Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[Zōzā zač zač]

JOhans iesmējās.
Pareizi, un viņš domāja, ka tā ir galvas sega, kas izcili aizsargā pret aukstumu. Eh..
Puisis nopūtās un paņēmis atpakaļ vodkas pudeli, no tās padzērās un ielika somā. Viņš bija noliecies un tad viņš sajuta, kā arī sadzirdēja, pamatīgu rīboņu.
Kas pie...
Viņš iesaucās cēloties, bet vīrietis strauji pieliecās dzirdot šāvienus.
Strauji izslējies sēdus viņš uzlūkoja Rinaldu.
Johans un es lecu ārā, nedrīkst palaist garām šo...
Vēl šāvienu trokšņi puisis nedaudz noraustījās.
..Tusiņu.
Johans iebāza roku kādā no somas kabatām un iemeta Rinaldam klēpī divas granātas.
Izmanto lietderīgi. es tikmēr, ar pārējiem aizkavēšu viņus..
JOhans noteica un atvēris durvis, pie reizes paķerot savu somu, izleca no kamaza un atsities pret cieto zemi puisis parripoja un apstājās, kādā peļķē. Izskatījās, ka viņš bija nosities, jo kādu laiku Johans nekustējās.

[Malduguns]

Civilie

Reičela

Ieliņa bija tukša un klusa, vien pa to kādu brīdi vēlāk skrēja kāds stalts jaunietis ar pagalam rudiem un izspūrušiem matiem. Norvēģiski lamādamies viņš skrēja, īpaši neskatīdamies apkārt. Un ppie viena arī notrieca Reičelu, uzveldamies viņai virsū.

Mareo, Rai

Sieviete pamāja ar galvu un ieveda abus gaterī. Izlīkumojusi starp vairākiem salauztiem ēvelsoliem, viņa atvēra durvis un kādu telpu, kura bija apmēram 18 kvadrātmetus liela. Tur bija iekārtotas pāris guļvietas, tomēr varēja redzēt, ka tās nav paredzētas nevienam no dvīņiem, jo tajās aizrautīgi rotaļājās sievietes bērni. Viņa pieveda abus pie spraišļu kāpnēm un norādīja uz lūku griestos.
-Iekārtoju jūs augšstāvā. Cerams, ka tas nesagādās problēmas,-viņa noteica.
Uzkāpjot augšā, pavērās skats uz noplukušiem bēniņiem. Ūdnes, kā par brīnumu, nekur netecēja, jumts bija saglabājies diezgan labs un arī ēvelsoli nekur apkārt nemētājās. Kāds labdaris bija piebāzis divus ķiseņnus ar diezgan mīkstām skaidām un nolicis kā matračus teju vai bēniņu centrā. Tie vispār nebija diez ko augsti un abiem dvīņiem vajadzēja pieliekties, tomēr vieta bija sausa un silta. Pažobelēs vīdēja dažādi krāmi, tomēr tos varēja nostumt vēl dziļāk, lai abiem brāļiem būtu pietiekoši daudz vietas.

GM1

Hanss kaut ko nopurpināja un beigu beigās no teiktā varēja izlupināt frāzi:-Pamatīgs uzgunsgrēks.
Pēc mirkļa viņš jau bija prom.

GM2

Dženeta nopriecājās par daļēji veiksmīgo šāvienu, tomēr drīz vien viņai nācās to nožēlot. Skabargas asi ietriecās viņai sejā, liekot izmest no rokām ieroci un piešaut to priekšā vietai, kura nule kā bija traumēta. Meitene pamatīgi nolamājās un centās atūties no tā, kas nupat kā bija noticis. Prātā bija pagaisis viss. Vienīgi asas sāpes dzelkstīja sejas jau agrāk cietušajā labajā pusē.

[Semijs]

Dumpinieki:

Divi no Mārtiņa raidītajām lodēm ietriecās tuvākajam pretiniekam abos plecos, viena kājā, bet pati pēdējā, tieši starp acīm, sadalot viņam galvu uz pusēm. Mārtiņa upurs šļakstīdams asinis visapkārt, nokrita uz ceļiem un sabruka zemē.
-Uzmanies!-
Iesaucās jaunietis un pagrūdis Mārtiņu tā, ka nogāza viņu, pats saņēma kaklā lodi un nogāzās zemē. Puisis ar milzīgām acīm, stingri turēja ciet kaklu ar abām rokām un spirinādamies cīnijās pēc gaisa.

