_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Ķipītis amonjakā]

Miervaldi.


Khe, khe, Maikls pasmaidīja. Nē, paldies. Viņš laipni atteica par košļeni.
Viņi stāvēja blakus kaut kādai mēslu kaudzei, no kuras nāca nelaba smaka. Varbūt pārvietosimies nedaudz uz priekšu? Vīrietis lēnām sāka kustēties.
Piedāvājums ir saistīts par tavu darbu. Es varētu tev piedāvāt darbu, lielisku iespēju, kā viegli tikt pie naudas, un piedevām izbaudīt pasauli, burtiski. Maikls nopietni sacīja, jokus pie malas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Konkrētāk, - Džons kļuva nopietns, un ieslidināja košļenes atpakaļ kabatā, - kas jādara, kā labā jāstrādā?

[Deonalds Bils]

Uzmanīgi pētīdama sienas viņa nemaz nevēroja kur liek kājas. Pa brīdim kurpe pagriezās un potīte savādi noļodzijās, bet izskatijās ka apsargam ir vienalga. Endija mazliet sarāvās kad durvis pavērās uz mazu telpu. Acis izmisīgi meklēja kādu kolēģi kam varētu būt radusies problēma. Uzmanīgi tipinot uz priekšu viņa prātoja kas gan varētu būt noticis. Kad viņa apsēdās un vēroja Deniju kurs pogāja vaļā apģērbu. Kad viņš to bija atpogājis (novilcis?) Endijai prātā sekundes simtdaļā iešāvās simtiem domu. Izvarotājs? Slepkava? Maniaks? sērijveida slepkava? Spīdzinātājs? Policists? Te ir nopratināšana? Es tieku apsūdzēta? Likās galva tulīt pārplīsīs no dažādajām iedomām. Lai gan netika noliegts ka ķāda no tām bija patiesa. Ko jums vajag? Balss mazliet trīcēja.

[Grēkmeistars]

Izklausījās pēc draudiem, pēc biedēšanas. Es vairs neesmu bērns un neuzķeršos.
"Kāpēc tieši tava organizācija? Varbūt tu tagad mani muļķo. Nekādas organizācijas nav mani meklējušas jau vairākus gadus, tad kāpēc tieši tagad visiem mani sagribētos?" Viliams mazliet apstulba, jo viņā paralēli satraukumam un uzjautrinājumam pavīdēja tāda kā tīksme; tu esi tik noderīgs un daudzi tevi grib mazliet skanēja kā kompliments. Viliams pasmīnēja un izpūta dūmus uz augšu.
"Darboties noziedzīgā grupējumā arī nav diezko droši. Nē, drīzāk jau tas ir kā vienam doties vietā, kas aplīmēta ar uzrakstiem: Danger!" Viliams atkal pasmīnēja, tad pacēla augstāk cepuri, kas jau bija gandrīz virs acīm. "Tad jau jāprasa, kāds man labums no tā? Man tāpat ir pietiekami asa dzīve, apmierinošā līmenī saspringta un tādā garā."
Viņš nopietni uzlūkoja Annu. "Nē, patiešām, es šaubos, esmu ieriktējies savā lauciņā. Es arī neesmu pietiekami kārs uz bīstamiem piedzīvojumiem. Man patīk dinamiska dzīve, bet par daudz adrenalīna tikai kaitē manam saprātam," sieviete viņam pēkšņi palikās ļoti pieaugusi, un Viliamā parādījās dabiska vīrišķā interese par sarunu biedru. Diez cik viņai gadu.

