Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[CityCat]

Dusmīgi pie sevis purpinādama, Reičela steidzās uz pārrunām. Viņa bija dusmīga, nosalusi un vēlreiz - dusmīga. Viņai sāka šķists, ka viņas "priekšnieks" izturās pret viņu pārāk necilvēcīgi. Reičela atdeva savam darbam visus savus spēkus, bet viņai pat nevarēja nodrošināt kādu mazliet siltāku telpu. Roku āda no mūžigās salšanas bija raupja un sausa, un nekādus mīkstinošos krēmus jau nebija iespējams iegādāties, un vēl šī nebrīdināšana laicīgi par kādām pārrunām... Tas lika Reičelas sejai saviebties dusmās. Bet citu darbu dabūt viņa nevarētu, tādēļ bija jāiztiek ar to kas ir, un Reičelai patika šis darbs, bet vienkārši viņas priekšnieks bojāja visu prieku par to.
Tā nu Reičela skrēja cauri gruvešu pilnajai pilsētai, lai nenokavētu šīs pārunas, un pārāk nenokaitinātu priekšnieku. Tikusi galamērķī, viņa savu dusmu pilno seju nomainīja uz vēlīgu smaidu, censdamās parādīt ar to - ka viņa ir gatava labprātīgi stundām ilgi te uzturēties, runāt, klaustīties un risināt dažādas svarīgas lietas.

[Hworang666]

Nogarlaikojies Mārtiņš veltīja niknu skatienu šoferim. Ja tu būtu visu vakaru vazājies pa radioaktīvu lauku un domājis, ka tūdaļ žurkas suņa lielumā tev nograuzīs kājas, tad nākamajā rītā uz tik mierīga ceļa diez ko aktīvs nebūtu... Pie tam - norādījis uz durvīm, kuru nebija - svaigais gaiss ir diezgan patīkams... Mirkli veltījis, lai izkrakšķinātu pirkstus, stalkers palūkojās uz kasetnieku. Starp citu, kaut kas cits izņemot Rammstein mums nav? Depresijai esot parasti klausās klasiku...

[Forsaken]

Eliss nebija sajūsmā saistībā ar runāšanu par viņa pagātni, taču šķiet, ka tas īsti nebija saistībā ar viņa pagātni. Viņš mazliet uzsmaidīja ,vienkārši izskata pēc un atbildēja. Apmēram divus gadus. Nātans mazliet ieklepojās Īpaši laikam ,ko šeit pavadu šeit uzmanību nepievēršu! Mūzika mašīnā bija patīkama, vismaz nebija jāklausās kā vienkārši mašīna grab braucot pa ceļu.Turpinājis izbaudīt patīkamo atmosfēru Nātans iedzēra mazliet šņabi, vēl mazliet palīdzēja uzlabot atmosfēru šeit.

[Dvēselīte]

Mafija ir bērnu spēlītes. Jā, tieši tā. Mazu, izlutinātu, vājprātīgu un ar ieročiem un napalmu apgādātu bērnu spēlītes, kurās viens no galvenajiem moto ir "```` the hell out of my way". Mareo ciest nevarēja savu tā saucamo priekšnieku, bet bez viņa, visticamāk, jau sen būtu sakaltis kādā pavārtē vai pakārts pie tuvējās laternas. Tagad vienkārši nebija citas izvēles.

Apsēdies uz trepju telpas priekšējiem pakāpieniem, viņš uzmanīgi tīrīja vakizaši ar tumši zaļu lupatiņu, kas izskatījās, kā izvartīta eļļā. Šodien bija brīvdiena. Viņš pats to sev bija paņēmis pēc pēdējās "sarunas" ar bosu. Droši vien, drīz pienāks diena, kad Mareo viņu vienkārši nogalinās.
Bet tagad vajadzēja izdomāt, kur atrast jumtu virs galvas. Galvenokārt, Rai dēļ. Un, kur viņš vispār ir? Puisis pacēla galvu no sava darba un nopētīja tuvāko apkārtni.

