Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Seratna]

Namejam pūķu kāvējam.
4/12

Ķiķinošā galva uzgavilē, — Ernests ir miris, lai dzīvo Ernests! — šķiet viņa tikko bija ieguvusi vārdu. No trača nu ir pamodušās visas pūķa galvas un viena izskatās makten nikna, — Cilvēk, tu mirsi! — tā nošņācas un brīdī, kad Namejs nocērt ceturto galvu, šauj tam virsū liesmas, lai neļautu piededzināt galvas vietu, tomēr liesmas Nameju neaizskar, ironiskā kārtā piededzinādamas ceturto kakla vietu viņa vietā. Niknā galva šņāca un locās redzamās sāpēs, arī jautrā galva vairs tik jautra nešķiet un skaļi nezirgojas, bet gan cītīgi klepo, acīmredzot cenšoties šņākt liesmas, bet giasā paceļas vien dūmi. Pārējās galvas ir pavirzījušās nostāk, lai nejauši pašas sev netrāpītu ar liesmu mēlēm. Namejam tuvumā ir vien niknā un ķiķinošā, no kurām viena nu ir sagatavojusies jaunai liesmu kārtai Nameja virzienā, bet otra cītīgi tam koncentrējas.

Jurim nāras vīram

Rūķītim cepures spicā smaile burtiski nošļūk, kad Juris atsakās parakstīties, — Nu ko tad precējies, ja tagad atsakies? Tiesības un pienākumi iet roku rokā, nevar dabūt vienu bez otra. Par pelnrušķīti neko nezinu, nav no man uzticētajām pasakām.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Vienkāršu burvīga kleita!

Nu kad neļauj gulēt neļauj. Nomazgājusies, Elizabete ar princeses cienīgu lepnumu (vismaz viņa tā centās) aplūkoja kleitu. Patiesībā, vajadzēja iedomāties, ka tu esi apģērba veikalā un aplūko tā jaunāko piedāvājumu, ko tev ar uzspēlētu laipnību piedāvā pārdevēja.
— Mjā, derēs, nevēlos likt princim gaidīt pārlieku ilgi! — meitene vīzdegunīgi paziņoja, sak, kāzas tomēr ir par drusciņu svarīgākas nekā tērps.
Tāpat viņa uzkož atnestās maizītes un uzdzer vīnu, un tad, ja kalpones tam ķeras klāt ļauj palīdzēt apģērbties. Cits jau nekas neatliek, jo diez vai pati ar to dīvaino apģērbu tiktu galā.

[echo3]

Es tā kā dzirdēju, ka Feju Krustmāte visus sūtīja Pelnrušķīti meklēt. Visus. - Juris zobgalīgi aizrādīja. - Un ar to precēšanos tieciet vien paši galā. Nav solīdi cilvēku iemest kāzu vidū ceturtdaļstundu pirms laulībām un piedevām nedot ēst. Ko tad gribējāt - lai lecu pār bortu vai gāžu mācītājam pa pauri? Pasakai nekas nenotika, Ēriks teica "jā". Tikai, redzi, es neesmu Ēriks.

[Elony]

Redzot, ka pamostas pārējās galvas, Namejs jutās viegli izmisis.
Lai gan var nelietot vārdu viegli. Arī vārds smagi būtu pārāk viegls. Pamatīgi, galēji izmisis, kad reizē varēja apvemties, apčurāties un ap````ties. Par laimi, viņš nebija ēdis, tāpēc nekas no iepriekšminētā nenotika.
"Viņš to izdomāja, viņš grib būt vienīgais Ernests!" Namejs norādīja uz galvu, kas pirmīt vēl smējās un ķiķināja. Tad uzbruka otrajai, niknajai, kas bija tuvumā ar zobenu un pēc tam ar lāpu. Viņš ļoti vēlētos, lai būtu trešā roka, kas turētu vairogu, bet tādas nebija. Vienalga, uzbrūkto šai galvai, viņš raugās, lai pārējās viņu nepaspētu sacepināt vai aprīt, un cer, ka viņa muldēšanai noticēs.

[Malduguns]

Stefans domīgi vērās uz spoguli, kuru jauneklis tik sparīgi vicināja.
-Klau, nevari man to spoguli aizlietnēt uz kādu brīdi?-viņš vaicāja. Puiša galvā bija dzimusi kāda ideja.
Iespējams, pārgalvīga un galīgi dumja, bet tomēr ideja.

