Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Elony]

Arī Narus tikai nosauca sava ciema un arī savu vārdu, kad bija apsēdies. Viņš redzēja skatienu uz zvārgulīti.
"Tu teici, ka nedrīksti teikt, kam tas domāts. Bet tu zini, kas ir tā sieviete, kas to deva. Es viņu satiku, viņa ar mani runāja, zinu, ka viņa nāk no svēta ciemata... pastāsti tad par viņu."
Narus lūdza.

[Gelkakejs]

Ejot uzmanība tika vērsta skaņām, gan tālām, gan tuvām. Skaņas vēstīja par baisā zvēra gaitām, tās čukstēja arī čūskas tuvumu, tās arī brīdināja par biedru stāvokli - vai Rouēlam nav kļuvis sliktāk, vai Faia nav nogurusi. Ar laiku skaņas vairāk mierināja, nekā darīja uzmanīgu, likās, ka tuvu briesmu vairs nav.
Viņi apstājās, un tikai šajā brīdī Vesavots sajuta ilgās un dīvainās bēgšanas beigas, vismaz uz brīdi. Labi gan nebija - Rouēlam nebija kļuvis labāk, ceļš vēl nebija veikts. Tādēļ, Vesavots bilda - Ja Rouēlam jāatgūst spēki, es sargāšu. Ja mums jādodas, varu arī nest.

[Hworang666]

Nogurums nebija pārāk laba lieta, it īpaši, ja sekoji nezināmas izcelsmes vīrietim ar viņa ārkārtīgi skaisto... sievieti... Bija prātīgāk izvairīties no dažiem minējumiem, kas varētu ietekmēt to, kā puisis turpmāk uztvertu neparasto ceļā iepazīto cilvēku. Nonācis būdiņā viņš savu ieroci atstāja pie ieejas, tad, mazliet piekārtojis matus viņš devās iekšā, lai apsēstos pie galda. Kad pienāca viņa kārta runāt viņš gluži vienkārši pateica no kura ciema ir un kāds ir viņa vārds. Lielīties viņš nevēlējās, tādēļ arī izvairījās no runāšanas par cīņu ar varavīksnes putnu. Tad viņš piebiedrojās Narusam un palūdza, vai nebūtu iespējams ko vairāk uzināt par sievieti, kas viņus instruēja.

[Pūķēns Sāra]

OCC. japs, japs. Visu laiku prātuļoju par to, bet beigās nolēmu, ka paņemšu to variantu, kas skan mākslinieciskāk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Narus, Lapsa, Rinamalo, Luna:
Lunu vecais vīrs uzklausīja ar pieklājīgu interesi, atgādinot to kā mazs bērns stāsta tēvam par tikko redzēto tautiņu, bet tēvs tēloti interesējas par tauriņu, kaut gan pats to vienlaikus ar bērnu redzējis un vēl tās simts reizes visas dzīves laikā. Toties iesākot runāt Narusam, vīrietis patiesi izskatījās ieinteresēts. Pirms atbildēt, viņš notiesāja oranžu dārzeni, noklausoties Rinamalo sacīto tik pat zinoši kā Lunu, negaidot stāstāmo par spalvām.
-Es neteicu, ka nedrīkstu, bet, ka nevaru un tā ir liela atšķirība,- vīrs aizrādīja Narusam, -Es tev pateiktu, man nav žēl, bet pats nezinu. Šo amuletu tev deva varena medniece un vēl varenāka šamane. Viņa nāk no pirmā ciema Tirengrīdā, tieši tāpat kā viņas pavadonis un biedrs, kuru, kā skatos, ir saticis viens no jums.- Vīrietis zīmīgi palūkojās uz Lunu. –Tā ir liela un reta veiksme, ka jūsu rituāla vada divi tik vareni mednieki. Bieži viņi nav Tirengrīdas robežās, bet apsargā visus ciemus tālu aiz mums zināmajām robežām, riskējot ar savu dzīvību divi vien nezināmajos klajumos.-


