Final Fantasy VII: Spārnoto Rēgi, [PZP] Final Fantasy VII Opcijas

[Elony]

Pirms gada

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Winged%20Spirits/default.jpg)

Tumšā pazemes alā zem Midgaras drupām gulēja kāds līdz viduklim kails vīrietis, bezsamaņā vai miris. Viņš gulēja uz klints, kuru ieskāva ūdens un kuru apmirdzēja mēnesgaisma no cauruma alas griestos. Kādā brīdī vīrieša ķermenis izstraoja elektrisku lādiņu, kas iegāja zemē visapkārt. Pēc tam atmirdzēja gaisma no enerģētiskas sfēras, kas arī atradās tajā pašā alā. Cits vīrs, tērpies tumši sarkanā mētelī, atbrīvojās no enerģētiskas sfēras, kuras iekšienē atradās. Viņš piecēlās un piegāja pie zemē guļošā..
Paņēmis nekustīgo rokās, vīrietis uzlūkoja mēnesi, kas spīdēja no augšas.
"Vēl ir par agru doties gulēt." Viņš ierunājās. Pēc tam novērsās no mēness un pasmaidīja.

"Mums joprojām ir daudz darāmā... brāli."

Vīrietim aiz muguras parādījās viens tumšs milzu spārns. Viņš to savicināja, pacēlās gaisā un pameta alu ar guļošo uz savām rokām.


Tagad.

Pēdējo gadu laikā Junona nebija pieredzējusi lielas arhitektūras pārmaiņas. Galvenā pilsētas daļa joprojām bija izvietota terašu veidā, no pilsētas uz dienvidiem joprojām atradās lielā gaisa transporta pacelšanās platforma, zem kuras savukārt atradās vecpilsēta. Protams, jau 4 gadus pilsētā nebija lielais superlielgabals Sister Ray par ko varēja tikai priecāties.

Bija jaukas pavasara dienas vidus un visās pilsētas ielās varēja labi dzirdēt jūras viļņu šļakstu. Toties ShinRa kompānijas ēkai, kas pacēlās kā tornis virs pilsētas no augšējām terasēm, bija laba skaņas izolācija. Tās iekšienē jūras skaņas nebija dzirdamas.

Šo ēku savām vajadzībām bija pārņēmusi Pasaules Atjaunošanas Orgānizācija un veco ShinRa simboliku nomainīja P.A.O. akronīms.

Kareivjus, kas bija izraudzīti veidot speciālo vienību sagaidīja pie šīs ēkas ieiejas. Sagaidītāji bija PAO administratīvie darbinieki, kas parādīja, kur atnākušie varēja atstāt savu transportu, ja tāds bija. Pēc tam viņus pavadīja uz liftiem un nogādāja vienā no augšējiem stāviem, līdz ieveda plašā apspriežu telpā. Šeit bija ovāls galds, kura vidū atradās puslodes formas objekts - hologrammu projektors. Ja neskaita vēl mīkstus ādas krēslus un divus logus, kas pavēra skatienu uz pilsētu lejā un tālāk uz jūru - telpā nekā vairāk nebija.
Likās, ka priekšniecība taisās ierasties tikai tad, kad visi būs sapulcējušies.

[Elony]

"Jums jābrauc līdz ielas galam, pilsētais malai. Tad iekšā tunelī, tur galā ir lifti. Es sarunāšu, ka jūsu braucam rīkiem ļauj uzbraukt uz platformas." teica Kaits Sits.
"Un ātrāk būs, ja mēs visi brauksim. Kurš vedīs mani?" viņš apvaicājās.

[Sindra]

Nu tad varbūt mēs varam iekraut moci mašīnā un visi braukt mašīnā? Kīra palūkojās uz Sairusu, tad arī uz Kaitu.
Tad par uzbraukšanu uz platformas būs jārunā tikai par mašīnu.

[Mattiass]

— Jā, tā var, — Sairuss piekrita. Ja pārējie dodas viņam līdzi, viņš atver mašīnas aizmugurējās durvis (aiz kurām atklājas iespaidīga kravas telpa, kas gan nav domāta tikai kravai). Mocis aizņemtu aizmugures durvīm tuvāku telpu vienā tās pusē.

[Sindra]

Kīra aizgāja līdz savam baikam un un to iedarbinājusi lēnām pieripinājās pie Sairusa busiņa.
Tad apjautājās busiņa īpašniekam, kur to novietot un iecēla savu baiku mašīnā.

Dodamies? viņa pajautāja Kaitam, kad visi bija iekārtojušies.

[Elony]

Kaits Sits iesēdās šofera blakusēdētāja krēslā, kamēr pārējiem bija jātup aizmugurē, blakus motociklam.
Bet kaķim bija grūti redzēt kas priekšā, tāpēc viņš stāvēja kājās.

