Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Moriartijs]

- Aīdu? Cik atceros no nostāstiem, Aīds ir pazemes valdnieks... - Džeroms nokomentēja dzirdēto.

- Vai viņu ir gudri kaitināt? - tad nedaudz padomājis piebilda, - Nu, vismaz paši nebūsim pazemē, kad viņš pamanīs, ka esam prom... -

[Džea]

Gvena centās neiekliegties, toties diez ko nesanāca un no sievietes atskanēja tāds kā aprauts kliedziens. Sāpes nebija no tām jaukākajām, turklāt vel tirpšana.
Man ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar to skrapstoņu kas bija.
Gvena nomurmināja atkal dodoties uz priekšu

[Malduguns]

-Iespējams,-Lea necentās noraidīt nevienu hipotēzi, jo nekad nevarēja zināt, kas var sagaidīt aiz stūra. Vismaz kuras hipotēzes pieņēmums tas varētu būt.
-Mums vajadzētu atrast to zāli, kurā mani gandrīz noslaktēja,-viņa sacīja, atglaudusi matus no sejas.

[washulis]

Nu jau arī Aīds? Man laikam vajadzēja labāk mācīties grieķu mitoloģiju un vēsturi. Neciešu vēsturi. Loranda akli sekoja rokai, kas viņu vilka uz priekšu.

Mēs patiesi mirsim. Mēs apēdām ābolus un nonācām šeit. Vai tas ir normāli? Tas ir, mēs esam miruši? Kur mēs tagad dosimies? Kā mēs tiksim ārā no šejienes? Viņas balsī varēja dzirdēt lielu aļu satraukuma. Tumsa viņu biedēja, tā pat arī karstums spēlēja savu lomu. Loranda pati nevarēja noliegt, ka viņai jau virsū sāk mākties raudiens.

Kas tik pēdējā laikā bija paspējis notikt. Viņa nokļuvusi uz salas pēc tam, kad kuģi sadragāja milzīgs astoņkājis. Knapi izpeldēdama krastā, viņa klejo cauri džungļiem. Tad satiekas ar demonu (vismaz neviens vairs nespēs lasīt manas domas), tad nolaupīta, ko izdarīja cits demons. Viņai pat draudēja ar izbarošanu pūķim un vēl nez kam. Arī tad bija liels karstums. Vai es pirms tam jau biju pazemē?

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

Pēc kāda laika meitenes ievēroja, ka priekšā gaitenis ir izpostīts.
200 metru garumā uz priekšu nebija labās sienas. Bet milzīgajā garajā caurumā bija piķa tumsa. Nebija zināms vai tur vispār vajadzētu spert kāju, vai tur vispār ir kāds pamats. Griesti bija padrupuši un arī pa griestu caurumiem vīdēja melnumi.
Gaitenis bija piebiris ar milzīgiem gristu gabaliem, bet šķērsojams. Gaiteņa grīdu klāja daudzi ( pāris simti ) pelēki skorpioni, kas lielākoties bija lielāki par parastu mājas kaķi. Skorpioni nebija dzīvi. Likās nedzīvi gadu desmitiem. Daudzi bija tādi kā sadalījušies. Te kaut kas bija noticis - sen.

(occ: izklausās nesakarīgi, bet ceru, ka saprota un varat iedomāties, dēļ vecuma skorpioniem nevajadzētu būt vizuāli pretīgiem. Tie bija pretīgi, kad bija svaigi nedzīvi. )


Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. - Moriartijs - Washulis

Roka, kas bija sniegta Raienam izgaisa. Pēkšņi alā bija sajūta kā tunelī. Ala bija tāda cauruļveidīga un tās galā, kas bija vistuvāk Raienam bija žilbinoši spoža, balta gaisma. Gaisma tuneļa galā.

[Hworang666]

Tagad šeit patiešām ir varen ellīga padarīšana. Neskatoties uz milzīgo karstumu un haosu visapkārt Māris pa ausu galam sadzirdēja, ka kāda sveša balss silti iesaka sadoties rokās. Viegli pavēlošais tonis bija labi dzirdams, tādēļ arī puisis bija mēģinājis kādam pieķerties pie rokas...

[Semijs]

-Nu beigti neesam, tā kā virzamies vien uz priekšu!-
Raiens smīnēdams teica un devās uz priekšu, lai radītu priekšā citiem tumšu siluetu gaismai. Turēdams roku priekšā, puisis devās uz gaismu, cerēdams, ka beidzot būs kaut kad mierīgs otrajā galā.
-Zvēru pie dieva, nākamais drauds kļūs par šašliku!-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 05.02.2009 22:06

[Malduguns]

Leanna kādu brīdi stīvi lūkojās uz gruvešu čupu.
-Kaut ko gluži tādu es nebiju domājusi sagaidīt,-viņa nomurmināja, nervozi atglaudusi rudos matus prom no sejas. Jau atkal.
No skorpioniem viņa nebaidījās, nekad nebija baidījusies. Kur nu vēl no beigtiem.

