Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Malduguns]

Stefans vēlreiz nolamājās par bristoliešu modei un vēl aizvien raudzījās pēc tilta. Puisi joprojām vilināja zilā uguntiņa. Viņš zināja, ka nav prātīgi atrauties no pārējās grupas, bet līdz šim tak nekas nebija noticis, vai ne?
Saņēmis Elizabetes plaukstu, ja meitene neiebilda, viņš kopā ar pašu Elizabeti un ābolu saini devās meklēt iespēju tikt pāri upei.

[Logan]

Stefans un Elizabete

Massacre GM ir devusi atļauju vadīt savu LS tēlu, tāpēc GM saka, ka Elizabete neiebilst un dodas līdzi. Viņu šokējusi Jura nāve, tāpēc meitene ir klusa un apmāti seko Jurim. (Piedod, Massacre ;D )

Tumša un auksta rasa mērcēja Stefana un Elizabetes kājas. Upes dzelmē joprojām mirdzēja sudraba smiltis, nu jau uzlekušā mēness gaismā. Taču tālāk ejot savādi tukšo un mirdzošo upes dibenu nomainīja pavisam parastas smiltis un oļi. Tilta te nebija, vien pāris niedres, ūdenszāles un kāda varde, kas gurkstēja. Uguntiņa upes otrā krastā spoži mirdzēja, tās zilā gaisma bija kļuvusi sarkanīga.



Namejs, Naula, Šeherezāde.

Jūs meklējāt svilpīti? Izrādās vārtu sargam svilpīte bija, tiklīdz trijotne bija šķērsojusi vārtus, tie aiz viņu muguras aizcirtās, un sargs pūta svilpē, tās skaņai griezīgi pārskandinot visu pilsētu. Ilgi nebija jāgaida, no visām pusēm uz vārtiem jāja bruņoti vīri melnos zirgos.

- Puisis, še ir puisis! vārtu sargs sauca, kad vīri ar lāpām izgaismoja ienākušos ceļiniekus. Četri no bruņotajiem sagrāba Nameju un saslēdza dzelžos viņa rokas un kājas. Namejs tika iesviests salmiem pilnos koka ratos, augstiem bortiem. Iespēju pretoties nebija. Četri pārējie savus zobenus pielika pie Naulas un Šeherezādes kakliem. - Kas jūs esat? viens ierunājās.

Tikmēr rati ar Nameju ripoja prom, augšup kalnā, uz akmens pils pusi. Tie četri, kas bija sagūstījuši Nameju, izklausījās visai priecīgi, viens no viņiem pat uzrunāja gūstekni. - Ceru, esi drosmīgs vīrs.

[Malduguns]

ooc: Pieņemu, ka Massacre seko Stefanam nevis Jurim, jo nedomāju, ka viņa grib aiziet pa burbuli. x]

Stefanam kājas nesala, jo zābaki kaut cik aizturēja saltumu. Tomēr garastāvoklis nebija no tiem labākajiem un puisis centās to kaut kā uzlabot. Šajā gadījumā - ar kāda meldiņa svilpošanu. Tā bija kāda sena deja, kuru mēdza spēlēt krodziņos un kuru allaž bija dungojusi Stefana māte. Deja bija nedaudz par jestru vispārējam noskaņojumam, tomēr neko citu Stefans šobrīd neatcerējās.

[Beppo]

Pirmajā brīdī Naula aizturēja elpu, meitene stāvēja, cik mierīgi vien spēja.
— Naula Neimane, — viņa drebošā balsi atbildēja. Neko vairāk arī viņa neteica. Ko var zināt, kas šiem bruņotajiem padomā. Ja šādā brīdī smadzenes darbotos kā nākas, varbūt izdotos noformulēt vēlēšanos gredzenam, bet ar zobenu pie rīkles domāšana kaut kā nevedās.