Pēc ne pārāk ilga braciena pa Junonas taisno ielu, viņi iebrauca tunelī pilsētas sānos. Pilsētas abās malās atradās tādi kā mizlīgi krēsla paroceņi, abos iekšā veda tuneļi. Būtībā tās arī bija ēkas. Bet šajā pie tam bija lieli kravas lifti, kas brauca augšā uz lidojuma platformu.
Kaits palīdza apstāties Sairusu pie viena lifta, kurā pašlaik elektrokari krāva iekšā kastes ar kravu. Kauts pateica, ka šī mašīnīte brauc augšā. Atbildīgajam darbiniekam. Pēc īsa brīzā šim piezvnaīja uz mobilo telefonu un darbinieks atļāva braukt busiņam uz platformas un deva pavēli lifram braukt augšā.
Dūcot dzinējam, lifts pa tuneli uzbrauca augšā. Arī šeit darbinieki un elektrokari darbojās, lai kravas kastes nogādātu gaisa kuģos. Pašlaik uz milzīgās platformas atradās trīs gaisa kuģi.
Tie visi bija būvēti pēc līdzīga principa - augšā atradās vairāk vai mazāk cilindrisks apvalks, kurā atradās gāze, kas samazināja gaisa kuģa svaru. Zem tās bija liela gondola - kur atradās vadības kabīne, apkalpes un pasažieru dzīvojamās telpas, kā arī kravas telpas. Gaisa kapsulas sānos atradās lieli propelleri, kādi mēdza būt helikopteriem. Dažiem propelleri bija arī aizmugurē. Visi gaisa kuģi pašlaik bija nolaidušies, viņiem bija nolaist aizmugures traps, pa kuru iekšā veda kravu.
Kaits norādīja uz vidējo gaisa kuģi Kurš likās ārēji senatnīgāks kā citi.
Kad busiņš pie tā piebrauca, Kaits izlēca laukā no mašīnas. Likās, ka atbildīgais virsnieks par iekraušanu ziņu jau saņēmis, jo neko neiebilda, kad busiņš brauca iekšā kravas tilpnē.

Šo rakstu rediģēja Elony: 18.02.2009 11:10

[Roviela]

Tīdus busiņā sēdēja muguru atbalstījis pret sienu un ceļgalus savilcis pie zoda. Vairāk vietas nebija. Ja jāsaka godīgi, viņš labāk ceļotu parastos pasažieru apstākļos, vienīgais, ka tagad nebija jāmaksā.
Ārā arī neko nevarēja redzēt, jo ko tad var daudz redzēt pa bezmaz šaujamlūkām, kas turklāt atrodas kaut kur augšā. Viņš brauca un jutās kā kāds čemodāns, un šī sajūta viņam nepatika.
Kaķis tur, priekšā, bija rosīgs un izdarīgs, un labi, ka tā. Tīdus, nudien, nezinātu, kurš kuģis viņiem paredzēts.
Auto beidzot apstājās.
- Mēs izkāpjam? - puisis pavaicāja, palikdams sēžot.

[Elony]

"Jā, kāpjam ārā. Ejam uz pasažieru telpām. Mums uz visiem ir divas kajītes, katrā četras vietas. Ja gribat, varat kāpt augšā uz klāja un skatīties uz lidojumu, vai arī elpot svaigu gaisu, ja jums ir nelabi." Kaits pateica tiem, kas sēdēja busiņa aizmugurē.
"Tikai nevajag traucēt apkalpi. Lieka uzmanība ir slikta lieta."

[Roviela]

- Un kāpēc jātraucē apkalpe? - Tīdus nobrīnījās, ceļoties kājās.
- Kuri kajīšu numuri mums ir? Lai zinu atrast, kad uz klāja vairs nebūs lāgā ko redzēt. Tagad iešu turp, lidojuma sākums ir aizraujošs un nolaišanās arī.

[Sindra]

Kīra sēdēja atspiedusies pret savu moci (kurš bija pārsteidzoši tīrs un meitenes apģērbu nesmērēja) un pieklājīgi savākdama savas kājas, lai tās neskartos klāt nevienam citam no komandas biedriem. It īpaši puišiem.

Ar zobenu uz muguras atspiesties pret moci bija neērti un meitene izvilka no apmetņa apakšas dīvainas formas zobenu, kura vidū bija iestrādāta zaļa, mirdzoša matērija un nolika to uz grīdas sev blakus.

Busiņš tomēr nebija īsti piemērots, lai ar to pārvietotos vairāk kā divi cilvēki. Bez tam Kīra bija pieradusi vērot apkārtni. Tā viņa jutās drošāk. Un bruņmašīna radīja tādu kā cietuma sajūtu.