[Andromeda]

Jā, profesionālis iespējams pat neuzsāktu sarunu.Viņa tikai pārcēlās uz mazāk dzirdošu vietu un protams, viņa grib arī tikt prom vienā gabalā.
Draņķis!Deiva tvēriens bija tik spēcīgs, ka Aleksai sāka sāpēt rokas. Viņa mēģināja apstāties un atsvabināties no tvēriena. Atlaid rokas! viņa brīdinoši teica pieklusinātā balsī.Kas tu esi? Kas ir tas, ko tu sauc par priekšnieku? Organizāciju? Kā tu zini, kas es esmu? Un ja tu "neesi" no organizācijas, ko tev no manis vajag? Informāciju? Aizmirsti! Es neko nezinu un pat ja zinātu...pie velna! Vārdā "neesi" izskanēja sarkasms. Viņa izrāva vienu roku no tvēriena un pagriezās ar seju pret vīrieti.

[Beppo]

Saulīt. Saulīt? Frančeskai, sastopot ļautiņus, kas viņu piecas minūtes pēc sasveicināšanās dēvē par mīļo un saulīti, pumpas uzmetās. Pasaulīt balto, tas taču pat bērnam skaidrs, ka neviens cilvēks, kurš draudzējas ar smadzenēm, nopietnus piedāvājumus šādā veidā neizsaka.
— Ak tā? Un kāds tad būtu šis brīnišķais piedāvājums? — viņa garlaikotā tonī novilka, neatraudama skatu no avīzes.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 19.04.2009 19:26

[Eņģeļu gūstekne]

Apstājusies un domīgi saraukusi smalkās uzacis Leia vērās puisī.
Es? Hmm... ko tad es tādu esmu noziegusies?
Iecietīga sejas izteiksme pārmainīja pirms tam starojušo smaidu, suņi pieskrēja pie meitenes un papildus vēl uzbāzīgi ostījās ap negaidīto pastaigas biedru.
Puikas un meitenes, blakus.
Leia liegi apsauca kustoņus un tie paklausīgi apsēdās katrs savā pusē meitenei.
Nu tad kas tur īsti ir ar mani? Un specmisiju? Skan diezgan dīvaini.

[~SweetIrony~]

Ališa, pirms atbildēt, kārtīgi nopētīja svešinieku un savilkusi smīnu noteica, - Varbūt citreiz, es steidzos!

Tomēr neizskarījās vis, ka meitene steigtos, tā vietā viņa uzmanīgi noņēma kafijai vāciņu un iemalkoja gardo dzērienu, gaidīdama, kad svešinieks pazudīs, - Turklāt, man nav otras ķiveres, un tu jau negribēsi savainoties.. Ališa noteica pēdējo vārdu izrunājot citādā tonī.

Jā, varbūt tomēr viņai vajadzētu steigties, bet šī apziņa par laimi kafijas garšu nebojāja un labāk taču bus, ja viņa izdzer kafiju šeit, uz vietas, nevis riskēt apliet kādu no svarīgajiem sūtījumiem.

[washulis]

Ouh, tu netikai uzņem skaistas fotogrāfijas, bet arī esi droša, pat ļoti. Pārgalvīga. Tas ir tikai pluss tev. Viņs pasmējās.
Tu tiko piekriti, un ceru, ka tas ir arī tavs pēdējais vārds. Bils mudināja nepārdomāt. Gribi zināt vairāk? Rīt esi 19.00 pie galvenās Cordillew ēkas, un nevienam ne vārdiņa. Bils pasmaidīja un pieliecās tuvu, pavisam tuvu un iečukstēja- Starpcitu, uzmanies, es redzu visu, ko tu dari. Vīrietis iesmējās, tad veikli pagriezās un devās prom, vēl uzmezdams pēdējo skatienu. Protams, tas par to visu redzēšanu bija tikai mazs, nejauks jociņš.

Tempera jau bija novesta uz niknuma robežas, bet viņa valdījās. Bils vēl jo projām ar viņu spēlējās un viņa bija ļāvusies viņa noteikumiem. Bet tu jau pati to vēlējies! Teica iekšējā balss. Viņa turpināja sēdēt uz soliņa, nolūkojoties, ka Bils aiziet. Laikam guvis triumfi, apmierināts ar sevi un panācis, ko vēlējies.