[Seratna]

Stefanam un malkas cirtēja meitiņai

Jo tālāk viņi gāja, jo tumšāka kļuva nakts. Upe blakus tecēja rāma un mierīga, tikai pretējā virzienā. Drīz zivis vairs tur nebija manāmas, daļēji tumsas dēļ, daļēji tamdēļ, ka upe bija tik sekla, ka īsti zivis papeldēt tur vairs nevarēja. Drīz jau vairs nevarēja saprast, kur ir upe un kur — krasts. Otrā krastā augošie koki drīz pa retam bija manāmi arī šai pusē un jo tālāk viņi gāja, jo dziļāk tumšā un nepārāk patīkamas sajūtas raisošā mežā nonāca. Malkas cirtēja meitiņai un viņas basajām kājām tas pilnīgi noteikti varēja ļoti nepatikt. Te bija asi krūmi, asa zāle un daudz čiekuru un brīžam šķita, ka gar pēdām aizslīd kāda glodena ķirzaka vai pat čūska.

Ja viņi nemaina savu virzienu un brien tālāk, tad vēl tālu uz priekšu mežā manāma uguntiņa..vai varbūt zvaigznīte..Kas to lai zina?

Stefans jūt to, ka ilgi nav gulējis, līdz ar to viņa fiziskais stāvoklis liek vēlēties ko labāku. Malkas cirtēja meitiņai kā jau minēju, ir problēmas ar basajām kājām un viņa žēlojas Stefanam, ka ies atpakaļ uz pili, jo zāle ir pārāk asa un viņai ir grūti iet.

[Malduguns]

Stefans, manāmi sapīcis par apkārtējo situāciju, aukstumu un arī to, ka nebija gulējis ilgi, jutās noguris, nomākts un nedaudz kašķīgs.
Tādēl viņš lūkojas pēc kādas vietas, kur puslīdz droši varētu pārlaist nakti. Kaut vai zem klajas debess.

[Seratna]

Naulai un Šeherezādei
Ieroči aizvākti netika, šķiet meitenes, kas bija tik dīvaini tērptas un vēl ar ēzeļa ausīm te nebaudīja uzticību un mīlestību pārpārēm. — Es neko par tādu neesmu dzirdējis.. — viens no vīriem mūžam neapmierinātā balsī novilka, — Man šķiet princesei viņas nepatiks, viņai nepatīk ēzeļi. —

Stefanam un malkas cirtēja meitiņai

Ja Stefans tepat taisījās uz naktsguļu, tad nekā īpaši īpašāka par parasta meža guļvietu še neatrast. Sūnas, meža kukaiņi, odi, glodenes, čiekuri un mežs visapkārt. Tuvāk upei (nu jau vairs drīzāk purvam) sūnas bija slapjākas, citviet — sausākas. Tumsā nemanīja neko ēdamu, toties visādi dzīvi mošķīši gan labprāt veica uzlidojumus abiem ceļiniekiem.

[Ungaarijas ragas...]

— Eu, kur jūs aizvedāt manu kompanjonu?! — Elizabete iesaucās, tad jau miermīlīgāk piemetināja, — Daži mani sauc par Šeherezadi Salātlapiņu. Vai jūs, lūdzu, varētu pateikt, kur aizvedāt manu otro pusi? Man ar viņu kopā vēl būs jāuzstājas.
Velns, laikam nebija laba doma te rādīties. Sūdi vagā, kartupeļa neviena. Domā, Elizabet, un izturies pieklājīgi, bez galvas tu neko nepanāksi.

[Elony]

"Kas par %^&#!!!" Namejs nolamājās.
Tas nepavism nebija labi un tā kā vajadzētu! Vismaz kabatas viņam neaptīrija.
"Drosmīgs? Kāpēc jautā un kur mani ved? Un kāpēc vispār ved? Ko es izdarīju!!?"
Viņš bija aizvainots, dusmīgs, nobijies, stresā, naidīgi noskaņots, gatavs sadarboties, gatavs uzbrukt, lai izkļūtu bruvībā, vārdu sakot, normāls arestants.