Nātans pacietīgi sēdēdams aiz akmeņa, izbaudīja lidojošās lodes svilpienus un akmens krakšķēšanu. Krūmos aktivitāte sāka manāmi pastiprināties un no krūmiem izskrēja laukā trīs pretinieki, divi no viņiem, līdz zobiem bruņoti sāka šaut pa visiem, bet nepagāja ne mirklis, kad viņi pretī saņēma vairākas lodes ķermenī. Taču trešais bija paspējis aizdedzināt savu molotovu kokteili un meta to pa kamazu. Pudele izšķīda un uguns izplatījās, nedaudz apžilbinot Elisu. Viņam uz biksēm trāpija kāda liesma, kura negribēja dzist.
Izmantodams pārsteiguma mirkli, molotova metējs izvilcis mačeti, skrēja virsū psihi bļaudams un uzgriezis kādu jauniesaukto, viss asinīs klāt skrēja virsū Nātanam ar nāvīgu skatienu acīs.

Johans turpināja gulēt savā peļķē, neviens īsti neievēroja kā viņš izlēca no mašīnas un pretiniekiem vairāk uzmanību piesaistīja kamazs, kas jau bija paspējis aizlaisties.

Gabriels jau visu dienu ļoti ātri šiverēja apkārt pa savu virtuvi, bija jāsaigada jauniņie. Uz vecās nekam nederīgās plīts, vārījās divi katli un cepās divas pannas. Zem plīts, krāsni grauzdējās vesels lērums žurku un uz pannām cepās suņu gaļa, bet katlos vārījās vistas gaļa. Pēc kāda noteikta laika, pie pavāra ieskrēja kāds jaunietis un ar ironisku toni teica.
-Vari samazināt porciju, vairāki nebūs!-

GM1
Mocīdamies ar sāpēm un nežēlīgo sūrstēšanu, viņa ievēroja, ka nu tikko aizlīdušais dumpinieks atgriezās ar diezgan palielu pret-tanku raķešmetēju, kuram uz sāniem ar baltu krītiņu bija uzrakstīts ''Reičela''.
-Šauj pa to ozolu!-
Uzbļāva otrs dumpinieks un raķešnieks pamājis ar galvu, izšāva raķeti, kas ietriecoties ozolkokā, izveidoja diezgan lielu eksploziju. Pēc visa sprādziena bija redzami vēl kādi seši, septiņi silueti, kas atkāpās vēl šaujot pretī, bet līdz viņi bija tikuši līdz drošībai, divi jau bija beigti.

-Ha! Saņemiet žurkas nelaimīgās!-
Iesaucās raķešņieks, bet tikmēr otrs jau bija paspējis piesteigties pie Dženetas un pielicis savu netīro cimdu pie viņas otra vaiga, pagrieza Dženas seju pret viņu.
-Nu parādi, kas tad tev tur ir..-

GM2
-Ko?! Ugunsgrēks? Pagaidi Hanss! Velns! Džek, dabon rokās Albertu, Svenu un Jordu, lai viņi steidzās ārā!-
Marks uzsauca un skrēja pakaļ Hansam, saukdams viņam pakaļ, lai apstājās, bet norvēģis jau bija paspējis apgāzt kādu sievieti. Sagrābis Hansu aiz krāga, puisis viņu uzrāva kājās un ieskatīdamies dziļi acīs, teica.
-Pagaidi Svenu un pārējos, tad parādi viņiem kur deg! Skrien atpakaļ uz iecirkni, ātri!-
Atlaidis vaļā un nedaudz pagrūdis Hansu, Marks pasniedza roku Reičelai un ievaicājās.
-Viss kārtībā? Kādēļ jūs vienapati te tā klaiņojat apkārt?-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 03.11.2008 22:40

[Malduguns]

Civilie

Ringla

Blakus mājai, kurā meitene bija atradusi īslaicīgu patvērumu, sākās pamatīga kņada. Kāds ruds jauneklis steigā bija nogāzis kādu sievieti un tagad bija piesteidzies vēl kāds jauns vīrietis, kurš uz pirmo bija sācis kliegt. Izspruka arī kaut kas par ugunsgrēkiem.