Bet protams, ka viņš nepateica tagad neko. Rīt, septiņos, rīt septiņos... Cordillew. Vai tam ir kāda nozīme? Viņa klusi pie sevis teica, brīdi vēl neizkustoties no vietas. Viņa vēl domāja, vai tomēr nolemt ignorēt šo sarunu, kā muļķīgu joku no nepazīstama cilvēka, kas tikai laimīgas sakritības peč spēja viņu šādi apiet un ieintersēt. Nē. Es gribu zināt, kas viņš tāds ir. Un arī to, kāpēc mani novēro.

Vēl brīdi pasēdējusi, viņa secināja, ka šodien nez vai kas dižs sanāks no fotografēšanas. Viņa nolēma doties uzkost uz kādu kafejnīcu, bet pēc tam uz savu dzīvokli, lai pārdomātu un sagatavotos rītdienas septiņiem.

[Ķipītis amonjakā]

ooc: ATENTION!!! Un atkal jau mani piemeklējis liktenis, un esmu slimnīcā. Tīkai šoreiz postus spēšu sniegt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

SweetIrony

Džeiks viltīgi pasmīnēja. Zini, es esmu pārgalvis, viņš nepakustējās ne no vietas un turpināja uzbāzīgi stāvēt tieši priekšā braucamajam, gan jau nekas nenotiktu. Vīrietis iesmējās.
Džeiks attaisīja savu ādas jaku, jo laiciņš ārā nebija nemaz tik vēss, un piedevām saulīte tik spoži spīdēja.

Enģeļu gūstekne

Deivs pasmaidīja, viņš neizskatījās pēc kāda tur ļaunā tipiņa, kas spētu nodarīt pāri, vai būtu kāds dižs aģents. Tomēr tāds viņš bija.
Un iedomājies, to teikdams, viņš panāca pāris soļus tuvāk meitenei, tas viss ir saistīts arī ar tevi..

Beppo

Sieviete ar skatienu ieurbās Frančeskā. Ļoti labi varēja manīt, ka viņa nemaz neieklausās sievietes sacītājā, bet drīzāk uzskata to par joku. Tu man netici, vai ne? Vilšanās.

Andromeda

Deivs pieliecās pie sievietes un runāja tik klusi, ka neviens to nespētu pat sadzirdēt. Es neesmu no organizācijas, un man arī nevajag nekādu informāciju no tevis. Zini, kas ir vēl vērtīgākas? Un ko man vajag? TEVI, to sacīdams viņs saspieda viņas roku vēl ciešāk.
Vai mēs varam parunāties? Tikai, lūdzu, sieviete bez stresa, un panikas.

Grēkmeistars

Ketrīna pārlika labo kāju kreisajai, rezultātā svārku mala uzrotījās nedaudz uz augšu, taču tas ātri tika labots, jo tādai sievietei kā viņai vienmēr jāizskatas lieliski. Lavi, es tev ticu, ticu, ka tevi neviens nav traucējis. Protams tas viss priekš tevis tādā mazā laika sprīdī ir šoks un daudz ko nespēj nemaz aptvert. Viņa iesmējās, tomēr neilgi.
Es nepiedāvāju riskantu dzīvi, bet gan piedzīvojumiem pilnu. Es nepiedāvāju tev atteikties no savas dzīves, bet gan to papildināt ar ko jaunu.
Pietam, kāpēc tu vēlies aizmirst savu talantu, tādu, kāds nav gandrīz nevienam. Padomā par to.

Deonalds Bils

Vīrietis atspiedās ar roku pret galdu Es nebiju iedomājies, ka tāda ietekmīga sieviete, kā tu, piedod, es neliekuļošu, neuzrunāšu tevi ar jūs, esi tik trausla būtne. Tas likās tik pievilcīgi. Vispār Denijs bija ļoti apmierināts par šo norīkojumu, sarunāties ar viņu, modes guru.
Tev patīk asums?

Miervaldis Gotiņš.

