Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[September]

Meitene sekoja šalcošajam vējam dziļāk mežā, kurš ieskauja melno taku. Tad pēkšņi Andreu kāds parāva aiz pleca un meitene izkrita no transa. -Ko? Ai, es nezinu, kas notika un es vienkārši gāju tur, tur dziļāk!- meitene norādīja uz melno taku. Vai tiešām mani kāds sauca?

[Mazpēdis]

Tas vējš vaine? Tik dīvaini... te kautkas nav kārtībā. mūs ātrāk jātiek prom... bet tad Elva atkal izdzirdēja savu vārdu vēja aukās.apgriezusies ap savu asi viņa centās saprast, no kurienes tieši nāk šīs skaņas. bet tomēr tā ziņkāre, kas pārņem... klusiņām meitene noteica. Viņa ieskatījās Andreai sejā. mums labāk iet pie pārējiem. šajā brīdī labāk nenošķirties no pārējiem. Un viņa pagriezās uz to pusi, kur itkā vajadzēja būt atpakaļ ceļam, tomēr vējš nelika mieru meitenes sirdij.

[CityCat]

Henrijs un Helēna

Puisis klausījās Henrija stāstā ar tēlotu garlaicību, lai gan patiesībā viņš ķēra vai katru zilbi, kas nāca no ciemiņa mutes.
Klausoties jaunā vadoņa acis aizslīdēja līdz meitenei. Viņš ar vērīgām acīm viņu nopētīja, bet neko neteica.
Tikko kā Henrija stāsts bija beidzies kāds ziņnesis piesteidzās pie vadoņa un kaut ko satraukti stāstīja nesaprotamā valodā. Kad ziņnesis beidza runāt, vadoņa acis bija šausmās iepletušās. Viņš kaut ko vēl atbildēja pretī un spriežot pēc balss toņa, viņš kaut ko pavēlēja. Ziņnesis asī paklanījies aizskrēja.
-Jums ir jāpaslēpjas. Šķiet, ka mums ir rādījušies kādi sarežģījumi ar vienu no ciltīm. Es likšu dažiem no maniem ļaudīm jūs aizvest uz droši paslēptuvi! - viņš sacīja vienu, lai gan domāja kaut ko citu. No citas zemes atnākušie ciemiņi, jaunajā vadoņa acīs tagad, pēc ziņneša atnestajām ziņām, likās aizdomīgi.
-Vai pašiem uz savas zemes viņiem nepietiek bagātību. Vēl kāro mūsu bagātību!- šaubīgi nodomāja vadonis.
Pēc ziņneša teiktā, vadonis neko daudz nešaubīdamies, nosprieda, ka šie divi cilvēki, kas ieradušies viņa ciltī, ir vieni no tiem mantkārīgajiem, kas ieradušies no zemes, lai piezagtos šīs pasaules bagātību.
-Tik tagad mēģina mūs te apvārdot ar vēlmi tikt prom no šejienes. Protams, ka nevar tikt prom nenonākot meža centrā pie mūsu bagātībām. Nolādētie krāpnieki. Dzīvus viņus vajadzētu izbarot meža zvēriem!- vadonis iekarsa dusmās, ko viņam mazliet nemākulīgi izdevās noslēpt no , viņaprāt, krāpnieku acīm.
Uz brīdi uzgriezis muguru nevēlamajiem viesiem, vadonis pasauca dažus pēc paskata spēcīgus vīrus un kaut ko visai dusmīgi viņiem stāstīja.
-Šie vīri jūs nogādās drošā vietā un sargās jūs, līdz viss norimsies. Sekojiet viņiem!- viņš runāja pēkšņi pārāk laipni. It kā viņa interesēs tik tiešām būtu pasargāt šos divus jauniešus. Lai gan patiesībā viņa nodomi, bija neļaut viņiem aizbēgt, līdz ieradīsies ļaudis no otras cilts.