GM1

Hanss pamatīgi nolamājās norvēģiski, bet to, par laimi, neviens nesaprata. Tad mazliet neveikli uzsmaidīja Reičelai.
-Es ārkārtīgi atvainojos, mis,-viņš sacīja un galanti noskūpstīja sievietes roku.

GM2

Dženeta novēroja kā uzbrucēji atkāpjas un ar brīvo roku paguva sažņaugt savu ieroci. Biedrs nāva pie viņas, tomēr viņai nevienu nevajadzēja. Viņa tiks galā pati. Vismaz pagaidām jau nu noteikti. Sāpes vēl aizvien bija lielas, bet nu jau bija kļuvu;sas paciešamākas un līdz ar to arī asaras, kuras bija izsprāgušas sāpju dēļ, varēja varonīgi noslaucīt. Džena jutās vārga, bet negribēja, lai gan viņu piņķerējas.
-Nevajag, es pati,-viņa sacīja, vēl aizvien turot plaukstu uz savainotās vietas un neļaujot to apskatīt.

[Seratna]

Run! Run for your life! Aiz loga bija kāds ķīviņš. Ringla pašķielēja laukā pa bezrūtoto atveri sienā, sauktu arī par logu un konstatēja, ka labi nebūs. Rudmatis izskatījās bīstams tipiņš un tas otrs vispār.

Ugunsgrēks? Run! Run! Ringlai panikā saslējās matiņi uz pakauša — un tā vienmēr, citi kaujas, bet dedzina viņas māju!

Steigā paķērusi šo to un sabāzusi somas kabatās, kā jau ierasts, meitene sakratīja mugursomu glītākas formas iegūšanai un pa mājas otras puses pirmā stāva logu izrāpās laukā. Prom no nepatikšanām, dzīve garāka - tāds bija Ringlas dzīves moto.

[Bio]

Virtuvē pacēlās garaiņi, kas lēni sabiezēja zem griestiem, vai tas, ko varētu saukt par griestiem, un piepildīja telpu ar savdabīgu aromātu. Nē, tas noteikti nebija tas patīkamais aromāts, ko mūsdienās tikai retais atcerās savas mātes virtuvē tieši pirms pusdienām, kad pārtika vēl nebija "zelta vērtībā", bet tas bija aromāts, kas lika sarosīties izsalkušiem kareivjiem, likt viņiem sajust, ka jā, viņi ir vēl dzīvi un ļoti izbadējušies, gatavi pamest savu nodarbošanos, lai tiktu pie ikdienas porcijas, jo iespējams citā dienā, citā laikā viņi to vairs nespēs izdarīt. Aa, šī patīkamā sajūta, kad cilvēks ir apmierināts ar ēdienu, ko Gabriels sagatavo, lai tas garšotu vismaz pēc kaut kā, nevis prastas žļurgas. Tā vien gribās par katru izsniegto porciju pieprasīt kādu atalgojumu. Vēss smīns paspīdēja Gabriela sejas izteiksmē pārceļot katlus, apmaisot sastāvdaļas, līdz brīdim, kad viņš pavērās to saturā. Gabriela ģīmis savilkās vājā skābuma izteiksmē, atceroties savu kafē ir ar ko salīdzināt, un domājams pie šī viņam jau sen vajadzēja pierast. Laikam jau nē.
"Par ko tādu, normāls cilvēks, normālos apstākļos man samaksātu ar paprāviem tiesas darbiem."
Bet gaļa ir gaļa, tas ir labāk nekā dzīvot uz konservu pārpalikumiem, un labi pagatavota gaļa visos laikos ir bijusi ēdama un vēlama, lai no kādas miesas nākusi, labāk ja tā miesa nebūtu tik bieži pabijusi radiācijā gan. Vismaz viņam tika piešķirta šī virtuve, dienas tajās paskrien daudz ātrāk nekā nedarot neko. Pateicība.

