Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[mr Bl@ck]

Es esmu pārlircināts, tā izskatīsies tā izskatīsies lieski tev mugurā, bet šķiet tu vēlējies aprunāties, un kamēr mēs izmēģinām laimi šuvējas meklējumos... Enlils nepabeidza savu teikumuy, bet doma viņš cerēja bīja sakidra.
Viņš arī vēroja apkārtni vai nemanīs ko aizdomīgu, lai gan viņš toslēpa viņa algotņa paranoja, strādāja ar pilnu jaudu. Viņš no kapuces pakašas vēroja cilvēkus uzmanīgi, spiegu ta netrūka, un viņš nevēlējās lai kāds noklausās viņu sarunu. Tas un viņam vēl kaut kā vajadzēja tikt pie paziņas pie kura parasti nonāca visādi jaunumi no visām malām.

[Malduguns]

Rofe sekoja Enlilam, ieķērusies viņam elkonī gluži kā slīcējs.
-Redzi, jau tagad ir parādījušās pirmās grūtības, ir uzradies tas tur,-ar to neapšaubāmi tika domāts Raigs.-Turklāt pienāks brīdis, kad mums vajadzēs izlemt, ko tad mēs abi īsti pasāksim,-viņa sacīja un pavērās uz Enlilu.

[mr Bl@ck]

Lai kā Enlilam tas nepatiktu, Rofei bija taisnība, Raigs bija ērkšķis acī un ar katru mirkli dūrās aizvien sāpīgāk, bet tās nebija vienīgās problēmas ar ko viņiem nāksies saskarties.
Es piekrītu, viņš ir nepatīkams, bet pirms mēs izlemsim ko darīt, dosim viņam iespēju pierādīt sevi. Mēs uzticējāmies viens otram pirms neizgājām cauri ugunij un ūdenim vai ne? Enlils jautāja. Ja viņš izrādīsies neuzticams, lai kā man tas nepatiktu, tam ir tikai viena izeja... viņš nopūtās noglāstīdams Rofes roku.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 13.12.2008 17:12

[Malduguns]

Rofe nervozi norija siekalas, kad tika runāts par atbrīvošanos no Raiga. Tomēr, ja citas iespējas nebūs, jāizmanto tā, kura ir.
-Jā,-meitene piekrita.-Tomēr es domāju par mums, kas ar mums notiks, ja kaut kas sagriezīsies savādāk?-viņa vaicāja, satverot Enlila pirkstus.

[mr Bl@ck]

Kas ar mums notiks, es nezinu. Tam ir divi iespējami iznākumi, bet zinu ka jebkurā gadījumā, mana sirds nemainīs to ko jūt. Enlils pasmaidīja pusmaidu, jā situācija bija smaga, bet ja viņus nodotu, kādam būtu jāpārkāpj viņa līķim lai tiktu pie Rofes vai Sarguna, ironiski, Rofe, Sarguns, viņu mazais pulciņš bija sācis aizpildīt tukšumu, kas viņa mājoja jau sen.
Bet zini, lai kā kāds censtos, likteni nevar ne izmainīt ne paredzēt. Enlils novilka atcerēdamies vēl vienu pāri, kas kaut kur bija aizklīdis.

[Roviela]

Aridena ieskatījās istabiņā - cik vienkārši, bet glīti! - un īpaši nekautrējoties sāka pārģērbties. Tiesa, durvis viņa gan aizvēra kārtīgi un būtu arī aizslēgusi, ja būtu ar ko.
Pēc ne pārāk ilga laika viņa bija atpakaļ, šoreiz tērpusies gaišzaļajā vakartērpā ar visu ap pleciem apliekamo šalli. Mati bija vaļā un rotu nebija nekādu.
- Nu, lūk! - viņa jautri teica. - Lūdzu, dariet, ko vien mākslinieka sirds prasa un kas jūsu spēkos.

[Elony]

Viss, ko es vēlos ir dievietes velte,
Dāvana no zvaigžņu gaismas,
Zemes velvju spožums.
Mēs redzam to, kas acīm apslēpts.
Atbildi patieso, mērķi vienīgo...

Patiesībā muļķīgas rindas bez jebkādas jēgas, ko Raigs saprastu. Bet reizēm kaut kas tajā piesaista. Mērķis vienīgais... tik brīnišķīgs, bet tik grūti sasniedzams...

Diemžēl rādījās, ka tikt galā ar valdnieku būs grūtāk, kā sākotnēji plānots. Viņš bija pamanījies tomēr iebiedēt vietējo tautu, pat tos, kas parasti nebaidās. Un tas bija savādi.
Pamanījis kapučoto, Raigs nosprieda, ka tā āriene nezvai atbilst standarta vietējai klientūrai. Tomēr piegāja tuvāk, sakot, ka interesējas par informācijas iegūšanu. Cenšas tuvumā novērtēt šo personu labāk.

[Sindra]

Pēkšņais klusums puisi pārsteidza.
Viņš nolaida zobenu un palūkojās augšup.
Skaņas tagad atskanēja virs galvas un tur augšā bija Nitha.
Un viņš nekādi nevarēja viņai palīdzēt.

Nitha! Kas tā par skaņu? Tev viss kārtībā? viņš uzsauca angelai vērdamies debesīs un pūlēdamies saskatīt, kas īsti rada dīvaino izkaptik līdzīgo skaņu.

[Malduguns]

Rofes sejā spēji iesitās sārtums, Enlila vārdi viņu šoreiz pamatīgi samulsināja. Skatīdamās tikai zem kājā, viņa devās uz priekšu, vien pati neapzinoties cieši pieķērusies Enlila rokai. Kā bērns, kurš baidās nomaldīties.
-Runā jau, ka to var paredzēt, bet tīri subjetīvi,-meitene visbeidzot notaica.