[Džea]

Burvīga doma, vienkārši burvīga. Sameklēt telpu kur tevi novāca Tādā gadījumā mēs pavisam droši varam uztaisīt pašnavību.
Gvendolīna nebija no tām optimistikskākajām domātājām. Tas bija pierādījies visa šī murga laikā. Taču nākamais skatiens sievieti vairs nepārsteidza. Pēc piedzīvojumiem šeit, nekas vairs nespēs Gvenu parsteigt.
Vai šī ir tā telpa kuru meklēji?
Gvena jautāja Leannai. Taču spriežot pēc viņas teiktā, tad diezin vai. Gvena nedroši spēra soļus uz priekšu. Nezin kapēc, radās sajūta, pat ja arī tie skorpioni ir beigti, viņi tūlīt pavisam mierīgi varētu atdzīvoties

[Malduguns]

-Tā telpa, kuru meklēju es, manuprāt, ir tālāk,-Leanna noteica, pabakstot ar kāju vienu no skorpiona spīlēm, bet pietiekoši aši to paraujot atpakaļ. Kas zin, kas šeit ir noticis.
-Un kāpēc gan taisīt pašnavību, ja mēs esam aizkūlušās dzīvas tik tālu?-meitene bija nesaprašanā.

[washulis]

Neesam miruši? Kā tu vari būt tik pārliecināts. Nez kas varētu notikt šajā vietā. Loranda stresaini iesaucās, nemaz īsti nezinot, ar ko runā. Šajā vietā nāksies vien uzticēties. (OCC: cik sapratu, tad pārējie arī redz gaismu tunļa galā.)

Jaunā meitene nez kāpēc centās iet ur priekšu ātrāk. Ātrāk, lai patvertos no karstuma (netīrais apģērbs jau bija purtiski pielipis pie miesas) un no tumsas. Pagaidām gaisma bija vienīgais, kas lika viņai doties uz priekšu, nevis lai iekliegtos "Viss! Man pietiek. Es vairāk nevēlos būt šeit. Tikt nolaupītai, vai vēl nezin ko. Es gribu uz Ameriku!" un tā jo projām. Vismaz domās viņa tā domāja.

[Moriartijs]

- Nu, atkal sākas, - Džeroms nopūtās un gaidīja ar ko beigsies pēkšņā spilgtās gaismas padarīšana. Kad gaisma palika par spilgu, viņš aizspieda acis.

Ja šitā ir realitāte, tad tāda ļoti izpostīta, viņš nodomāja.

[Lianjuks]

Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. - Moriartijs - Washulis

Tad bija gaisma un žilbinošs aklums. Zem kājām pazuda pamats un viņi krita bezgalībā.

Viņi pamodās. Apkārt pletās plaša saulaina pludmale. Priekšā bija jūra vai okeāns. Ūdenī bija trīs mājiņas un pludmalē mētājās viena zaļa, sešvietīga, airējama laiva.

( occ: vieta ir šāda, tikai mājiņas ir trīs )
(IMG:http://www.tropicalcruise.co.uk/images/resorts/paradise/paradise-island-9.jpg)


Storyteller - Džea

Atlkal aiz muguras atskanēja skrapstoņa. Pa gaiteni, cik tālu vien skatiens sniedzās šurpu steidzās milzīgi skorpioni. Tie bija tādi paši kā mirušie, tikai dzīvi un koši sarkani. Ceļš atpakaļ bija šķērsots. Bija ceļš tikai uz priekšu prom no skorpioniem. Caurums sienā bija apšaubāms. Skorpioni strauji tuvojās.

[Malduguns]

-Sasodīts,-pār Leannas lūpām paspruka ne tikai šis izsauciens, bet arī lamuvārdu straume. Pametusi skatienu uz grenedza pusi, viņa atkal aizsāka domāšanu, paralēli nesoties uz priekšu.
Aizkavē viņus, lūdzu, lūdzu, aizkavē viņus, meitene sparīgi domāja.

[Moriartijs]

Aizspiedis acis lai neredzētu pārlieku lielo gaismu, Džeroms gaidīja, kad viss beigsies.

Pamodies viņš atkāja, ka atrodas patīkami jaukā vietā. Tur bija ūdens, saule un miers. Vismaz uz kādu laiku.

- Tas jau ir labāk, - viņš teica un piecēlās kājās. Piegājis pie ūdens viņš tajā iebrida. Galu galā, viņš joprojām bija savās drēbēs. Un pēc visa piedzīvotā derētu ko jaunu un tīru uzvilkt.

[washulis]

Loranda instinkrīvi aizmiez acis un pielika roku priekšā, it kā gaidot kādu triecienu, kad sajuta, ka krīt. Viņa pati nemaz nepamaīja, kad sāka kliegt aiz bailēm. Pārāk daudz pieredzēts īsā laikā.

Sajutusi, ka karstums pazūd, tā vietā parādījās patīkams siltums, un ka vairs nekrīt, viņa nedroši atvēra acis. Kad viņa sapata, ka nu kopā ar pārējiem, ar kuriem bija nonākusi... nezin kur, viņa jutās vēl vairāk pārsteigta.