Gabriels nostājās pretī plītij, kas darbojās tik cik tā bija spējīga savas "dzīves beigās". Silts. Smaržo, sāka smaržot pēc labi ceptas gaļas. Drīz jāierodas jauniesauktajiem. Laba sagaidīšana ir svarīga, tā rada cieņu. Viņš paņēma metāla kausu, lai izmaisītu katlus un pārliecinātos vai gaļa ir pietiekami mīksta. Gabriels dzirdēja strauju soļu skaņu, drīzāk tas bija skrējējs. Nekāds brīnums. Nē, nav vēl gatavs, pazūdi! Jaunieši ir nepacietīgi un atštaukāšana te vairs nelīdzēs, pašu vēl atštaukās, veco kraķi. Ieskrēja jaunietis. Protams. Bet viņa teiktais nebija tas, ko Gabriels bija cerējis dzirdēt, tieši pretēji.
"Tie maitas gabali izmantos jebkuru izdevību! Nolādēts."
Gabriels bija nikns, ne bez iemesla, nepatika viņam cilvēku nāve, jo īpaši to cilvēku, kas bija viņu pusē, bet uzbrukt jauniņajiem, cieņa karā nomira jau pirms vairākiem gadsimtiem. Viņš novilka savus strādnieku cimdus, atspiedās pret plīts vēso daļu, bet katlā esošā ūdens viršana neļāva laiku pārdomām, ūdens ar šņakoņu lija pār katla malu mutuļojot, fiksi uzmaucis cimdus, viņš strauji nocēla katlu no uguns, klusi izdvešot kaut ko starp Ja šitā turpināsies, drīz nebūs vairs neviena, kas ķers žurkas, pašus jauniņos varēsim kastroļos bāzt... Smaga nopūta.

[Zōzā zač zač]

Johans, lēnām izkunkulējoties pierāpās četrāpus. pagrābis savu somu viņš no tās izvilka savu ieroci un izslējies, sēžot uz ceļiem, notēmēja uz kādu tuvāko pretinieku un bez žēlastības raidīja viņa virzienā 3 lodes. Negaidīdams pretreakciju viņš paķēra savu somu un pieslējies kājās, kaut arī pats līgojās sāka skriet pretī pretiniekiem, kuri apdraudēja citus, kas bija ievainoti. Johans bija gatavs vēl pāris lodes nežēlojot iztērēt kādam ķermenī.

[CityCat]

Skaties kur ej! Reičela rudajam vīrietim uzšņāca. Tad nogrūda viņu no sevis nost, un pati piecēlās kajās. Nekauņa! viņa dusmīgi nodomāja un sakārtoja savu padilošo apģērbu un notīrīja no tā paris gružus.
Lai kāds posts neavertos ejot pa šīm ieliņām, Reičela tomēr bija labpratāk atradās šeit, nekā biroa kur vējš skrēja cauri visām telpām. Tādēļ viņa nepārāk steidzīg'solī, turpināja ceļu uz turieni.

[Dvēselīte]

Vēl reiz palocījies un noteicis ierastos Arigato, viņš iegāja bēniņos, pieturēdams durvis brālim. Te bija ciešami. Sauss un vējš tik traki nepūta kā uz ielas. Guļammatrači vispār bija neiedomājama ekstra. Kad viņi pēdējo reizi bija normāli gulējuši? Ne uz plikas zemes?
Mareo ar patiku aptaustīja piebāzto maisu un apsēdās uz tā. Un lejā vēl gaidīja vakariņas. Tādas lietas nenotiek. Tādas lietas vienkārši nenotiek. Vismaz ne ar viņu un ne par baltu velti.

[Logan]

Rai visu ceļu klusēja, un klusēja arī kad viņus uzņēma, vien pateicībā palocījās. Viņš negribēja izklausīties nepateicīgs, tomēr mēle niezēja pajautāt, ko īsti šī ģiemene gribēs pretī. Par velti jau nebaroja un neizguldīja, it sevišķi, ja apgādājami pieci bērni. Tomēr namamāte smaidīja, viņa bija laipna sieviete, kas neatstāja izspiedējas vai krāpnieces iespaidu. Var jau būt, ka brīnumi tomēr notika arī ar viņiem un šie vienkārši bija labi cilvēki. Novērsis skatu no bērniem, Rai sekoja Mareo.

Sausa telpa un divi matrači augšstāvā tomēr izvilināja no Rai smaidu. Kamēr tādi cūkas kā Mareo boss grāba, ko varēja, pasaulē bija ļaudis, kam nebija žēl palīdzēt citiem. Un Rai labprāt palīdzēs šai ģimenei, ja vajadzēs. - Paldies. viņš pateicās sievietei, tikai tagad aptverdams, ka nemaz nezina viņas vārdu. Bet tas šķita nebūtiski. Galvenais, ka diena kļuva labāka.