[Logan]

Izbijušais fotogrāfs, mākslas un skaistuma cienītājs, Rai nebija baltrocītis, nepavisam, kā citādi viņš būtu izvilcis tiktāl? Tiesa, šodien gan likās, ka ilgi viņš vairs nedzīvos. Šodiena nebija sākusies veiksmīgi, vakardiena arī ne, un rītdiena likās vēl drūmāka esam. Pēdējā laikā darījumi Rai nevedās. Lai varētu kaut ko iegūt, kaut kas bija jādod pretī, un nekas daudz viņiem vairs nebija palicis. Neviens nemainīja maizes kukuli pret pogām vai sērkociņu kastīti. Viņa katanu, to gan daudzi gribēja, tik daudzi, ka Rai ar bažām domāja par to, ka varbūt vajadzētu no tās šķirties.

Tādas un vēl skumdinošākas domas grozījās pa Rai galvu, kamēr viņš klejoja pa pilsētu, meklēdams jaunu mājvietu sev un brālim. Viņi bija izlēmuši, ka vecā ir pārāk nedroša. Šķita, ka pie stiprāka vēja tā sabruks, jumts, vai tas, kas no tā bija palicis tecēja un izsistie logi gāzās ārā. Meklējumi tāpat kā pati diena bija neveiksmīgi līdz brīdim, kad viņš uzdūrās gaterim, kurā bija gana daudz vietas gan tā esošajiem iemītniekiem, gan viņam un Mareo. Nu nepatika Rai doma, ka jādalās ar vēl kādu, bet ko citu padarīs? Ēka šķita laba dzīvošanai, daudz labāka kā tās, ko viņš bija apskatījis. Vienā pat grīda bija ielūzusi tieši tad, kad Rai bija spēris soli uz tās. Krekls bija pārplīsis pret grīdas dēļa naglu.

Mareo viņu jau gaidīja. Rai pielika soli. Ja viņi būs gana apsviedīgi, pārvāksies jau šodien. Ja Mareo piekritīs. Lai gan abi bija dzimuši vienā dienā, kaut kā viss bija iekārtojies tā, ka Rai Mareo uzskatīja par vecāko brāli.

- Ir cerība tikt pie labākas vietas par šo. Rai klusi runāja, nostājies pie trepēm, uz kurām sēdēja brālis. Skaļi nedrīkstēja, visiem nebija jāzina, kur ir labāk. - Bijusī kokzāģētava, izskatās diezgan stabili, jumts netek. Viņi neko neprasa pretī, vietas ir daudz, pietiks viņiem un mums. Neko labāku neatrast, vismaz neko tādu, kur kāds jau nebūtu ievācies. Kā gāja pie bosa?

Rai nespēja lasīt domas, bet nojauta teica, ka nekā negāja. Viņiem tā bija, ja neveicās vienam, neveicās otram.

[Dvēselīte]

Paietu vēl kāds laiciņš un viņam jau vajadzētu sākt satraukties par to, kur brālis pazudis. Bet tur jau viņš nāca.
Mareo pat pasmaidīja, palocījis galvu klusā sveicienā, un pievērsās vakizaši asmenim, tagad tīrot to ar daudz lielāku entuziasmu.

Apmešanās vieta... Paskatieties apkārt. Kas te ir? Drupas, izgāztuve, pamestība. Nekas. Te nekā vairs nav. Ja vien Mareo būtu sieviete, viņš droši vien sāktu raudāt.
- Tu runā par to ģimeni, - neizklausījās, ka tas būtu jautājums. Un nebija jau arī. Lupatiņa vienmērīgi slīdēja te pār vienu asmens sānu, te otru. - Viņu pašu ir daudz, bet, ja jau piedāvā... Labi, mēs pārvācamies pie viņiem, - kā viņam riebās būt atkarīgam no citiem cilvēkiem! Mareo ienīda jebko, kā rezultāta kļuva par kāda parādnieku.