Klēra

-Par šo vietu es īsti neko daudz nezinu. Man vien zināms, ka te tik tiešām agrāk bija kāds ciems. Es nezinu, kas notika ar visiem šīs vietas iedzīvotājiem. Vai nu visi apmira, vai arī devās dzīvot kaut kur citus.- Kriss jutās mazliet nokaunējies par neziņu, kas šī ir par vietu. Viņš taču par mežu zināja tik daudz.
-Agrāk jau mežs nebija tik patukšs. Šķiet pirms vairākiem gadiem, šo visu pasauli sāka piemeklēt dažādas nelaimes un posti. Tas viss iznīcināja šejienes agrāko vidi un ļoti daudzus cilvēkus un radības.- izvairīgi puisis sacīja.
-Tev derētu nosnausties. Varu saderēt, ka esi briesmīgi nogurusi!- viņš centās nomainīt sarunas tematu vai drīzāk pārraut to pavisam.
-Tikai vispirms padēd. Es zinu – izstās dīvaini un garšo pretīgi, bet neko labāku te dabūt es nevarēšu.- Kriss sacīja un rādīdams piemēru paņēma kādu sakni un nokoda pamatīgu gabalu no tās. Ar nelielu piepūlēšanos viņš noslēpa riebumu sejā. Garša bija briesmīgi rūgta, bet ja kumosu ātri sagremoja un norija, tad to varēja pieciest.


Elvīra un Andrea

Šķiet uz brīdi nošķelšanās no pārējiem, abām meitenēm bija pamatīga kļūda. Nu vēja pūtiens bija gandrīz pielīdzināms vājas vētras spēkam, kas kuru katru mirkli varētu pieņemties spēkā. Un tā arī bija vējš pieņēmās spēkā un starp vēju auriem bija dzirdama nevis tā patīkamā, vilinošā balss, bet ļauni šermuļus uzdzenoši smiekli.
Iet pret vēju, lai nonāktu atpakaļ pie pārējiem bija neiespējami. Vējš vienkārši bija pārāk spēcīgs. Tas ar spēku pūt meitenes uz priekšu – nezināmajā.
Vēja brāzmas nogāza meitenes no kājām, un ja vien viņām pietiks prāta necelties atkal kājās, tad pastāvēja iespēja arī netikt aizrautām tālu prom.


Pārējie

Dīvainā kārtā, bet viņi nedzirdēja ļaunos smieklus, ko vēja aurās varēja dzirdēt Elvīra ar Andreu. Toties pie viņiem arī vējš bija pieņēmies spēkā, lai gan ne tik ļoti, lai gāztu visus no kājām.
No puses kur aizgāja abas meitenes atskanēja izmisis kliedziens, kas izklausījās pēc kādas no abām meitenēm, lai gan neviena no viņām nebija kliegusi.
Kliedziens šķiet bija kārtējais no vēja izstrādātajiem maldiem, bet varbūt nē?

[Flightless Bird]

Dzirdot par jauniem sarežģījumiem, Helēnas kuņģī kaut kas nelāgi noraustījās. Viņa jau bija gatava celties un sekot vadonim uz kādu drošāku vietu, bet īsajā pauzē starp viņa pavēlēm, meitene viņa sejā saskatīja kaut ko dīvainu. Likās, ka milzu ātrumā viņa galvā notiek cīņa, vai arī kaut kas tiek izlemts, acīs uzplaiksnīja šaubas, pēc tam iegailējās dusmas. Tas jebkuru acīgāku vērotāju padarītu aizdomīgu.
Helēna pieliecās tuvu, tuvu pie Henrija auss.
-Tu domā, ka mums tiešām vajadzētu iet? viņa čukstēja tik klusu, ka lūpas brīžiem skāra puiša ausi, tas jaunais vadonis man liekas aizdomīgs. Es domāju, ka mums vajadzētu tīties prom no šejienes... Tev taču vēl ir karte, vai ne?

