Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Beppo]

TAS? Kas ir TAS? Ko gan viņa ar TO varēja domāt? Zādzību?
Jā. Kā allaž Ingrīda nekādos garos paskaidrojumos neizplūda.

[Seratna]

Es zināju! meitene burtiski atplauka gluži kā maija puķīte. Es jau tam sardzes džekiņam teicu, ka man ir čujs uz tādām lietām. Filosofu akmens? Īpaši retu buramvārdu krājums? Kabeļtelevīzija? Kas īsti tika nosperts?

Shine like you mean it.

[Beppo]

— Kabeļtelevīzija, — ar dzelžainu sejas izteiksmi Ingrīda atbildēja un iegriezās ceļā, kas veda uz mājas vārtiem.

[Seratna]

Man patīk, kad tu joko, tu esi forša! Kašmira attrauca, īsi iesmiedamās un nepārprotami sarauca pierīti, kad abas piebrauca pie vārtiem Es taču tevi nenokaitināju vai ne? Biktstēvs apgalvoja, ka esmu ļoti kaitinoša un daudz melšu niekus. Vēl viņš teica, ka man ir laba sirds un skaisti mati. Mēs taču būsim draudzenes, vai ne, Ingrīd! Bija tāda pasaule, tāda īpaša pasaule, kurā visas pasakas beidzās laimīgi.

[Beppo]

— Nē, kur nu, — Ingrīda atteica, — tu tikai vāries par deviņiem mēmiem, tas arī viss. — Draudzenes? Tas jau atgādināja smilšu kasti. Čau, es ar tevi draudzēšos. Es ar tevi nedraudzēšos. Smieklīgi.

Ingrīda piebrauca pie vārtiem, tie kā uz burvja mājienu atvērās un mašīna gandrīz nedzirdami ieripoja iekšā. Līdz mājai bija pavisam netālu.

[Seratna]

Lieliski! meitene attrauca, vērodama pa logu pavērušos ainavu. Diezgan depresīva vietiņa, vieni vienīgi koki un krūmi. Skat, mednieks ar ir klāt.. meitene noteica, nolūkodamās dīvainajā skatā — Aleksandru un viņa uz grauda turamo. Svaigais gaiss kairināja nāsis, meitene nošķaudījās un mulsi pasmaidīja.

Pārlaidusi skatienu namam, it kā ielāgojot tā kontūras un ielikusi atpakaļ somā grāmatu, Kašmira cieši aiztaisīja somas aizdari. Acis klusi pārslīdēja apģērbam, pārliecinoties, ka baltā kleitiņa un šņorzābaki ir tikpat nevainojami kā iepriekš.

Es nevaru sagaidīt tikšanos ar savu istabas biedreni, man taču būs istabas biedrene vai ne? Man nebūs jādzīvo vienai! Man ir bail no tumsas. Kāda viņa ir? Mēs varēsim dzīvot tai tornītī? Man patīk tornīši. Es izlaidīšu matus un būšu Rapunzele. Ā, mati man jau ir izlaisti.

[Elony]

(OOC: Alekss tur ieroci gar sāniem)

Alekss jau gatavojās vest svešo iekšā, kad dzirdēja mašīnu tuvojamies. Likās, ka tā ir Ingrīda. Viņš tāpēc sagaidīja, kad viņa pietuvojas un pārliecinājies, ka tā patiešām ir Ingrīda, turpināja vest svešo iekšā namā, jo ārā nebūs nekādas runāšanas.
Viņš ieveda Kristianu namā un sardzes telpā, jo reizē vajadzēja nopratināt šo tipiņu un uzmanīt apkārtni.
"Ingrīda ir atbraukusi." Alekss noteica meitenēm. Patiesībā viņš nebija zinājis, ka tā aizbrauca...

"Iepazīstieties ar Kristianu, kam uzradās savāda interese par šo namu." Viņš ielika pistoli atkal makstī padusē.
"Tad runā, kāpēc esi šeit." Viņš uzrunāja svešinieku.