[mr Bl@ck]

Var, bet kā tu teici, subjektīvi. Un neviens nevar paredzēt visu, tur ir pārāk daudz kas var mainīties. Enlils atbildēja uzlūkojot Rofi, kas no bija iekrampējusies viņam rokā, Enlila seja uz mirkli apmācās raizes aizēnoja viņa smaidu Vai tevi liktens tik ļoti uztrauc? viņš uzmanīgi jautāja.

[Malduguns]

-Pietiekoši, lai tas traucētu man dzīvot,-Rofes balss bija tikko dzirdama.-Galu galā, liktenis taču ir tas, kurš dod un atņem. Tas atņēma manus vecākus, bet pameta kauliņus arī tā, ka es sastapu Tevi un Sargunu.
Rofe atmeta ar roku.
-Tam nav nozīmes,-vēl viens kluss čuksts.

[Ungaarijas ragas...]

Nitha grasījās nolaisties un pastāstīt Drakam par saviem novērojumiem, kad atklāja, ka viņus abus šķir it kā siena. Izmēģinājusies neveiksmīgi tikt cauri, Nitha, cik spēka, iesaucās:
— Drak! Es netieku lejā! Mēģināšu noskaidrot, cik tālu tā sniedzas un tad meklēt citu ceļu!
Tomēr angela vēl prom nelidoja, gaidīdama Draka atbildi.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.12.2008 10:10

[Sindra]

Nithas atbilde puisi satrauca. Cik muļķīgu domu viņš bija ieteicis.
Taču nu jau neko nevarēja labot.

Labi. Es tev sekošu. Draks uzsauca un vērdamies uz angelu skrēja viņai pakaļ pa zemi neskatoties uz asajiem zariem, kas sitās viņam sejā un plosīja drēbes.

[Ungaarijas ragas...]

— Tu mani vispār redzi? — Nitha noprasīja, jau pamazām lidodama uz priekšu un taustīdamās gar sienu, lai atrastu, vai tai kaut kur nav gala. Pareizāk sakot, viņa pat nelidoja, bet skrēja pa sienu, uzmanīdamās, lai kurā katrā brīdī paceltos spārnos.

[Sindra]

Es nezinu... Draks caur zariem mēģināja saskatīt angelu. Šobrīd gan viņš vairāk sekoja viņas balsij.
Es cenšos. Vai tur priekšā ir pilsēta? Tu lido uz pilsētu? puisis iebāza zobenu makstī, lai būtu vieglāk skriet.

[Semijs]

-Ko tu!? Viņš taču tikai pirmo kausu izdzēris!-
Umbreks nedaudz agresīvākā tonī uzsauca bārmenim un uzlicis savu smago roku uz Develina pleca, barbars ievaicājās.
-Vai ne Dev?-

[Ungaarijas ragas...]

— Es neredzu pilsētu! — Nitha atsaucās, pie reizes tā norādot, kur viņa atradās, — Es gan cenšos doties tās virzienā!
Tagad viņa uz brīdi apstājās, lai sagaidītu Draka atsaukšanos, jo nevarēja zināt, vai viņš viņu redz. Uzmācās bailes, ka viņa varētu arī neatrast to malu. Tomēr angela ātri sevi aprāja, ne tagad, tikai ne tagad nedrīkstēja ļauties sevis žēlošanas varai. Visa sākumam bija arī beigas, un tātad arī sienai teorētiski vajadzēja reiz beigties.
Skrējiens līdz mūžībai meklējot beigas… Nitha pie sevis klusu iesmējās.

[Develin_]

Aridena

Rotkalis novērtēja meiteni, viegli piesārtušiem vaigiem, tas apstaigāja viņai vienreiz riņķī.
-Šķiet kaut ko vieglam akcentam ap kaklu un sprādzi matiem, ko jūs sakāt?-viņš vaicāja.

Raigs

Kapučotā būtne viegli sakustējās un spēra soli Raiga virzienā. Ne vairāk, ne mazāk. Šķita, ka tā ko gaida.

Draks, Nitha

Nekur neko nevarēja redzēt vai sajust, vismaz mežam galu Nitha nevarēja saskatīt - vien mūžīga zaļa bezgalība.
Sirpja švīkstoņa nu bija dzirdama arī meitenei, bet nu bija noticis vēl kas - viņi nespēja sadzirdēt viens otru.

Krogā

Develins palūkojās uz Umbreku ar nedaudz aizplīvurotu skatienu un pamatīgi nožagojās. Remiēls pasmīnēja.
-Izskatās, ka šamējais vēl ne reizi nav alu baudījis,-krodzinieks piezīmēja.

[Roviela]

- Un auskarus, - angela piekrītoši pamāja, - un vēl kādu rokassprādzi!
Viņa rādīja savas smalkās plaukstas un rokas, kas bija kailas līdz pleciem.
- Vai, varbūt, kādu sprādzi augstāk uz pleca?

[Elony]

Raigam nepatika šīs personas skaidri izrādītā noslēpumainība. Ar tādu uzreiz par lietu runāt nevar.
"Mani sauc Raigs. Kā jau teicu, vēlos šo to uzzināt no zinošiem vietējiem. Par informāciju, protams maksāju. Ja gribat, varam aprunāties pie kādas glāzītes."
Vispirms bija jāuzzin, ar ko darīšana. Tāpēc piedāvājums iedzert tuvākajā krogā nebija peļams. Varbūt pa tukšo, bet kas zina... šis subjekts nelikās prasts dienaszaglis.