Šo rakstu rediģēja Flightless Bird: 05.02.2009 18:10

[Malduguns]

Arī Stefans bija vērojis jauno vadoni. Viņa skatiens slīdēja no vadoņa sejas uz viņa sīkākajām kustībām.
Uz Helēnas ieteikumiem viņš tikai pamāja.
-Vai jūs neiebilstu, ja mēs vienkārši dotos prom? Mēs pateicamies par jūsu viesmīlību un tā, bet domājams, ka mums tiešām pienācis laiks iet,-puisis pieceļoties sacīja.

[washulis]

Klēra nedaudz sapņainu sejas izteiksmi lūkojās uz daudzajām būdām, cerot iztēloties, kā te iespējams būtu varējis izskatīties. Ja šejieni nebūtu piemeklējuši daudzi posti, kā tu teici, tad te noteikti būtu ļoti skaisti. Viņa piebilda, un tikai tagad aptvēra, ka kopā ar Krisu, atrodoties starp koku galotnēm, izjūt patiesu drošības sajūtu. Tādu, kādu sen nebija izjutusi, atrodoties šajā mežā. Tas lika viņai pasmaidīt.

Interesanti, kas tie bijuši par postiem un nelaimēm? Bet viņa neprasīja skaļi, jo zināja, ka arī pašam risam derētu atpūsties.

Njā. Es biju domājusi, ka tikai pavadīsim ar klasi laiku skolā, pieliesimies un garlaikosimies. Pretī saņēmām... kaut ko savādāku. Viņa neprata nodefinēt, vai tas, ka viņa, kopā ar daudziem citiem atradās mežā, bija labi, vai slikti. Daudzi bija... pagalam, citi pazuduši. Citi, par ko Klēra vav dzirdējusi labu laiku. Bet tomēr viņa satika Krisu. Arī tas jocīgais, kas mežā pavadījis vairākus gadus, likās interesants.

Norijusi riebīgās saknes, viņa saviebās, bet centās izlikties, ka tik traka tā maltīte nemaz nav. Galvenais, lai var paēst.

Atpūta ir laba ideja. Tev tā noteikti arī noderētu. Viņa teica, iekārtojoties uz dēļu grīdas.

[September]

-Kas pie velna šeit notiek?- viņa gandrīz bļaujot noteica.
Kad vējš pieņēmās spēkā Andrea sagrāba Elvīras roku. Un nemaz necentās iet atpakaļ pie pārējiem, jo negribēja lai kaut kas notiek. -Pārējie parūpēsies par sevi, viss būs kārtībā.- viņa sacīja. ..A varbūt nē. Andrea no visa spēka gribēja iekliegties, bet to nevarēja. Viņai sāpēja. Sāpēja, kad nokrita uz zemes un sasita visus savus kauliņus.

[Mazpēdis]

- Man nav nemazākās nojausmas.- Elva atkliedza pretī.
Vējš bija kļuvis necieņas. Spēcīgās vēja brāzmas tiešām rāva nost no kājām un jūtot Andreas vēso tvērienu iekrampējamies viņas rokā, Elva centās noturēties, taču Andreai nokrītot arī Elvīra parāvās līdzi gandrīz vai uzkrītot otrai meitenei virsū. Elvīra pavēlās nostāk, taču turpināja turēties blakus Andreai. -Jā, tev taismība. Sākumā laikam jāparūpējas pašām par sevi.- Elva noteica un rūpīgi nopētīja Andreu. Kas noticis? Tev stirpi sāp? mums jācenšas kaut rāpus tikt aizvējā, vai pie kāda koka stumbra. un ar cerību pilnu skatienu Elvīra pavērās apkārt valdošajā tumsā cenšoties ieraudzīt kautko.

