Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Ungaarijas ragas...]

— Ak, Ariel, nesatraucies, mēs Persijā esam pieradušas valkāt mazliet nekuplākas kleitas, zini, tas ļoti atvieglo bēgšanu no pārāk uzmācīgiem preciniekiem.
— Grāf, kas tad nu, jūs nemaz mūs netaisāties pagaidīt, — meitene uzsauca Kučierim, kurš izskatījās visai aizdomu mākts.

Elizabete savākusi savus matus vairāk vai mazāk zem cepures, izvēlējās skaistu dūkanu zirgu ar baltām "zeķēm" kājās un piegājusi pie tā, sāka iepazīšanos.



Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.02.2009 14:06

[Massacre]

Elizabete bija dzīrojusi pieklājīgi un kā sievietei pieklājas. Tas ir, tā tas izskatījās. Īstenībā viņa rija tā it kā tikko būtu atklājusi ēdiena burvīgo pasauli. Un īstenībā tur nebija ko brīnīties, jo šobrīd viņa jutās kā suns, kurš ilgi nav dabūjis ēst un kad beidzot ir iespēja, tad jaiestūķē sevī pēc iespējas vairāk, ja nu pēkšņi atkal būs jāēd tikai tie sasodītie āboli (un piekritīsiet - visu laiku ēst ābolus ir nomācoši). Turklāt viņi tagad atradās dzīrdēs, kāzās, ja precīzāk, un pasaku pasaulē tādas nenotika katru dienu. Tās varētu pielīdzināt aprēķina laulībām īstajā pasaulē. Kamēr tiek savesti kārtībā līgumi, pāris ir apradis ar domu, ka viņiem jāprecas un tikai tad notiek precības, lai visi varētu dzīvot ilgi un laimīgi, iegūstot visādus labumus. Pasaku pasaulē līgumus un biedējošus vecākus aizstāj ļaunās pamātes, raganas un tamlīdzīgas būtnes un vienīgais ar ko šis viss atšķiras ir tas, ka kamēr īstajā pasaulē pēc kāzām Tu priecājies, ka beidzot Tevi liks mierā un varēsi tērēt savus milionus kažokādās un dārgās automašīnās, tikmēr pasaku pasaulē laimīgais pāris pēc kāzām laimīgi nopūšas, jo visas ````ās pamātes ir nomirušas vai deg elles ugunīs, vai spodrina kungu zābakus (kas ir tikpat briesmīgi kā viss iepriekš nosauktais).
Pēc "pieklājīgās" dzīrošanas, Elizabete pavisam nepieklājīgi iesaistījās jautrajā dejošanā, ļaudama vaļu rokām, kājām un visam pārējam ķermenim. Protams, kādam jautrība vienmēr ir jāizjauc un viņu saķēra aiz rokas tas uzmācīgais kučieris un izskatījās, ka tagad viņi kaut kur ellē ratā dosies vai vismaz strīdēsies par to kā dosies. Jebkurā gadījumā viņa nebija laimīga, jo tikko tika izjaukta viņas jautrība. Pretoties viņa nebija spējusi, jo sākumā domāja, ka Kučierim ir padomā kāda jauna deja vai jaunas dejas kustība. Ak, cik naiva doma...

[echo3]

Grāfs likās pārāk aizelsies, lai atbildētu, tādēļ Juris laipni piedāvaja Kučierim, Stefanam un Elizabetei kāpt vaļējā karietē, lai ceļotu ar ērtībām (jo "Šeherazade" jau paijāja viena jājamzirga purnu). Puisis arī neaizmirsa apvaicāties, vai kāds no viesiem nevēlas vīnu, uzkodas, ieročus, muzikantus, personīgo kalpotāju un mīkstu spilvenu, ko palikt apakšā.

Tad Juris piegāja pie Arielas, kas neapšaubāmi baidījās no zirga, bet karietē kāpt negribēja. - Izvēlies, kurš zirgs Tev patīk labāk. Tam tiks uzlikti dāmu segli. - Juris pamāja, lai staļļa puiši pieved zirgus un nokārto Arielas tikšanu izvēlētā lopiņa mugurā.