Jā, runāšu konkrēti. Maikls nopriecājās par iespēju, ka ir vismaz kāds, kas lietas uzņem nopietni.
Cordillew, protams visiem ļoti labi zināms uzņēmums. Nodarbojas ar visparastāko ražotni. Tomēr tam visaam ir arī neredzamā puse. Un to saistīt nav iespējams gandrīz. LUXUS dzīve. Pirms turpināt tas tevi interesē? Atzīšos, darbs nav parasts, nepieciešami cilvēki ar pieredzi jebkurās dzīves situācijās, briesmās, bet tomēr tas atmaksājās. Tā ir kā spēle, vari zaudēt, vai vinnēt.


OOC: NāKAMAIS POSTS ŠODIEN VARĒTU BŪT AP SEŠIEM, CERAMS. SLIMNĪCAS REŽīMS.

[Beppo]

— Nu tad pārlieciniet mani, — Frančeskas balss tonī nebija manāma ne kripatiņa ieinteresības. Viņa izdzēra pēdējo kafijas malku un pāršķīra nākamo lapu avīzē.
— Jums ir, — sieviete ieskatījās mobilā telefona ekrānā, — sešas minūtes un divdesmit piecas sekundes.

[Miervaldis Gotiņ...]

Luksus dzīve? - Džons iesmējās, - Tas nebija gluži tas, ko es jautāju. Ko `Cordillew` grib, lai es izdaru, kāpēc tieši es, un kā jūs vispār mani atradāt, ja reiz zināt par Irāku?

[Andromeda]

Aleksa ieturēja nelielu pauzi, pirms bija spējīga atkal runāt. Domas, instinkti, iekaltā piesardzība, pēkšņi radusies paranoja - viss vienā juceklī. ..neesmu no organizācijas... viņas prātā atbalsojās vīrieša teiktais. To bija grūti aptvert, ņemot vērā cik organizācija strādāja pie savas slepenības, cik ļoti viņi čakarēja smadzenes visiem saviem aģentiem, tai saitā arī Aleksai. ..neesmu no organizācijas.....neesmu no organizācijas... atkal un atkal skanēja viņa teiktais, līdz beidzot viņa atslāba, nomierinājās un klusētēm teica Labi, runā. Aleksa uzmeta tikko manāmu skatienu ielai, lai pārliecinātos, ka apkārt nav daudz dzirdīgu ausu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 22.04.2009 20:20

[Deonalds Bils]

Trausla sieviete? Vai tā viņu nosauca? Ka viņa krāmēs tam.. Denijam pa vienu vietu, nemaz neliksies. Endija savaldijās lai patiešām nekrautu apsargam.
Nesauc mani par trauslu. Tu manu trauslumu redzēsi kad es tev krāmēšu..
Car zobiem lūkojoties Deniaj acīs tika izgrūsts.
Kāds asums? Ja vien man nav jāpamet šis darbs tad jā.
Lai gan ticamāk likās ka viņa pati aizies no darba, ja šeit bez viņas atļaujas uzņem šādus darbiniekus.

[Grēkmeistars]

Viliams mazliet apmulsa, jo pēc sava vārdu biruma bija gaidījis sievietes pretreakciju vai garu skaidrojumu, bet neizskatījās, ka viņa vēlas nosaukt piemērus vai paskaidrot tuvāk, bet vienkārši vilina ar aizdomīgiem vārdiem tur būs piedzīvojumi...
"Man vajag zināt vairāk. Un, jā... tad es arī apdomāšu. Laikam."
Pagaidām Viliams nejutās īsti drošs, ka vēlas būt atsaucīgs. Viss likās aizdomīgs. Bet vai man ir reiz tā bijis, ka kaut kas neliktos aizdomīgs?
Viņš no somas izvilka saulesbrilles un aizsedza acis ar tām. Tā vienmēr bija kaut kā drošāk.

[Eņģeļu gūstekne]

Leai būdama augumā salīdzinoši maza palūkojās uz Deiva pusi, uz augšu.
Runā!
Pa pusei uzjautrinātā, pa pusei aizdomīgā balsī viņa uzsauca, suņi sāka knosīties.
Tikai jautājumus un atbildes fiksāk, man diži nav laika, suņi vēlās ēst.
Ar neuzkrītošu smaidu starojošajā sejā Leia gaidīja atbildi.

