Zvaigžņu pirāti, [GM][PZP][sci-fi] Ceļojums uz Melno caurumu Opcijas

[Malduguns]

Krodziņš „Zaļoksnis” atradās U-17 ostas pašā nomalē. Tas bija diezgan noskretis iestādījums, tomēr tā saimnieks vienmēr rūpējās par to, lai apmeklētājiem būtu labi, tieši tādēļ arī daudzi pie viņa nāca nobaudīt pusdienas, kuras nereti šeit garšoja labāk kā citur. Tieši tādēļ arī jaunais kapteinis bija nolēmis atstāt savu paziņojumu tieši šeit, gluži tāpat kā rīkot satikšanos.
Katram izvēlētajam tika izsūtīta glīta, ar roku rakstīta zīmīte:

Ar prieku gaidīšu jūs „Zaļoksnī” piektdien pulksten piecos pēcpusdienā. Rīgels.

Piektdien pēcpusdienā „Zaļoksnī” nebija īpaši daudz cilvēku. Tie parasti saradās vēlāk vakarpusē, tāpēc nebija grūti atrast vajadzīgo personu.
Tiesa gan, daudziem Rīgels liktos krietni vien par jaunu, lai būtu kapteinis. Vismaz jaunais cilvēks, kurš sēdēja pie bāra letes un cītīgi stūma māga ātri pagatavojamās brokastis nepavisam neizskatījās pēc tāda, kurš varētu būt kapteinis. Gara auguma, slaids un atlētisks ar tumšbrūniem, vijīgiem matiem, kuri gan bija garāki par parasto zēngalviņu, tomēr nebija tik gari, lai traucētu. Piedevām mati bija atglausti ar pilota brillēm un aiz tām slējās tieši gaisā. Jaunekļa vaibsti bija patīkami un noteikti, tajos varēja redzēt jautrības dzirkstelītes, kuras ik pa brīdim atmirdzēja arī viņa zilajās acīs. Puisis bija ģērbies vienkāršās brezenta biksēs, melnā kreklā un tikpat melnā ādas mētelī, kurš, šķiet, piedzīvoja vismaz otro paaudzi, jo izskatījās gaužām nobružāts. Kopumā viņam nevarēja dot vairāk par divdesmit pieciem, divdesmit sešiem gadiem, tomēr neraugoties uz šķietamo jaunību, viņa vaibstos tomēr varēja redzēt arī pieredzi.
Neraugoties uz to, ka viņš sparīgi ēda, varēja redzēt, ka viņš arī kādu gaida. Rūpīgi nopētījis katru ienācēju, viņš pastūma šķīvi malā un pagriezās pret durvīm. Tā, lai labāk varētu redzēt katru, kurš ienāk. Tieši piecos, krodziņā bija tikai Rīgels un bārmenis. Jaunais kapteinis vēl kaut ko iekoda, bet bārmenis pucēja kārtējo glāzi, kā to darīja allaž. Nu atlika tikai sagaidīt komandu.


SPKPC flotes hromēti spīdīgie gaiteņi veda kareivjus arvien dziļāk pazemē. Neviens no viņiem īsti nezināja, kurp viņi tiek vesti, tomēr katrs apzinājās, ka mērķis acīmredzot ir svarīgs. Viņu grupiņa bija neliela un katrs vairāk vai mazāk bija pieradis strādāt kā individualitāte.
Tomēr te nu viņi bija, neliela grupiņa, kuras mērķis vēl nebija noteikts, bet tajā pašā laikā viņi apzinājās, ka tas ir svarīgs.