[Seratna]

Vismīļākajai stāstniecei.

Kalponītes gluži kā čaklas skudriņas aptekalēja Šeherezādi un jebkuru vēlēšanos tai no acīm nolasīja. Visbeidzot uzvilka tai krinolīnu, sašņorēja korseti, apakškreklu uzvilka un kad tas tika paveikts, tad arī pati kleita visbeidzot tika aizpogāta podziņu pa podziņai, āķīti pa āķītim.
Kad tas tika paveikts, tad divas kalpones atnesa paprāvu spoguli, kurā Šeherezāde varēja sevi apskatīt no galvas līdz kājām. Ja meiteni apmierina redzamais, tad kalpone jautā — Vai jaunā mis vēlas doties uz augšklāju?

Jaunlaulātajam princim Ērikam.

Atskanēja balss Jurim aizmugurē, tur bija rūķim tīrītājam līdzīgs būtnis, kas tieši šobrīd balansēja uz borta malas, cenšoties pa to noiet, izplestām rokām, — tev šķiet, ka viņa mums baigi uztrauc, ja? Ha! Nolēcis kuģa iekšpusē, viņš sabāza rokas kabatās un nospļāvās uz klāja, — Tinamies, man vēl pie Sarkangalvītes jāieskrien..Cepot pīrādziņus!

Jura rūķis pamāj ar galvu un pamet bažīgu skatu uz pašu svētku vaininieku, — Klau, paraksti tad šito.. — Rūķis šamam pastiepj pretim rakstāmspalvu un klasisko atteikšanās līgumu.

Mūsu varonim.
6/12

— Viņš melo! — iespiedzās ķiķinošā galva, tomēr tas viņai nelīdzēja, jo divas citas metās tai virsū, apstrādājot ar liesmām, līdz no ķiķinošās galvas palika vien melns nodegulītis. Nikno galvu pieveikt Namejam izdodas, tomēr ir atlikušas vēl sešas galvas, no kurām tās divas, kas nobeidza ķiķinošo, šobrīd gatavojas uzbrukt Namejam. Pie tam, kādas citas galvas raidītā liesma apsvilina Nameja sānu, kurš kļūst nejūtīgs (Apendiksa tuvākais rajons).

Balodīšiem.

Puisis neiebilst, — Droši! Tev tikai tam jāpasaka, ko vēlies redzēt un tas tiks parādīts! Tikai nesabojā! Ceļinieki jau ir praktiski pie greznās pils un pietauvotā kuģa.

[Elony]

Nu jā, nebija slikti, bet sešas galvas palikušas un viņs bija viens un dabūja liesmas. Likās bezcerīgi paspēt nocirst vēl sešas, kamēr tās cenšas viņu likvidēt kā šķiru.
"Bija vēl viens no jums! Vēl viens, kurš gribēja samazināt galvu skaitu! Gudrāks. Šitais, ko nogalinājāt, taču bija pārāk stulbs, lai spētu izdomāt! Es tikai nezinu kurš, jūs visi esat tik lidzīgi! Es tikai pildu pavēles! Ja varētu, es šeit nebūtu!" Viņš kliedza un, nometis zobenu, nokabināja vairogu un paceļa sev to priekšā, lai pasargātos no liesmām un kodieniem. Tiesa, zobens viņam bija pie kājām, ja nu kas. otrā rokā joprojām lāpa.
Un pēdējais teikums bija patiess. Ja varētu, viņš tagad mājās spēlētu kādu šūteri vai zvanītu dradzenei, cenšoties lāpīt brūkošās attiecības...
Atlika cerēt, ka pūķgalvas noticēs viņa vārdiem, vismaz sāks strīdēties vai ko tā...

[echo3]

Neko neparakstīšu. - Juris bija nepielūdzams. - Nevis pīrādziņi jums pienākas, bet gan tās ziepes, ko esat savārījuši!

