Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Seratna]

Apkārtnes (un ābolu ēdāju) apraksts.

Kaut kur aiz rudzu vārpu līganajām mugurām vēl joprojām ik pa laiciņam bija dzirdams jautrs Paldies, feju krustmāt! Palēnām tuvojās visu ceļinieku otrās dienas vakars pasaku zemē, saule slīga savā gultiņā tur, kur zemes mala, kamēr mēness spodrināja kamzoli, lai nāktu pagozēties.

Āboli bija brīnumgardi, iespējams pat tie, kas izaudzē ragus - gardāki par otriem. Šeherezādes rags gan izgaisa kā nebijis pēc dzeltenā ābola otrreizējas nobaudīšanas, toties Naulas daiļās ēzeļausis kā iepriekš tā arī tagad priecēja Kučiera sirdi.

Kučieris pa to laiku bija pienācis pie ābeles, kura audzēja ragus un domīgi tajā noraudzījās.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete paskatījās uz Stefanu ar skatienu vai-tu-vispār-piefiksēji-ko-es-daru?
— Nē, tagad man jāēd tieši dzeltenais. Sarkanais uzliek ragu, dzeltenais noņem, — uzskatāmībai Elizabete parādīja parādīja ar vienu roku uz vietu, kur vairs nebija rags un ar otru ābolu, —Ziniet, ja mums vēl būs tā jāklejo un pasakās varot sastapt visādus ļaunīšus, varbūt paņemt līdzi šitentos ābolus? Iedomājieties, ja piepeši virsū nesas traks vilks, tu apēd sarkano ābolu, tev izaug rags un ir ar ko aizstāvēties, pēc tam dzelteno un raga nav.
Jā jā, zinu, ka izklausos sadistiska, bet nu… — meitene paraustīja plecus.

Pēc brīža viņas uzmanību atkal novērsa balss, kas atplūda šurp pār labības lauku. Meitene paskatījās uz pārējiem: — Ermm, mums nebūtu jādomā par došanos tālāk?

— Ieteiktu tev apēst sarkano ābolu un būsi vienradzis! — Elizabete pasmaidīja, raugoties kā zirgs skatās uz ragābolu ābeli.

[Seratna]

Zirgs Kučieris.

Zirgs burtiski salecās, it kā meitene būtu nolasījusi viņa slēptākās domas. Palūrēja uz Šeherezadi un nolīda ābelei otrā pusē, it kā paslēpdamies, lai gan ābeles nebija tik lielas, lai aiz tām varētu no kaut kā paslēpties. Pēc brīža atskanēja aizdomīga skriukšķināšana. Šķiet kāds bija ņēmis vērā padomu.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 11.12.2008 11:00

[echo3]

Tu nu gan esi drosmīga! - Juris novērtēja "Šeherazadi" un devās noplūkt pāris ābolu no katra koka. Dažus sabāzis kabatās līdzņemšanai, viņš apēda vienu dzelteno ābolu - visu dienu skraidīts apkārt, ēst gribas. Žēl, ka šīs nebija ēzeļausu ābeles.

Jā, ejam. - Juris sāka soļot balss virzienā. - Lai gan man liekas, ka tagad atradīsim Gudro Austrumu Putnu. Citiem vārdiem sakot - papagaili.

[Ungaarijas ragas...]

— Drosmīga? — Elizabete iesmējās, — drīzāk ķerta — tu mani par augstu novērtē!
Atvieglojums par to, ka viņas pārdrošā rīcība beigusies labi, piepildīja Elizabeti ar pamatīgu prieka devu, kas ļāva arī izturēties brīvi pret svešiniekiem, kā Juri, piemēram. Turklāt pārdrošā attieksme līdzēja pārvarēt bailes no nākotnes un nedomāt par iespēju kļūt par Šeherezadi.
— ````, kur lai saliek ābolus? Manējais lakats palika pūķa alā. Kāds var lūdzu aizdot lieku apģērba gabalu?

Dzirdot kraukšķināšanu, meitene pasmīnēja un paliekusies tuvāk Jurim pačukstēja: — Forši mums grupā būs savs vienradzis.
— Nā, ceru, ka neatradīsim, es tomēr vēlos zināt, kurai personai pieder šī balss.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 11.12.2008 11:54

[echo3]

Man nav nekā lieka. - Juris noplātīja rokas. - Cik varēju, tik kabatās sabāzu. Un tev ir taisnība - pat, ja tas ir papagailis, balsi viņš ir no kādas noklausījies.