[CityCat]

Henrijs un Helēna

Vadonis parādīja vienlaikus sašutušu un vienlaikus izbiedētu vaigu. Grimases viņa sejā mainījas ik pēc mirkļa un to vērošana bija kā vesela izrāde. Brīžiem viņš izskatījās pacilāt, tad satraukts, atkal skumjš un citu reizi pat viņa sejā varēja nolasīt asins kāri.
-Nekādā gadījumā! Tagad doties prom vieniem pašiem jums būtu tas pats, kas taisnākais ceļš uz nāvi! spalgā tonī ieķērcās vadonis. Lai gan vienalga jūsu ceļš ved turp. viņš ļauni notīksminājās.
Pēc mirkļa pie viņiem pienāca trīs branga paskata iezemiešu.
-Viņi jūsu valodu nesaprot, bet runāšana jums tā pat nav ar viņiem nepieciešama. Viņi jūs nogādās drošā vietā un tur ar jums paliks ... kādu brīdi. vadonis sacīja un paklanījies devās prom.
Viens no vīriem saņēma aiz rokas Henriju, otrs - Helēnu, bet trešais gāja pa priekšu.
Visi iezemieši kaut ko savā starpā sarunājās un gardi smējās it kā doties uz kādu jautru pasācienu. Viņu uzvedībā nekas neliecināja par kādām briesmām un ļaužu apkaušanas briesmām.
Lai gan viņi izskatījās ļoti spēcīgi un pēc tvēriena tā arī šķita, tomēr viņi visi bija dīvaini lempīgi. Ik pa laikam aizķērās aiz kāda sprunguļa un lai gan nenogāzās gar zemi, toties nozvārojās tā pamatīgi gan.

Klēra

Kriss nodūris galvu ļoti cītīgi pētīja ēdienu.
-Droši vien. Šeit es esmu bijis divas reizes. Šī ir otrā reize. Nekad neesmu redzējis kā te ir bijis pirms tam. viņš izvairīgi atbildēja.
-Savādāku? Tu taču nedomā, ka labāku? Kriss pārsteigti vaicāja. Viņš pat daudz labāk būtu izpriecājies un dzīvojis vieglprātīgu dzīvi nevis atradies šeit un uzdevies par nez kādu glābējiņu.
Kriss vēroja kā Klēra apguļas uz grīdas. Viņš apgūlās viņai blakus un mazliet mulsi pasmaidīja. -Kopā būs siltāk.
Naktis mežā tik tiešām vienmēr bija vēsas un nepatīkamas.
Kriss sāka apdomāt ko darīt rīt. Doma atrast pārējos tagad šķita muļķīga. Viņi tagad varētu būt jebkur. Kriss nodomāja.
- Šķiet pirmo reizi es nezinu kā tālāk rīkoties. Kriss sacīja un pēc tam nožēloja teikto. Viņš taču vienmēr visu zināja.

Elvīra un Andrea

Vējš nerimās ne par ko. Šķiet it kā tāda neredzama roka sagrābtu meitenes aiz potītēm un vilktu viņas pa zemi prom no pārējiem. Šīs neredzamās rokas šķiet nemaz neuztraucās par meiteņu sāpēm, kādas bija uzduroties kādam asākam akmenim vai saknei.
Un kaut kas pēkšņi par viņām apžēlojās un vējš pārgāja vieglā brīzē. Nu jau pat varēja piecelties kājās un aplūkot jauniegūtās skrambas, kuras nu bija divkāršojušās. Ja ne pat trīskāršojušās.
Meitenes pa zemi vilktas bija vien pār desmit metru, bet tie paši bija gana sāp

[washulis]

Hm... Klēra domīgi novilka, guļot uz grīdas.

Savādāk. Šaubos, vai to varētu nodefinēt, kā labāku. Pārāk daudz kas slikts ir paspējis notikt. Ja nebūtu tā visa... Dažu klasesbiedru pazušana, tava tēva neģēlīgā uzdarbošanās... Kur nez viņš ir palicis?