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete sāka gorīties spoguļa priekšā, lai sevi apskatītu no visām pusēm. Iekšēji viņa priecājās par smuko skatu, bet ārēji centās savilt nopietnu ģīmi, it kā šādas kleitas būtu valkājusi simtiem. Mēginājumi beidzās ar to, ka uzacis viņai uzrāvās, cik iespējams augstu, bet lūpas tika sakniebtas šaurā svītriņā, lai tikai nesāktu smaidīt.
Cik nebūt saņēmusies, Elizabete stīvi pagriezās pret kalponem: — Jā!
Atbilde bija tik lakoniska, cik vien iespējams, lai nenodotu sevi.
Kā gan kaut ko tik… tik pa kājām maisošos var nēsāt! Bet smuki. Tikai tā korsete…

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.01.2009 12:53

[Massacre]

Elizabete ar interesi lūkojās tajā, ka Stefans grib paņemt spoguli. Viņu interesēja tas, ko viņš vēlas redzēt un tieši šādā brīdī. Ziņkāre ir tāda skaista sajūta, kura nomāc visas citas, it īpaši viņas un šajā gadījumā.

[Malduguns]

Stefans uzmanīgi paņēma spoguli un mazliet zīmīgi palūkojās uz Elizabeti. Tad atkal puisis pievērsās spogulim.
-Es vēlētos redzēt Juri,-puisis sacīja.-Lūdzu,-viņš vēl piemetināja un uzmeta ašu skatienu Elizabetei. Visādam gadījumam.

[Seratna]

Princim Namejam Programmētājam
Galvas uz brīdi pieklusa un tad četras sāka kašķēties savā starpā par to, vai puiša teiktais ir patiesība, viss aizgāja diezgan karstos toņos, jo viena galva pat dabūja ar asti pa pakausi, līdz ar to iekarsa vēl vairāk un uz pārējām galvām sāka nikni šķaudīt liesmas. Pārējās galvas, izlēmušas, ka šamā ir nodevēja, veiksmīgi novāca nelaimīgo līdzbiedru, tomēr Namejs diez vai to ievēroja, jo bija vēl viena galva, kas cītīgi mēģināja ķildnieces samierināt, bļaustoties, ka Namejs melo un bija vēl viena ļaunīga paskata galva, kas pretēji citām galvām, zagās Namejam klāt zagšus un starp nelielajiem garaiņiem, kas plūda no mutes, šaudošā mēlīte izskatījās drīzāk čūskai piedienīga. Tikusi līdz Namejam, viņa kā šautra šāvās tam virsū, mērķēdama iekosties tieši sirdī. Ņemot vērā, ka galva bija mazāka kā pārējās, sajūtas varētu būt, tādas, it kā tev metas virsū tuksneša kobra. Nāvējošas.

Ērikam Nepielūdzamajam
Pēdējais parādījušais rūķītis tikai nosmēja, nospļāvās uz klāja dēļiem un izsmējīgi paklanījās, — Kā jaunais princis vēlas. Raksti aktu, ka atsakās sadarboties un zūdam! Šķiet viņš patiešām steidzās pie Sarkangalvītes.

Otram rūķītim neatlika nekas cits kā klusītēm murmulēt atvainošanās vārdus, veikli uzrakstīt iepriekš minēto aktu, atvadīties un nozust kopā ar pirmo rūķīti.

Sastingusī apkārtne atdzīvojās. Juris redzēja, ka tieši šobrīd pa kuģa kāpnēm uz augšklāju dodas Šeherezāde.


Princesei Šeherezādei
ooc: Lūdzu atvaino, ka tavā vietā pieņēmu, ka pa kuģi neklaiņosi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/fear.gif)
Kad Šeherezāde atgriezās kuģa augšklājā, viņa neko neparastu neredzēja. Viss bija gandrīz tā, kā viņa to bija atstājusi, bet pats Juris izskatījās par kaut ko aizkaitināts.


Ceļa puteklīšiem - mīlas balodīšiem
Spogulis novirmoja un uz brīdi tā kā noraustījās, parādot to pašu ainu, kas viņiem bija tāpat jau pašiem redzama — pils, kuģis un nelieli cilvēku stāvi uz tā.
Līdz pilij bija vēl nepilnas piecas minūtes ejamas, līdz kuģim — septiņas, astoņas.
Viņu pavadonis nosprauslojās, — Klau, es negribu būt nepieklājīgs, bet uz manu Auziņu skatīties ir daudz jaukāk..