[Beppo]

Ieraudzījusi Aleksandru un viņa pavadāmo, Ingrīda apstājās, nolaida logu sasveicinājās ar abiem, neko gan īpaši netaujājot, un tūlīt arī nolika mašīnu garāžā.
— Kašmira, vai tu esi izsalkusi? Es tev ātri varētu parādīt tavu guļamistabu un virtuvi, un tad ļaut tev mierīgi izkravāties.
Ingrīda gan labprāt būtu pasūtījusi skuķi, un lai tā pati atrod sev guļamistabu un virtuvi, bet balss kā vienmēr skanēja nosvērti un laipni.

[Seratna]

Žurnāls un bukleti palika guļam uz mašīnas priekšējā paneļa. Meitene paņēma labajā rokā savu rokas bagāžu, kamēr kreisā rotaļājās ar sudraba krustu, vīdama ķēdīti starp pirkstiem un viļājot silto priekšmetu šurpu turpu plaukstā līdz tas izslīdēja no rokas un iekārās atkal ķēdītē, nokarājoties no Kašmiras rokas kā iepriekš.

Paldies, man kaut kā vairs īsti negribas ēst, varbūt vēlāk. Guļamistabai un dāmu istabai es šobrīd dotu priekšroku. Jūs esat ļoti laipna. Šobrīd Kašmira stipri atgādināja pašu Ingrīdu — vēsa, lietišķa un apātiski nopietna, īsts pieklājības paraugs, pie tam no "tu" uzrunas meitene, iespējams neapzināti, bija pārgājusi uz "Jūs".

Varbūt vienīgi īsu ieskatu, kas kur atrodas, lai neapmaldos. Eņģelis vārdā Kašmira.

[Beppo]

— Kur kas atrodas, parādīšu vēlāk, — Ingrīda teica, steidzīgi soļodama cauri pagrabam, — kurā stāvā tu labāk gribi gulēt, pirmajā vai otrajā? Par tornīti vari aizmirst.

[Seratna]

Otrajā, meitenes skatiens neuzkrītoši pārslīdēja pāri gaitenī izvietotajām durvīm, tomēr viņa paklausīgi sekoja Ingrīdai.

[Beppo]

Ingrīda garāmejot norādīja uz virtuves durvīm, tad uzveda Kašmiru otrajā stāvā, ierādīja vienu no brīvajām guļamistabām un parādīja, kur atrodas vannas istaba.
— Vēlāk es tev izrādīšu arī visu māju, bet tagad atvaino, es tiešām gribu aprunāties ar citiem viesiem. Domāju, pagaidām pašu nepieciešamāko tu zini, —

Pat nesagaidot, vai Kašmirai nav vēl kas sakāms, Ingrīda nokāpa lejā un pievienojās sardzes telpā esošajiem.
— Labvakar! Skatos, kamēr es biju prom, ieradies iepriekš nepieteicies ciemiņš!

[Seratna]

Kašmiras lūpās uzvirmoja viegls smaids, kad Ingrīda gluži kā paša nelabā vajāta pameta viņai ierādīto telpu. Visu labu, Ingrīd, ceru, ka šovakar vēl tiksimies!

Meitene rūpīgi aizvēra guļamistabas durvis, tīksmi izstaipījās un atvēra logu. Soma netika izkravāta. Meitene neizņēma pat zobubirstīti vai dvieli. Starp citu, viņai somā tāda dvieļa nemaz nebija. Kašmira sev līdzi nevazāja krāmus, ko varēja dabūt uz vietas.

Novilkusi zābakus, Kašmira lēnām vienu pēc otra izvingrināja kāju pirkstus, sākot no īkšķa un beidzot ar mazo pirkstiņu katrai kājai, zābakos tie bija nedaudz notirpuši. Arī baltā kleitiņa sekoja zābaku pēdās — tā tika novilkta. Pirksti veikli sameklēja somā brīvu zila zīda blūzi ar zelta joslu ielaidumiem, kas apsedza vienu meitenes roku no pleca līdz pat pašiem rokas pirkstugaliem. Otrs plecs palika kails, gluži tāpat kā roka, ap kuru vijās ierastā sudraba ķēdīte un masīvais krusts. Blūze bija sasienama vienā ķermeņa pusē, zem rokas.