[Beppo]

— Varbūt būsi dzirdējis par Kārenu? — Naula apvaicājās.
— Un pie princeses variet mūs nevest, es jau vienreiz pie viņas biju. Varbūt vienkārši palaidiet mūs vaļā un ļaujiet iet savu ceļu, mēs neko neesam noziegušās un arī negrasāmies noziegties.

[Seratna]

Namejam
Uz Nameja lamām atskanēja vien daudzbalsīga smieklu rēkoņa. Šie vīri šķiet šādu valodu saprata, viens no viņiem ierunājās, — Varoni tēlot varēsi, drosmi pierādīt.. — Vīri atkal smējās.

Brauciens ilga vien nieka desmit minūtes, jo rati ripoja nekavēdamies.

Tiklīdz rati bija piebraukuši pie pils, bruņoti vārtu sargi atdarīja vārtus un rati bez apstāšanās pie vārtiem, iegriezās pagalmā. Namejs tika izrauts no ratiem un pa pils sānu (vai kalpotāju) eju ievests pilī. Vārtu sargi aizdarīja vārtus gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Nameja sargu galamērķis bija kāda četrus reiz četrus metrus liela telpa bez logiem, kur Namejs tika ievests. Durvīs viņš izmainījās ar divu sargu vestu ķēdēs ieslēgtu aptuveni gadus sešdesmit vecu vīru, kas skaļi vaimanāja un gaudās, krita ceļos un lūdzās sargus to apžēlot, — Ļaudis žēlojat, man ir pieci bērni, tie nomirs bez manis, žēlojat! Pūķis..žēlojat! — Tomēr sargi šķiet žēlabas neņēma vērā, jo viņš tika rauts tālāk, pat, ja nevēlējās turēties kājās. They have no feelings.

Ne vārda nesakot, sargi atlaida Nameju, bet no ķēdēm neatbrīvoja, un pameta telpu pa vienīgajām durvīm. Divi devās prom, —Mēs ziņosim par jaunpienācēju, — bet divi — pie durvīm, pie tam, viens no viņiem ne acu nenolaida no gūstekņa.

Vienāvārdā sakot, Namejs bija nokļuvis nepavisam ne pasakai raksturīgā un bezcerīgā situācijā.

Naulai un Šeherezādei
Viens no sargiem aizdomīgi paglūnēja uz austrumnieciski tērpto meiteni (kurai nu jau vajadzēja būt pārklātai ar zosādu un ne jau notikumu dēļ, bet gan aukstā vakara gan) un pamāja pārējiem, lai tie nolaiž ieročus, ko vīri arī darīja, — Kumēdiņu taisītāji, ja? — Viņš neuzticīgi jautāja Šeherezādei, lai pēc brīža strauji piebāztu savu tupenim līdzīgo degunu tuvu pie Kārenas sejas, — Tu arī?

[Beppo]

— Jā! — Naula papurināja ēzeļa ausis un ļoti ļoti centās izskatīties pēc kumēidņu rādītājas. Cirkus ļaudis taču parasti neuzskata par bīstamiem un ļauj viņiem mierīgi dzīvot, vai ne tā?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 06.01.2009 23:43

[Elony]

Namejs metās pie durvīm un tās daudzīja ar rokām.
"Es negribu kauties ar pūķiem, tas nepavisam nav jautri! Un pūķi nerīkst mani ēst, es esmu programmētājs, viņiem paliks slikti no manis un vīņi... ē, jūs nogalinās!"
Pēc brīzā un krietnas durvju dauzīšanas un viņš uzsāka jaunu bļaustīšanos.
"Es gribu runāt ar galveno, to kurš šito #$%&* izdomāja!"

[Ungaarijas ragas...]

