Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Massacre]

"Tā." Elizabete stingri paziņoja, pieejot tuvāk krustmātei un piespiežot viņu sev pievērsties "Es jums palīdzēšu tieši 40 dienas, atrast jūsu krustmeitu, labot pasakās kļūdas un tādā garā. Pat mazliet pietēlošu, ja tiešām nepieciešams. Bet. Jūs man neatņemsiet atmiņu. Jūs mani palaidīsiet mājās pēc 40 dienām vienalga kādi būs rezultāti - pozitīvi vai nē. Ja jums vajadzēs palīdzību tālāku par 40 dienām, tad tikai tādā gadījumā, kamēr man neatņem atmiņu un ļauj atgriezties mājās, ja viss apnīk." Elizabete gaidoši palūkojās uz Feju krustmāti "Sarunāts?"

[Elony]

"Nu, es netaisos zaudēt savu atmiņu!" Nemajs noteikti teica. "Piedodied, bet mana atmiņa veido manu personību, manu būtību. Ja es to zaudēšu, tas būs līdzvērtīgs manai nāvei un es to nevēlos.
Un jā, pasakas jūk, jūs sakāt, ka gredzens nav no manas pasakas, bet es to dabūju tajā zemē, kur man bija jābūt."
Viņš negrasījās padoties.
"Ja gribat, lai es šeit palieku, tad tikai kā es pats. Mēģiniet saprast, ka neviens cilvēks labprātīgi no savām atmiņām neatsakās, tikai tāpēc, lai pasaka paliktu nemainīta."

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete jau grasījās dot sievietei aktu, kad parādījās rūķis, tas rūķis!
— Viņš tas ir viņš! — meitene paguva vien iespiegties un pabakstīt tajā virzienā, kur tas rūķis (Īgņa) bija stāvējis, kad viņš jau bija pazudis. Nu tas jau laikam šim konkrētajam eksemplāram bija raksturīgs.

Tālākajā meitene klausījās ar pavērtu muti, līdz brīdim, kad saprata, ka Feju krustmāte grasās viņu aizsūtīt atpakaļ uz to murgu.
— Nē, es kategoriski atsakos būt Šeherezade un stāstīt tam trīspadsmitgadīgajam puņķutapam kaut vienu pasaku. ES GRIBU atpakaļ savu dzīvi ar savām atmiņām! Labi es varu mēģināt palīdzēt meklēt to, ko jums vajag atrast, vai skatīt cauri pasaku grāmatas, lai atrastu kļūdas, ja vien kāds pateiks, kam tur pareizi jābūt. Labi! Bet ne būt Šeherezade vai kāds cits konkrēts pasakas tēls!

Ķirbju sulai meitene pat nepieskārās, attiecībā uz šobrīd notiekošu viņai jau bija mērena paranoja uz to, ka sulā varētu būt iebērts kaut kas tāds, kas viņiem liktu aizmigt un pamosties iebāztiem pasakā. Protams, ka Feju krustmāte varēja to dzert, viņai jau tad pret to kaut ko bija imunitāte.

[echo3]

Nu gan, - Juris paskatījās uz "Šeherazadi". - Trīspadsmitgadīgajam? Šahriārs - vai kā tur viņu - arī nozudis? Karalis, šahs, valdnieks Persijā?

Puisis domīgi pievērsās Feju krustmātei, - Neko nevienā pasakā vairs sajaukt nevar, tajās jau tagad viss ir galīgi greizi. Vai arī varbūt nav greizi - ja nu pasaku tieši ietekmē visi Jūsu rūķu savāktie cilvēki ar savām atmiņām un priekšstatu, kādai pasakai jābūt? Vai Jūs zināt, kurp aiziet īstie pasaku varoņi? Man liekas, ka viņi visi ir jādabū atpakaļ, citādi tāpat kārtības nebūs.