Izņēmusi no rokas mīkstas dabiska materiāla silti zilas ādas imitācijas bikses, meitene tās nesteidzoties apvilka un aizvilka jostas sprādzi, kas bija tīra sudraba. Ja kāds apgalvotu, ka sudrabs nu nekādīgi nepiestāv zeltā rotātajai spilgtajai blūzei, tad palūkojoties uz Kašmiru, tas varētu konstatēt tikai vienu lietu — cik apbrīnojami aplams ir tā uzskats. Vijīgās matu cirtas tika saņemtas nevīžīgā mezglā, tomēr, lai cik dīvaini tas neliktos, matu sakārtojums nezaudētu savu formu arī pēc desmit kilometru garas šķēršļu joslas pārvarēšanas.

Apģērbusies meitene iekārtojās gultā, palika elkoņos saliektas rokas zem galvas un atvērtām acīm vērās griestos. No atvērtā loga plūda svaigs un salti svaigs gaiss.

[Grēkmeistars]

Kristians ceļā uz sardzes telpu pasveicināja meitenes. Ak, viņš atminējās pēdējās meitenes, kuras bija redzējis. Tad viņš vēl dzīvoja pavisam citu dzīvi. Bet ilgi viņš par to neprātoja.
- Izskatās, ka mani gaida nopratināšana. Atzīšu, ka nebiju dzirdējis par iepriekšpieteikšanos, lai šeit ierastos. - Kristians novilka kapuci un apskatīja sardzes telpu.
- Lieta ir tāda, ka manā ceļā gadījās dažas personas, kas deva manam ziņkārīgajam garam iemeslu šeit ierasties. Iespējams, ka šejieniešiem ir kādi interesanti mērķi, sakarā ar to, kas tur ārā patlaban notiek. - Viņš mazliet teatrāli nošūpoja galvu. - Vai varbūt noderīga informācija, kas pat varētu izpausties abpusēji. Un jā, svarīgākais laikam ir tas, ka man arī pagaidām nav kur īsti doties, lai izvairītos no dažādām nepatīkamām situācijām, toties šī vieta šķiet visai droša. Kristians piegāja pavisam tuvu klāt Aleksam un viņa balss pārgāja čukstā. - Īsāk sakot, neilga sadarbība, kas palīdzēs saprast, kas īsti notiek un uz kuru pusi tas viss vēršas. - viņš kļuva nopietns, bet tad pasmaidīja, atsegdams ilkņus.
- Ciemiņi te nav reta parādība, cik sapratu. - Kristians vērsās pie Ingrīdas. - Kam īsti šī māja kalpo?

[Seratna]

Meitene piecēlās no gultas tikpat bezemocionāli kā bija tajā apgūlusies. Rūpīgi atsējusi blūzi, viņa to novilka un ielocīja atpakaļ somā. Brīdi padomājusi un pavērojusi ainavu aiz loga, viņa no somas izvilka melnu īspiedurkņu krekliņu, kas izskatījās tieši tikpat nevainojams kā viss pārējais viņas apģērbs. Ceļu ārpus somas atrada arī melna bezvīļu veļa un melni īsi šorti. Novilkusi zilās ādas imitācijas bikses, viņa veikli apģērba iepriekš izņemtos apģērba gabalus un naktsgaldiņa atvilktnē ne-samedījusi kādu zīmuļa galu un papīru, ko še tālredzīgi ne-bija atstājusi vai nu mājas saimniece vai kāds no iepriekšējiem ciemiņiem (tādas lietas naktsskapīšos šķiet bija visai ierasta un loģiska lieta), Kašmira izvilka no somas indīgi sarkanu flomāsteru un kādu čeku, kas Narvesenā izsniegts vēstīja par "Popcorn" un 3 apelsīnu iegādi.

Uz čeka otras puses parādījās uzraksts: Izgāju pastaigāties, won't be back so soon. Don't worry, mum. Pēdējie vārdi bija tā saspiesti, ka izlasāmi bija tikai krietni piedomājot pie vārdu nozīmes. Čeks tika glīti novietots uz naktsgaldiņa redzamā vietā. Soma nobēdzināta gluži tāpat kā sudraba krusts, bet pirms tam no tās izņemts viss, Kašmirasprāt, viņai nepieciešamais turpmākajam vakaram.