Ceru, ka viņš nesaēdīsies ābolus par daudz, jo tad no viņa iznāks daudzradzis. - Juris pagāja pāris soļus uz zirga pusi apskatīties, kas tur sanācis. - Ei, Kučieri! Viens sarkanais ābols tikai jāapēd, citādi tev nāksies noēst attiecīgu skaitu dzelteno.

[Massacre]

"Manā paunā var salikt ābolus." Elizabete norādīja. Viņas trīs kopā sašūtās kleitas veidoja pamatīgu maisu. Viņa pati sāka jau kramēt ābolus no kokiem tieši tik, lai pati varētu panest un sekoja paraugam, apēdot dzelteno ābolu, jo, tad kad Šeherizāde ēda ābolus, Elizabete bija novērsusies, lai nesāktu pārāk atklāti siekaloties.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 11.12.2008 13:29

[Malduguns]

Stefans nosukrinājās.
-Katram iznāk kļūdīties,-puisis paraustīja plecus un sāka tiesāt dzeltenos ābolus, jo vairāku dienu izsalkums lika par sevi manīt. Turklāt pāris āboli tika sabāzti arī pieticīgajās kabatās un citās vietās, kur vien tie varēja likties drošībā.
-Es varu panest to saini, lai nav tik smagi,-viņš sacīja Elizabetei ar kopā sašūtajām kleitām.

[Massacre]

"Mēs varam uz maiņām maisu nest, bet jā, Stefan, es Tev atļaušu palīdzēt jo oļi sabeidza manas kājas." Elizabete nopriecājās par piedāvāto palīdzību. "Uz kurieni tālāk? Varbūt derētu atpūstiess un ieēst? Jau jau dzeltenie āboli ir miermīlīgi."

[Elony]

Izsalkušais arābs arī paņēma dažus drošos ābolus un sāka ēst. Viņš atkal likās domīgs, līdz kāds ierunājās par nastu nešanu.
"Es to arī varu. Man šķiet, ka nest nastas man padotos. Labāk būtu malkas nastas, bet nu tomēr der arī āboli... Ja vēl būtu ēzelīts..." viņš likās skumīgs...
Pacēla roku ar pirkstu, uz kura bija gredznes. "Varbūt vēlēties..." viņš nomurmināja.
"Paklau, ļaudis, es atdošu kādam savu burvju gredzenu, ja viņš vēlēsies, lai šeit būtu mans ēzelis."

[Malduguns]

Stefans viegli pasmaidīja. Tas nebija žilbionošs smaids, kurš nogāztu Elizabeti no kājām, tas bija silts un sirsnīgs smaids, kurš tiešām tāds ir domāts. Parasti Stefans nesmaidīja, parasti viņa lūpas bija slēgtas un sejā bija redzama tā aukstā izteiksme, tomēr šoreiz smaids teju vai izlauzās no kaut kurienes.
-Man prieks par to,-puisis sacīja Elizabetei un paņēma ābolu nastiņu.
-Es tikšu galā,-viņš tomēr strupi noteica arābam. Tas turbāngalvis viņam īsti nepatika, viņš likās pārlieku nesakarīgs.

[Beppo]

Ehh, nekādas jēgas no tiem āboliem. Naula atcerējās Jura teikto — kur gan pieaugušam cilvēkam tādas zināšanas par pasakām? kaut gan varbūt Zemes dzīvē viņš ir pasaku apsēsts knauķis, galu galā viņa pati arī patiesībā nebija jaunā smukā Kārena — un nosprieda nomēģināt strautiņa ūdeni. Uzmanīgi viņa izmeklēja vieglāk piekļūstamu vietu, pasmēla ūdeni saujā un padzērās. Āboli gan paši par sevi bija sulīgi, bet arī diena bija karsta un vēsais ūdens nāca par labu neatkarīgi no tā, vai tas kā iedarbojās uz ausīm vai ne.

[Seratna]

Zirgs Kučieris.

Dipadu, dapadu! — Skaists un dižens sudraba vienradzis aprikšoja apkārt ābelēm un piegrūdās Naulas plecam. Izslējies, viņš pakārpīja ar pakavu zemi. Sauciet mani par.. — zirgs teatrāli nomirkšķināja plakstus — Mirabellu!

Naulai nekādas redzamas modifikācijas nerodas. Pagaidām.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 12.12.2008 19:55

[Beppo]

Mjā, uz zirgiem āboli iedarbojās īpaši. Naula apgāja Kučierim apkārt un aptaustīja viņa ragu.
— Nu smuks tu esi, smuks, — viņa novērtēja Kučieri-Mirabellu, — tikai vārdu gan nemaini tik bieži, citiem būs grūti saprast, par ko ir runa.