Un arī tavas māsas traģēdija. Tas ir pārāk daudz, bet jāsaka, ka pati nokļūšana mežā. Es sapņotu reiz to ieraudzīt, kāda tā bijusi. Gan ar iemītniekiem, kas ir bijuši gana civilizēti. Ja te viss būtu skaisti, tad tas noteikti izvērstos par burvīgu piedzīvojumu.
Jūtot Krisa mulsumu, arī viņa pati samulsa. Tas sāka likties nedaudz neveikli, bet neizbēgami. Viņai patika puiša tuvums. Siltāk būs, par to es nešaubos, viņa nedaudz viltīgi pasmaidīja.

Kā tu to domā, nezini, kā rīkoties tālāk? Kāpēc lai tev viss būtu jau jāzina? Viņa nedaudz pieslējās sēdus, atstutējoties uz elkoņiem. Man liekas, ka tu pārlieku daudz uzņemies nest uz saviem pleciem. Tev jāsaprot, ka nevarēs visu noorganizēt, kā plānots. Viņš liekas nomocījies, cenšoties pasargāt šeit visus un pie reizes pasargāt māsu.

Tu neesi viens. es esmu gatava tev palīdzēt...

[September]

Andrea tika vilkta pa zemi. -Nē, nē, nē, laid vaļā, - viņa kliedza tam kurš vilka meitenes pa zemi. -Tu nožēlojamais, zemiskais radījums, tu laikam nezini, kā ir kad sāp.- viņa turpināja histēriski bļaut, paceļot balsi. Viņa atlaida Elvīras roku. Negaidot meitene iekliedzās teju vai pa visu mežu, jo uzdūrās uz kāda akmens, un juta, ka asins pa kādai pilei nopil. Meitenei aizlūza balss. Kad kāds bija beidzis viņas vilkt, viņa nespēja piecelties kājās. -Tev viss kārtībā?- apgriezusies uz muguras viņa aplūkoja savu vēderu. Tas bija noklāts ar visādām skrambām. Viņa bija tik saskrambāta.

[Mazpēdis]

Sāpju un izmisuma pilns kliedziens izlauzās no meitenes krūtīm ik reiz, kad kaut kas ļoti ciets ietriecās ribās. Vējam neciešami spēcīgi velkot viņu prom, viņa nespēja domāt ne par ko cit kā vien savu dzīvi, kura nezin kāpēc, pēkšņi sāka likties neparasti īsa. Jūtot, ka tiek vilkta pa zemi viņa centās pieķerties pie tām lietām, kas tik ļoti nodarīja sāpes. Viņa ar visiem spēkiem tvēra ikkatru gabalu kas bija kaut nedaudz rievots. Šķita, ka viņa drīz pat varētu ar nagiem stingri iecirsties zemē, ja vien tas apturētu spēku, kas vilka viņu nezināmajā.
Kad tas viss pēkšņi beidzās, viņa joprojām centās kaut kam pieķerties bailēs no tā, ka lielā spēka rimšana ir tikai apmāns.
Andreas balss viņu itkā atsauca atpakaļ. Īsti nespējot aptvert cik tieši tas bija domāts, Elvīra spēja vien klusi dvest dažus vārdus. -Šķiet, ka viss kārtībā. It kā. Tev?- Arī viņa apvēlās uz muguras mazliet smagi elpodama, taču cerēdama, ka vējš ir mitējies uz ilgāku laiku.

[Malduguns]

Henrijs lūkojās uz iezemiešu savādo izturēšanās manieri ne bez rievas pierē. Kaut kas te nebija pareizi, tikai puisis nevarēja apjaust, kas tieši. Paēduši viņi bija, atpūtušies, vismaz apsēdušies, arī, tagad varēja domāt par došanos projām.
-Uz trīs centies izrauties no viņu rokām un mukt pa labi,-puisis pačukstēja Helēnai pietiekoši klusi, lai arī viņu pavadoņi, ja saprastu, nespētu dzirdēt.