Veiksme bija pievērsusi savu vaigu viņiem. Rai palūkojās uz Mareo. - Kotoshiro-nushi-no-kami ir ar mums.

[Dvēselīte]

- Dievi ir miruši, brālīt. Visi nosprāga tajā karā un nekas vairs nav palicis pāri, - saulstariņš Mareo. Tomēr viņu priecēja tas, ka Rai pieminēja dievus. Viņš vēl nebija aizmirsis savu kultūru. No viņa vēl nebija izžņaugtas pēdējās ticības lāses. Kā gan es tevi reizēm apskaužu, brāl. - Iesim labāk ēst, - paņēmis ieročus, viņš tos aizbāza aiz jostas, tā teikt - mājas apstākļos. No ieročiem viņš nekad nešķīrās. Nekad. Un prakse bija pierādījusi, ka tas ir ļoti lietderīgs ieradums.

[Seratna]

Lieliski, meitenīt, lieliski — bez vakariņām, guļasvietas un jumta virs galvas.. Ringla pati sevi domās nosodīja par laišanos prom no ķīviņa izcelsmes vietas, bet tomēr atceroties to, ka tur jau aizgāja līdz svilināšanai viss — meitenesprāt, dūmusmaku noteikti jau varēja sajust, tad viņa samierinājās ar domu, ka šodien jau trešoreizi maina apmešanās vietu.

Precīzāk, viņa klaiņāja pa tukšajām vienmuļajām ielām, meklēdama kādu namu, kas izskatītos mazāk baiss kā pārējie un būtu ar jumtu virs galvas. Vēlams tādu, kas arī funkcionētu nevis atrastos virs galvas tikai smukuma pēc.

Kā gan, lai viņa zina, ka tā ir mīla.. lūpās klusi klusītiņām čukstējās pāragri aizgājušās vecmāmiņas jaunības dienu iemīļotā dziesmiņa no kādas kinolentes (pašai Ringlai gan nevienu nebija gadījies redzēt — tāds gadsimts kā apgalvoja vecmāmiņa.

Ja vien nami nebūtu tik lieli un auksti, ja vien ceļš nebūtu tik drūms un auksts, ja vien Ringla nebūtu tik maza un vientuļa.

Lai gan - viņa nebija vientuļa.. meitene izvilka no kabatas mutes ermoņikas, kas gluži tāpat kā vecmāmiņas iemīļotā dziesmiņa bija saglabājušās cauri laikam un gadu mijām. Un gadsimtam neraksturīgais mūzikas instruments izvilināja no sevis tādu nedaudz ierūsējušu meldiju tai pašai dziesmai, kas šobrīd nodarbināja Ringlas prātu. Viņai bija viņa pati. Neviens cilvēks nevar būt vientuļš, kamēr vien tam pieder viņš pats. Ringlai piederēja Ringla. Ringla nekādīgi nevarēja būt vientuļa.

dziesmiņa.

[Hworang666]

Nu b.ļ.i.n, kā var neiet! Mārtiņš nokliedzās. Puisis uzņēma lodi manā vietā un tai bija jātrāpa kaklā... Paķēris biedru aiz pleciem viņš nabagu pavilka mazliet drošākā vietā tā, lai tā kājas nekļūtu par nekustīgu treniņmērķi uzbrucējiem. Nu, kādēļ gan tev vajadzēja sargāt mani... Gan jau lode būtu trāpijusi plecā vai acī - jebkurā gadījumā ilgi nemocīties. Bet... viņš mazliet skumji palūkojās uz mirstošo biedru, paldies... visticamāk tie būs pēdējie vārdi, kas viņu pavcadīs aizsaulē, tādēļ jāpacenšās nelamāties... Citādi vēl viņa cēlais upuris būs veltīgs. Pielecis puskājās, dumpinieks iztērēja kādu pusatveri ap tuvākajām vietām, kur varēja kādu saskatīt. Mediķis mums jau beigts? Ja ne, lai velk savu p.a.k.a.ļ.u šurp! Un savu aptieciņu lai savāc līdzi!