— Nu jā, mēs grasījāmies nākamajā rītā doties pie princeses, — Šeherezade knapi turējās, lai viņas zobi neklabētu kā kastaņetes. Bremzes, ````. Es te nosalšu, kamēr sagaidīšu, ka jūs ko pateiksiet.
— Redziet, tas puisis, kuru jūs aizvedāt, viņš ir princis no arābu zemēm. Var teikt, ka mēs ceļojām inkognito, — Elizabete muldēja par deviņiem mēmajiem. Kā pa miglu meitene atcerējās, ka tas Ali Baba beigās takš laikam kļuva bagāts, un tas jau ir tas pats, kas būt princim, tas nekas, ka Namejs nebija Ali Baba. — Viņš cerēja, ka varbūt viņam izdosies sasmīdināt princesi. Nu samīlējies ļoti.
— Kungs, pasakiet mums, ļoti lūdzu, kāpēc jūs viņu aizvedāt? — Elizabete ļāva balsī ieskanēties uztraukumam, kas nebija grūti. Vēl mazliet un viņa sāks raudāt.

[Seratna]

Manai mīļajai Ēzeļausītei un muldētājai Šeherezadei

Sargi no sākuma glupi blenza uz meitenēm, bet drīz vien viena sejā atplauka melnzobains smaids, tas nosvilpās, — Puika! —, pēc klusuma brīža atskanēja soļu dipoņa un parādījās kāds nošmulējies puišelis, kas bailīgi blenza uz sargiem. — Ņem manu apsegloto zirgu un nekavējoties dieb uz pili, nodod ziņu, ka tikko atvestais ir princis..nu īsts princis! — sargs zīmīgi izcēla pēdējos vārdus un piemiedza puišelim ar aci. Šķiet pēdējos jautājumus viņš vispār tamdēļ nedzirdēja.

Puišelis izgaisa meiteņu skatieniem.

— Tu, — viņš norādīja uz Šeherezādi — dosies uz pili izklaidēt princesi, bet tu, — viņš paglūnēja uz otru ceļinieci, — princesei nepatīk ēzeļi..

Pamājis sargiem, kas turēja meitenes uz grauda, viņš īsu brīdi sarunājās ar ceturto vīru. Pēdējie vārdi tika izteikti skaļāk, — ..es pievienošos. Pēc tam viņš pameta trīs vīrus un abas meitenes, Naula tika atlaista pavisam, bet Šeherezāde pārmesta zirgam pār muguru kā tāds pelavu maiss, aizvizināta uz pili (aptuveni divdesmit - trīsdesmit minūtes pēc Nameja ierašanās tajā), neko daudz no apkārtnes saskatīt viņa nevarēja.

Pie vārtiem jātnieks kaut ko uzkliedza pils sargiem un tie atvēra vārtus. Nocēlis meiteni no zirga, viņš to ievilka pa pils galvenajām durvīm iekšā pilī, pamatīgā mūra cietoksnī. Pēc pāris pakāpieniem un priekšzāli, viņi bija arī nonāk galvenajā zālē, kur masīvā tornī sēž pagalam noskumusi princese un apkārt tai daži iestīvināti galma ļaudis.

— Rādi trikus! — Sargs pagrūž Šeherezādi uz priekšu un pats paliek pie ieejas zālē. Princeses un visu galma ļaužu skatieni pievēršas viņai.

Par Naulu neviens nelikās ne zinis. Meitene tika atstāta likteņa viņas pašas varā pie ieejas pilsētā. Bija redzams, ka pilsētai pāri gājis ugunsgrēks (vai pūķis) un tāpēc daudz kas izskatījās sliktāk nekā varētu izskatīties, netālu no ieejas pilsētā bija traktieris, par ko vēstīja šķība un padzisusi izkārtne pie durvīm un iekšā skanošie smiekli.