[Elony]

Ņemot vērā, ka Namejam priekšā bija metāla vairogs, pūķa galvas rīcība bija, maigi sakot, pastulba. Kad galva ietriecās vairogā, Namejs palaida vaļā lāpu un ķērās pie zobena, lai šo apdauzīto galvu (pārnestā un tiešā nozīmē) padarītu par galvas tiesu īsāku. Ja tas izdodas, tad atkal paķer lāpu un piededzina kaklu. Viņš joprojām tur sev priekšā vairogu, un skatās, vai pārējas galvas savā starpā kašķējoties nav viņam atvieglojušas uzdevumu.
Bet redzot, ka viena pārējos cenšas pārliecināt, iekliedzās:
"Redz, cik šis gudrs un apķērīgs. Viņš nevis cenšas pārliecināt, ka jāuzbrūk man, bet ka lai jūs noticat, ka neviens no jums negrib nogalināt pārējos! Viņš ir tik gudrs un viltīgs, ka varētu būt to izdomājis!" viņš norādīja uz galvu, kas centās apgalvot, ka Namejs melo.

[Malduguns]

-Kas pie...-Stefans neizpratnē izsaucās.-Pat ja viņš būtu iazkapa valstībā, mums tak vajadzētu viņu redzēt, ne?-puisis vērsās pie pavadoņa.
Neizpratnes pilns skatiens tika veltīts arī Elizabetei.
-Varbūt pamēģini tu,-viņš noteica un sniedza meitenei spoguli.

[echo3]

(OOC - Juris nav aizkaitināts, Jurim nāk smiekli un gribas ēst. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Juris viegli paraustīja plecus par rūķīšu "izdarīšanos", savāca aktu par atteikšanos, noglabāja to svārku kabatā, eleganti padeva roku Arielai un turpināja ceļu pa sarkano paklāju prom no Disnejiskā altāra.

Ticis līdz karaliskās kajītes durvīm, Juris pieaicināja sulaini un norīkoja piedāvāt visiem, kas šobrīd uz klāja (arī kalpotājiem), vīna kausu un uzkodas, jaunajam pārim uzklāt brokastu galdu, ierēķinot augsto viesi Persijas princesi Šeherazadi, un, kamēr princis, Ariela un Persijas princese ieturēsies, ļaut ienākt - pēc kārtas - visiem, kas vēlētos jaunlaulātos apsveikt personiski.

[Massacre]

Elziabete lūkojās spogulī ar neizpratni, taču pieņēma Stefana ierosinājumu un pati palūkojās spogulī, prasot to pašu, ko pirms viņas Stefans - parādīt Juri. Nevarēja taču būt, ka viņš tiešām ir še pat - tur kur viņi pašlaik devās.

[Seratna]

8/12
Lai cik galvas arī nebija kašķīgas savā starpā, tomēr Nameja iejaukšanās šoreiz atlikušajām trim kašķīgajām galvām lika atcerēties, ka te atrodas arī viņš un pārtrauca savu balagānu. Ceturtā varēja justies ar sevi apmierināta. Viņa iesmējās un atieza zobus. Tieši tai brīdī atskanēja zobena švīkstiens un galva noripoja pūķim no kakla, Namejam blakus bija uzradies kāds ražena paskata puisietis, kas vicināja zobenu gluži kā Harijs Poters zizli. Šams uzsauca Namejam, — Ko stāvi! Piededzini! —

Jaunajam pārim un Persijas princesei
(Hapilly never after)

Uz kuģa un aiz kuģa atskanēja neslēptas gaviles, Arielas acis spulgot spulgoja un ne viņa vairs raudāja, ne krita histērijā. Viņa bija dabūjusi savu Ēriku un tagad pieķērusies tam pie elkoņa, neatlaidās ne brīdi, vien pamesdama skatienu uz Persijas princesi un palocīdama viegli galvu kā jau karalistes valdniecei tas pienācās.

Pats jūras valdnieks, Arielas tēvs uz brīdi iznāca no ūdens, lai apsveiktu jaunlaulātos un debesīs iedegtu to lietu, kas visspožāk mirdz tikai pēc negaisa — dardedzi.