- Draņķīgi. Viņš ir tieši tāds ````is, kā visu laiku biju domājis, - tas, ka boss atteica palīdzību, viņu patiesībā nepārsteidza. Tikai vēl vairāk sarūgtināja. Nav viegli, kad tev ir jāplēšas uz dzīvību un nāvi par pēdējo kumosu.
Vienalga. Lai arī cik grūti nebūtu, galvenais, lai ar Rai viss būtu kārtībā.

[Logan]

- Es zinu, ko tu domā. Bet nekā cita nav. Ja nepatiks, meklēsim ko citu. Rai nepatika atzīt, ka viņam nav izdevies abus izdabūt ārā no grausta. Kamēr Mareo strādāja, lai abus nodrošinātu, Rai bija tāds pusneizdevies palīgs. Tirgoties viņam padevās, smaidīt un pielabināties Rai prata. Bet pajumti ar smaidu atrast nevarēja, tāpat kā paēst no gaisa arī ne. - Paskatīsimies uz to visu no gaišās puses. Pārvākšanās nebūs problēma. Jo nebija nekā, ko nevarētu aiznest rokās. Ne mēbeļu, ne kā cita. Vērtīgākais bija mugurā un somā. Viss, kas tika atstāts bez uzraudzības tāpat tika nozagts.

Rai saviebās. Augstākā šķira, ha! Daži maitas, kas bija pratuši sazagt vairāk un tagad pieskaitīja sevi pie pirmās klases. - Bez tevis viņš jau sen gulētu uzšķērsts kādā grāvī. Viltīgs viņš bija. Zināja, ka Mareo vajag kaut kā nopelnīt, zināja, ka neies prom. Ellē viņus visus. Vajadzēja salasīt to, kas salasāms un doties prom, kamēr gaišs un kāds nav paspējies aizņemt viņu vietu. Te valdīja izdzīvošanas likumi, lai kā jaunā valdība necenstos panākt "vienlīdzību un godprātīgu attieksmi".

[Dvēselīte]

- Tur nu tev ir taisnība, - Mareo noteica, ielicis vakizaši atapakaļ saya. Katana, izņemta no muguras turētāja, gulāja labajā pusē jau notīrīta. Vienīgās vērtīgās lietas, kuras viņiem bija palikušas. Bet viņš drīzāk izpildītu stulbo samuraju goda kodeksu un veiktu sepuku, nekā atdotu vai pārdotu savus ieročus. Pret dzimtas relikvijām tā neizturas. - Man jau viss ir savākts, - pēdējo somu, kas viņam piederēja, bija saplosījis kaut kāds klaiņojošs suns. Mareo par labu runā tas, ka suns patiešām izksatījās draudīgs. Un dzīvniekus nogalināt nav glīti. Tāpēc tagad viņam bija palicis ļoti maz personisko mantu, tikai zobeni, toties vieglāk pārnēsāt.

- Nesaki tā. Ja mēs būtu viņu vietā, izturētos tieši tā pat. Tagad katrs ir iekrampējies tai mazumiņā, kas viņam pieder, - doma par bosa uzšķēršanu nelikās nemaz tik slikta. Bet, gan jau kādu citu dienu. Piecēlies kājās, Mareo piestiprināja katanas un vakizaši saya's ar visiem zobeniem pie muguras turētāja. Šādi tās bija pavisam viegli pārnēsāt. - Ja tev vēl kas ir jāpaņem, pasteidzies, negribu vēlreiz satikties ar tiem pankiem, - viņš nokāpa pa pēdējo pakāpienu un nostājās pretīm brālim. Dvīņi. Pat agumā viņi bija vienādi gari.

[Zōzā zač zač]

Ievilcis pēdējo cigaretes dūmu viņš cigaretes atlikumu iebāza kabatā. Vēlāk izpīpēs arī to. Arms apmr vieglu smaidu sejā viņš uzlūkoja šoferi. Puisim galva bija palikusi viegla, jo normalu cigareti viņš bija baudījis pirms apmēram divām nedēļām. Pa to laiku viņš pīpēja zāli, ko saplūca, vai niedres.
Tad, pie kā mēs palikām?
Viņš pajautāja šoferim un no savas somas izvelkot, kas atradās Johana klēpī, divas divlitra šņabja pudeles.
Viņš tās nopētija un iebāza vienu atpakaļ somā. Attaisīja otru un iemalkoja kārtīgu malku. Zīmīgi paskatījās uz šoferi un viņam piedāvāja padzerties.
Eh... Cerams ar viņu varēs sadzert normāli.
Viņš nodomāja un turpināja skatīties šņabja pudelē.