Pilsēta pats par sevi bija būvēta no vienstāva/divstāva namiem ar māla ķieģeļu vai koka dēļu sienām, tālāk bija manāms ļaužu atstāts tirgus laukums, šķiet tieši tur bija bijis iepriekš redzētais uzbrukums, jo vairāki rati bija sagāzti un šur tur mētājās kukurūzas vālītes, āboli un salauztas koka karotes. (aptuvena vizualizācija, cilvēku gan tur nav). Uz priekšu ved viena liela iela, no kuras atdalās neskaitāmas mazas ieliņas, lielā iela (ceļš) ved tieši uz pili, mazo ieliņu tīkls aptver visu pilsētu. Pilsēta ir tieši tik liela, lai to visu labos laikos varētu izstaigāt krustu šķērsu aptuveni sešu septiņu stundu laikā. (vēl pāris aptuvenu attēlu klik) Pilsētā ir visi tipiskie agro viduslaiku iestādījumi un profesijas pārstāvētas — kalēja kalve, kurpnieks, bende utt, ja nepieciešams, kas īpašs, lūdzu sazināties pa pz.

ooc: Vispār pilsēta no malas izskatās ļoti līdzīga šai romantiskajai ainai, tikai papostīta, daudz mazāka un apjozta ar mūra sētu (protams, bez ekstra elfu fīčām, kolizeja un maģiskām arkām) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) .

Namejam
ooc: Sākotnēji biju domājusi, ka fizisku durvju nav, ir tikai durvju aile, bet tā kā to neminēju, tad iespējams, ja rodas kādas nesaprašanas par turpmāko tekstu, tad jautā — iespējams kaut kur var pazust loģika, jo Namejs pieņēma, ka durvis tur ir (un pieskaņojoties to pieņemu arī es tagad). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Sargi smējās un uzjautrinājās par Nameja uzvedību un šķiet pat neņēma vērā puiša vēlmes. Pēc brīža atgriezās abi pārējie sargi un tiem līdzi bija apjomīga paskata dižmanīgi tērpts vīrs un līdz ar viņu mazs nošmulējies puišelis, kurš tika vilkts aiz rokas un bļāva, ka viņš nezinot un neesot redzējis!

Īsu brīdi vīri sarunājās savā starpā ārpus Nameja telpas. Tas bija dzirdams, visbeidzot visi parādījās iekšpus telpas un augstmanis dižmanīgi palocījās Nameja priekšā, nolaižot cepuri tā, ka tās spalva skāra telpas grīdu. — Princi Programmētāj, liels prieks un gods jūs šeit sastapt. Sekojiet man. — Apgriezies, viņš pameta telpu, puišelis ierāvās kādā kaktā, bet sargi laida Nameju, ja tas gāja, viņam līdzi.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 07.01.2009 16:22

[Elony]

"Ē... vispārīgi mani sauc Namejs." viņš atbildēja un piesardzīgi uzlūkoja cilvēkus.
"Un nez vai ar prinčiem tā izturas. Kas jūs esat un ko no manis gribat? Es kaut ko dzirdēju par pūķiem."
Bet Namejs gāja laukā no ieslodzījuma telpas, jo jebkuru citur būtu labāk.

[Beppo]

Izklaidēt princesi? Jēziņ, princese taču Elizabeti izbaros pūķim! Ja tā nebūtu Šeherezade, Naula pat ļoti satrauktos, bet gan jau viņa nokristīs vēl pāris galvas un pūķis būs laimīgs. Tiešām? Un kā ar viņa pusdienām, kuras Ernests nule kā ieturēja? Kā sobrīd izskatās pilsēta! Ak, ko tur, galu galā Naula šobrīd nekādi nevarēja palīdzēt nedz Šeherezadei, nedz Namejam.
Kļuva aizvien vēsāks, un Naula nodrebinājās. Traktieris meiteni patīkami vilināja, bet ar ko viņa samaksās par vakariņām un naktsmājām? Ar sevi? Nu nē, paldies par kūkām. Viņai nekā nebija, izņemot…

Naula trīsreiz pagrieza gredzenu un teica:
— Gribu desmit īstas zelta monētas, kuras ir apgrozībā šajā pilsētā!