[Malduguns]

Civilie

Reičela, Marks

Hanss kaut ko norvēģiski uzšņāca Markam un metās pakaļ Reičelai.
-Es vēlreiz šausmīgi atvainojos, mis, bet uz to pusi labāk nē,-viņš sacīja, pietiekoši viegli, tomēr apņēmīgi saņēmis Riečelas plecus. Hanss pagrieza sievieti otrādi un vedināja viņu uz otru pusi.

Mareo, Rai

Pie improvizēta galda, kurš patiesībā kādreiz bija bijis ēvelsols, jau puslīdz bija sasēdusies visa ģimene. Mazākie bērni aizrautīgi smējās, ķiķināja un bukņīja viens otru. Brīvas palikušās vietas bija vienīgi starp vecāko meitu, kurai varēja būt amēram septiņpadsmit līdz deviņpadsmit gadi un vienu no jaunākajiem dēliem, kurš bija sasniedzis kāpēcīšu vecumu.
Pusdienās bija tikko kā no plīts noņemta balandu zupa. Silta ēdiena smarža bija piepildījusi visu ne īpaši lielo telpu. Tāpat kā arī siltums no improvizētās plīts.

Ringla

Kaut kur blakus, ne īpaši tālu no vietas, kurā atradās Ringla, atskanēja svilpošana, kura pielīdzinājās meitenes spēlei. Tā bija tā pati dziesmiņa, vien skanīgi un jautri izsvilpota. Pārsteidzošs bija ne tikai fakts, ka kāds to zina un svilpo, bet arī tas, cik pacilāti tā bija izsvilpota kādā no tuvējām ēkām.

[Seratna]

Hei, mister, tā ir mana dziesmiņa! Ringla piedraudēja neredzamajam svilpotājam ar cieši sažņaugtu dūrīti. Tiesa, pati nobijusies no saviem vārdiem, meitene drīz pēc sparīgās draudēšanas bija jau pieplakusi pie pretējās mājas sienas un cītīgi centās 'elpot neredzami'.

Ieniezējās kreisā pēda. Izliekusies deviņos līkumos, Ringla pamanījās pa kurpes cauro sānu to pakasīt. Tomēr pēc svarīgās operācijas beigšanas, meitene nenoturēja līdzsvaru un ar degunu pa priekšu apsēdās uz ietves. Au! Izsauciens neviļus bija pasprucis pār lūpām meitenes degunam sastopoties ar asfaltu [oog - tur taču tāds ir? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) ].

Kas varēja būt lieliskāk par asiņojošu degunu, uz līdzenas vietas nobrāztām plaukstām un no somas izbirušām mantām? Laikam jau tikai Ringla, kas tās visas šobrīd vāca kopā.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 06.11.2008 02:02

[CityCat]

Reičela paskatījās uz vīrieti ar izteiktām aizdomām. Sievietei viņš viesa neuzticības sajūtu, iespējams, tas tādēļ, ka viņš viņu notrieca no kājām, varbūt arī tādēļ, ka Reičela nesparata nevienu pašu viņa vārdu pirms tam, tikai nojauta, ka tas verētu būt norvēģiski.
Bet man tieši uz to pusi ir jāiet? Kas tur ir tāds, lai es nevarētu turp doties? Reičela vaicāja. Viņa joprājām neuzticējās, un fakts, ka viņai nav pilnīgi nekā ar ko aizsargāties, ja šis tipiņš viņai uzbruktu, lika satraukties. Bet kā jau vienmēr - Reičela savas emocijas slēpa.

[Malduguns]

Civilie

Ringla

Kādu izkritušu sīkumu Ringlai pasniedza puiša rokas - mazliet netīras, tomēr šķietami koptas. Plaukstas bija lielas ar gariem, slaikie pirkstiem. Pats puisis bija saulē iededzis un viņa lūpās rotājās smaids. Glītā, vēja appūstā seja bija mazliet nozmulēta, uz tās varēja redzēt vieglas sodrēju pēdas. Zilās acis pētoši vērās meitenē un smaidīja tāpat kā lūpas. Tumšie mati, kuri bija kādus pāris centimeturs garāki par ierasto zēngalviņu brīvi krita viņam uz pieres un mazliet arī ieskāva glīto seju. Puisis bija garāks par Ringlu apmēram kādu sprīdi. Kājās viņam bija nodriskātas brezentauduma bikses un mazliet netīri armijas zābaki, kuri izskatījās nesamērīgi lieli un netīri. Mugurā - kādreiz spligti dzeltens īspiedurkņu krekls. Tagad uz tā rotājas tādas pašas sodrēju pēdas kā uz sejas un rokām.
-Domāju, ka mani netiesās pārāk bari par autortiesību nočiepšanu,-viņš teica patīkamā, skanīgā balsī.