Vesavots, Faia:
Krietnu brīdi Rouēls vienkārši gulēja aizvēris acis, ignorēdams jebko, kas bija apkārt. Kad varēja šķist, ka puisis ir aizmidzis, viņš atvēra savas nedabīgi dzintarainās acis. Ar nelielu nedrošību un nestabilitāti viņš piecēlās, nepieņemot nekādu palīdzību. Arī pats ar saviem spēkiem viņš piegāja pie ūdens, atgādinot ievainotu un novārdzinātu zvēru, kurš cenšas vēl ar pēdējiem spēkiem sasniegt savu ceļamērķi. Nometies zemē pie ūdens, viņš dzēra kā izslā```` ceļinieks, kurš būtu vairākas dienas pēc kārtas apmaldījies mežā bez ūdens, un tik pat daudz cik viņš iedzēra, viņa ķermenis nespēja pieņemt, par laimi ūdens krituma radītā straume te bija jūtama un ūdens mainījais visai strauji. Nebija jāzina, kas notiek ar Rouēlu, lai saprastu, ka nekas patīkams tas noteikti nav.
Pagāja vēl krietns brīdis līdz Rouēls pieslējās atkal kājās, kustības šoreiz bija nedaudz stingrākais un kaut tajās bija jūtams nogurums, dzīvotājs viņš noteikti bija.
-Mēs nevaram atļauties stāvēt uz vietas. Saule jau iet atdusā un drīz šeit paliks tumšs, bet tumsā par drošību šeit domāt būtu muļķīgi.- Un tā bija taisnība, tvaicīgais karstums gāja strauji mazumā un zilajās debesīs, kuras pavērās virs ezera, nebija redzams dzeltenais aplis. Vienīgi līdz tumsas iestāšanās mirklim bija vēl ilgi jāgaida.

[Īvs]

Cik smalka no ārienes, tik trausla iekšienē, Lapsa domāja brīdī, kad pārplēsa savu ilūziju plīvuru, un ieraudzīja šo dziedošo būtni. Tad parādījās mednieks, un uzreiz ceļš tika vadīts pieredzējušā pēdās. Vai tas bija viens no pārbaudījumiem? Vai bija jānonāk kāda rokās, kurš zināja, kāpēc dažas Lapsam nesaprotamas lietas ir tieši tādas, kādas tās ir? Galu galā, viss samežģījās neatbildētu jautājumu gaisotnē, kuri arī tādi palika. Viens Lapsam bija uz mēles, bet viņš baidījās, un to varēja skaidri apjaust, skatoties, kā viņš izvairās acu skatienu. Tas arī nebija svarīgi, vienmēr ziņkāre tika nokauta pār citām jūtām, arī šoreiz. Lapsa darīja visu kā pārējie, klusi nosauca savu vārdu un savas mājas, kas gaidīja, apslacīja pirkstus ūdenī, pirms ēst, un vērās medniekā. Pieminot šamani, Lapsas prātā kā bulta iešāvās zīmīgi vārdi: es esmu šī un tikai nākamā brīža daļa. Tikpat asi pār lūpām pāršalca savi paša vārdi, veltīti medniekam: ''Kas tu esi?''

[Roviela]

- Jā, es satiku viņu vēl pirms nonācu Sākumā, - Luna paskaidroja.
- Es gāju pārlieku centīgi, un būtu aizgājis garām, ja ne viņš.
Sīkāk stāstīt puisis negrasījās. Vien mazliet pasmaidīja, atceroties Misru. Lunam patika Misra.