[~SweetIrony~]

- Pārgalvis, par to es nešaubos..

Spriežot pēc vīrieša izturēšanās viņš nemaz negrasījās tik ātri doties prom, savukārt Ališai nebija nodoma nekur ar viņu braukt, un meitene bija pārliecināta, ka tas ir tikai iegansts sarunai.

- Labi, ko tev vajag no manis?

Šis vīrietis neizskatījās pēc tiem, kas izmisīgi cenšas iepazīties, kur vien tas iespējams, turklāt viņš bija nostājies pie motorollera kamēr vēl Ališa bija kafejnīcā, tātad zināja, kas ar to brauc.. varbūt viņš grib, lai piegādā kādu sūtījumu? tie bija tikai netieši minējumi no meitenes puses, kamēr viņa turpināja ik pa brīdim malkot kafiju, vērojot svešinieku.

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
Sešas minūtes? Lea, savukārt, izmakšķerēja no kabatas savu laika rādi un, tikpat kā nemanot, uzmeta tam skatu. Mans saziņas mehānisms rāda par divām minūtēm ātrāk nekā tavējais, jaunkundzīt, bet mēs būsim galā jau pie trim.
Tātad: tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama. Smiekliņš. Vari paeksperimentēt, ja tīk, tikai sekas tam nebūs tīkamas. Es neesmu nekāda žēlabu māsa un netaisos arī lūgties. Šis ir mans darbs un teksts, kas jānolasa. Un mēs abas esam sievietes, strups skatiens Frančeskas virzienā, un lieliski zinām, ka maize sūri jāpelna. To pasacījusi, viņa gardu muti sāka tiesāt pasūtīto kruasānu un apelsīnu sulu, kas veiksmīgi bija aizceļojuši līdz Frančeskas galdiņam.

Džons:
Maikls noņēma brilles no deguna un sāka tās ar džempera malu spodrināt, paralēli ejot savu rāmo soli un turpinot runāt:
Mans pienākums bija tev to pateikt. Kā tur bija tajā tekstā?... Ar līksmi kalnus gāzīsi, suni apraksi. Vai dieniņ, nē! Re, kā — suns aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība būs redzama tajos.
Maikls uzlika brilles un vadīja Džonu gar ielas stūri, pa labi. Katrā ziņā, vecīt, tu nevari būt vienaldzīgs, ja mūsu rokās ir tava pagātne. Pats saproti, kādas sekas un kādas beigas.

Aleksandra:
Deiva mute pietuvojās pie Aleksas auss. Es zinu visu, kas ar tevi noticis iepriekš. Uzsvars uz visu bija tik liels un pārliecināja tik ļoti, ka neradās vajadzība, lai vīrietis to pierādītu. Manās rokās ir tik liela vara, ka tie tur, augšā, spētu ar tevi visādi izrīkoties, tev pašai nezinot. Muskuļotais torss, kas slēpās zem melnā krekla, sievieti spiežot pieplakt tam, bija jūtams un iespējams varēja pārliecināt Aleksu vairāk par vārdiem. Tam sekoja jau it kā iepriekš izvēlēti vārdi, kas lika domāt, ka vīrietis tos iekalis no galvas:
Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.

Endija:
Kušu, kušu! Denijs apgāja galdam riņķī un nostājās aiz cienījamās priekšnieces muguras. Sāka glāstīt viņas galvu, un pirksti rotaļājās ar viņas matiem.
Šobrīd manās rokās ir lielāka vara nekā tu maz vari iedomāties, priekšniec. Bet ne jau kā jaunai, sīkai sardzes skrūvei. Es strādāju daudz lielākā peļņas aparātā. Un no tavas pagātnes ļoti atkarājas tavā nākotne.
Viņš atgriezās galda otrā pusē, atstutējās ar abām rokām pret to un savu skatienu kā šķēpu iedūra sievietes acīs.
Padomā, attin filmu atpakaļ. Es pagaidīšu.