Jurim ienāca prātā vēl pāris ideju, un viņš norīkoja, lai "glābšanas ekspotīcijā uz Ziemeļpolu" līdzi dodas galma dakteris (ja nu Ariela noveļas no zirga zemē) un astoņi spožos mundieros tērpti gvardes kareivji (tā pienākas).

Tad Juris devās pie princim domātā zirga un tīri sakarīgi tika tam mugurā. Ceļojuma apģērbs bija labs, un arī zobens pie sāniem neko īpaši netraucēja.

[Massacre]

"Es vēlētos jaunas drēbes un ieročus, bet tas laikam ir par daudz prasīts, vai ne?" Elizabete nedroši pajautāja Jurim. Par kaut kādu došanās līdzekli viņa vēl nedomāja. Sliktākajā gadījumā ceļa laikā atstās karieti kaut kur un jās ar karietes zirgiem.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 13.02.2009 17:22

[Malduguns]

-Jā, un es labprāt vēlētos kaut ko neuzkrītošāku, teiksim, tumšzaļu apmetni un ērtākas bikses, savādāk es šeit izskatos pēc jampampiņa. Un ieročus arī,-Stefans piebalsoja, pilnībā pamodies un nostājies Elizabetei blakus.

[echo3]

Nu re! - Juris atsaucās. - Es jau liku sulaiņiem jums piedāvāt piemērotāku apģērbu, bet laikam jūs pārāk ātri tikāt norauti no kuģa nost.

Juris pavēlēja kalpotājiem sagādāt visu, ko prasa viesi.

Šo rakstu rediģēja echo3: 13.02.2009 19:50

[Seratna]

OOC: Ja kaut ko salaidu grīstē, nepārmetiet Kaķim, bet droši metiet man ar tomātiem (sāli arī var... un krējumu.)

Kalpi skraidīja šurpu turpu, viss notika mazliet juceklīgi - bija skaidrs, ka šādu pasakas "Mazā Nāriņa" turpinājumu neviens vēl nebija piedzīvojis. Viens no kalpiem Jurim paziņoja:

- Piedodiet, jūsu godība, bet mums nav ērtāku drēbju lēdijām, jo jūsu pilī nekad tādas nav bijušas, un arī jūsu sievai nav nekā ērtāka, ko aizdot. Tāpat arī kungiem varam vien iedot kaut ko no jūsu mantām, ja esat ar mieru, varam sameklēt kādu no jūsu medību apģērbiem un medību ieročiem. Miermīlīgā prinča Ērika pasaka nebija apgādāta ar ložmetējiem, dunčiem un vēl sazin ko, ziniet Disnejs jau arī bija tikai cilvēks.

Karietē tika salikti spilveni, saiņi ar ēdienu. Gvarde astoņu cilvēku sastāvā tika sameklēta (divi no gvardes dalībniekiem aizdomīgi izskatījās pēc dārznieka un viņa palīga), zirgi apsegloti (uz baltā zirdziņa sēdēja Ariela, izskatīdamās pēc cienījamas princeses, viņa nečīkstēja un nesūdzējās, bet bija apņēmības pilna sekot savam mīļotajam visur, kur vajadzēs), no pils tika iznesti ieroči - virtuves naži (cūku kaujamais duncis un lieli gaļas cirvji arīdzan), sešas medību bises, divi aprūsējuši zobeni smalki izšūtos makos. Kallpotāji izmisīgi centās izpatikt katrai prinča un viņa draugu vēlmei, meklējot risinājumu šai neparedzētajai situācijai.

Grāfs Kučieris iekārtojās kariete, neko neteikdams. Viņš negrasījās jāt uz zirga un uz nepatikšanām, strīdoties ar princi, uzprasīties negribēja. Kaut ko pie sevis bubinādams, puisis atkal palūkojās spogulī. - Nu kas ir, ko čammājas? tika uzsaukts Elizabetei un Stefanam. - Jums varbūt personīgo šuvēju arī vēl vajag? Neaizmirstiet paķert kādā sainī arī pavāru, istabeni un dārznieku. Nez, varbūt vēl salokāmo pili?

