Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[echo3]

Tā kā nevienam laikam nekas piemērots kājas apsaitēšanai neatradās (vai nevēlējās atrasties), Juris sāka turpat sev apkārt plūkt raspodiņus. Viņš bija izdomājis tos piesaitēt ar savu jostu. Zālīšu plūkšanā aizņemts, puisis nemaz neievēroja, ka pie vārtiem kaut kas notiek. Viņš pacēla acis vien tad, kad sadzirdēja zirga pakavu klaboņu.

[Seratna]

Jātnieks jau bija tik tuvu, ka bija saredzams tā sejas aizsega katra rieviņa. Bruņas spoži mirdzēja saulē un kā par spīti, lodīte Jura kabatā sāka trakot un rauties prom no ceļa, velkot Juri prom uz zaļo pļaviņu, patiesībā pāri tai — prom no pils un arī no jātnieka.

Reiz sensenos laikos bija valdnieks, kas teica Skaldi un valdi..

[echo3]

(OOC - Gribi teikt, ka tas zirgā ir Cēzars? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Juris piecēlās kājās un iekāpa tupelēs. Tad viņš pacēla savāktos raspodiņus, pateica pārējiem, - Tas koka bumbulītis atkal lēkā un velk mani prom, - un mierīgā solī devās prom pāri pļavai. Šad un tad viņš pieliecās, lai noplūktu kādu lielāku raspodiņu.

[Malduguns]

Stefans pieslējās sēdus, kad izdzirdēja zirga pakavu klaboņu un pēc mirkļa viņš jau bija kājās, lai visādā gadījumā būtu gatavs rīkoties... kaut kā.
Atkal paņēmis ābolu saini un Elizabeti pie rokas, viņš palūkojās uz Juri, kurš ganījās apkārt pa pļaviņu.
-Ko? Kur tu ej? Kas par koka bumbuli?-Stefans nokliedzās un drošības pēc, kopā ar visu Elizabeti pie rokas, devās Jurim līdzi.

[Ungaarijas ragas...]

(OOC: Atvainojos mazliet pārpratu, tik un tā, tas Elizabetei netraucē, ko tādu padomāt, vēsturnieks vai zinies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Elizabete skrēja, skrēja pati saviem spēkiem.
Nu ja, es jau neesmu pietiekami smuka un traka, lai mani arī vilktu aiz rokas, meitene skaudīgi nodomāja, frīki nolāpītie! Un nolāpītā pasaku pasaule un trīsreiz nolāpītā Feju krustmāte
Frīki, frīki, frīki! Elizabete pratā skaitīja, līdz ar katru soli, ko viņa noskrēja, niknums un neizskaidrojamais aizvainojums par to, ka neviens no puišiem nebija viņai pievērsis uzmanību, piedeva viņai sparu. Lai viņi redz, ka Elizabete nav nekāda caca, kas nespēj izkārpīties pati saviem spēkiem no nolāpītā lauka.
Tagad meitene saliekusies stāvēja malā, nostāk no pārējiem, un centās tikt gala ar sānos iemetušos dūrēju. Un tas par spīti tam, ka viņa dejoja tautiskās dejas, it kā visi pret viņu būtu sazvērējušies. Un tad vēl tas lauku pāķis Juris paziņoja, ka šamējam lodīte lēkājot, un devās prom.
Skrien skrien! Pakaļ savai stulbajai koka lodītei! Un pārējie arī var skriet viņam līdzi kaut ellē, iztikšu viena pati! Pilī ir Ernests un es viņam pajautāšu, gan jau neapēdīs mani. Rembo, jā es varētu vienu no viņa galvām tā nosaukt.
Elizabete, spītā degošu skatienu, nolūkojās pakaļ aizejošajam Jurim, palika stāvam kur bijusi un tagad pievērsās jātniekam.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 29.12.2008 13:35

[echo3]

Tas pats, kas mūs aizveda līdz tām ābelēm, kad vēl bijām savērti virknītē gandrīz kā Minhauzena pīles. Kurp tas ved šoreiz, to gan nezinu. Ceru, ka pie Pelnrušķītes. - Juris atsaucās Stefanam.