[Pūķēns Sāra]

-Princis Ēriks atrodas šeit un Zeltmatīte jeb, kā jūs sakiet, Pelnrušķīte devās pa vienu no diviem ceļiem, kas šķiras tur pat pie Ērika pils, cerībā atrast savas krupītes, kuras tika nozagtas.- Konstantīns klusu atbildēja uz Jēkaba jeb, īstajā dzīvē, Jura sacīto, kad pievērsās Fejai.

-Nenotika nekas īpašs. Es pateicu, ka man ir jādodas ceļā un lai Ariela gaida Ēriku, kurš noteikti atgriezīsies... Ar to laikam pagaidām beidzas pasaka, ka Ariela gaida savu princi. Bet redziet... es neesmu princis Ēriks, bet gan Konstantīns un es nemīlu Arielu un godīgi sakot - nevēlos mīlēt. Priekš manis viņa ir bērns un man ir savi tuvie cilvēki. Kā jau teicu - pirms pāris gadiem, es iespējams te paliktu, jo ar nevienu izņemot vecākus man rēķināties nevajadzētu, bet tagad paliekot šeit un 'dzīvojot laimīgi' tiks lauztas vismaz divas, varbūt pat vairāk dzīves, un nevar celt laimi uz nelaimes.- Konstantīns nopietni turpināja, -Es varu izpalīdzēt, kamēr neatrodas īstais princis Ēriks, lai, kur viņš neatrodas, jo pasakā viņš bija un viss. Tas, ka izskatos kā viņš, nenozīmē, ka esmu viņš, bet īstajā pasaulē man ir jāatgriežas ātrāk kā 40 dienās.-

[echo3]

Es domāju, ka vārtu sargs runāja par īsto Ēriku un īsto Pelnrušķīti. Skaisti, - Juris novilka. - Varbūt viņi visi tagad meklē tās kurpītes?

[Seratna]

Pelnrušķīte ir tikai viena un tā ir mana krustmeita! — feju krustmāte aizrādīja Jēkabam, pirms pievērsās ēzeļausītei, Redzi, mīļā, tieši tāpēc arī tiek dzēstas atmiņas, lai netiktu jauktas pasakas. Tiklīdz jums tās izdzēsīs, jūs zināsiet gan, kas jums jādara, gan pieņemsiet lēmumus kā attiecīgās pasakas varonis.

Apkārt valdīja murdoņa un likās, ka šodien krustmātei neizdosies pastrādāt (it kā pirms tam tas saraudātā deguna dēļ būtu izdevies, bet vienmēr ir patīkami atrast kādu citu grēkāzi..vai ēzeli..vai daudzus grēkēzeļus).

Tātad, visi, kas vēlas atgriezties cilvēku pasaulē, trīsdesmit astoņu dienu laikā atvediet man Pelnrušķīti un es jūs aizgādāju atpakaļ uz cilvēku pasauli. Turaties kopā, lai man būtu vieglāk pēc tam pārbaudīt pasakas, kur pabūsiet. Atvediet atpakaļ manu krustmeitu un tagad ejat, — krustmāte cieši saknieba lūpas. Vēl kas?

Istabā bija parādījušies veseli trīs rūķīši, kas jautri pamāja ēzeļausu meitenei, acīmredzot tiem bija kas kopīgs. Tomēr tie nerunājās ne savā starpā, ne ar viesiem vai krustmāti, acīmredzot, viņu sakāmais svešām ausīm nebija domāts un tie gaidīja, kad krustmāte būs viena. Tiesa izdzirduši par iespējamību, ka šitie iespējams tiks sūtīti atpakaļ uz cilvēku pasauli, viņi manāmi sadrūma. Rūķīšiem tas nozīmē tikai vienu: Jauna jauniņo gūzma. Neizskatījās, ka viņiem tas ļoti ietu pie sirds.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 27.11.2008 16:56

[Beppo]

— Paldies, nē, es gribu būt es pati nevis kaut kāda Kārena, — Naula atbildēja feju krustmātei un demonstratīvi apsēdās uz dīvāna, sakrustojusi rokas pār krūtīm. — Savas nebūšanas, dārrgā, kārtojiet pati, un mani atgrieziet atpakaļ manā dzīvē. Un es jau teicu, pasakām nenāks par ļaunu pamainīties. Būs tieši interesantāk.