[Malduguns]

Civilie

Reičela

Paša priekšnieka uz vietas noplukušajā ofisā nebija, tomēr tur bija Reičelai atstāta zīmīte.
Sveika, Reičela!
Šīsdienas un arī turpmāko dienu galvenais mērķis būtu nodibināt sakarus ar vietējo un nupat kā izveidoto policiju. Viņu nosacītais vadītājs ir Marks Kinslejs, aizdomīgs tipiņš, tomēr gan jau Tu spēsi tikt ar viņu galā.
Valdība bez policijas palīdzības tak nepastāvēs. Tāpēc, uz priekšu, Reičela! Jo ātrāk tas tiks paveikts, jo labāk.

Veiksmes vēlot, Sols.

Dvīņi.

Uzietais gateris nebija īpaši tālu no dvīņu iepriekšējās dzīves vietas – tas atradās pilsētas nomalē nožēlojamas urdziņas krastā. Nelielā tērce bija pārcietusi visdažādākos piesārņojumu paveidus un tagad bija pārvērtusies par nožēlojamu čurksli, caur kuru knapi tecēja ūdens. Tomēr ne jau tērce bija svarīgākā. Svarīgākais bija gateris, kurš vēl puslīdz droši stāvēja savā vietā. Grīdas bija nedaudz šķības, durvju stenderēs varēja ieraut kādu skabargu, tomēr kopumā jumts virs galvas bija un arī vējš nevilka gluži caur visām šķirbām.
Kaimiņu ģimenes bērni gan cēla diezgan palielu kņadu – visi pieci bija vēl diezgan jauniņi, vecumā līdz kādiem 14 gadiem un skraidelēja apkārt kā negudri. Tomēr visu varēja pieciest.
-Sveiki, sveiki!-sieviete, kura bija šīs ģimenes māte laipni smaidīdama izgāja abiem pretī. -Šodien ar pusdienām cienājam mēs, ja jums nav iebildumu. Uzvārīju zupu,-viņa sacīja, vēl aizvien smaidot. Garie, gaišie un kādreiz viļņainie mati krita pār viņas muguru. Sieviete izskatījās krietni vien izdēdējusi, tomēr, par spīti visam, viņas sejā mirdzēja smaids.



Dženeta sirsnīgi smējās par anekdotēm, kuras stāstīja viņas kompanjoni. Vismaz kādu brīdi jautrība bija garantēta, tomēr tajā pašā laikā meitene arī raizējās par jauniņajiem. Viņiem drīz bija jābūt klāt un Dženas klēpī gulēja planšete, uz kuras pierakstīt visu ieradušos vārdus un tamlīdzīgus niekus, kuri citiem likās svarīgi.
Atglaudusi gaišos matus prom no sejas, Dženeta palūkojās uz ceļu, pa kuru viņiem vajadzēja piebraukt, bet neredzēja neko, kas vēstītu par viņu tuvošanos.

[Semijs]

Dumpinieki:

-Nu, ja tu vari man piedāvāt kaut ko labāku, tad esmu ar mieru.-
Šoferis vienaldzīgi atbildēja un turpināja braukt tālāk. Viss apkārt palika mierīgi, pat pārāk mierīgi.
-Man kaut kā šī gaisotne īpaši netī..-
Viņš gribēja piebilst, bet viņam nekas nesanāca, jo nograndēja sprādziens un Mārtiņš burtiski divus metrus izlidoja laukā no žiguļa. Galva griezās un viss miglojās, viņš redzēja, ka šoferis karājās laukā no pasažieru sēdvietas, viņam bija jakas kabata aizķērusies aiz ātrumkārbas, - viss šķita pareizi, izņemot to, ka viņa kājas vēl atradās pie pedāļiem, bet viņš mazliet tālāk. Žigulis sāka braukt ātrāk un ielidoja kādā grāvī. Turpat netālu no Mārtiņa gulēja šāvējs, kas jau slējās kājās, bļaudams.
-Tas ir slazds!-
Mārtiņš diez ko labi nedzirdēja, jo ausis šausmīgi džinkstēja, bet caur visu miglu, viņš redzēja, kā šāvējs viņu rauj kājās, bļaudams.
-Celies augšā netīrā slieka!-
Šāvejs pats metās aiz kāda akmeņa, no kurienes sāka atklāt uguni pretiniekiem ar savu mednieku bisi.

Mārtiņš - Pāris zilumi, bet spējīgs cīnīties, tik pagaidām redze un dzirde ir sliktā stāvoklī.

-Par to, kā tu kādam piedzērušam pārdevējam iesmērēji savas vecmātes apakšveļu pret veselu aptveri kalašņikovam.-
Šoferis iesmējās un izmeta izpīpēto cigareti laukā pa logu. Pavērsis skatienu apkārt, viņš pagrieza skatienu pret Johanu, šoferis ar pateicīgu smaidu, iedzēra kārtīgu malku un ieklepojies brauca tālāk, bet tad pielīdis tuvāk logam, ar šaurām acīm viņš ierunājās.
-Kas pie velna?-
Abi varēja redzēt, ka šofera pusē uz pakalniņa parādās vairāki silueti un kāds no tiem ar granātametēju(piemontēta pie automāta) izšāva un trāpija pa žiguli.
-Bļ..-
Šoferis nolamājās un uzdevis gāzi, brauca garām pirmajam kamazam, kas jau bija apstājies ceļa malā un no tās leca laukā jauniesauktie, kuri sāka intensīvu apšaudi ar pretiniekiem.
-Ja gribi, lec ārā, bet man šī krava jādabon uz bāzi, neskatoties uz to, kas notiek... Starp citu Rinalds.-
Viņš uzsauca Johanam un deva gāzi grīdā, neskatoties uz to, ka kamazs jau paspēja saņemt vairākus šāvienus, pie tam vienu cauršautu riepu.

-Skaidrs, laikam nav jau arī nekā īpaša kam pievērst uzmanību. Nevaru vien sagaidīt, kad būsim klāt.-
Elisa sarunu biedrs turpināja ar draudzīgu smaidu uz sejas un sāka pļāpāt ar citiem, viss bija baigi labi, bet tad nograndēja sprādziens un kamazs strauji nobremzēja, sagāžot visus.
-Slempjat savas pēcpuses laukā! Ātri!-
Šoferis iekliedzās un pats metās laukā, izmantojot durvis, kā aizsegu. Visi jauniesauktie un daži pieredzējušie leca laukā no kamaza, bet, kad pienāca Elisa kārta, viņu sarunas biedru caururba lode sānos un ietriecās Elisa kājā. Lode neiegāja iekšā, bet gan lika izbaudīt sāpes, kā no peintbola šautenes, kuram šāviena spēks ir uzgriezts uz maksimumu. Rezultātā Eliss izgāzās laukā, iekšā peļķē, bet pa laimi viņam divus metrus bija priekšā kārtīgs akmens aiz kā slēpties.

Eliss - Kājas muskulis šausmīgi sāp, traucē pienācīgi pārvietoties.