Izdzirdusi Kaita uzaicinājumu kāpt ārā, meitene paķēra savu zobenu, uzlika atpakaļ uz muguras un izlēca no busiņa. Sakārtojusi apģērbu, Kīra devās uz gaisa kuģi meklēt viņiem piešķirtās kajītes. Sameklējusi īstās, viņa palūkojās kā tās izskatās un devās augšā uz klāja.
Kīrai patika raudzīties debesīs. Viņa stāvēja atspiedusies pret klāja margām un labsajūtā smaidīja ļaudama vējam purināt matus un apmetni.

Meitene pamanīja, ka Tīdus arī ir uz klāja un uzsmaidīja puisim.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 18.02.2009 12:26

[Roviela]

Puisis stāvēja netālu, ar abām rokām atbalstījies pret margām. Zobens bija uzlikts uz muguras, un vējš purināja viņa īsos, gaišos matus. Tīdus skatījās kaut kur lejā, uz pilsētu.
Itin kā sajutis Kīras smaidu, viņš pagrieza galvu uz viņas pusi un pasmaidīja pretī.

[Sindra]

Meitene piegāja tuvāk puisim un nostājusies viņam blakus arī atspiedās pret margām.
Tas ir interesanti. Es vienmēr raugos augšup uz debesīm. viņa pamāja ar roku uz augšu.
Bet nekad ne uz leju. Bet Tu skaties uz leju.

Man likās interesanti, nu tas ko Tu teici otrai karotājai. Dzīvot sakārtotu dzīvi, tā atvēlot katrai lietai savu noteiktu laika posmu.
Tu tiešām tā spēj? Vai tas ir tas uz ko Tu tiecies? Un kā Tu zini, kurā brīdī apstākļi mainās? Piemēram tagad? Vai tagad tev ir darba laiks vai atpūtas laiks? spilgti zilās acis ar interesi vērās uz puisi.

[Roviela]

- Es skatos uz leju tāpēc, ka nekad neesmu bijis šai pilsētā, - Tīdus atbildēja.
- Tīri praktiski apsvērumi, ne tāpēc, ka man nepatiktu debesis.

Viņš uzmanīgi noklausījās tālāko, neizrādīdams nekādu pārsteigumu.
- Tas ir karotāju kodekss, - puisis paskaidroja.
- Izklausās stingrāk, nekā ir īstenībā, un sakārtotība nozīmē to, ka katru brīdi tam, ko es daru, es veltu sevi pilnībā. Es vēl līdz galam to neesmu apguvis, bet cenšos. Visādā ziņā neļaut sevi pārņemt nevajadzīgām un traucējošām domām ne tajā brīdī, es protu. Nedzīvot pagātnē arī. Tas nenozīmē, ka esmu aizmirsis. Koncentrēšanas uz mērķi pilnībā, maksimāli ātri un tikpat ātri atlaisties, par mērķi uzskatot gandrīz visu, kas notiek.
- Tagad? - viņš paskatījās debesīs.
- Tagad ir atpūtas laiks. Darba laiks sāksies pie pirmā signāla, kas attiecināms uz uzdevumu.
- Man tev tāds jautājums, ja vien zināsi atbildēt un, lūdzu, neapvainojies, tas nav personīgi - vai tikt galā ar Vutai karotājiem bija viegli vai grūti? Es gribētu zināt tavu novērtējumu.
Balsī no emocijām skanēja vienīgi interese.

[Elony]

Kaits Sits pateica, ka viņiem ir kajītes ar numuriem 3 un 4. Kajītas bija ļoti mazas. No durvīm katrā pusē bija divstāvīgās gultas ar metāla rāmjiem un vienkāršām segām. Pretī durvīm bija skapītis ar četrām atvilknēm. Virs tā bija neliels iluminators ar biezu stiklu. Griestos bija apaļa spuldze. Vēl kaut kam citam kajītēs nebūtu arī vietas. Bija skaidrs, ka kajītes principā domātas tikai gulēšanai.

Pats Kaits Sits palika busiņā pētot aizmugurē esošās lietas, sevišķi minirobatu.

[Sindra]

Ja? Kīra izbrīnīta pārvaicāja. Viņai Junonā bija gadījies būt biežāk.
Šī pilsēta ir visai skaista. viņa sapņaini noteica un uzmanīgi noklausījās ko Tīdus stāstīja par karotāja kodeksu.
SOLDIER'os ieaudzina godu un pienākuma apziņu.