[Beppo]

Juris gan Naulu aizrokas vairs nevilka, tomēr meitene joprojām turējās viņam blakus.
— Tu domā, šitam var ticēt? — viņa iejautājās, — Re kā Ali Babam ar gredzenu iznāca, un pirmīt arī tava bumbiņa mūs neaizveda pie Pelnrušķītes, tikai pie ābelēm no kurām nebija nekāda labuma. Mjā, nekāda labuma gan bija par skarbu teikts, apakšīrnieku skaits pēc peldes bija krietni samazinājies.

[Seratna]

Jātnieks.

Pieauļojis pie Šeherezādes, tas pieturēja zirgu un nolaida sejas aizsegu, — Skaistulīt, vai tu viena? Kurp dodies?

Pļaviņieniekiem

Pļaviņa pārgāja uzkalnā, bet aiz uzkalna tecēja neliela upe, iespējams tas pats iepriekšējais avotiņš, nu jau pārraudzis upē. Savukārt aiz upes sākas pagalam rudenīga ainava. Neliels mežiņš krāsainām lapām un jo tuvāk upītei un mežiņam iet, jo vēsāki kļūst. iespējams tas tamdēļ, ka tuvojas vakars. Ak jā. Tuvojas vakars. Kur nakšņosiet?

[echo3]

Jurim tomēr bija izdevies uz brīdi apstāties un notīt kāju. Tagad viņš domīgi brida uz priekšu pa pļavu un prātoja, kurp lodīte viņu velk. - Ticēt var noteikti, tikai es nezinu, uz ko lodīte reaģē. Kāpēc turp un nevis citur. - Gribējās ēst un noteikti gribējās kārtīgi atpūsties. Interesanti, kādēļ lodīte rāvās prom no pilsētas? Vakars nāca virsū, un puisis jutās mazliet atbildīgs par tiem trim, kas nāca viņam līdzi. Vēss paliek, bet uguni nav, ar ko iekurt... varbūt nav. Juris piegāja pakalna kraujajai malai tuvāk un sāka pētīt akmentiņus. Uz sēru vai fosforu nav ko cerēt, bet krams var atrasties.

[Seratna]

Jura tīmam.

Krama nav. Toties otrā pusē upītei samanāms tāds kā kurmja rakums, tāds kā ne rakums..Vakara ēnās jau grūti saskatīt. Šaipus upītei nav nekā ievērības cienīga. Pat dzīvas būtnes nevienas nemana.

[Beppo]

— Paklau, Juri, vai tad tiešām bija jāmetas nost no ceļa tieši vakarā? — Naula dīca, — Būtu labāk gājuši tur, kārtīgi ieturējuši vakariņas un pārnakšņojuši, un tad rīt varētu iet, kur tava lodīte rāda. Un es vienalga gribu noskaidrot, kāpēc kašķīgā princese man piešķīra Pelnrušķītes zirgus un karieti.
Nē, nu šitas, viņasprāt, nebūt nebija prāta darbs. Visādi plēsīgi zvēri var pa nakti uzrasties. Brrr.

[Malduguns]

Stefans uzlūkoja Naulu. Jā, gulēt zem klajas debess, protams, varētu būt nepatīkamāk nekā kaut kur zem jumta, tomēr viņš nolēma palikt pļavā.
-Varbūt tas, ko tas bumbulis grib rādīt šeit ir tikai naktīs, vai vispār tikai šajā brīdī,-puisis izteica minējumu.
Piegājis tuvāk upītei un nolicis saini kaut kur blakus, Stefans upītē pamanīja zivis - tas nozīmē, ja pacenstos, tās varētu nozvejot un pagatavot maltīti. Viss rādījās patīkamāk nekā pirmīt, vien ar ko tās varētu dabūt rokā?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 29.12.2008 19:42

[echo3]

Man šķiet, lodīte negribēja satikties ar to karotāju zirgā. Varbūt viņai vispār bail no ieročiem. Lai gan tad, kad pie ābelēm vilka, neviena ar zobenu blakus nebija. Nu vispār - nezinu. Naula, vai šī ir tā pati pils, kur satiki kašķīgo princesi? Zini, var nakšņot arī ārā, bet uguns gan derētu. - Juris aizgāja līdz pašam upītes krastam, kramu meklēdams, bet nekas tamlīdzīgs netrāpījās. - Vai jūs ko tur, pāri, varat saskatīt? Kas tas ir - siena kaudze vai māja?