[Elony]

"Divi no mums jau iesaistījās cīņā un sāka aplieicnāt sevi kā medniekus." Narus teica. "Ceļš ir sākts, bet lai to pabeigtu vēl daudz jāiet. Ceļš veda caur jūsu dzīvesvietu un te nu mēs esam. Bet drīz mums jāiet tālāk. Vai jūs palīdzību jebkādu sniegsiet? Ar padomu via ko citu?"
Viņš to nelūdza, tikai apvaicājās.
Jo Narus alka tagad arī pats sevi apliecināt, proti, nākošo reizi uz takas tupēs kāds cits, ja krūmos būs dzirdamas kādas skaņas.
Tas par tiem, kas vadīja rituālu bija interesanti un, ja ar tiem būs atkal jāsastopas, tad arī noderīgi, bet Narusam likās, ka tas attiecas uz ceļa galu, nevis pašreizējo posmu.

[Gelkakejs]

Atelpa ļāva sakopot spēkus un prātu, sasprindzinājumā paturot vienīgi uzmanību. Kā jau ierasts sargiem, galu galā arī uzmanību sāka nomākt domas. Cik ilgi viņi šeit paliks? Un domājot par laiku, prātā uzplaiksnīja līdz šim nepieminētā nakts. Šeit vai citur, bet nakts būs jāpavada mežā, tas nepriecēja.
Toties Rouēls izskatījās atguvies un gatavs ceļam. Ejot, domas varētu atpalikt - Labi, dodamies.

[Massacre]

"Dodamies." Faia apstiprināja ar bažām lūkojoties uz Rouēlu un neuzkrītoši esot tuvuma, ja nu viņš zaudē spēkus vai nepieciešama palīdzība. Viņa jutās atbildīga, šo sajūtu ar atteikšanos no viņas palīdzības nevarēja tik viegli izskaust.
"Tikai uz kurieni būtu labāk?" meitene ar lielu uzmanību uzlūkoja apkārtni un ieklausījās. Viņai gribētos vienkārsi izveidot plostu vai pārpeldēt pāri ezeram, bet, pirmkārt, nevarēja zināt vai to spēs Rouēls, otrkārt, Faiai nebija ne jausmas kādas būtnes mīt šai ezerā. Nebūtu gudri lik dzīvību uz kaut ko tikai mazliet izprotamu. Tāpēc viņa gaidīja kādu atbildi no abiem vīriešiem. Savu ceļu viņa bija izvēlējusies, tas nebija prātīgs, tāpēc viņiem bija jāpalīdz saskatīt cits.

[Pūķēns Sāra]

Lapsa, Narus, Rinamalo, Luna:
-Esmu Manrs, svētās zemes sargātājs. Esmu šamanis, bet līdz ciema vecākajiem man ir tālu, kur nu vēl līdz abiem varenajiem medniekiem, par kuriem jums stāstīju. Esmu šeit, lai sargātu šo zemi no tās apgānīšanas un nejaušajiem ceļiniekiem, kuri spēj uzmodināt senču garus, bet jums - jaunajiem medniekiem - ir atļauts šeit uzturēties, kaut gan jau gadiem ilgi šīs zemes nav šķērsojis neviens no jūsu vecākajiem rituāla brāļiem.- Valoda vijās raiti un pie pēdējiem vārdiem šķita, ka vīrs pat nedaudz pasmaida, zinoši pasmaida. -Ja prasi manu padomu, Narus, vai palīdzību, teikšu - palieciet nakti šeit. Drīz paliks tumšs, pat ļoti tumšs un pat ļoti drīz, drošāku nakts guļas vietu jums neatrast un laika ierobežojums jums nav, kaut ceļš vēl tāls un bīstams jāpievar.- Šķita, ka ēdiens ir atraisījis vecā vīra mēli un licis pazust daļai tā noslēpumainības, vai vienkārši bija vainīga šī vieta, kas radīja drošības izjūtu. Un palūkojoties laukā, patiesi ārā bija sācis kļūt tumšāks, kaut gan vēl ilgi vajadzēja vēl būtu gaismai, kurā vajadzētu cīnīties ar knišļiem. Ēnas bija sākušas stiepties un pat ļoti.