Viliams:
Uzreiz pēc tam, kad Viliams bija uzlicis brilles, Ketrīna iešāva roku savā somā. Tas notika tik pēkšņi, ka varēja likties — sieviete sniegsies pēc revolvera un pavērsīs to pret jaunekli. Tas, protams, nenotika, bet jaunā uzņēmēja no somas izvilka savas mušas cienīgās saulesbrilles kopā ar kādu papīra lapu. Brilles tika uzstutētas uz deguna gala, gandrīz krita nost no tā, bet lapa pavērsta pret tās īpašnieci. Smīniņš. Slēpts pret slēptu.
Nopūta. Galvā ieskrāpēti teksti mani nomirdinās. Un viņa sāka monotoni lasīt:
''Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.'' Ai, lasi pats. Ketrīna iegrūda Viliamam rokās lapeli un pati jau atkal nosēdās uz strūklakas apmales, kur pirms brīža puisis bija vēl laiskojies. Šīs kurpes mani noēdīs, viņa norūca un atbrīvoja savas kājas no augsto papēžu sloga.
Uz lapas nekas būtisks, Viliamam jau nenoskaidrots nebija lasāms, taču labajā, augšējā stūrī melniem, trekniem burtiem slējās `Codrillew`, un vēl svarīgi bija manīt, ka sieviete šajā ziņojumā tika uzrunāta kā Ketrīna nevis Anna.

Leia:
Es dikti brīnos un tomēr esmu pateicīgs, ka manu dzīvi atvieglini, Deivs sacīja un pasmaidīja, bet laiks vienmēr radīsies patīkamai sarunai par tavu pagātni, vai ne tā? Jo īpaši sešos no rīta — tas apliecina tās svarīgumu.

Ališa:
Džeiks apnicīgi pārgrieza acis. Cik reizes šodien viņam tas tika jautāts?
Ne labrīt, ne jauku dienu, viņš kāpa virsū Ališas braucamrīkam, reizē runājot, tā nav labi uzvesties, jaunā dāma. Man ir smaga diena, un darbs ar jums visiem ir drausmonīgs, šai izklaidīgajā tonī tika spaidītas motorollera pogas un slēdži, kamdēļ nejauši tika ieslēgts radio. Latino ritmi. Džeika galva sāka ritmā šaudīties.
Pum purum... Ko tu man varētu pastāstīt no savas pagātnes, ko es vēl varētu nezināt? Man liekas — nekā nav.

[Beppo]

— Ko tad jūs izdarīsiet, pastāstīsiet manai kaimiņienei, ka vēl piecu gadu vecumā man šad tad pa naktīm sanāca pieslapināt gultu? Jums visi nav mājās, — vēsi paziņoja Frančeska. Akutrāti viņa salocīja avīzi un atstāja to galda, piecēlās no galdiņa un savāca somu.
— Visu labu. Novēlu jums piemeklēt pareizos medikamentus.

Nesteidzoties viņa mēroja ceļu uz mājām. Tagad viņas dienas kārtībā bija mājokļa uzkopšana, un Frančeska jau sāka apdomāt, vai nomainīt gultas veļu ārpus kārtas vai arī pagaidīt tās pāris dienas un mainīt pēc grafika.

[Miervaldis Gotiņ...]

Džons brīdi pārdomāja, ko Maikls bija sacījis. Kaut kādi mistiskie privātie ar galiem Pentagonā un CIP? Bez tādiem mani atsekot nebūtu bijis iespējams. Spriežot pēc visa, piedāvās kaut kādu ne pārāk tīru un iespējams, ne pārāk likumīgu darbiņu.

Runāsim konkrētāk, - viņš pārtrauca ne pārāk auglīgās pārdomās un ieskatījās noslēpumainajam sarunu biedram acīs, - kas, kur, cikos? Kādi noteikumi un nodrošinājums?