālāk." Kaits piekrita Sairusam un gāja skatīties citas alas.
Bet neko vairāk interesantu viņi neatrada, tikai dažas alas, kas likās kā pieticīgas guļamtelpas - matracis uz grīdas, kāds saliekamais galds. Nekur nebija nekas, kas līdzīgs tualetei vai vannasistabai. Ne arī kādas viesistabas. Tālāk vairs bija tikai alas un ejas bez lampām, tumšas un neapdzīvotas.
Pēc kāda brīža parādījās Vaiss, kurš uzlūkoja Sairusu un Kaitu.
"Daži no jūsu biedriem ir nozuduši, ielīduši dziļāk alas, un rādās, ka jūs arī gribat to pašu." viņš teica.

[Roviela]

Tīdus atkāpās, cik tālu varēja un iedzīvināja gravitācijas matēriju, ar kuru mest lidojošajai čūskai, tikko to varēs, ja tā uzbruks. Reizē viņš iedzīvināja arī dzelteno matēriju - ja nu čūskai ir kaut kāda īpašā prasme, kuru "ierakstīt", un zobenu gadījumam, ja vajadzēs cirst. Ko arī dara, ir vai nav matērija gatavībā, ja čūska uzbrūk.
- Nekādas ne sūnas! Tā ir šitā neradījuma ligzda!
Atkal jau bāzu degunu, kur nevajag! viņš pie sevis nosodījās. Nu, kā lai šito aizbiedē, vai iestāsta, ka viņas olas mums nemaz nevajag?

[Džea]

Ligzda tu saki? Acīmredzot monstrs tas tātad nav,
Keila noteica lūkodamies Tidusa darbību. Taču atskanēja šņācieni un tad jau arī rāpulis. Nu protams. Bez monstriem neiztiktt, ja reiz tas vispār bija monstrs. Izvilkusi vienu no nažiem, Keila to meta čuskas virzienā un tiklīdz tas bija izdarīts, tā aktivizēja ledus matēriju.

Šo rakstu rediģēja Džea: 25.04.2009 20:17