[Beppo]

— Tu ko, tas taču skudru pūznis. Bet rau, tur mežā ir gaismiņa, varbūt tur varam dabūt naktsmājas? Pasakās taču ceļinieki parasti dabon naktsmājas, vai ne?
Naulai kļuva vēsi, nekad viņa nebija nakšņojusi ārā, un arī tagad no brīva prāta viņa to nedarīs. Tika, ja citas izejas nebūs.

— Un protams, ka tā ir pati pils, tik dumja jau es neesmu, — viņa aizvainoti piebilda. Taisnību sakot, viņa nepavisam sevi neuzskatīja par dumju, tas tik tāds izteiciens.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 29.12.2008 20:15

[echo3]

(OOC - Un kur tagad lodīte velk?)

Pasakās vienmēr ir meža namiņš, kurā pārnakšņot. - Juris atbildēja un pagriezās palūkoties uz to pusi, kur Naula teicās redzam uguni. - Piedod. Tie viduslaicīgie cietokšņi visi ir līdzīgi, un pasakās to ir daudz.

Šo rakstu rediģēja echo3: 29.12.2008 20:19

[Malduguns]

-Ja vien meža namiņā nav raganas vai troļļu, kuri labprāt liktu jebkuru noklīdušu ceļinieku uz kārā zoba,-Stefans nomurmināja. Viņš jau nu labprātāk paliktu zem klajas debess.

[Seratna]

Tur lejā pie upītes. zied zilas puķītes.

Arī Juris redz tādu kā gaismiņu, tādu kā pirmo zvaigznīti tālumā kokos pāri upei. Un jā — kurmja rakums patiesībā skudru pūznis liekas. Bumbiņa šķiet tāda kā aprimusi.

Pie pils.ētas vārtiem.

Pie pils.sētas vārtiem no zila gaisa blakus sargam uzrodas kāds pazīstams tēls. Sargs tam tūliņ āvu pie rīkles un pieprasa paskaidrojumus, kur iet un ko dara.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 29.12.2008 20:23

[echo3]

Juris nodrebinājās. - Nograužam pa ābolam un ejam atpakaļ uz pilsētu. Nezinu, ko lodīte pirmīt gribēja, bet nupat guļ mierīgi. Pēc pusstundas būs pilnīga tumsa, auksts arī paliek. Bez uguns būs grūti, bet kramu es neatradu. Un šī laikam nav Andersena pasaka par mazo sērkociņu pārdevēju. Labprāt viņu tagad satiktu. - Puisis sāka soļot atpakaļ uz pilsētas pusi. Tagad viņš jau manāmi kliboja.

[Malduguns]

Stefans izdalīja katram pa ābolam un atkal sasēja saini.
-Klau, Juri, varbūt es uz laiku tev varu aizdot zābakus? Vismaz būs vieglāk iet nekā ar tupelēm, un manas kājas var arī atpūsties un kādu brīdi izbaudīt zāles piekskārienu,-Stefans piedāvāja.

[echo3]

Paldies. - Juris pateicīgi uzsmaidīja Stefanam. - Bet mana kāja ir sapampusi un droši vien nelīdīs zābaka stulmā. Nav jau nekas nopietns, tikai sastiepums. Un tūlīt kritīs rasa. Auksta. Nez vai būs labi pa slapju zāli plikām kājām brist. - Acīmredzami Jurim bija šādas tādas zināšanas par pastaigām brīvā dabā.