GM1
-Mēs atradīsim Jūsu pazaudēto dēlu, lūdzu dodaties atpakaļ uz savu māju un paliekat tur.-
Marks pieklājīgi aizdzina kādu sievieti, kura bija histērijā. Nopūties, viņš aizdedzināja cigareti un uzlicis rokas uz galda, atspiedās ar zodu pret plaukstām. Paskatījies uz kolēģi Džeku, Marks teica.
-Pilnīgs sviests Džek! Es vēljoprojam nesaprotu, kā šeit cilvēki nesāk viens otru slepkavot dēļ ēdiena. Visa šī ķīvēšanās par politiku, pazudušie radinieki..-
Viņš piecēlās kājās un paņēmis savus ieročus, Marks uzmauca savu ķiveri galvā un teica.
-Tu paliec par atbildīgo, es iešu sameklēt to sīci, it kā pēdējo reizi manīts pie tālākas stroikas.. Velns, kā negribās tur līst, - baumo, ka kaut kādi nezvēri tur vazājās.-

GM2
Pie Dženetas joki gāja pilnā sparā, līdz brīdim, kad rācijā atskanēja kliedzieni.
-Mēs esam ielenkti, draņķa ''Pagrīdes Žurkas'' atkal uzbrūk, brauciet kāds šurp, ātri!-
Nepagāja ne sekunde, ka divi no Dženas sarunu biedriem, apbruņoti līdz zobiem, uzlēca virsū mopēdam ar blakusvāģi un aizlaida prom. Pārējie uzreiz aizlīda aiz drošām vietām un ar ieročiem rokās gaidīja kādas 6 minūtes..
-Psst.. Džena! Paslēpies kaut kur!-
Ierunājās Matīss, 17 gadus vecs puisis, kurš jau no pirmās dienas, kad satika Dženetu, pievērsa viņai diezgan lielu uzmanību un bieži vien gāja runāties ar viņu. Matīss bija diezgan mīlīgs un kautrīgs puisis, kas tā dīvaini mēdza uzvesties meitenes klātbūtnē.
Aizgriezies no Dženetas, Matīss uzreiz sāka vērot horizontu un grasījās kliegt, bet viņš saļima zemē ar ping-ponga bumbiņas izmēra caurumu galvā.
-Viņi uzbrūk!-
Iebļāvās kāds dumpinieks. Tālāk kādus 60 metrus, no krūmiem skrēja laukā kāds ducis vīru, kuri metās zemē, vai slēpās aiz drošām vietām. Sākās sīva apšaude, Dženetas daļa guva labus panākumus, jau pirmajās divdesmit sekundēs trīs pretinieki bija beigti, bet pašiem nekā, - kā nekā viņi bija kārtīgi parūpējušies par savu drošību.

[Hworang666]

Mārtiņš sprādziena mirklī gribēja iekliegties, bet nesanāca. Gaiss gluži vienkārši kaut kur pazuda tā īsti nenonācis līdz plaušām. Tad, nākamais pazibēja Debess-Zeme-Debess-Zeme tiešais reiss, kas beidzās ar Zemi. Ausīs viss džinkstēja, šķita ka no sprādziena arī acis gandrīz izsprāga no pieres. Pēkšņi jau pie viņa kāds parādījās un rāva nabaga puisi kājās. Nolamājies viņš škietami atkliedza: labi, labi! un pieliecies ar kalašņikovu šaudams uz aizmuguri skrēja uz patvērumu.

[Malduguns]

GM1

Nekur tālu Marks netika - pie viņa piesteidzās kāds sens draugs vārdā Hanss un steigā kaut ko nobēra norvēģiski.
Izskatījās, ka viņš ir diezgan satraucies.

GM2

Dženeta gribēja Matīsam kaut ko uzšņākt, bet nepaguva. Puisis novēlās zemē miris. Nolamājusies, meitene nepakļāvās kādiem jūtelības uzplūdiem, apkārt jau tāpat katru dienu redzēja daudz nāves. Viņa tikai nomērķēja un šāva.
Neciešamie dumpinieki, kuri dumpojās paši savā starpā! Tiešām neciešamie!
Gaišie mati atkal tika atmest nostāk un izšauti vēl divi lādiņi,

Šo rakstu rediģēja storyteller: 01.11.2008 23:14

[Forsaken]