Vesavots, Faia:
Rouēls vienkārši pamāja uz pusi, kas iepriekš veiktajai takai atradās pa labi. Krasts puiša norādītajā virzienā bija vairāk aizaudzis nekā kreisais un izskatījās daudz grūtāk pieveicams, bet nesagaidījis biedru piekrišanu, Rouēls sāka doties uz priekšu, pareizāk pieklibot.
Ceļš vedās lēnāk nekā gadījumā, ja Rouēls būtu vesels, bet nevarētu teikt, ka puisis, kas bija krīta bāls un acīm redzami sevi piespieda kustēties, bet neļāva palīdzēt, kavētu. Viņi negāja gar pašu krastu, bet ceļš tāpat bija brikšņains, bija daudzi nolauzti koki, grāvji bez ūdens, it kā kāds milzīgs neradījums tos būtu izgulējis, pat viltīgās smiltis, kas ierauj sevī ikvienu, kas uz tām uzkāpj, pagadījās ceļā - tādēļ pamatā pats ceļš bija ilgs un nogurdinošs. Jau nerunājot par uzmanīšanos no plēsējiem, kuri gan īpaši nepagadījās ceļā, ja nu vienīgi pāris reizes vajadzēja sasting, lai kaut kur krietni tālāk pilnībā pazustu nezvērs.
Reizēm, kad viņi izgāja krastā, lai apietu apkārt kārtējam grāvim vai kam citam, viņi spēja pateikt, ka tomēr kustas uz priekšu, pat ja šķiet lēni, jo ūdens kritums vairs nebija tieši pretī, bet gan nedaudz tālāk un viegli ieslīpi. Tai pašā laikā ēnas sāka stiepties un vietās, kur starp zaļajam lapu klājuma, spēja izspraukties saules stari, nespraucām vairs nekas. Tumšs sāka kļūt ātrāk nekā viņi bija ieraduši.
Faia, ejot tuvu Rouēlam, jo īpaši spēja sajust to, kādu piepūli viņš pieliek, lai ietu. Kaut šķita, ka ķermenis ir pieņēmis visas sekas, melnmate spēja pateikt, ka process vienkārši ir palēninājies, dodot iespēju Rouēlam kustēties un apvaldīt iepriekšējos simptomus. To izdarīja pats Rouēls vai tas bija dabiski - Faia nespēja pateikt, tā kā pati par to tikai bija lasījusi tēva, ciema vecākā tīstokļos.
Kādā brīdī Rouēls apstājās, viņš ne norādīja, ne teica, lai abi pārējie ceļa biedri apstājas. Izskatījās, ka viņš pieķeras pie tuvākā koka, lai nenokristu, kad pret to atspiež muguru. Baltmatis turēja savas dzintarainās acis ciet, tā elpa atkal bija kļuvusi strauja un sekla, kamēr uz sejas viņš bija uzlicis vienu no rokām. Kādu brīdi viņš tā stāvēja, kad noslīdēja gar gludā koka stumbru uz leju, saķēris ar otru roku vēderu, it kā viņu plosītu sāpes, bet izdvesis viņš neko nebija.
-Tur,- noņēmis roku no sejas, baltmatis norādīja uz ezeru, kura krastā viņi bija izgājuši. Acis viņš joprojām nebija atvēris, bet norādīja precīzi uz iepriekš neieraudzītu sēkli, kas vijās no krasta, kā likās pāri ezeram līdz pretējai ezera malai, ūdenim esot aptuvenā potīšu augstumā, bet sēklim šauram kā taciņai. -Ejiet...-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.11.2008 23:37

[Hworang666]

Rino palūkojās uz biedriem. Ja nevienam nebūs pretenziju, naktsmājas izmantot varētu pavisam mierīgi. Tiesa, savu šķēpu atstāt viņš pavisam noteikti nevēlējās, tādēļ, visticamāk gulēs ar to pie sāniem, neskatoties pat uz to, ka tas kā ierocis, iespējams, savu mūžu ir nokalpojis. Ja neviens no biedriem neiebilst, iesaku pieņemt namatēva piedāvājumu... Viņš lūkojās uz Lapsu, it kā ļaudams noprast, ka viņa atbilde būs tīri līdzīga puiša atbildei.