[Logan]

Feju krustmāte

- Atteikšanās līgumā nav teikts nekas par to, ka man būtu jūs jānogādā kaut kur. Negribi palīdzēt, netiec mājās. Feja acīmredzot nebija tikai raudoša nelaimes čupiņa. - Ja gribi, vari doties klejot pa pasaku pasauli, lai gan šajos laikos tas ir... bīstami.... Feju Krustmāte nopūtās, laikam jau iedomājoties par savu krustmeitiņu, kas kaut kur klejoja. - Ej kur acis rāda! Nav Pelnrušķītes, nav cilvēku pasaules. Un tagad, atvainojiet, bet man ir svarīgas darīšanas! feja paziņoja un pievērsās trim ziņotājiem.


Rūķis

Viens no rūķiem šķiet nespēja noturēt mēli aiz zobiem. Viņš pakāpa soli tuvāk Naulai. - Hei, sveicieni tev no trešā sivēntiņa. Viņš ziņo, ka zirgam viss kārtībā. Viens esot bez pēdām izgaisis, bet otrs ganoties pie strautiņa un gaidot atpakaļ Ēzeļaustiņu.

[Beppo]

Burvīgi. Vienkārši burvīgi. Naula būtu gatava tai… tai… vecenei kaklu apgriezt, bet viņa šobrīd bija vienīgā zināmā iespēja tikt mājās. Cik gudri, tas jau atgādināja krustceles: pa kreisi iesi, zirgu zaudēsi, pa labi jāsi, galvu zaudēsi, taisni jāsi — no turienes vēl neviens nav atgriezies. Vai kā nu tur bija. Lai nepateiktu tai vecenei ko rupju, Naula pievērsās rūķītim.
— Kā izgaisis. Kā to saprast, izgaisis. Kāpēc? Kādā veidā? — Naula satraucās. Zirgi bija jauki, bet, galvenais, vai viens pats zirgs spēs pavilkt karieti?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.11.2008 17:21

[Seratna]

Rūķi.

Nu kā nu..vienkārši..klik! rūķis uzsita demonstrējošu knipi — Un izgaisa..

Otrs viņu pārtrauca, — Tā nu gan nebija..zirgi kā maģiskās radības var ērti pārvietoties caur pasakām, tāpēc viņš noteikti kaut kur vienkārši aizstaigāja labākas zāles meklējumos, Zirgupuisim bija tāds niķis.

[Beppo]

— Kā, — Naula īsti nesaprata, — vienkārši iedomājās un pārcēlās uz citu pasaku? Es arī tā varu? Varbūt es varu iedomāties un pārcelties uz mājām?

[Seratna]

Kopš kura laika Kārena ir maģiska radība.. — krustmāte sarauca pieri, Rūķīši?

Rūķīši apjukuši skatījās viens uz otru.. Mēs..neko tādu viņai neesam teikuši, krustmāt..

[Beppo]

Naula pasmīnēja. Ja viņa tiešām tā varētu, tā vecene to noteikti neteiktu. Naula cieši aizmiedza acis un iedomājās, ka guļ savā gultā. Viņa detalizēti iztēlojās naktskrekla un segas pieskārienus augumam, vēso gaisu guļamistabā… Ja nu sanāk?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.11.2008 17:48

[Malduguns]

Stefans kluasījās visā noteikošajā kņadā ar slikti slēptu nezipatni. Rūķīši vēl jā, bet Ēzeļaustiņas? Turklāt vēl visi tie pesteļi un penetri, pazudušās krustmeitas un tamlīdzīgas muļķības. Te jau sajuktu prātā arī pats psihiatrs, ne tikai students vai jau slims cilvēks. Tas irzklausījās vēl trakāk kā prakse, sesija un darbs kopā.
-Vazāties apkārt meklējot jūsu krustmeitu Kāviņtur mēs taču varēsim saglabāt savas atmiņas, vai ne?-puisis vēlējās precizēt un pa starpu arī savāca garos matus astē. Īsti pasaku mīlis viņš nebija bijis jau bērnībā. Viņam labāk patika nopietns piedzīvojumu grāmatas, cik nu piedzīvojumu grāmatas var būt nopietnas.