Pēc visas notikumu virknes Nātans atjēdzās peļķē. Guļot peļķē viņš ievaidējās no sāpēm kājā. Kāja bija ievainota un viņš patreiz pat necentās piecelties kājās, tas bija pārāk riskanti, jo viņš kļūtu par vieglāku mērķi, un Eliss nebija pārliecināts par savām spējām nostāvēt kājās. Aizrāpojis līdz tuvākajam akmenim viņš ar muguru atspiedās pret to. Palūkojies uz kāju viņš secināja ,ka tā nav sašauta. Muskulis bija pārdzīvojis smagu triecienu, ar cerību ,ka muskuļaudi nav pārplēsti viņš palika patreizējā slēpnī aiz akmens. Izvilcis pistoli viņš pārbaudīja vai tā ir pielādēta, protams, Eliss zināja, ka tā tāda ir ,bet viņam vienmēr bija nepieciešams pārliecināties. Izliecies mazliet ārpus patvēruma viņš pārlūkoja apkārtni, patiesība nebija neviens pa ko šaut. Vismaz no Nātana atrašanās vietas pašlaik nevienu nevarēja redzēt, un nebija jēgas pašlaik šaut uz labu laimi, jo viņš nebija pārāk apgādāts ar munīciju.

[CityCat]

Vēlīgais smaids no Reičelas sejas bija kā ar roku noņemts un nemaz neizskatījās ka tas tuvākajā laikā parādīsies, lai gan tā pa īstam smaidījusi Reičela jau sen nev bijusi. Un šobrī paskatoties uz viņas seju tur tikai aklais spētu saskatīt kaut nedaudz smaida, jo viņas acis dusmās dzirkstīja, piere bija saraukta, un roka dusmās savilka dūrē.
Es tā skrēju, lai dabūtu zīmīti? Vai tad viņš nevarēja likt kādam to atsūtīt?! Nolādēts, un kur lai es atrodu to Kinsleju! dusmas vienkārši vārījās pa sievietes galvu. Trīs reizes dziļi ieelpojusi, viņa sāka apdomāt, kā rīkoties. Pirmkārt, jāizplāno ko es teikšu, ko runāšu un ko piedāvāšu! Otrkārt, atradīšu kur viņš vispār ir, un treškārt, nožmiegšu to, kurš uzrakstīja šo zīmīti! Reičela gan pilnīgi droši zināja, ka trešais punkts nepiepildīsies, bet pasapņot jau nebija aizliegts. Vismas viņa cerēja, ka nebij.
Viņa izgāja no ofisa lai dotos atpakaļ uz savu auksto kabinetu. Līkumodama gar graustiem, viņa drudžaini centās apdomāt tālāko uzdevumu gaitu.

[Semijs]

Dumpinieki:

Mārtiņa netēmētie šāvieni, lika pāris pretiniekiem mesties zemē, jo dažas lodes draudīgi gar viņiem aizlidoja. Kad Mārtiņš bija ticis pie tuvākā ozolkoka, kas bija apgāzies, pret viņu palaida veselu arsenālu ar domu ''dots devējam atdodas''. Blakām Mārtiņam nometās kāds cits dumpinieks ar parastu revolveri rokās. Varēja redzēt, ka tas bija puisis ne vecāks par sepšpadsmit, bet viņš ļoti pareizā mirklī izliecās un raidīja trīs precīzus šāvienus kādam pretiniekam rumpī. Puisis atkal palīdz aiz koka un ievērojis Mārtiņu, uzsauca.
-Sveiks!-

Elisam aiz sava akmeņa bija uz doto mirkli patīkama un droša dzīve, ja neskaitītu to, ka kājas smeldza šausmīgi un kādus divus metrus no viņa uzsprāga granāta(protams aiz akmeņa). Uz doto mirkli nevarēja nevienu redzēt, bet kaut kas aizdomīgi šiverējās par krūmiem kādus 5 metrus viņam priekšā.

Pārējie bija arī puslīdz ieņēmuši drošu patvērumu un laida pretiniekiem pretī elli, zaudējumi bija manāmi, - vairāki līķi, nederīgs žigulis, divi smagi sašauti kamazi. Taču šī kauja izskatījās labvēlīga jauniesakto pusei.