Mati, sapīti garā un valdzinošā bizē, rātni gulēja tai pār plecu.

Pavērusies uz savām basajām glītajām un visādi citādi ekselentajām pēdām, meitene veikli uzkāpa uz palodzes un izleca pa logu.

Atsperīgi un saglabājot līdzsvaru piezemējusies uz cietās zemes, kas pletās zem viņas loga, meitene piecēlās kājās un notrauca melnzemi, kas tai bija pieķērusies pie kreisās rokas mazā pirkstiņa. Priekšā bija eja uz dārzu, tomēr tā Kašmiru nevilināja.

Meitene ieelpoja svaigo gaisu un devās gar māju pa kreisi uz to celiņu, kas ved uz ezeru, vai vismaz tā pa mašīnas logu bija izskatījies, ka ved. Krēslā viss tāpat izskatījās maldinošāk.

Graciozi laipodama pa baļķu plankām gluži kā aizrautīgā bērnu rotaļā, meitene bija nonākusi līdz aptuveni tai vietai, kur viņasprāt, viņai bija jānogriežas. Asā vakara mitrā zāle pinās kājās, basās pēdas saskārušās ar zāles mitrumu, aplipa zemes gružiem.

Pakalns, kur viņa nonāca, bija apaudzis to pašu zāli, netālu stāvēja pāris pusbaļķēnu soliņu un cītīgāk ieskatoties varēja saskatīt ugunskura vietu. Nekā īpaša.

Kašmira pagājās uz to uzkalna pusi, kur soliņu nebija.

[Mattiass]

Sardzes telpa
¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯
Monitorā, kas rādīja pievārti, varēja redzēt, kā tas pats tumšais radījums, kas agrāk, ziņkārīgi pienāk pie pašiem vārtiem un it kā tos tuvumā nopēta. Mazliet tur pamīņājies, viņš dodas projām.


Pakalns
¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯
Pakalns bija salīdzinoši regulāras formas. Uz tā nogāzēm auga krūmi un arī daži koki, tomēr tā virsotne bija atsegta. Ugunskura vieta bija norobežota ar nelieliem akmeņiem un kādreiz tur apkārt bija arī neliels grāvītis, tomēr tagad tās bija drīzāk atmiņas par to — lietus un vējš darīja savu.

Pamazām sacēlās vējš. Lejā, pakalna piekājē to vēl nevarēja sajust, jo aizvējā bija silti, toties virsotnē pamazām sāka kļūt auksti. Vējš pakāpeniski pieņēmās spēkā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 08.11.2008 04:04

[Seratna]

Kašmira brīdi pētījusi zāli, kokus un zemi zem kājām, uz viena no koka soliņiem ar to sarkanu marķieri ievilka lielo Y burtu.

Meitene vēl pamīņājās šur un tur, it kā iezīmēdama konkrētas vietas. Tad pagriezās atpakaļ un devās uz māju. Līdz pilnmēnesim bija vēl nedēļa laika.

Pienākusi pie mājas, meitene vērtējoši to aplūkoja. Nebija īsti redzams vai iepriekšējā viņu ieeja — garāža ir vaļā, tāpēc Kašmira apgāja nelielo mājas stūri, kas slēpa galveno ieeju un atvērusi durvis, iegāja iekšā. Durvis viņa aizgrieza ar to atslēgu, kas nu vienīgā bija tur viņai pieejama īpaši nepiepūloties ar meklēšanu, lai galīgi vaļā nestāv kā līdz šim.

Sānu gaitenī, kas iepriekš netika tai rādīts, meitene aši vien atrada durvis, kas veda uz dušas telpu. Noskalojusi kājas, viņa pētīja tālāk durvis, līdz nonāca pie pavisam lieliskas virtuves.