[Pūķēns Sāra]

Šķita, ka viņam īpaši neveicas...
-Atvainojos, ka iejaucos, bet... zirgpuisis kļuva par manu pavadoni un šobrīd... teikstim tā - gaida mani garlaicības apmātās princeses pilsētā, ja nav izdomājis aiziet paklaiņot,- Konstantīns uzrunāja Naulu un rūķīti.

-Krustmāt...- viņš vēl uzrunāja feju, -...man ir vēl divas lietas, par kurām jāparunā/jālūdz. Redziet, es nāku no pasakas... nosaukumu aizmirsu, bet tur ir princese, kuru neviens nespēj izklaidēt un visus, kuri ir centušies viņu ieinteresēt tiek vesti pie pūķa. Nu lūk, es nonācu starp tiem kandidātiem, jo atteicos precēties ar viņu, bet pūķis... Zaļais pūķis pieteicās Jums izpalīdzēt, tā kā īstais pasakas pūķis bija pazudis, bet viņu patiesi nomāc pat doma par gaļas ēšanu un vēl atrašanos alā. Pūķis ir pārlieku liela lāga dvēsele un es apsolījos ar Jums par to parunāt. Es zinu, iespējams, pārlieku aizraujos, bet vai tas daudzgalvainais pūķis, ar kuru atceļoja viena no šobrīdējām dāmām, nevarētu ieņemt to vietu, kuru pagaidām aizvieto zaļais pūķis? Tam pūķim kā reiz garšo gaļa un Zaļais pūķis spētu atgriezties, kur viņam pienākas.
Otrā mana prasība jeb lūgums... ja Jūs lieciet mums atrast Zeltmatīti, tad vai varēsiet mūs atgriezt garlaicības apmātās princeses pilsētā? Aptuveni tajā pusē es satiku jūsu krustmeitu.-

[echo3]

Mēs varam nokļūt, kur vēlamies, bet laikam vienīgi pasaku pasaulē. - Juris teica. - Man pat uzdāvināja burvju mantiņu, kas tieši tam esot domāta. Un, intereses pēc, kādēļ Jūs Pelnrušķīti saucat par Zeltmatīti?

[Elony]

"Tad ne kā..." Namejs noteica.
"Jums, feju Krustmāt, būs grūti meklēt cilvēkus, kas atteiksies no savas personības dēļ pasakām. Es palīdzēšu jums atrast to jūsu krustmeitu Pelnrušķīti, vai kas viņa tur. Un tad atpakaļ mājās, kā jūs solījāt."
Nu ja, lai cik te varētu būt interesanti, viņš nevēlējās zaudēt atmiņas. Neparko.

[Massacre]

"Sarunāts!" Elizabete iesaucās "Tātad 38 dienas, lai atrastu Zeltmataino Plenrušķīti." sieviete pievērsās Konstantīnam "Vispirms mums laikam vajadzētu doties tur, kur viņu Tu pēdējoreizi redzēji, vai ne? Tā būtu ātrāk." viņa bija apņēmusies sameklēt to sasodīto meiteni un tik mājās - jo ātrāk jo labāk.
Palūkojusies vēl uz Nameju ar ieinteresētu skatienu, Elizabete nekavējās viņu pabrīdināt: "Pirms piesakies palīdzēt, Tev gadījumā sākumā nav jāpalūdz, lai Tava atmiņa pēc divām dienām paliek kāda bijusi vismaz vēl trīsdesmit astoņas?"

[Malduguns]

-Tad ar visu atmiņas saglabāšanu mēs varam doties ceļā?-Stefans apvaicājās secvinājis, ka viņam arī vajadzētu tikt mājās pie saviem ārprātīgajiem un pēc iespējas ātrāk, jo šie ārprātīgie prasīja verbālu kontaktu un citas lietas, par kurām Stefans nesajūsminājās.