Tikmēr Jurim tika noziņots, ka arī galma ārstu līdzi iedot nevar, jo... tāda vienkārši neesot. Ja visi iekārtojas karietē vai apsēšas uz kāda no zirgiem, varat doties ceļā. Tiesa gan... neviens nav teicis, uz kurieni jādodas.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 17.02.2009 12:03

[echo3]

Juris sēdēja zirgā, skatījās, brīnījās un beigās sāka skaļi smieties. - Ak, kas par valsti, kas par saimniecību! - Un ļāva sulaiņiem darīt, kā viņi var. Joprojām ķiķinādams, puisis piejāja pie karietes, - Nu, grāf? Uz kurieni mums jādodas? "Kur acis rāda" kā visās kārtīgās pasakās, vai arī ir citādas norādes?

[Seratna]

Uz šejieni! Kučieris piebāza Jurim pie deguna spoguli, kurā bija redzams prāvs katls un lieli tvaika mutuļi. Beidzot Juris saskata arī smaidošu satrauktu Naulu priekšplānā.

ooc: labojumi pēc spēlētāja pieprasījuma.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 17.02.2009 12:32

[echo3]

Tātad, kur acis rāda. Un acis man nez kāpēc rāda ko līdzīgu virtuvei, kādas sastopamas daudzās pasakās, tāpēc, grāf, brauciet vien pa priekšu, mēs sekosim. - Juris palaida zirgu soļos. - Bet tā var būt arī konkrēta pasaka, piemēram, pasaka par Pelnrušķīti. Es labprāt nonāktu Pelnrušķītes pasakā.

[Ungaarijas ragas...]

Ieraudzījusi, ar kādu brīnumu ir apseglots smukais zirgs, Elizabete nožēloja, ka uz ko tādu parakstījusies. Bet tas nu galīgi nebūtu labi, ja viņa tagad atzītu, ka neprot jāt un nemaz negrib mēģināt. Nez kāpēc likās, ka no šitādiem segliem ir daudz vieglāk izvelties laukā, kā no parastajiem. Nu ja, bet ko tad citu viņa gaidīja, ja ne kaut kādu dāmām paredzētu brīnumu.
Elizabetes pārdomas pārtrauca klāt pienākušais kalps, kurš palīdzēja viņai uzrausties zirga mugurā. Iēsēdusies ērtāk (un gandrīz novēlusies), Elizabete uzlika labo kāju uz seglu izvirzījuma, pie sevis nodomāda, lai kam tas arī būtu domāts, taču viņas kājai ir neparasti piemērots un kreiso kāju iebikstīja kāpslī. Piekārtojusi kleitu, meitene satvēra pavadu un izslējās, cik nu uzdrīkstējās, taisni.
Viņa viegli pieklapējusi zirgam ar papēdi, pamudināja dzīvnieku sekot Jurim, bet zirgs nekustējās. Kad Elizabete grasījās darīt to otrreiz, zirgs sāka soļot pats, līdzi Jura zirgam.
Jēziņ, vēl trakāk kā ar mašīnu, cerams, ka neviens to nemanīs un mēs šitā lēni kustēsim kādu laiciņu, kamēr es pieradīšu… Un iemācīšos šito lopiņu kontrolēt.

OOC: Ja zirga kontrole paliek GM ziņā, tad ignorēt attiecīgo mana posta daļu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Massacre]

Elizabete iekāpa karietē, lai nabaga grāfs pēkšņi vēl neatklātu cinisma pasauli, jo šķiet sarkasmu viņš šodien bija apguvis un izmantoja. Vismaz viņš joprojām bija tas pats apsēstais puika ar savu Naulu, bet šoreiz advancētāks. Ja jau kalpiem nav ko dod apģērbam, tad nav. Staigāsim apkārt kā malkas cirtēja meitiņa līdz kamēr dabūs audumu un varēs sev to pašūt.

[Seratna]

Sveicieni no Denijas:

OOC: Stefans neiepostoja, tātad sēdēs karietē.