Reičela

-Tur šobrīd ir bīstami un es kā vietējās milicijas darbinieks esmu pilvarots ierobežot cilvēku kustību uz apdraudēto reģionu,-rudais puisis paskaidroja balsī, kurai nevarēja pretoties. Viņš izslējās staltāk un atlaida Reičelu vaļā, tādējādi vairs tik ļoti neizskatoties pēc pustraka mežoņa.

[Logan]

Rai sekoja brāļa piemēram gan ieroču, gan maltītes ziņā. Nebūtu pieklājīgi aizkavēt ģimenes maltīti, ja viņi tika aicināti, vajadzēja doties. Mazliet skumji palika, vērojot bērnus, kuriem nācās izaugt vecā gaterī, vērojot vecākus cīnāmies par izdzīvošanu. Rai apsēdās blakus puisēnam un uzsmaidīja brālim. Zupas smarža, kas pildīja telpu, lika vēderam gurkstēt. Kad viņi pēdējo reizi bija ēduši kaut ko siltu, ar mīlestību gatavotu? Kādreiz ēdienreizes bija īpašas, kādreiz viņi pateicās dieviem par maltīti. Kādreiz. Tagad ēdiens tika kāri aprīts ikreiz, kad tāds atradās. Varbūt, ka Mareo bija taisnība un dievu tiesām vairs nebija.

[Seratna]

Ieradās baltzobaina balandu zupa, kas koļījās viņai klāt. Jā, jā — balandu zupa, jo kādreiz dzeltenais krekls par gaļīgām cūkām nudien nevēstīja. TTas nevēstīja pat ne par ceptām žurkām. Vēders nodevīgi iekurkstējās un Ringla pati sevi domās norāja par tik neveselīgām domām kā ēdiens, kamēr šamais te blisinās un žilbina apkārtni ar zobupastas reklāmrullīti. Kas ir reklāmrullītis, Ringlai nebija ne jausmas, bet vecmāmiņa šad tad mēdza izmantot šo izteicienu.

Kāpēc gan tur nevarēja būt nedaudz garāks, blonds un gaļīgu cūku pārbagāts zaļacis? Ringla tad nudien būtu izkususi un ietecējusi tuvējā renstelē. Tev seja netīra, Ringla īgni izgrūda smukbalsītim, kas viņas pašas balsij noteikti lika izklausīties kā vistai vistu kūtī, kad tajā ierodas vispasaules tenors. Paldies gadījumam, Ringla savas mantas bija savākusi un slaucīdama asiņojošo degunu, varēja paķert no puiša pirkstiem savas krelles. Maģiskās dzirksteles nelēca un Ringlai puisis nepatika tieši tik daudz cik iepriekš — ne par matu vairāk, ne mazāk. Sabāzusi visu somā un aši to aizsitusi ciet, meitene uzmeta somu atkal plecos un ne paldies, ne attā nepadevusi, devās prom. Cerams virzienā, kurp smukbalsītim neienāktu sekot — cauri diviem namiem perpendikulāri savam iepriekšējajam iešanas virzienam, tieši uz pretējo pusi tam virzienam, no kuras tā cukurbalstiņa bija izlīdusi.

[CityCat]

Milicija?! Kāds tur aukšā mani tomēr mīl! Reičela nopriecājās. Tagad viena darba nasta no viņas pleciem būtu novelta, ja vien šis vīrietis pateiktu kur atrast Marku Kinsleju, vai kā tur bija.
Labi... Ja jau jūs esat milicijas darbinieks, tad vai jūs nevarētu man pateikt, kur varētu atrast Marku Kinsleju? Viņš arī strādā tai pašā nozarē! Reičela vaicāja, savu izbrīnīto un mazliet neuzticīgo sejas izteiksmi nomainīja, uz mazliet lūdzošu un vigli smaidošu. Kā nekā, tas bija svarīgi.