Ledusskapī tika izrakti pāris apelsīni, āboli, gabaliņš gaļas un kaut kādi salāti, tie gan tūlīt tika iebāzti atpakaļ, jo Kašmirā uzticību neviesa. Piestūmusi krēslu pie loga, viņa apsēdās iesāka mizot apelsīnus, pirms tam neaizmirsdama ieslēgt tējkannu. Tā omulīgi sīca, radot patīkamu noskaņu vientuļajā virtuvē.

Atspiedusi pēdas pret palodzi un zodu pret ceļgaliem, viņa īpatnēji iekārotojusies lēnām tiesāja nost savas vakariņas. Tējkanna uzvārījās, bet Kašmirai šķiet tā vairs nerūpēja.

[Beppo]

— Tiešām? Nebiji neko dzirdējis par pieklauvēšanu pie durvīm, pirms sperās iekšā otra guļamistabā? — ironiski apvaicājās Ingrīda. Šis puisis viņai nepavisam nepatika, likās, ka viņš par šo māju zina vairāk nekā tās likumīgai saimniece, un Ingrīda ciest nevarēja situācijas, kurās viņa nebija izdomājusi par trim gājieniem uz priekšu vairāk nekā citi.
— Šī ir pavisam parasta privātmāja, kurā es dzīvoju, un dzīvošanai tā arī domāta. Un mani ciemiņi ir mana darīšana. Kādēļ tu esi šeit ieradies?

[Elony]

"Atvaino Kristian, bet tu runā pārāk nenoteikti. Un likšu tev ko saprast. Lai arī es tagad esmu atvaļinājumā, tik un tā darbojos valts likumsardzes struktūrās. Attiecīgi man ir tiesības tevi arestēt par ielaušanos privātīpašumā un ietupināt. Vai arī nodot tevī Pilsētas Sardzes rokās, ja tu zini, kas tā tāda ir." Alekss teica.
"Un es tā arī darīšu, ja tu nesāksi runāt godīgi un atklāti. Šajā namā pirms neilga laika notika ielaušanās un, ja tu sakarīgi neizskaidrosi savu rīcību un kas tu esi, tad secināšu, ka tu piederi pie tiem, kas šeit ielauzās un man nebūs citas iespējas, kā darīt to, par ko iepriekš runāju."
Viņš likās noreizējies par to figūru kamerā.
Turklāt bija vēl jānoskaidro, kur Ingrīda un ar ko braukāja apkārt.

[Grēkmeistars]

- Kuš, kuš, - Kristians, nepārtraukdams smaidīt, noteica. - Es pavisam labi saprotu, ka ierados neīstā laikā un varbūt mazliet neīstā veidā, bet kā lai citādi dara, ja pie vārtiem grozās kāds aizdomīgs tips, kuram blakus es iedomājos labāk nenolaisties, kā arī ceļā līdz klauvēšanai pie durvīm, man nācās sastapties ar apbruņotu elfu, - viņš nopūtās.
- Bet par Pilsētas Sardzi runājot, esmu tur jau bijis un, šķiet, ka viņiem vairs negribēsies, lai es atgriežos. Tas būtu lieki, hehe. - viņš asi noteica un nosmīnēja, tad pievērsās monitoram. Negribēdams vairs runāt par Pilsētas Sardzi un tiem nejūtīgajiem, praktiskajiem elfiem, Kristians brītiņu pavēroja svešinieku pie vārtiem, līdz tas nozuda.
- Dīvains tipiņš, jāsaka. Kad vēlējos ar šo uzsākt valodas, viņš iebēga krūmos un sāka rūkt. Nospriedu, ka varbūt tas ir 'īpaši gudrs' vilkacis. Es domāju, ka nav iemesla no viņa bīties vai satraukties. Kaut gan, ja par šo vietu interesējas savādi tipiņi, tad parasta privātmāja tā nevarētu būt.Kristians, pasoļojis pa telpu, izskatīdamies varen domīgs, atkal pievērsās Ingrīdai, kas izskatījās ne īsti sašutusi, ne mierīga. - Man ir nepieciešama vieta, kur kādu laiku patverties. Cik sapratu, šī māja pieder jums, tad jums es arī to lūgšu. Kristiana tonis kļuva mazliet pielaidīgāks.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 08.11.2008 17:32