Greznās livrejās tērpti sulaiņi palocījās, kad karaliskie tēli pietuvojās un tika atdarītas iepriekš kuģī nemanītas (tik masīvas un greznas durvis būtu grūti nepamanīt) kokgrebumiem rotātas durvis un plašu zāli, kur Ēriku, Arielu un Persijas princesi sagaidīja plašs kāzu mielasts — baltbalti klāti galdi, kur bija visas iedomājamās un neiedomājamās lietas, vienīgi zivju ēdienus nemanīja.

Zāles tālākajā galā uz paaugstinājuma bija arī grezns galds jaunlaulātajiem un tuvākajiem viesiem. Tronim līdzīgie krēsli gan skaidri norādīja, kur jāsēž bija Ērikam un kur Arielai, lai gan šķiet meitenei ne visai gribējās kaut uz mirkli atlaist savas jauniegūtās rotaļlietas elkoni.


Elizabetei un Stefanam
Spogulis atkal novibrēja un vēl joprojām rādīja to pašu, ko iepriekš — kuģi, pili. Abu līdzbiedrs tikmēr nepacietīgi raustījās, censdamies apturēt vēlmi vēlreiz paskatīties uz savu Auziņu, lai neapvainotu ceļabiedrus un vienkārši neizrautu spoguli viņiem no rokām.

[echo3]

Juris turpināja tēlot Ēriku galvenokārt tādēļ, lai neizjauktu svētkus Arielai. Viņam pašam, jāsaka, nekādas maigas jūtas pret bijušo nāru piepeši uzradušās nebija, lai arī viņa nenoliedzami bija skaista. Meitenes ciešā ķeršanās elkonī Juri pārsteidza - tādas izdarības ir raksturīgas 20. un 21. gadsimtam, nevis klasiskā stilā audzinātām skaistulēm, kaut arī nārām. Šajā jomā puisim personīgā pieredze bija pietiekoši bagāta, un viņš bija kontatējis, ka "lipīgas" meitenes viņam nepatīk.

Pamājis, lai kāds galmakungs uzlūdz un cienīgi aizved pie izredzēto viesu galda Elizabeti-Šeherazadi, Juris kopā ar Arielu gāja pāri visai vai Versaļas pilij kaunu nedarošajai zālei (kas nepamanīta bija atradusies uz kuģa), vispirms pieveda jauno sievu pie viņai domātā krēsla, tad pats nostājās pie savējā. Juris visai labi pārzināja "smalko aprindu" etiķeti, tāpēc palika stāvot kājās, līdz visi viesi bija sanākuši zālē un tāpat nostājušies pie saviem krēsliem. Tad Juris saskatījās ar Arielu un abi reizē apsēdās. Kāzu dzīres var sākties.

Pie izredzēto viesu galda vēl sēdēja tikai Elizabete, pārējās vietas bija tukšas.

[Elony]

Namejs bija pārsteigts par šī superheroja uzrašanos, bet jāteic, ka priecājās, jo divatā tomēr ir labāk kā vienam. Tāpēc atstājis savu zobenu uz grīdas un turot vairogu sev priekšā, viņā ar lāpu metās uz priekšu un piededzināja kaklu, kurš tikko zaudēja savu galvu un skatījās, ka šos darīs tālāk. Un galvenais, ko darīs atlikušās galvas.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete izsteidzās, pareizāk jāsaka cēli izgāja uz kuģa klāja tieši laikā. Vēl nekad viņai nebija nācies baudīt kāzu ceremoniju pasaku garā. Tas izskatījās iespaidīgi, meitene smaidīja un ieturēti gavilēja līdz ar pārējiem.
Un tad, kad bija beidzot apsēdusies viņai ierādītajā vietā, atļāvās beidzot arī sveikt abus jaunlaulātos. Piecēlusies atkal kājās, pacēlusi vīna kausu [OOC: Domāju, ka tāds tika arī piepildīts, ja ne, ignorējiet daļu par kausu] un izjusti ierunājoties:
— Visas Persijas vārdā vēlu Jums abiem ilgu un laimīgu dzīvi un pēc sevis atstāt daudz raženu dēlu un daudz daiļu meitu!
Cerams, ka šitā nepārkāpšu nekādus noteikumus… Lai gan, vienmēr jau var pateikt, ka zinu citas paražas.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 27.01.2009 12:15