GM1
Dženetas abi raidītie šāvieni ietriecās kādam pretiniekam tieši rokā, liekot viņam vārtīties pa zemi aiz sāpēm, viņš bija būtībā viegls un nekam nederīgs mērķis, bet kāds no Dženas vīriem izmantoja to un ielaida trīs lodes viņam krūškurvī. Neskatoties uz to, žurka centās vēl agonijā rāpot prom, šaujot uz dullo ar savu pistoli un trāpīja kādai kastei, kas bija blakām Dženetai, un meitene saņēma sev vaigā palielu skabargu, kas iegāja diezgan dziļi.
-Dabot Reičelu!-
Uzsauca kāds dumpinieks otram un tas sāka rāpot pie ieroču kastes.

Dženeta - uz doto mirkli neliels šoks dēļ tā, kas tikko notika, liekot viņai pārtaukt šaušanu uz doto mirkli.

GM2
-Hanss!-
Marks uzsauca un iepļaukāja savu draugu. Sapurinājis viņu, viņš iepļaukāja otreiz un tad teica.
-Ingliš lūdzu! Kas noticies?-
-Šī būs gara diena.-
Marks pie sevis noprātoja.

[Hworang666]

Mārtiņš jau gandrīz nopriecājās, ka uz "aklo" šaujot gandrīz vai izdevās radīt tādus bojājumus pretējai pusei, kā pāris kritušie, bet, gandrīz neskaitījās un jau pēc mirkļa ložu kaudze palidoja ne pārāk tālu no viņa paša galvas. Sveiks, sveiks! viņš pamājot ar roku attkliedza puisim. Jau pēc mirkļa viņš sparīgi taustījās pa kabatām meklējot kaut ko graužamu. Par laimi, drīz vien tika atrasts zobu bakstāmais un ja pēc neilga mirkļa tas atradās puisim starp lūpām. Un šodiena izskatījās tik laba... viņš uzsāka sarunu, strauji pielekdams kājās, minimāli notēmēdams un pats iztērējot 4 lodes tuvākā pretinieka virzienā.

[Forsaken]

Nātans vēl joprojām necentās piecelties kājās, viņam nelikās ,ka būs spējīgs stabili nostāvēt un bija pārliecināts par akmens drošību vismaz šajā brīdi. Dažas sekundes pēc tam ,kad viņš bija atkal aizlicis galvu aiz akmens necenšoties nevienu ieraudzīt akmens otrā pusē uzsprāga granāta. Par laimi nekādu triecienu no tās viņš nesaņēma ,taču ausis uzmācīgi džinkstēja. Vēlreiz palūkojies aiz akmens skatiens tika pievērsts krūmiem. Tajos kaut kas kustējās, atkal aizlīdzis aiz akmens puisis pārbaudīja cik lodes bija palikušas pistolē. Munīcijas bija pārāk maz ,lai pašlaik turpinātu šaut uz dullo. Gandrīz visa viņa munīcija atradās mašīnā no kuras viņš bija izkritis un pašlaik doties tai pakaļ nebūtu pārāk gudri. Eliss nomērķēja uz krūmiem, taču negrasījās šaut kamēr neieraudzīs mērķa apveidus.

[Dvēselīte]

Šeit bija gandrīz... jauki, vai? Mareo gan īsti neizdevās iedomāties, ka kādreiz pilinošais brīnums ir bijusi upīte, bet gateris skaista pils, tomēr te bija labāk, nekā iepriekšējā graustā.
- Mēs pateicamies par uzaucinājumu, - viņš salika rokas sveicienam - vienu savilkot dūrē un atspiedžot pret otru plaukstu, - un viegli paklanījās. - Bet vispirms, vai jūs neierādītu mums vietu, kurā varam iekārtoties? - nekas jau viņiem nebija, ko iekārtot, mantu nebija, tomēr tradīcijas ir un paliek tradīcijas. Pie tam, vēl vajadzēja veikt dažu labu rituālu, pateikties nolāpītajiem senčiem, pirms sēsties pie galda.