Voldemorts, Kāds viņs likās? Opcijas

[Elony]

Lai arī par Voldemortu 7. grāmata nebija tik daudz jaunas informācijas kā sestajā, tomēr arī šeit bija interesanta informācija, kas vairāk apskaidroja viņa raksturu.
Pirmajā nodaļā man patika, kā Voldemorts regulē humoru. Nosaka kad smieties un kad ne.
Lai gan nekas būtiski jauns neparādijās - tas pats vecais despots un vientiešu nīdējs.

Interesanta bija epizode, kurā Harijs dziļi ienira Voldemorta atmiņās, kad tas devās iznīcināt Hariju.
Voldemorts nenogalināja nevainīgu vientiešu zēnu, jo tas nebija nekam vajadzīgs. Malacis! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Jauki aprakstīts kā Voldemorts ikdienišķi nogalina, nejūtot satraukumu, it kā tas nebūtu nekas īpašs un pabrīnās, ka vecaki pat neaptver zižļus paķert.

Tomēr liekas, ka septītajā grāmatā visnozīmīgākais bija Voldemorta stulbums.
Viņš, par spīti visām zināšanām nespēja aptvert, ka mājas elfi spēj teleportēties vietās, kur to nevar burvji. Pilnīgs idiotisms! Laikam tīrasiņi nāvēži nerādija savu kalpu mājas elfu prasmi teleportēties Voldemorta priekšā. A būt derējis.

Viņš iedomājās, ka neviens nezina par Vajadzības istabu. Bet kas tur sanesa visas tās mantas, ko?! Te nu bija ģenijs, talants!
Kad sāka atklāties, ka kāds uzodis lietu par horkrustiem, viņs krita panikā. Un atkal nespēja noticēt, ka kāds ko zina.

Vārdu sakot, 7. grāmatā lieliski dominēja Voldemorta trulums. Žēl, ka Rovlinga padarīja Voldemortu tik uzpūtīgu, ka viņs kļuva stulbs. Tas mani tā kā drusku sakaitināja. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Vismaz prieks, ka spēja atrast Elder zizli un sagrābt varu burvju pasaulē. Tātad nebiaj pilnīgi zemē metams. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)