Kad Tīdus pajautāja par tikšanu galā ar Vutai, Kīra viņu pētoši noskatīja no galvas līdz kājām.
Apvainoties? Par ko gan...
Vutai bija vienīgie, kas spēja turēties pretī ShinRai. Un laikam bez Sephirota ShinRai nemaz nebūtu izdevies Vutai apspiest.
Ja godīgi, es pievienojos SOLDIER, kad karš jau praktiski bija beidzies un neesmu cīnījusies pret Vutai. Vai tad es Tev izskatos pēc personas, kura par katru cenu meklē kādu ar kuru kauties? viņa iesmējās.
Bet ja Tu vēlies mēs vienmēr varam salīdzināt savus spēkus treniņa cīņā.
Tad arī var dabūt novērtējumu.

[Roviela]

- Es ne par to! - puisis smiedamies atmeta ar roku. - Nē, tu tiešām neizskaties plēsonīgi.
- Ja vēlies, varam patrenēties kopā, lai labāk novērtētu viens otra varēšanu. Tas pat var vēlāk noderēt.
- Es par to, ko Tu pirmo teici - par to, ka Vutai vienīgie spēja puslīdz turēties pretī, un tagad es tev stāstu, kāpēc! Tāpēc, ka viņus māca koncentrēties un veltīt sevi uzdevumam. Par to, ka tā nedarīt karotājam, un ne tikai karotājam, ir liels negods, tas ir pats par sevi, bet tas ir tik dabiski, ka par to nemaz nerunā. Katrs no viņiem tiecas būt pati pilnība meistarībā, un tā visur, un to vislabāk var panākt, ja dara vienu lietu vienā brīdī, bet kārtīgi. Nevis vāra putru un sacer dzejoļus reizē. Tā, meklējot labāko atskaņu, var putru piededzināt, vai aizmirst piemest sāli, - viņš smējās. - Un viss tikai tāpēc, ka novirzījies uz citu mērķi, pirmo nepabeidzis.

[Sindra]

Nu... Kīra domīgi iesāka ja Tu piederi pie spējīgākajiem Vutai cīnītājiem, tad visdrīzāk Tu mani uzveiksi.
Nu ja Tev ir izdevies sasniegt pilnību meistarībā.

Bet idejiski Tev taisnība. Cīņa prasa koncentrēšanos. meitene piekrītoši pamāja.

Vai Tu mēdz arī sacerēt dzejoļus? Kīra ieinteresēti apjautājās.

[Roviela]

- To es nezinu, - Tīdus godīgi atbildēja.
- Trenēts esmu, bet nopietni ne ar vienu neesmu kāvies, tā kā to vēl nevar zināt.

Viņš mazliet papurināja galvu, matiem izjūkot vēl vairāk.
- Ne tikai cīņa. Arī putras vārīšana!

- Mēdzu gan, - puisis mazliet piesarka.

(OOC - lūdzu, neprasi nevienu dzejoļa piemēru tiešā runā! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) Ja es sākšu sacerēt dzejoļus, tas labi nebeigsies.)

[Sindra]

OOC - Kā tā nē? Bet Kīrai gribas dzirdēt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) ļoti!


Ja? Kīra noteica nenolaizdama skatienu no piesarkušā puiša.
Lūdzu, es ļoti vēlētos dzirdēt Tavu dzeju. Kā Tu to skaiti. Balsi, izteiksmi.
Es tiešām pavisam nopietni. meitenes skatiens pat kļuva lūdzošs.
Tagad taču ir atpūta, vai ne? Dzeja piederas atpūtai. Un putra arī nav jāvāra. viņa pasmaidīja.

[Džea]

Keila vairs neiesaistījās citu sarunās. Tā vietā viņa klusēja un raudzījās apkārt. Juniona šos pēdējos gadus bija viņas mājas, pat ja daudz nācās ceļot gaisā. Tai pašā laikā bija dīvaini atrastuies pasažiera lomā, ja pārsvarā biji pilots. Keila pat neatcerējās to pedējo reizi, kad ar gaisa kuģi bija lidojusi kā pasažieris.
Tagad viņa izbaudīja skatu, kas nāca no klāja puses.

[Roviela]

(OOC - āpāc! *plēš matus* Un man tagad būs jāsper dzejoļi, jo es tos nekad neesmu rakstījusi? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Nu labi, vienu šķību haiku sacerēju. Šodienai pietiks, cerams.)

Tīdus, vēl joprojām mazliet piesarcis paskatījās uz Kīru.
- Nu labi. Būs īss dzejolis, tāds, kāds radīsies tagad. Neņem ļaunā, ja nesanāks. Es neesmu meistars.
Viņš ievilka elpu un paskatījās apkārt, bet ne ar tādu skatienu, kāds viņam bija līdz šim. Izteiksme bija mainījusies - tā gleznotājs skatās uz modeli.

- Mākoņu taka
Zem debesīm zilzilām.
Ūdeņi raud.