[Īvs]

Lapsa uzmanīgi klausījās Manra teiktajā, līdz ievaicājās:
''Vai tas nozīmē, ka arī mums ir lemts uzmodināt svētos senču garus? Ar ko gan mēs atšķiramies no pārējiem jaunajiem cilvēkiem, kas par medniekiem kļūst — kāpēc mēs esam tiesīgi pieņemt jūsu labvēlību? Un kā mums par to pateikties?''
No mutes, Lapsam neraksturīgi, šāvās ārā viss. Tā arī bija atbilde Rino skatienam. Un tomēr tas nebija ne tuvu viss, kas bija vaicājams. Viņš bija pateicīgs Manram, un, lai arī parasti tā neiededzies par jaunumiem, viņam tomēr bija jāsargājas no visa un visiem šai likteņdotajā un dzīves izšķirošajā uzdevumā.

[Roviela]

- Mūsu vecākajiem brāļiem būs bijis nolemts cits ceļš. Tāds, kādu viņiem izvēlējās viņu vadītāji, - Luna godbijīgi runāja. - Mums bija lemts šis. Mēs nenogājām no takas, kuru mums norādīja abi varenie mednieki no Pirmā Ciema, un tāpēc esam nonākuši šajā svētaja vietā.
- Es palikšu šeit pa nakti, ja tā iesaki tu, godājamais Manr.
Par senču garu uzmodināšanu viņš neko neteica. Puisis bija tāls no visām šamaņu lietām un nekautrējās to atzīt. Viņš bija mednieks, un viņam bija jākļūst vēl labākam medniekam. Tādam, uz kuru viņa cilts var droši paļauties. Ja tādēļ jāatkārto senču ceļš no Pirmā Ciema līdz savējam, tad viņš to ies. Un klausīs tos, kas gudrāki un norāda, kas labāk darāms.
Luna iedomājās meiteni-sievieti, kuras grozu viņš bija nesis. Par ko viņa skumst? Puisim gribējās kaut uz brīdi aizgaiņāt viņas skumjas, ja vien viņš zinātu - kā, un, ko slēpt, no tādas saimnieces savā mājā neatteiktos neviens, kas ir pie pilnas saprašanas. Luna kļuva gandrīz greizsirdīgs uz to, viņam nezināmo vīrieti, kurš, ja tāda nav, tad reiz būs.

[Elony]

"Tad mēs paliekam." Narus pamāja ar galvu. "Un pateicos par šo iespēju. Tad nu vēl jautājums - mēs esam mednieki, bet vēl neesam guvuši medījumu, kas vēderus pildītu. Šī ir svēta zeme un tāpēc jājautā, vai ir atļauts un arī jēga līdz tumsas iestāšanās brīdīm apkārtnē meklēt kādu medījumu."

[Massacre]