[Flightless Bird]

Helēna nebija divreiz mudināma un ielaida savus asos nagus pavadoņa rokā tik spēcīgi un negaidīti, ka sāpes būtu likušas atlaisties jebkuram ne īpaši apdāvinātam gūstītājam. Meitene metās pa labi un kā stirna aizlēkšoja meža biežņā cerot, ka Henrijs arī būs spējis izrauties un drīz viņai pievienosies.

[Malduguns]

Henrijs toties ar veiklu kustību ievilka nazi, ar tā nesao malu pamatīgi iekrāva savam vedējam pa roku, izrāvās no tvēriena un pazuda Helēnai pa pēdām.
Uzmeklējis meiteni, puisis saņēma viņas plaukstu un steidzīgi vilka sev līdzi arvien dziļāk biezoknī, arvien tālāk no vajātājiem.

[Flightless Bird]

Ar milzu atvieglojumu viņa sajuta Henriju satveram viņas roku un turējās puism līdzi, cik nu spēja. Starp mūžveciem koku stumbriem, pāri mānīgām saknēm un zem negaidīti zemu noslīgušiem koku zariem. Viņa skrēja un skrēja līdz pakrūtē iemetās neizturams dūrējs un muskuļi draudēja satrūkt. Meitene līgani nobremzēja un, nemetusies uz muguras zemē, brīdi smagi elpoja, līdz dūrējs atlaidās.
-Šķiet.. ka būsim atrāvušies. krūšukurvis ar izspiedušajām ribām joprojām smagi cilājās, viņai elpojot.

[Malduguns]

Henrijs, lai arī smēķējošs indivīds ar somu plecos un meiteni pie rokas, būtu varējis skriet vēl kādu gabaliņu. Tomēr puisis apstājās un ļāva Helēnai atvilkt elpu.
-Mums tik un tā būtu jāpiesargās,-viņš sacīja un atl;aida meitenes roku. Nostājies viņai tieši pretī, Henrijs atlgauda matus viņai no sejas, ar abām rokām noglāstīja viņas smalko seju un noskūpstīja viņu uz lūpām. Maigi, tomēr kaislīgi.

[Flightless Bird]

Helēna ievija pirkstus puiša gaišajos matos un ar baudu atbildēja skūpstam. Pēc brīža, par milimetru atrāvusies no puiša lūpām, iečukstēja viņam tieši mutē,
-Jā, tas tiešām ir spirdzinoši. viņa klusi iesmējās un, vēlreiz maigi noskūpstījusi Henriju, pierausās kājās. Skrienot uz dullo mēs tikai ieskriesim vēl lielākās nepatikšanās. Labāk iemetam aci kartē, lai vismaz zinātu kurp nedoties.

Šo rakstu rediģēja Flightless Bird: 16.03.2009 22:03

[Malduguns]

-Iemetot aci kartē tu arī pateiksi, kur mēs atrodamies?-Hanrijs iesmējās, apskāvis Helēnas vidukli un ar otru roku no kabatas izvilcis karti.
-Jo man nav ne mazākās nojausmas, kur mēs šobrīd varētu atrasties,-Hanrijs sacīja, noskūpstot meitenes pieri.

[Flightless Bird]

Helēna aizmiedza acis un uz labu laimi iebakstīja ar pirkstu kartē.
-Tā, es domāju, ka mēs esam šeit... Tātad mums jādodas tajā virzienā, meitene ar katru roku nonoteikti norādīja uz citu pusi, tad parādīja Henrijam mēli. Iesmējusies viņa beidzot ieskatījās kartē.
-Hm, iespējams šis varētu būt ciemats no kā mēs aizbēgām? Kaut gan nevar īsti saprast no šitā zīmējuma, varbūt kāds te vienkārši uzšķaudījis, Helēna skeptiski novilka.