Elizabete (Persijas princese) nu bija zirgā tāpat kā Juris. Stefans un Elizabete (malkas cirtēja meitiņa) sēdēja karietē blakus Kučierim, kurš labprāt uzņēmās karavānas vadību. Laipni palūdzis zirgus doties uz priekšu (viņš apbrīnojami labi sapratās ar šiem dzīvniekiem), grāfs izslējās un, stingri turēdams grožus, devās tur, kur gar Ērika pili vijās putekļains ceļš (tas pats, pa kuru bija ieradusies Stefans un Elizabete), tikai uzbraucis uz ceļa nogriezās tā, ka vispirms sanāca pabraukt garām pilij un tad doties uz uz priekšu, gandrīz gar jūras krastu, bet tomēr pamazām no tā attālinoties. Ja situācija nebūtu tik satraucoša un viņa Auziņa nebūtu briesmās, Kučieris pat uzsāktu svilpot kādu melodiju. - Nudien aizraujoši, pilnīgi kā pašam sava pasaka, grāfs pie sevis murmināja.

Laiks pieturējās labs, karavāna tika uz priekšu bez šķēršļiem, Juri pavadošā astoņu vīru gvarde sadalījās - četri jāja sākumā, blakus Kučiera karietei - pa divi katrā pusē, divi jāja abpus Arielai un Ērikam, kuru zirgi soļoja vienā ritmā, vēl divi noslēdza karavānu, jājot tūlīt aiz Persijas princeses. Viņi kustējās uz priekšu visai lēnu, nekāda auļošana karā te nenotika, tomēr ne Ariela, ne gvarde nesūdzējās, lai gan viss notiekošais bija kas negaidīts.

Karavāna apstājās, kad ceļu šķērsoja akmens siena bez gala un malas. Vienīgais brīvais punktiņš bija dzelzs vārti, pie kuriem uz bluķa sēdēja kāds barga paskata rūķis, kurš asināja cirvi. Pamanījis braucējus viņš piecēlās kājās.

- Ko ta sadomājuši visi reizē pa kluso pasaku pamest? Nekā nebija! Maksājiet!

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 19.02.2009 14:12

[echo3]

Juris apturēja zirgu un teica Arielai. - Skat, viņš saka, ka mēs pametot savu pasaku. Vai tu, mana skaistā, vēlies ceļu turpināt? Vai arī es varu likt gvardei Tevi pavadīt atpakaļ uz pili, kur Tu būsi drošībā. Apdomā, ko Tev tagad saku.

Juris piejāja pie rūķa. - Sveicināts, godājamais vārtu sargs. Reidzi, mums te grāfa kunga Auziņa jāglābj, un tā nu iznācis, ka ceļš iet caur vārtiem. Ko vēlies kā samaksu?

[Seratna]

Virtuvē esošajiem.

Meitenes izbiedēja troksnis un tās gluži vai salēcās, kad sienā parādījās un izgaisa durvis. Bet vēl vairāk viņas salēcās, kad pamanīja, kas par briesmoni pa tām ienāca. Viena no viņām pat satvēra kādu bļodu, ar ko mest, gadījumā, ja šams tuvosies.

[Elony]

Nu par ko tas man? Namejs nošausminājās.

"Miers, es šeit esmu pavārs! Un par šitādiem izgājieniem nākamreiz neviens vairs nedabūs ēst!" radījums skaļi iesaucās un pacēla roku. Viņš gaidīja, ko psihiski nelīdzsvarotās meičas iesāks.

[Beppo]

Naula, pamanījusi kroplīti, teju vai aizrijās ar kāpostiem. Viņasprāt, šis nebūt neizskatījās pēc kāda, no kā būtu jābaidās.
— Paldies paldies, pavāra kungs. Līdz šim gan mēs gluži labi pašas tikām galā, — tas gan nebija gluži taisnība, vismaz Naula jau nu pati pilnīgi noteikti nebija tā, kas tika galā, bet kāda gan tam nozīme.

Kroplītis izskatījās tik jocīgs, ka Naula nespēja noturēties neiesmējusies. Taisnību sakot, viņa gan pārāk arī necentās saglabāt nopietnu ģīmi, kas gan tas punduris tāds bija, lai meiteni uztrauktu viņa potenciālais aizvainojums. Un jau pēc mirkļa kroplītis Naulu arī vairs neinteresēja — trulu ģīmi viņa blenza savā šķīvī. Nē, ne jau uz kāpostiem un gaļu, bet uz brīnumskaistām rozēm, kas nule kā bija tur iekritušas.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 21.02.2009 13:35

[Malduguns]

Stefans iekāpa karietē, blakus savai Elizabetei un iekārtojās ērtāk.
-Jancīga visa šī padarīšana,-viņš sacīja, knibinot krekla apakšmalu. Puisis bija mazliet attālinājies no notiekošā un izskatījās maķenīt sadrūmis. Izskatījās, ka viņš arī no visa ir diezgan noguris.