Ceļš, kuru viņi gāja, kuru bija izvēlējies Rouēls, pagāja nemanot, jo Faia vēroja un uztraucās par šamani un to, kas notiek apkārt nevis zem kājām. Iešana meitenei bija tik dabiska, ka par to pat nebija jādomā. Viņai nepatika, ka Rouēls atteicās no palīdzības, bet tas nozīmēja arī to, ka viņa no viņa neatkāpās ne soli.
Kad Rouēlam pēkšņi palika sliktāk, Faia apstājās un nolūkojās šamanī kā no tālas distances. Viņa redzēja, ka sēkli ir radījis šamanis pats, lai viņi tiktu tālāk, bet viņa negrasījās pamest viņu un nepalīdzēt.
Meitene nosēdās uz ceļiem Rouēla priekšā un ar pirktu galiem pacēla viņa zodu tā, lai viņš ieskatītos viņai acīs:
"Es Tev gribu palīdzēt Rouēl, lūdzu, atļauj man to." melnās acis nopietni un ar rūpēm skatījās šamaņa dzintarkrāsas acīs un tajās bija arī apņēmība. Dievi bija liecinieki, bet Faia būtu gatava Rouēlu pārmest pār plecu un iet tālāk, lai arī cik smagi tas nebūtu, ja viņs atteiksies no šamaņa palīdzības šamanim. Šāda atmiņa, jo to viņa reiz bija ļoti prasmīgi izdarījusi, liecieniekiem no malas vienmēr izraisīja smaidu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 13.11.2008 12:16

[Gelkakejs]

Šī bija tikai pirmā rituāla diena, tomēr, nepārtrauktā virzība uz priekšu, kā arī ceļā piedzīvotais vērta Vesavota dienu garu jo garu un vēl garāku vērta pašu ceļu. Lai arī ēnas sāka pārņemt absolūtu varu mežā, vēstot, ka briesmas sāks uzglūnēt biežāk un nemanāmāk, Vesavots tomēr neapzināti juta it kā atvieglojumu. Nakts vienmēr bija nozīmējusi mieru - diena naktī beidzās, lai cik smaga un grūta tā bijusi. Viņš zināja, ka tagad tā nebūs, laikam gan nespēja īsti to aptvert. Grūtās domās viņš centās sevi mierināt, meklējot derīgus vārdus no ciema vecajo bezgalīgajām sarunām. Kaut ko par nezināmā neiedomājamību un samierināšanos ar to. Atmiņās ieriņķoja pamācība: Cilvēks nespēj apzināt nāvi - viņš to redzējis nav. Un ja spētu - viņš negribētu. Tas arī nelīdzētu.
Teiciens prātā izraisīja pretēju efektu meklētajam, tas noteikti neuzlaboja omu. Tomēr, salīdzinot ar Rouēla pēkšņo apstāšanos un, iespējams, padošanos, tās likās šodienas nenozīmīgākās pārdomas. Bailes pārņēma Vesavotu, izdzirdot negaidīto -Ejiet... Tas skanēja pārāk noslēdzoši. Dzīvību noslēdzoši.
Faia piedāvāja palīdzēt, arī Vesavots bija gatavs to darīt. - Mans piedāvājums vienmēr paliek spēkā, Tu taču šeit nevari palikt viens pats, ievainots, naktī. Man vēl pietiks spēka mums abiem.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 13.11.2008 18:53

[Pūķēns Sāra]

Narus, Lapsa, Rinamalo, Luna:
-Par to, kas lemts jums, jums pašiem jādomā un jāspriež – tie ir jūsu likteņi, bet par pārējo ļoti labi atbildēji tavs biedrs. Ceļu norādīja jūsu vadītāji, svētie mednieki, un nemaldījušies no tā, jūs nonācāt šeit. Es esmu tikai parasts sargs, kurš nav tiesīgs stāties jūsu priekšā un kurš to nevēlas. – viņš ieturēja nelielu pauzi, ieēzdams gaļu, -Jūs visi man esiet kā dēli, visi, kas šeit ir nākuši un spējuši atrasties. Es vēlu jums to labāko un mana viesmīlība ir pats mazākais, ko spēju jums dot, tādēļ būšu tikai pateicīgs, ka pieņemsiet to.- Skatiens pievērsās Narusam, -Nesatraucies, medīt nevajag un neietiktu. Ārā paliek tumšs un drīzāk zaudēsi savu dzīvību, tā kā paliec un atpūties.-