Šo rakstu rediģēja Antaress: 08.01.2009 12:12

[Malduguns]

Stefans centās atrast pēc iespējas sausāku vietu Elizabetei un pats kaut kur piemetās. Lai vai kā, kaut kur viņiem vajadzēja pārnakšņot un šobrīd tas bija vienīgais variants, ko pasākt. Bet rīt, rīt vajadzēs atrast Elizabetei kādus apavus.

[Ungaarijas ragas...]

— Labdien, jūsu nesasmīdināmā augstība, — Elizabete uztaisīja dziļu reveransu, — diemžēl man triku radīšanai nepieciešams mans kompanjons, ko jūsu vīri savāca sev līdzi neko nepaskaidrojot. Jāsaka, ka tas bija visai nepieklājīgi pret viņa labdzimtību.
Cerams, ka šitais uz kādu brīdi paglābs viņu no triku taisīšanas, paglābs Nameju no cietuma (kur tad citur parasti bāž sagrābtus ļautiņus), un visbeidzot varbūt viņus abus taisnā ceļā nogādās pie Ernesta. Un cerams, ka Ernests nebūs izsalcis.
Martins. Tristans, Rembo un Rūdolfs. Un vēl jāizdomā tikpat daudz vārdu. Ak vai.

[Seratna]

Namejam.

— Princi Programmētāj Namej, jūsu augsti godātā gaišība, mēs jau sen jūs gaidījām. Lūdzu, — vīrs ieved Nameju greznā guļamistabā, kur jau sagatavots krāšņs bruņutērps, ieroču gan nemana, viss spīd un laistās, gluži kā tikko no skatloga. Pati gulta, uz kuras tas nolikts, neatpaliek, tā ir milzīga, gluži it kā tur vesels karapulks varētu sagulēts, augstiem augstiem spilveniem un biezām dūnu segām. Tāpat kā iepriekšējai, arī šai nav logu un durvis ir masīvas ozolkoka.

— Arlabunakti, princi Programmētāj Namej, saldus sapņus. Princese jums rīt agri no rīta novēlēs veiksmi. — vīrs paklanās un aizver aiz sevis biezās durvis.
Tiklīdz norimst adrenalīna radītais stāvoklis, Namejam vajadzētu sajust to, ka viņš nav ilgstoši gulējis, normāli pusdienojis, vai kaut vai nokārtojis dabiskās vajadzības. Fiziskais stāvoklis liek sevi manīt.

Naulai.

Tiklīdz meitene izsaka vēlēšanos, tā viņai rokā uzrodas auduma maks ar vairākām monētām, ja Naulai pietiktu laika saskaitīt, viņa konstatētu, ka tās ir tieši desmit. Bet laika nebija, jo no sānieliņas šurp skrēja vairāki cilvēki, kas klaigāja, priekšā skrienošais korpulentais maizniekam līdzīgais tēls norādīja uz Naulu un aizelsies kliedza, — Turiet zagli, turiet!

Elizabetei.

Princese nožāvājās un ierunājās maza niķīga bērna balsī, — Man viņa nemaz neliekas smieklīga vai uzjautrinoša. Galvu nost sargam, kas viņu atveda! Un.. — princese jau gribēja teikt, ka galvu nost arī viņai, bet tad pārdomāja.

— Nosūtiet viņu uz kaimiņu karaļvalsti kopā ar dāvanu pajūgiem no rīta, varbūt viņiem viņa liksies smieklīga. — Princese pavēlēja un niķīgi uzmeta lūpu.
(Ja Elizabete neiebilst, viņa tiek aizvesta uz kārtējo bezlogu telpu, kur ir pakulu maiss, maize un ūdens)

Stefanam un malkas cirtēja meitiņai.

Rīts bija ilgi jāgaida. Mežā bija auksti un šķita, ka pagāja vesela mūžība, pirms pienāca rīts. Toties, kad tas pienāca, viņi redzēja, ka tālumā vīd kāda mājiņa, kas Stefanam šķita dīvaini pazīstama.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 11.01.2009 20:11