[Seratna]

Karavānai pie vārtiem.

Godājamais vārtu sargs, kā viņu nodēvēja princis Ēriks (starp citu, neviens tā arī nepamanīja, ka šis princis nav tas princis, kas bija sākumā), izskatījās visai pārsteigts par tādu laipnību, viņš rūpīgi no galvas līdz kājām nopētīja princi un pavīpsnāja. - Kuri no jums ir bez līgumiem un vispār var šito pasaku atstāt? Par katru, kas ies cauri vārtiem, gribu zirgu. Gaisā tika novicināts cirvis, it kā tāpat vien, tomēr tai pašā laikā bija skaidrs mājiens, ka te joki mazi un samaksa tiek gaidīta.

Mazā Nāriņa visai izbijusies klausījās rūķa runā. Viņai nodrebēja lūpa, kad meitene saprata, kas notiek. - Ērik... tev nav līguma? Tu... jūs pametat mūsu pasaku? Es... un es pat nevaru... princese sāka šņukstēt. Līdzpaņemtais pils personāls paziņoja, ka paliekot, neviens nepaskaidroja, kāpēc, acīmredzot pieņemot, ka viņu princis saprot.

Kučieris tikmēr bija izkāpis no karietes. - Man ir īpaša vienošanās ar FK par to, ka staigāju, kur gribu. Mainu karieti ar zirgiem pret iešanu cauri? Un ar mani kopā lai nāk Persijas princese. Tas nekas, ka kariete bija Ērika. Un tas nekas, ka nevienam netika paskaidrots, kāpēc tieši Persijas princese (Elizabete). Rūķis piekrītoši pamāja ar galvu un Kučieris daudz negaidīdams (laikam jau zinādams, ka Ēriks būtu rīkojies prātīgāk un piedāvājis kāda gvardes vīra zirgu, nevis visu karieti) izsoļoja cauri vārtiņiem, kuri aiz grāfa muguras atkal aizvērās. Rūķis pamāja ar galvu Elizabetes virzienā, aicinot viņu piebiedroties Kučierim, kurš otrā pusē nostājies atkal sameklēja savu spoguli.

- He, hē! tika uzsaukts šaipus vārtiem esošajiem. - Pūķkāvējs Ali Baba arī ir pie manas Auziņas. Nu nečammājieties taču!



Tikmēr virtuvē.

Namejs sazīmē meitenē ar ēzeļa ausīm Naulu (Naula gan neatpazīst Nameju). Meitenei smejoties, viņas šķīvī šobrīd iekritušas rozes. Pārējās meitenes klusē un nekustās kā nolēmētas, te skatoties uz Naulu un viņas rozēm, te uz pavāru. Telpā iestājas nāvīgs klusums līdz viena no meitenēm paziņo, ka viņas došoties atpakaļ ravēt dārzu. Visas kā viena metas ārā no virtuves. Pelnrušķīte satver aiz rokas Naulu un paliek turpat. Meitene skatās uz šķīvī esošajām rozēm.

- V-vai tu esi... burve?

[echo3]

Kāpt zemē un atdot zirgus! - Juris nokomandēja "gvardei". - Un rūpēties par princesi Arielu, kamēr mājās pārnāks Ēriks!

Neraudi, Ariela. - Juris nolēca arī no sava zirga. - Pasaka, kā to pārtaisījis Disnejs, patiesībā pret Tevi ir ļoti jauka un saudzīga. Mazā Nāriņa apprec princi. Jā, man arī nav līguma, un es došos caur vārtiem. Darīšu, ko varēšu, lai Ēriks atgriežas.

Parūpējies, lai pie rūķa nonāk pietiekoši daudz zirgu, Juris izgāja cauri vārtiem.