Faia, Vesavots:
Rouēls atvēra acis, brīdī, kad jaunā sieviete aizskāra viņa seju. Viņš lūkojās pretī ar tādu pašu nopietnību kā Faia, kura spēja sajust ledus auksto puiša ādu.
-Kurš teica, ka taisos šeit palikt?- Vesavota balss bija likusi baltmatim novērts skatienu no Faias, lai palūkotos uz otru jauno mednieku. Vēl brīdi pirms Vesavots iejaucās, šķita, ka viņš tomēr piekritīs meitenes piedāvājumam, bet tagad viņš bija atguvis savu kareivīgu –nogurušu un nomocītu, bet tomēr.
-Vienkārši es vēlējos pārliecināties, lai šajā krasta pusē mums neseko nekādi nezvēri,- Rouēls paskaidroja savus vārdus, jau stutējoties kājās. Pat šķita, ka uz viņa lūpām parādās uzjautrinājums.
-Bet tagad gan ejiet. Drīz paliks tumšs, bet mums jātiek vismaz līdz otram krastam.- baltmatis pamudināja abus biedrus, ar roku viegli aizskarot Faias muguru un pabīdot to uz priekšu kā par zīmi, lai sieviete iet pirmā.
Sēklis bija šaurs un, kaut ūdens līmenis uz tā svārstījās no potītēm līdz ceļiem, nedaudz atejot no krasta ezera dibenu abās pusēs sēklim nevarēja saskatīt. Ūdens pat par sevi bija nedaudz savāds – vietām tas bija dzidrāks un skaidrāks par pašu tīrāko ūdeni, bet vietām bija pat grūti saskatīt savas pēdas, ūdenim esot tumšam un necaurredzamam, vietām ūdens bija siltāks par siltu, bet vietām ledus auksts.
Rouēls gāja kā pēdējais, reizēm viegli pieturēdamies pie Vesavota, kuram gāja aiz muguras. Brīdī, kad viņi nonāca otrā krastā, kas neatšķīrās ar neko no pretējā krasta, baltmatis izskatījās vēl uz ceturtdaļu sliktāk nekā iepriekš, ja tas vispār bija iespējams.
-Kas jūs būtu?- no krūmiem bija parādījusies jauna meitene, kura varētu būt tik apt veca kā mednieku trijotne. Meitenes acis bija dzidrākas par dzidrāko ūdeni, sejiņa meitenīga, bet kaut kas stājā un skatienā bija no pieredzējušas sievietes. Labi veidoto ķermeni, kurš noteikti spētu radīt daudz un spēcīgus pēcnācējus, klāja strēmele ap krūtīm un daudz lielāka ķermeņa lejasdaļu. Būtībā gan meitenes izsaktu varēja vairāk noprats nekā sasaktīt, jo kamēr viņi gāja pāri ezeram bija iestājusies vēla krēsla vai agra nakts, lēnām pie debesīm sāka aprādīties zvaigznes.

[Massacre]

Vienmēr bija bijis svarīgi īpašos mirļos, lai neviens neiejaucas. Faia neturēja ļaunu prātu uz Vestavot - galu galā ko gan var saprast no šamaņu lietām, ja neesi ar tām tuvu saistīts, taču viņai bija sāpīgi redzēt kā Rouēls ir gatavs iznēsāt sevi līdz pēdējam. Viņa pieslējās kājās līdz ar viņu un pat gribēja kaut ko piebilst, piemēram, par to, ka šādi uzvesties ir muļķīgi, taču šķiet Rouēls domāja savādāk.
Neliels grūdiens pa muguru un viņa padevās. Tad kad būs nepieciešama palīdzība un viņs būs to gatavs pieņemt - lai notiek. Ja ne tagad, tad varbūt kādreiz. Viņa uzmanīgi gāja pa sēkli palūkodamās arī uz atpakaļu un pieskatīja nogurušo puisi, taču neko neteica un neaizrādīja.