Kur?... Viņa iesāka, lūkojoties uz namiem virs ūdens. Kur mēs atrodamies? Kas šī par vietu? Kāpēc mēs esam te? Viņa turpināja bērt jautājumus, apzinoties, ka iegūt atbildi uz tiem ir mazticama.

Loranda atbrīvojās no neziņas un sāka lēni iet pa pludmali, it kā tā cerot uzināt ko vairāk par šo vietu. Te ir tik pat skaisti, kā tajā pilsētiņā Sicīlijā, kur biju pirms vairākiem gadiem. Mājiņas viņai arī atgādiāja to kokā, kurā viņa bija apmetusies, kad nokļuva uz šīs jocīgās salas.

[Džea]

Tagad droši vien būu visprātīgāk teikt Es taču zināju, taču Gvenai nelikās, ka tas pašlaik būtu pareizais teiciens. Skorpioni nebija no tām jaukākajām lietām kas šajā salā tika piedzīvots. Ak tu mūžs, kaut šeit būtu tas mazais pūķēns varbūt viņš varētu palīzēt.
Gvena drūmi nodomāja, palūkodamās uz Leannu.
Ko tu stāvi, ja negribi kļūt skorpioniem par barību, tad iesaku kustēties.
Uzsaukusi Leannai sieviete devās uz priekšu. Nu un, ka caurums bija aizdomīgs? Viņa labrātāk izvēlas to, nevis mocīšanos skorpiona indē.

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

Eja sāka atrauji sašaurināties, oda pēc sēra, no griestiem strāvoja ledains aukstums, no grīdas liels karstums. Skorpioni mina uz pēdām. Bēgšanas virzienā kādus 300 metrus tālāk bija mazas durvis.


Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. - Moriartijs - Washulis

Raienam garām parāpoja skorpions sudraba krāsā, pēc mirkļa tas ierakās zemē. Tālumā apmācās debesis. Džerormam uz pleca nolaidās balta dūja, tai pie kājas bija vēstulīte.

Pēkšņi Loranda kaut ko ieraudzīja. Udenī, tēlumā kāds bija. Izskatījās pēc maza zēna un tas slīka. Tas kūļājās ūdenī, tas pazuda un iznira, viņš kliedza pēc palīdzības.

( occ: Neviens cits slīkstošo zēnu neredz. Redz tikai Loranda. )

[washulis]

Loranda ar ieplestām acīm lūkojās uz skaisto pludmali. Te varētu pat apmesties uz dzīvi. Viņa atzinīgi nodomāja, līdz izdzirdēja kadus saucienus. Kas tas?

Viņa ignorēja skorpionus, kas aiztekalē garām. Arī baltas dūjas, viņa ar acīm meklēja, kas sauc pēc palīdzības. Drīz sieviete to arī ieraudzīja. Ak, dievs... Viņa noelsās, vēl aiz apjukuma neizkustoties no vietas. Viņam ir jāpalīdz! Viņa iesaucās un palūkojās uz sevi. Cik nu ātri spēdama, viņa novilka kurpes un metās ūdenī. Nebija svarīgi, vai tas ir karsts, vai auksts un vai lieli viļņi, viņa jau metās peldus.

Palīgā saucieni skanēja galvā, liekot atcerēties par nepatīkamiem atgadījumiem pagātnē. Vienu brīdi Lorandai jau bija radies iespaids, ka viņa dodas glābt... savu māsu. Samulsusi, bet viņa centāsnoturēties virs ūdens. Ne-uztraucies. Es nāku palīgā. Viņa sauca zēnam. Es nāku palīgā. viņa peldēja zēnam ar vien tuvāk.

Šo rakstu rediģēja washulis: 11.02.2009 18:18

[Lianjuks]

Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. - Moriartijs Washulis pazūd

Loranda negaidīti metās ūdenī, neviens nespēja viņai palīdzēt, ja kāds būtu skrējis, tad nezināmu spēku dēļ nebūtu ticis ūdenī. Loranda peldēja pēc kā nezināma un tad pauda zem ūdens, it kā kāds viņu būtu parāvis.

Washulis

Ap Lorandas kājām apvijās kādas rokas un parāva zem ūdens.

Tad viņa atkal atjēdzās citur. Vietas mainījās kā nejēdzīgā sapnī.
Viņa sēdēja zaļā, divvietīgā laivā. Blakus sēdēja dēmons, kas viņai tika dāvinājis ķēdīti ar skorpionu.
- Sveika, kā klājas? - pasmaidījis dēmons pajautāja Lorandai. Apkārt pletās bezgalīga jūra. Bet ūdens bija gaišs un nelikās dziļš, tas likās labi, ja divus metrus dziļš. Zem ūdens auga dažādi krāsaini augi, peldēja zivtiņas un auga savādas, sarkanas ūdens puķes. Zem ūdens bija arī dažādi sūkļi un koraļļi. Garām laivai papeldēja violeti bruņurupucīši. Spīdēja saule un Loranda bija sausa.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.02.2009 18:39