Ausis niezēja nenormāli. Naula uzmanīgi pavilka kleitu virs ceļiem, apsēdās uz ceļiem avotiņa malā un iemērca galvu tajā. Uhh. Šitādā veidā tiem sīkajiem knudošajiem apakšīrniekiem vajadzētu pazust.

[echo3]

Vareni. - Juris novērtēja "jaunizcepto" Mirabellu. Puisis jau gribēja doties tālāk, kad Naula iebāza galvu avotā. Nu neko, būs jāpagaida, līdz izvilks.

Juris piegāja pie skumjā arāba. - Kāpēc tu pats nevēlies, lai tavs ēzelis būtu šeit?

[Pūķēns Sāra]

Konstantīns jeb Ēriks, kā viņu uztvēra šīs pasaules iedzīvotāji, kopš Feju krustmātes pamešanas bija iegrimis pārdomās, iegrimis vēl būtu viegli teikts - viņš tajās bija pazudis. Vīrietis soļoja visiem nopakaļ, nepievērsdams nevienam uzmanību, kaut gan apkārtni viņš pētīja vairāk par vairāk un kad bika doma iet uz pili, kas lēnām pavērās pie apvāršņa - melnmatainais vīrietis zem deguna ko sev nomurmināja un nodrebinājās, saspringstot vairāk, bet dodoties visiem pakaļ un nonākot nelielajā lauciņā ar ābelēm, Konstantīns acīm redzami atslāba.
-Uz pilsētu - labi, bet tikai ne uz pili...- nolūkojoties uz jaunizcepto vienradzi, viņš zem deguna klusu nomurmināja, to nenoliedzami domājot tikai sev.

[Elony]

Nameja apziņa izlauzās virspusē un līdz ar to viņš sāka domāt vairāk loģiski.
"Vārds vietā. Es varu darīt to pats..." Namejs noteica.
Viņš trīs reizes pagrieza gredzenu un skaļi ierunājās:
"Gribu lai mans ēzelis būtu šeit."
Tiesa, brīdi pēc tam viņam ienāca prātā, kāda velna pēc viņam ēzeli vajag. Vai kāpēc nevēlas pats būt pie ēzeļa. Bet to visu bija apdomāt pārāk mokoši, ēnmot vērā pastāvīgi pieaugošo informāciju ar tik bezsakarīgiem faktiem kā runājoši dzīvnieki un tātad laikam arī domājoši dzīvnieki, radioaktīvi augļi, kas izraisa mutācijas, burves kurām trūkst nervu zāles un bariņš ļaužu, kas izskatās, kā izmesti no kādas maskuballes.
Galu galā Namejs beigās nosprieda, ka vieglāk ir nedomāt.

[Seratna]

Vide

Debesis satumsa. Nogranda pērkons. Un nokrita arī jau pirmie ēzeļi. Ar skaļu baukšķi pret zemi atsitās garausainās radības, piecēlās kājās un devās uz labības lauka pusi. Viens no ēzeļiem uzgāzās virsū arī pašam ēzeļu prasītājam, notriecot to no kājām. Šķiet tūlīt sāksies..lietus?

Zirgs Kučieris.

Hei, tu — ēzeļi no gaisa pārsteidza arī viņu, — tu izjauci manu uzstāšanos! Šķiet kāds bija ne pa jokam aizvainots. Zirgs gan ilgi negrasījās šķiet dusmoties, jo aizķēris aiz raga Naulas drēbju kārtu, viņš to uzsvieda sev mugurā un jau grasījās laisties lapas, kad pamanīja pie Naulas piesietos ļautiņus, it kā pirmoreiz pamanījis, ka viņi ir sasieti, — Piedod, dārgā, tev nāksies iet kājām, es laižos lapās. Zirgs skatījās uz Naulu, gaidot, kad viņa nokāps.

[Beppo]

Vai tu traks, ēzeļi no gaisa ir bīstami — šitā takš var trāpīt kādam ar pakavu pa galvu! Naula krampjaini apķērās Mirabellai ap kaklu un nost pat nedomāja kāpt.
— Laižamies prom! Gan jau tas diegs pārtrūks, ja tu gana ātri skriesi! — viņa uzsauca smukajam vienradzim.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 13.12.2008 15:54

[echo3]

Juris palēca sānis, kad viņam blakus negaidīti piezemējās pelēks garausis. - Paskrienam malā! - Un puisis tieši to arī darīja, paraudams līdzi tos, kas nepretojas. Tas iznāca uz Mirabellas pusi, tāpēc vienradzis pilnīgi noteikti arī varēja palēkt sāņus.

O, tas tik ir gredzentiņš! Prasa vienu, dabū daudz. Juris sāka apdomāt, no kādas pasakas tas būtu. Nemaz uzreiz tā atcerēties nevarēja.