Izdzirdot balsi Faias reakcija bija zibenīga - šķēps tika novietots tā, lai vajadzības gadījumā aizsargātos vai uzbruktu un viņa arī pārbaudīja citus krūmus, lai redzētu vai briesmas nāk tikai no meitenes vai arī no apkārtnes. Viena roka nemanami bija gatav sniegties līdz duncim pie jostas labajā pusē vai metamajiem nažiem otrā.
"Mēs esam mednieki." viņa to pateica vienkārši, pašsaprotamā tonī, taču noteikti un ar brīdinājumu balsī. Faiai nepatika, kad kāds pēkšņi uzradās, taču viņa atšķirībā no citiem nebēga no tā kas nepatika vai no tā par ko bija bail. Viņa cīnījās ar saviem trūkumiem gan fiziski gan garīgi. "Kas esi Tu?"

[Gelkakejs]

Vienā mirklī drūmums, līdz kuram izrādās bija novedušas paša Vesavota pārdomas, pazuda, kad Rouēls cēlās kājās.
Ejot pa sēkli, Vesavots nejutās omulīgi - brīžos, kad ūdens kļuva necaurspīdīgs, likās, ka tajā kas peld, ispējams, tā ir kāda ūdensnezvēra ēna. Ūdens siltuma maiņas pārsteidza vēl vairāk. Tomēr, nekas negaidīts nenotika, līdz pat krastam, kur parādījās meitene.
Atvieglojums pārņēma puisi, kurš necerēja sastapt citus cilvēkus dienām ilgi. Viņš pat aizmirsa, ka arī cilvēki mēdz būt bīstami. Faia atbildēja ceļā sastaptajai, kas lika Vesavotam aizdomāties - vai tiešām viņš tagad ir mednieks? Viņš noteikti vairs nebija ciema bērns - šeit nebija tā ciema. Bet vairāk par to viņu gan interesēja, ko atbildēs tumšais meitenes tēls.

[Pūķēns Sāra]

Vesavots, Faia:
Meitene uz mirkli saminstinājās, ieraugot to kā viņu sagaida un galvenais, ka ne abi puiši, bet gan viņas māsa.
-Esmu šīs zemes sargātāja, vai pareizāk, tās mācekle...- Balss meitenei bija maiga un ausīm tīkama, atgādinot maigu dziedāšanu. Viņas dzidrās acis nesteidzīgi, bet ne pārlieku cieši, neradot neērtu sajūtu, pārslīdēja pāri Faiai, tad tās nonāca pie Vesavota... ja šī pustumsa nemeloja, tad meitene vēlreiz saminstinājās un, bikli pasmaidot, nolaida skatienu, netiekot līdz Rouēlam.
Iestājās klusums, meitene neko neteica, kad Rouēls aiz abu biedru mugurām skaļi iekāsējās. Ja viņi strauji reaģēja, tad spēja saskatīt kā baltmatis ieklepojās, to ilgi turēto klepu, un tai pašā brīdī bezspēkā krīt zemē. Kājas vairs nespēja turēt jaunekli, bet pirms paspēja reaģēt kāds no abiem biedriem, Rouēls tika stingri satverts kritienā.
Meitene, kas iepriekš bija stāvējusi gabaliņu iepretim, tagad atradās cieši blakus baltmatim. Viena puiša roka bija jau aplikta ap meitenes pleciem, atbalstoties pret viņu, kamēr meitene vienu roku bija aplikusi ap puiša vidukli.
-Mums ir jādodas uz to pusi,- viņa norādīja uz krūmiem, no kuriem bija parādījusies, -Viņam vajag steidzamu aprūpi. Vesavot - lūdzu, palīdzi man...- no meitenes nesenā bikluma nebija ne miņas. Viņas balsi varēja salīdzināt ar to kāda iepriekš bija Faiai. Nekādus iebildumus viņa nepieņēma, kamēr viņa gaidīja, kad Vesavots pieturēs Rouēlu no otras puses.